Pieaug to saimniecību skaits, kas nodarbina sezonas laukstrādniekus

Lai gan sākotnēji varētu šķist, ka šāda nodarbinātība ir neliela lauksaimniecības nozares niša, dati rāda pārliecinošu izaugsmi. 2018. gadā šo iespēju izmantoja 186 saimniecības, bet 2025. gadā šādu saimniecību skaits sasniedzis jau 492, nodarbinot gandrīz 3800 cilvēku.

Vienkāršota sistēma īslaicīgiem darbiem

Sezonas laukstrādnieku programma tika radīta, lai risinātu praktisku problēmu – nepieciešamību pēc papildu darba rokām specifiskos īsos laika posmos, piemēram, ogu lasīšana vasarā vai akmeņu lasīšana pavasarī. Lauku atbalsta dienesta (LAD) Stratēģiskās komunikācijas un klientu pārvaldības departamenta direktore Kristīne Ilgaža skaidro, ka šis režīms ļauj izvairīties no smagnējas birokrātijas, slēdzot standarta darba līgumus par pāris nedēļu darbu. Tā vietā lauksaimnieks izmanto LAD elektronisko sistēmu, kurā operatīvi reģistrē darbiniekus. Ienākuma nodoklis šajā režīmā ir 15 %, un, ja ienākumi pārsniedz 70 eiro mēnesī, darbinieks tiek sociāli apdrošināts pensijai.

Lauksaimnieki saņem atbalstu Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) projektos, piemēram, lai iegādātos tehniku savu stādījumu kopšanai, izveidotu siltumnīcas, bet nepieciešams vēl būtisks atbalsts tālākā ikdienā – sakopjot laukus, nolasot akmeņus vai novācot ražu.

Darbs uz lauka nav viegls, un realitāte bieži atšķiras no romantizētiem priekšstatiem. Kristīne Ilgaža skaidro: “Mēs mazliet poetizējam, cik skaisti būtu visu dienu melnām mutēm lasīt mellenes; tie taču ir augsti krūmi gandrīz acu augstumā. Es pati esmu to darījusi – pēc dažām stundām iet jau diezgan smagi. Tas ir fiziski grūts darbs, kas pakļauts stingram tempam. Ogas ir jānovāc tad, kad tās ir gatavas, un stādiem jānonāk zemē konkrētā laikā.”

Kas ir sezonas strādnieks?

Lai gan pastāv stereotipi par to, kas strādā lauku darbos, realitāte ir daudzveidīga. Vietējā darba tirgū sezonas darbos iesaistās gan jaunieši un bezdarbnieki, gan cilvēki ar pamatdarbu citās nozarēs – skolotāji un biroju darbinieki, kuri izmanto atvaļinājumu laiku, lai gūtu papildu ienākumus; tiesa, parasti uz ļoti īsu laiku. Kristīne Ilgaža uzsver, ka veiksmīgai sadarbībai ir nepieciešama abpusēja ieinteresētība, un saimnieki augstu vērtē uzticamus darbiniekus. “Viņi ļoti cenšas pieturēt labos un viņiem zināmos potenciālos palīgus, ņemot vērā, ka darbarokas ir ļoti nepieciešamas.”

Statistika liecina, ka sezonas laukstrādnieku kopējais atalgojums gadu no gada pieaug. 2025. gadā aprēķinātais ienākums sasniedza gandrīz 3,5 miljonus eiro, valsts budžetā nodokļos ienesot vairāk nekā pusmiljonu. Visaktīvāk šo nodarbinātības formu izmanto Zemgales un Ziemeļvidzemes reģiona lauksaimnieki. Tomēr sistēmai ir savi ierobežojumi – viens cilvēks sezonas darbos drīkst strādāt tikai 90 dienas periodā no 1. aprīļa līdz 30. novembrim, un maksimālais ienākumu limits ir aptuveni 3000 eiro.

Konkurence ar kaimiņvalstīm un ārvalstu darbaspēks

Būtisks aspekts ir vietējā darbaspēka trūkums, ko daļēji risina viesstrādnieki. 2024. gadā Latvijas lauksaimniecības sezonas darbos bija iesaistīti 243 nerezidenti, kuru vidējais ienākums bija 1337 eiro. Šie darbinieki galvenokārt ierodas no tādām valstīm kā Moldova, Ukraina, Uzbekistāna un Indija.

Tomēr Latvija saskaras ar sīvu konkurenci cīņā par darbiniekiem. Kristīne Ilgaža atzīst, ka situācija, kad pie mums masveidā brauktu, piemēram, poļu viesstrādnieki, nav Latvijai raksturīga. “Nav tā, ka šurp brauktu daudz viesstrādnieku. Polija un Lietuva bieži vien ir pievilcīgākas ārvalstu strādniekiem atšķirīgās atalgojuma sistēmas dēļ. Bieži vien viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā vienu no pieturas punktiem – pabeidzot darbus šeit, viņi dodas tālāk uz citām Eiropas valstīm. Lai gan vietējie lauksaimnieki spēj konkurēt ar atalgojumu stabilos, pastāvīgos amatos, piemēram, kvalificētiem traktoristiem, sezonas darbos cīņa par darbarokām ir izaicinājumu pilna.”