Tirgus būdas, kooperatīvi un šmotkas no Polijas rūtainās tašās. Kas notika ar 90. gadu reketieriem?

Organizētā noziedzība izlaiž taustekņus

“Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1990. gados policija saskārās ar iepriekš vēl nebijušiem izaicinājumiem. Kriminālās pasaules seja strauji mainījās, veidojās spēcīgas organizētās noziedzības struktūras, pieauga pastrādāto noziegumu bīstamība, arvien biežāk notika spridzināšanas, pasūtījuma slepkavības, izspiešanas, brutālas laupīšanas. Tā laika resursi noziedzības apkarošanai bija ļoti ierobežoti,” izdevumā Valsts policija vakar, šodien, rīt, kas bija veltīts policijas simtgadei, atminas kādreizējā policijas preses pārstāve Sigita Pildava. Par deviņdesmitajiem varētu pat kopotos rakstus izdot, cik ļoti plaši tolaik izpletās noziedzības astoņkājis. Kari notika ne tikai galvaspilsētā, jumta veidojumi bija arī Latvijas reģionos, reketa bosi draudzējās ar Lietuvu un Krieviju. Aizsaulē aizgājušais ģenerālis Aloizs Blonskis, kas savā darbā pieredzēja skarbos deviņdesmitos, kādā intervijā divtūkstošo gadu sākumā šīs publikācijas autorei teica: “Ir tāds maršruts: Krievija–Jūrmala, Krievija–Jūrmala...” Kāpēc tieši Jūrmala? “Tāpēc, ka Jūrmalā daudziem pieder īpašumi. Faktiski, es domāju, notiek arī īpašumu pārdale. Daudzi īpašumi, kas deviņdesmitajos tika iegūti nelegāli, jau vairākkārt pārdoti.” Te jāpiebilst, ka, izmeklējot dažādus noziegumus, policija atklāja ne vienu vien gadījumu, kad noziedznieki, kas dzimuši Krievijā, Baltkrievijā, Kaukāza reģiona valstīs un citur, Latvijas pilsonību ieguvuši nelikumīgi.

Tāda kā deviņdesmito gadu retrospekcija bija vērojama 2008. gadā. Diezgan īsā laika periodā tika noslepkavoti vairāki uzņēmēji, un ne viens vien uzdeva jautājumu: vai atgriežas deviņdesmitie? Vai varbūt tie, kas par reketu vai citiem grēkiem atsēdējuši, tagad sodu ir izcietuši un sāk kārtot vecus rēķinus?

“Vienkārši, tāpat vien, neko nevar apgalvot,” toreiz sacīja ģenerālis. “Slepkavības un citi noziegumi, kas saistīti ar uzņēmējdarbību, ir ļoti izplatīti visā pasaulē. Ne tikai Eiropā un Latvijā. Mēs redzam, kas notiek Krievijā, Amerikā un citur. Mūsu rīcībā ir tā informācija, kas nokļūst presē, bet patiesībā šo gadījumu bija daudz vairāk. Deviņdesmitajos gados nošautie un uzspridzinātie cilvēki nebija tik pazīstami. Daļa bija reketieri, par kuriem sabiedrība neko nezināja. Tomēr tolaik viņi zināmā mērā bija saistīti ar uzņēmējdarbību, arī netīrās naudas iegūšanu, narkotiku tirdzniecību.”

Reketa karalis un pastnieks

Droši vien maz būs tādu cilvēku, kas kaut vai tikai pa ausu galam nebūtu dzirdējuši Ivana Haritonova vārdu. Viņš bija uzņēmumu Armstrig, Brihs, Tess AB, Nova Lada un AVV īpašnieks, un par reketa karali viņu reiz nodēvēja kādreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš.

Haritonovu arestēja 1994. gada aprīlī. Un tad notika kaut kas interesants. Rīgas domnieks Juris Dobelis (tolaik TB/LNNK biedrs) un 360 cilvēki parakstīja vēstuli ar lūgumu aizturēto atbrīvot. Pārsvarā uzņēmēji, bet arī vairāki politiķi. Šī vēstule it kā nogādāta premjeram Mārim Gailim. Mediji vēlāk Dobeli nodēvēja par Haritonova pastnieku. Vēstule gan nekādi nelīdzēja, un aizturētais sēdās uz apsūdzēto sola, kur bija pabijis jau iepriekš.

Izspiešanas lietas

Maskavas apgabala Noginskas rajonā dzimušais Ivans Haritonovs pirms tam tiesāts trīs reizes – divas par huligānismu (vienreiz nosacīti, otrreiz ar četrarpus gadiem ieslodzījumā – par 1988. gada kautiņu ar hokejistiem restorānā Jūras Pērle) un par izvarošanu (astoņarpus gadi ieslodzījumā).

Pēdējā krimināllieta tika ierosināta par reketieru grupas vadīšanu un izspiešanu. 1997. gada jūnijā Rīgas apgabaltiesa atzina Haritonovu par vainīgu tikai vienā no viņam inkriminētajām izspiešanas epizodēm – naudas izspiešanā no firmas Dukāts prezidenta Vladimira Dukāta (kurš drīz pēc Haritonova aizturēšanas gāja bojā sprādzienā), cietušā piespiešanā dot nepatiesas liecības un viltotu dokumentu izmantošanā. Haritonovs izmantojis viltotu mātes dzimšanas apliecību, lai nelikumīgi iegūtu LR pilsonību. Kā galējais sods noteikta brīvības atņemšana uz trim gadiem, kurus līdz sprieduma nolasīšanas brīdim Haritonovs jau bija izcietis. Viņš tika atbrīvots tiesas zālē. Savukārt 1998. gada maijā Augstākā tiesa viņu atzina par vainīgu inkriminētajos noziegumos, piespriežot astoņus gadus cietumsoda ar mantas konfiskāciju. Tās gan vairs nebija, jo viss pārrakstīts citiem cilvēkiem. 2001. gada maijā Haritonovs tika atbrīvots no ieslodzījuma pirms termiņa (izcietis trīs ceturtdaļas no piespriestā soda). Pēc iznākšanas brīvībā viņš pievērsās boksa sporta nozares atbalstam.

Kopumā šajā lietā apsūdzēti bija septiņi cilvēki: Ivans Haritonovs, Genadijs Vaļagins, Aleksandrs Korobeiko, Ruslans Burlajs, Sergejs Azjukovskis, Vladimirs Goršanovs un Sergejs Korizno. Vēl seši haritonovieši bija izsludināti meklēšanā.

Viens no lieciniekiem bija uzņēmējs Genādijs Tovancevs, kurš bija nonācis parādos un kuru 1994. gada janvārī policija bija apcietinājusi uz aizdomu pamata par divu miljonu dolāru izspiešanu no mersedesu auto tirgotājfirmas Domenikss prezidenta Ādolfa Sadauska. Viņš piekrita liecināt, ka haritonovieši no viņa izspieduši naudu. Tad svarīgais liecinieks no savas savrupmājas, kuru apsargāja policija, uz vairākiem gadiem bez pēdām nozuda (neoficiāla un nepārbaudāma versija – viņš tika kaut kur paslēpts liecinieku aizsardzības programmas ietvaros). Vēlāk viņš tiesā ieradās un sniedza liecību. Tika pierādīta tiesājamo vaina izspiešanā grupā. Pierādīts arī, ka grupējumā bija pienākumu sadale un kopējā kase.

Ēnas stiepjas šodienā

Viens no bijušajiem haritonoviešiem – Genādijs Vaļagins – tika nošauts Rīgā 2022. gadā. Slepkavība notika pie grilbāra Ugolok Brāļu Kaudzīšu ielā. Slepkavības īstenotāji – divi Lietuvas pilsoņi – un vēl kāda kriminālprocesā nenoskaidrota persona ar Chrysler markas automašīnu piebrauca pie grilbāra, kurā tobrīd atradās Vaļagins. Savukārt vēl kāds cilvēks novietoja Opel markas automašīnu ielas pretējā pusē, lai nepieciešamības gadījumā nodrošinātu rezerves transportu.

Kad Vaļagins izgāja no grilbāra un iekāpa savā mašīnā, Chrysler vadītājs piebrauca viņa automašīnai aizmugurē, nobloķēja izbraukšanu, un ar Kalašņikova konstrukcijas triecienšauteni pa Vaļagina automašīnu tika raidīti kādi septiņi šāvieni. Otrs apsūdzētais, kurš atradās automašīnā Chrysler, pieskrēja pie Vaļagina auto un caur priekšējo pasažieru durvju stiklu ar pārveidotu Makarova konstrukcijas pistoli vismaz trīs reizes izšāva Vaļagina virzienā. Šāvienu rezultātā Vaļagins izkrita no automašīnas, pēc kā otrs apsūdzētais viņam pieskrēja klāt un iešāva galvā.

Pēc tam apsūdzētie aizbrauca uz meža masīvu Ropažu novadā un sadedzināja slepkavībā izmantoto automašīnu. Vienu apsūdzēto Ropažu pašvaldības policija aizturēja jau slepkavības dienā, bet otru –  Valsts policija tikai pēc vairākiem mēnešiem. Abiem kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu, un viņi tika apsūdzēti par slepkavību organizētā grupā, kā arī šaujamieroču un munīcijas nēsāšanu un pārvadāšanu bez atļaujas organizētā grupā. Apsūdzētie jau iepriekš bija tiesāti par dažādu noziegumu izdarīšanu gan Lietuvā, gan citās Eiropas Savienības valstīs.

Uz apsūdzēto sola sēdušies slepkavības izpildītāji, bet, lai noskaidrotu pārējās Vaļagina slepkavībā iesaistītās personas, no šī kriminālprocesa pirmstiesas procesa laikā atsevišķā lietvedībā izdalīja jaunu kriminālprocesu, ko nosūtīja Valsts policijai izmeklēšanas turpināšanai.

Vaļaginu bija plānots apsūdzēt administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības krimināllietā kā uzbrukuma organizatoru, taču līdz tiesvedības procesa uzsākšanai tika nošauts viņš pats.

Rīgas dalīšana

Atgriezīsimies deviņdesmitajos. Tolaik par ietekmīgākajiem galvaspilsētā uzskatīja Haritonova brigādes un Pārdaugavas grupējumus.

Pārdaugaviešu grupējums izveidojās deviņdesmito gadu sākumā kā viena no vadošajām organizētās noziedzības struktūrām Rīgā. Pastāvēja uzskats, ka Pārdaugava kontrolē Daugavas kreiso, bet haritonovieši – labo krastu.

Iesākumā bija tāds daudznozaru kooperatīvs Pārdaugava, kuru savulaik nodibināja Aleksandrs Lavents – vēlāk zināms kā Bankas Baltija padomes priekšsēdētājs, kurš tika tiesāts par kaitniecību, bankas ļaunprātīgu novešanu līdz bankrotam, grāmatvedības datu sagrozīšanu, fiktīvu uzņēmumu veidošanu kredītu saņemšanai un par līdzekļu piesavināšanos apjomos.

Kādā brīdī kooperatīvs tika sadalīts, mainījās īpašnieki, un no tam pietuvinātiem cilvēkiem sāka veidoties grupējums, kas nodarbojās ar reketu.

1998. gadā tiesas priekšā stājās vairāki cilvēki. Krimināllietā apsūdzība izspiešanā organizētā grupā, ķīlnieku saņemšanā un nelikumīgā ieroču glabāšanā bija izvirzīta vienam no pārdaugaviešu brigadieriem Igoram Kuļevam, viņa palīgam Oļegam Simanovičam, Eiropas čempionam kikboksā Sergejam Lobakovam, brigādes šoferim Vladimiram Gavrilovam, kā arī Jevgeņijam Burenkovam. Saskaņā ar prokuratūras versiju 1996. gada sākumā tiesājamie piedāvājuši jumta pakalpojumus kādam uzņēmējam, kurš nodarbojies ar kokmateriālu tirdzniecību. Pēc vairākkārtējām uzņēmēja un grupējuma tikšanās reizēm viņš nav vēlējies pieņemt piedāvātos noteikumus. Tad viņu nogādājuši un dienu turējuši kādas firmas ofisā un spīdzinājuši, līdz viņš parakstījis parādzīmi par 97 000 latu. Tā kā uzņēmējam šādas naudas summas nebija, ķīlai tika paņemta viņa automašīna, bet pats uzņēmējs aizvests uz kādu dzīvokli Salaspilī un turēts gūstā. Tiesai apsūdzētie apgalvojuši, ka viņš tur viesojies labprātīgi. Lietā vēl bija epizode par ierašanos kādā K. Barona ielas krodziņā, kur īpašniekam pieprasīts atdot it kā nenokārtotu parādu. Vīrietis sists un spārdīts, līdz atdevis visu naudu, kā arī uzrakstījis parādzīmi par 500 latiem. Brīdī, kad krodzinieks nodeva naudu, izspiedēji tika aizturēti. Taču tiesa secināja, ka lietā nav savākts pietiekami daudz pierādījumu, lai apsūdzētos notiesātu.

1999. gada vasarā Igors Kuļevs tika nošauts savas mājas kāpņu telpā Rīgā, kad viņš bija devies pastaigā ar suni. Izšauts piecas reizes, lodes trāpījušas galvā un krūtīs, un no gūtajiem ievainojumiem viņš miris notikuma vietā. Igora Kuļeva organizētā grupa tika uzskatīta par vienu no tā sauktā Pārdaugavas grupējuma brigādēm.

1994.–1996. gadā pieauga konflikts starp Haritonova grupējumu un Pārdaugavas grupējumu. Abi grupējumi centās nostiprināt ietekmi galvaspilsētā un reģionos, un to razborkas kļuva par regulāru policijas uzmanības objektu. Pēc vairākiem skaļiem procesiem un policijas operācijām šo lielo grupējumu aktivitāte sāka samazināties. Drošības policija un Valsts policija bija kļuvušas profesionālākas, un organizētās noziedzības struktūras sāka zaudēt ietekmi.

Bagira un draudi prokuroram

Savulaik reketa lauciņā darbojās arī kāds Safars Bagirovs, kas pazīstams ar iesauku Bagira. Viņš bija labi zināms ne tikai kriminālajā pasaulē un policijā, bet arī Centrāltirgū. Neoficiāli tika runāts, ka Bagira kontrolējot šo teritoriju.

2006. gadā viņam tika piespriesti septiņi gadi brīvības atņemšanas ar mantas konfiskāciju un divu gadu policijas kontrole pēc soda izciešanas. Viņš atzīts par vainīgu atkārtotā izspiešanā, ko veica ar draudiem un vardarbību.

2003. gada aprīlī Maskavas ielā Bagirovs pie kafejnīcas Zilais dimants iesita pa galvu armēņu tautības vīrietim un ar pistolei līdzīgu priekšmetu pieprasīja 3000 ASV dolāru. Pēc tam viņš atkārtoti pieprasīja samaksu un tika aizturēts brīdī, kad cietušais nodeva daļu naudas Bagirova norādītam taksometra vadītājam. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš uzvedās agresīvi – draudēja prokuroram ar fizisku izrēķināšanos, publiski lamāja un apvainoja tiesas pārstāvjus. Viņš kliedza, ka devis naudu prokuratūrai, un draudēja arī mediju pārstāvjiem. Par to Bagirovs tika pie jaunas apsūdzības – pēc Krimināllikuma (KL) 132. panta par draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagus miesas bojājumus, kā arī pēc KL 157. panta par neslavas celšanu. Tiesa noteica viņam psihiatrisko ekspertīzi un piemēroja ievietošanu ārstniecības iestādē pārbaudei.

P. S. Šie nav vienīgie reketieru pasaules fakti un personas, arī reģionos darbojās bandīti, kas piedāvāja "jumta pakalpojumus" uzņēmējiem un dalīja ietekmes sfēras.

Reketieri un sodi

* Sergejs Mamjačenkovs – 1997. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem par izspiešanu.

* Valērijs Fjodorovs – 1997. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem par izspiešanu.

* Vadims Jemeļjanovs – 1997. gadā piespriesti astoņi gadi par izspiešanu.

* Nikolajs Novožilovs – 1997. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem par izspiešanu.

* Aleksejs Ballo – 2000. gadā piespriesti astoņi gadi par izspiešanu.

* Valērijs Ahmetovs – 2000. gadā notiesāts uz desmit gadiem par izspiešanu.

Avots: LETA