Latvijas siltumnīcu gurķi un tomāti arī ziemā

“Un šajās 60 dienas mums jānodrošina viss – gaisma, siltums, barība. Katru dienu, visu gadu.” Latvijā audzēti tomāti un gurķi ziemas vidū vēl pirms desmit gadiem šķita luksusa gardums. Tagad tā ir pašsaprotama lieta, bet aiz tās slēpjas liels darbs.

Latvijas gurķis pretdarbojas ārzemniekam

Kooperatīvs “Baltijas dārzeņi”, kas apvieno 16 saimniecību, saražo aptuveni 20 tūkstošus tonnu dārzeņu gadā; vairāk nekā 90 % Latvijas siltumnīcu produkcijas ir tieši no kooperatīva biedriem. Un tomēr tirgū tas ir mazāk nekā desmit procentu.

“Pārdot jau var visu,” saka kooperatīva vadītājs Jānis Bušs, ar rūgtu smaidu atzīstot vislielāko problēmu: “Jautājums tikai – par kādu cenu. Energoresursi Latvijā ir vieni no dārgākajiem Eiropā. Rentabilitāte – ļoti maza. Tāpēc siltumnīcu kļūst arvien mazāk.” Viņš piemin arī pagājušā gada skaudro piemēru – viens no lielākajiem siltumnīcu kompleksiem bankrotēja. Gāzes cenas strauji kāpušas, bet atbalsta mehānismi bijuši nepietiekami. “Ja vienu ziemu neiztur, pēc tam vairs nav, no kā atkopties.”

Mārupes gurķi, tomāti un salāti – 6,5 hektāri zem stikla

“Mārupes siltumnīcu” vadītāja Maruta Kravale saimnieko vienā no lielākajām un modernākajām siltumnīcām Latvijā – 6,5 hektāros, kuros aug tomāti, gurķi un salāti: 3,6 ha tomātu, 2,2 ha gurķu un 0,7 ha salātu.

Katru rītu darbinieki ieslēdz apgaismojumu. Latvijā ziemas periodā, audzējot dārzeņus, nepietiek tikai ar saules gaismu. Pateicoties modernajām tehnoloģijām un automatizētajiem procesiem, tiek izmantots papildu apgaismojums. “Elektrību izslēdzam piecos vakarā, lai izvairītos no dārgākā tarifa,” stāsta Maruta Kravale. “Katrs cents te ir svarīgs.” Vakarā spilgtā gaisma, kas kopumā kompleksam izmaksā ap 200 000 eiro mēnesī, tiek izslēgta.

Gurķu stādi aug līdz 11–13 metriem garumā, reizēm pat līdz 15 metriem. “Siltumnīcā gan ir tikai sešus metrus augsti, jo tos lejā laižam pa trosēm. Tas ir vesels balets,” viņa smejoties rāda uz garajām rindām. Katrs augs savā akmensvates kubiņā saņem precīzu barības devu – kā sportists profesionāla dietologa uzraudzībā.

Maruta Kravale nenoliedz – tas viss ir dārgi.: “Mūsu lielākā investīcija bija 3,5 miljoni eiro salātu ražošanai. Saņēmām atbalstu (1,5 miljonus), bet tagad septiņus gadus ne uz ko vairs nevaram pretendēt. Šī nozare ir investīciju ietilpīga.”

Cik izmaksā jauna siltumnīca?

Eiropas Savienībā siltumnīcu saimniecības ir vienīgās, kas zemkopības nozarē nesaņem platību maksājumus, norāda Jānis Bušs. Atbilstoši ES regulējumam platībmaksājumi ir pieejami tikai par lauksaimniecības zemi, kurā kultūraugi tiek audzēti tiešā kontaktā ar augsni. Savukārt par siltumnīcām, kurās augi tiek audzēti kastēs, briketēs, podiņos un tamlīdzīgi, proti, ja augi nav tiešā saskarē ar augsni, ES platībmaksājumus nevar piešķirt. 

Pēc Zemkopības ministrijas datiem, 2025. gadā platībmaksājumiem deklarēti 23 ha tomātu un gurķu platību, kas Latvijas klimatiskajos apstākļos galvenokārt tiek audzēti segtajās platībās. Šīs siltumnīcu saimniecības platībmaksājumus saņem, jo dārzeņi tajās tiek audzēti dzīvā augsnē, kas ir saistīta ar augsnes apakškārtu un pamatiezi. Tiešajos maksājumos par šādām platībām var saņemt gan ilgtspēju sekmējošo ienākumu pamatabalstu, gan saistīto ienākumu atbalstu par dārzeņiem.

Latvijā investīciju atbalstā lauku saimniecībām 2022. gadā tika paredzēts specifiska projektu iesniegumu pieņemšanas kārta siltumnīcu būvniecībai un pārbūvei, kur tika novirzīti deviņi miljoni eiro. Savukārt esošām siltumnīcām ir iespējams pretendēt uz atbalstu energoefektivitātes uzlabošanai. 

No Eiropas Savienības fondiem pieejams tikai atbalsts modernizācijai 30–50 % apmērā, bet ar ierobežojumu līdz trim miljoniem eiro piecos gados. Jānis Bušs ir tiešs: “Uzbūvēt modernas siltumnīcas viena hektāra platībā maksā 6–10 miljonus. Kā to izdarīt ar miljonu septiņos gados? Īsā atbilde – neiespējami.”

Lietuva pirms pieciem gadiem siltumnīcām piešķīra 100 miljonus eiro. Rezultāts – uzbūvētas vairākas jaunas, modernas siltumnīcas. Latvijā 2017. gadā atklāja jaunu siltumnīcu Getliņos, bet pērn Mārupē..

Skolas, slimnīcas un valsts iestādes: nezināmais mainīgais

Siltumnīcu nozarei būtisks ir stabils noiets, īpaši skolās un valsts iestādēs, kur ēdināšanā dārzeņiem jābūt ikdienā, bet šobrīd nav zināms, cik daudz vietējās produkcijas tiek izmantots. Jānis Bušs teic: “Neviens nevar pateikt proporciju. Mēs redzam, ka dārzeņi nonāk uz šķīvja pēdējie, bērni tos neņem. Tādēļ pieprasījums neveidojas.”

Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas vadītājs Rolands Feldmanis redz daudz plašāku problēmu – pārtikas drošību. “Klimats kļūst neprognozējams. Sals, salnas, sausums – tas viss ietekmē ražu. Siltumnīcas ir vienīgais drošais veids, kā nodrošināt stabilu pārtikas piegādi visu gadu.” Tomēr viņš uzsver, ka bez tirgus atbalsta nav iespējamas investīcijas. “Lai ražotājs varētu audzēt, viņam jābūt vietējam tirgum – skolās, slimnīcās, valsts un privātajās iestādēs. Pretējā gadījumā tas ir apburtais loks: ražotnēs neiegulda, jo nav noieta, un noieta nav, jo nav vietējās produkcijas.” Latvijas pārtikas ražotāji spēj izaudzēt svaigus tomātus un gurķus ziemā, spēj nodrošināt skolas, slimnīcas un mājsaimniecības ar vietējiem dārzeņiem, spēj radīt vienu no augstākās atdeves lauksaimniecības nozarēm Eiropā. Bet, lai tas notiktu, siltumnīcu nozarei vajag vienu lietu, kas izmaksā mazāk par hektāru stikla, – skaidru un tālredzīgu valsts politiku.

Jāturpina strādāt pie pieprasījuma palielināšanas

Arī Zemkopības ministrijā norāda uz nepieciešamību stiprināt pieprasījumu pēc vietējās produkcijas. 2025. gada 2. septembrī valdībā tika apstiprināts Zemkopības ministrijas izstrādātais Skolēnu ēdināšanas rīcības plāns 2025.–2027. gadam, kurā skaidri noteikts – skolēnu ēdināšanā jānodrošina maltītes, kas gatavotas primāri no vietējiem ilgtspējīgiem produktiem. Tas nozīmē, ka vietējie dārzeņi, tai skaitā no Latvijas siltumnīcām, ir viena no prioritātēm. Rīcības plāns paredz risināt arī problēmjautājumu, ka nav pieejami precīzi dati par vietējās produkcijas izmantošanu skolās. Plānā ir paredzēti pasākumi, lai mērķtiecīgi virzītu sistēmu uz stabilu vietējo produktu, ieskaitot siltumnīcu dārzeņus, noietu. Tas ietver gan vietējo produktu izmantošanas palielināšanu, gan koordinētu uzraudzību un datu apkopošanu, tādējādi radot stabilāku noietu arī vietējai siltumnīcu nozarei.

Tas ir pirmais solis uz ilgtspējīgu, prognozējamu sistēmu, kas atbalsta vietējos ražotājus. Vienlaikus plāns paredz padziļināt izpratni par veselīgu uzturu, ēšanas kultūru un ilgtspējīgu dzīvesveidu visiem iesaistītajiem – skolām, vecākiem, ēdinātājiem. Tas veicinās arī pieprasījumu pēc vietējiem dārzeņiem.

Lai gan problēmu ir daudz, siltumnīcu nozare ir viena no efektīvākajām Latvijas lauksaimniecībā: apgrozījums uz vienu hektāru ir līdz vienam miljonam eiro, nodokļos – līdz 100 000 eiro; viens ieguldītais eiro dod septiņu eiro atdevi. Maruta Kravale un Jānis Bušs vienā balsī uzsver – ja valsts vēlas vietējo pārtikas drošību, siltumnīcas ir galvenais instruments. Bet šobrīd nozare stagnē.