Indulis Kovisārs: "Mežs ir drošāka vieta par vienu otru banku, kur veidot uzkrājumus nākotnei"

Sudraba jubileja

“Kokrūpniecības nozare ir ārkārtīgi svarīga Latvijas tautsaimniecībā. Ja to paņemtu nost, valsts zaudētu aptuveni 20 % no eksporta ieņēmumiem, jo tieši tik liels pienesums ir no meža nozares, kas ietver arī kokrūpniecību un mēbeļu rūpniecību,” uzsver Indulis Kovisārs. Viņš meža nozarē darbojas kopš 90. gadiem. Pēc studijām Rīgas Politehniskajā institūtā, kur apgūta enerģētika, viņš aicināts strādāt tagadējā Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava – par inženieri kokapstrādē.

 “Padomju laikā Latvijā mežsaimniecība bija viena no retajām, kas bija saglabājusi nacionālo īpatsvaru. Kad nāca jaunie laiki un Latvija, paldies Dievam, atguva brīvību, es no valsts sektora pārgāju strādāt uz privāto. Tagad pārstāvu savu valsti gan nacionālā, gan arī starptautiskā līmenī, man ir iespēja strādāt kopā ar daudziem kolosāliem cilvēkiem. Tas ir pamata dzinulis, un paralēli vēl mežs. Tas ir dabisks, organisks materiāls, tur eju gan sēņot, gan ogot, gan izvēdināt galvu un baudīt dabu, un vienlaikus tas ir arī mans darbs, kam veltu savu enerģiju, zināšanas, lai gan mana izglītība tiešā veidā nav saistīta ne ar mežu, ne ar kokapstrādi,” atklāj Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents.

Šogad augustā svinēta federācijas sudraba jubileja, un tās vadītājs teic – Latvijai nav par ko kaunēties, gluži pretēji. “Protams, šo 25 gadu laikā pati dzīve, apstākļi ir radikāli mainījušies, un meža nozare ar savu darbu iekarojusi stabilu vietu pasaules tirgū, turklāt ar savu produkciju esam zināmi ne tikai Eiropā. Ja runājam par skaitļiem un eksportu, vienu laiku absolūtais maksimums tika sasniegts 90. gadu vidū, kad meža nozares produkcija sasniedza 40 % no valsts eksporta. Tas gan nenozīmē, ka šodien esam švakāki. Tajā laikā pamatā zāģētajai produkcijai un daļai saplākšņa vislielākais noieta tirgus bija Lielbritānijā, bet tas notika, pateicoties mūsu vectēviem. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijai bija cieši tirdzniecības sakari ar Angliju, tāpēc Lielbritānija mūs uzreiz uzņēma savā pulkā un mēs diezgan strauji ieguvām atpazīstamību pārējā pasaulē. Tāpēc, jā, Latvijai nav par ko kautrēties. Arī mehāniskās pārstrādes jomā, lai gan viens otrs grib uzskatīt, ka tā ir neefektīva saimnieciskā darbība ar zemu pievienoto vērtību. Tomēr mums ir modernākās zāģētavas Eiropā. Pats ikdienā strādāju Latvijas finierī, esmu valdes loceklis un varu droši teikt, ka uzņēmumā ir pasaulē modernākā bērzu saplākšņu ražotne. Vēl vairāk – Latvija pat bija lielākā ražotāja Eiropā kokrūpniecības jomā. Jā, bijušas arī kādas kļūdas, kaut ko varējām darīt citādi, labāk, bet atkārtošos – mums nav par ko kautrēties.” 
Latvijas Kokrūpniecības federācija ir biedrība, kas kopš 2000. gada apvieno Latvijas meža nozares uzņēmumu asociācijas. Pašlaik tās ir astoņas vadošās meža nozares nevalstiskās organizācijas: Latvijas Mežizstrādātāju savienība, Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācija, Latvijas Biomasas asociācija, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācija, asociācija Latvijas Koks, Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju asociācija, Mēbeļu ražotāju asociācija Latvijā un Latvijas koka būvniecības klasteris. “Federācijas mērķis ir veicināt Latvijas meža nozares attīstību sadarbībā ar ieinteresētajām institūcijām, veidot ilgtspējīgu, stabilu ekonomisko vidi meža nozares uzņēmumu attīstībai un konkurētspējas paaugstināšanai, kā arī nodrošināt Latvijas kokrūpniecības interešu starptautisku pārstāvniecību un asociāciju darbības attīstīšanu un koordinēšanu,” paskaidro tās prezidents.

Drošākā banka

Sarunas laikā Indulis Kovisārs vairākkārt uzsver – Latvijā lielākā vērtība ir cilvēki un zeme. “Apzīmējums meža nozare nozīmē zemes izmantošanu. Ir valstis gan Eiropā, gan citviet pasaulē, kur var atļauties mežu izmantot vairāk skaistumam un dvēselei, bet mums jāņem vērā klasiķu teikto – ka mežs ir jāsadala tā, lai ir, kas priecē sirdi, un ir, kas piepilda maku. Kā jau runājām, ja saliek kopā visas saistītās nozares, katrs piektais eksportā nopelnītais eiro, kas Latvijā ienāk, ir saistīts ar zemi vai mežu. Tas ietver arī cilvēku nodarbinātību, sevišķi lauku reģionos. Vidzeme, Austrumlatvija, Latgale ļoti lielā mērā bāzējas uz mežu kompleksu, kokapstrādi utt. Lēšam, ka tieši meža nozarē nodarbināti ir ap 40 tūkstoši cilvēku, nemaz nerunājot par netiešo nodarbinātību, kas ietver loģistiku, transportu un tamlīdzīgi. Esam rēķinājuši, ka kopā darbu dodam 80 vai pat vairāk tūkstošiem cilvēku.”
Vai tas nepastiprina bažas, ka Latvijā tik tiešām meži tiek izzāģēti? “Tas ir mīts, jo ir cilvēki un cilvēku grupas, kas mēģina iedvest šādu domu ar lozungu, ka mežus cirst ir slikti. Lai būtu ko cirst, tas vispirms ir jāizaudzē. Mēs visi esam globālā tirgū, tie finanšu resursi kaut kur rodas, no gaisa taču nevienam nekrīt, un nevar iegūt finansējumu tikai ar pārdali. Vēl vairāk – šiem procesiem ir jābūt prognozējamiem, saprotamiem, tieši tāpēc mums ir dabas rezervāti. Ir skaidri spēles noteikumi, kur drīkst veikt kādas darbības un kur noteikti ne. Mēs nedrīkstam un nevaram atļauties, ka to milzīgo bagātību, kuru faktiski izaudzējuši mūsu senči trīs vai četras paaudzes pirms mums, mēs vienkārši laižam postā, ļaujot bojāties. Mums jau nav daudz citu alternatīvu, ar ko uzturēt valsts ekonomiku. Nevienam nav satraukuma, kad rudenī novāc labību, jo cilvēks zina, ka nākamgad atkal tur kaut ko iesēs un būs jauna raža. Mežam aprites cikls ir ilgāks, jā, taču jāsaprot, ka jebkurš saprātīgs cilvēks nedarīs pāri ne sev, ne savam īpašumam. Nozarē godprātīgi strādājošajiem cilvēkiem, no kuriem daudzi jau vairākās paaudzēs darbojas šajā jomā, ir pat aizvainojoši, ka viņiem pārmet meža izciršanu. Viņu senči un viņi paši par to ir rūpējušies, kopuši, un neviens koks jau nav mūžīgs. Kāpēc viņš nedrīkstētu baudīt sava darba augļus?! Turklāt mežs ir drošāka vieta par vienu otru banku, kur veikt ieguldījumus un veidot uzkrājumus nākotnei.”

Jauns memorands

Atzīmējot Latvijas Kokrūpniecības federācijas pastāvēšanas 25. gadskārtu, Latvija šogad uzņēma ikgadējo Ziemeļvalstu kokrūpniecības forumu, kas pulcēja meža nozares pārstāvjus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas. Tēma – kokrūpniecības nozares loma Eiropas noturības stiprināšanā.

“Krievijas tuvums ir investīcijām un attīstībai nelabvēlīgs faktors, tāpēc nākam kopā ar līdzīgi domājošiem kolēģiem un runājam, ko kokrūpniecības nozare var darīt, lai stiprinātu ekonomiku un tādējādi arī neatkarību, valsts un sabiedrības aizsardzības spējas. Foruma laikā tika parakstīts saprašanās memorands par turpmāko piecu gadu sadarbības mērķiem,” atklāj Indulis Kovisārs, piebilstot, ka doma par šādas sadarbības nepieciešamību radusies pirms sešiem vai septiņiem gadiem. “Ir liela informācijas plūsma, dažādi regulējumi un tamlīdzīgi, kas visu laiku tiek pieņemti Eiropas Savienībā, un arī dažādu veidu nacionālās intereses. Lai tajā visā neapmaldītos, labāk saprastu un ātrāk un efektīvāk varētu nonākt līdz rezultātam, šāda sadarbība ir ļoti nepieciešama. Sēžamies pie viena galda, diskutējam un rodam kopsaucēju arī tad, ja domas atšķiras. Protams, arī līdz šim tāda sadarbība bija, bet tā nebija nostiprināta ar dokumentu. Tas ir svarīgi, jo pašlaik Eiropā lielāka teikšana ir kopējiem lēmumiem, nevis katras valsts pašas nolemtajam, un nav jau noslēpums, ka viedokļi par mežsaimniecības nozari ES dalībnieku vidū atšķiras. Vienalga, vai runājam par klimata pārmaiņām, bioloģisko daudzveidību vai par koksnes produktiem, kas aizvieto naftas produktus, memorandu noslēgušo dalībvalstu vidū mums ir salīdzinoši vienots viedoklis, turpretī, piemēram, Dienvidos meža nozares loma ir nedaudz atšķirīga.” 
Indulis Kovisārs arī norāda, ka Latvijā ir vēl kāda pozitīvi atšķirīga situācija salīdzinājumā pat ar kaimiņvalstīm – Kokrūpniecības federācija cieši sadarbojas ar meža īpašniekiem, lai gan juridiskas saites puses neskar. “Par to mūs drusku apskauž, jo varam mierīgi sēdēt pie viena galda, diskutēt, mums ir kopīgs redzējums, kas rezultējas reālā darbībā. Latvijā gan pārstrāde, gan mežsaimniecība darbojas uz absolūtu paritāti. Tā vismaz mēs cenšamies to darbu virzīt.”

Aktuālas problēmas

Par ieguldījumu nozarē Indulis Kovisārs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kad to pieminu, viņš tikai nosaka: “Jā, esmu saņēmis valsts augstāko novērtējumu,” – un veikli pārvirza sarunu uz šobrīd nozarē sasāpējušu jautājumu, ka nepieciešamas izmaiņas regulējumos. “Piemēram, ja runājam par egļu mizgrauzi, tā nav ekstremāla parādība, tikai jautājums, cik intensīva šī problēma ir un cik ātri un efektīvi spējam cīnīties ar šo nelaimi. Mums ir diezgan lēns normatīvais un birokrātiskais aparāts, līdz tiek saņemtas vajadzīgās atļaujas rīkoties. Gaujas Nacionālais parks ir atsevišķs stāsts, tur cirst nedrīkst, tāpēc varam tikai noskatīties, kā sabrūk egļu audzes. Tas pats vērojams Līgatnes apkārtnē, arī tās centrā, turklāt tur situācija pat ir bīstama. Pašlaik augošu koku drīkst cirst, izvērtējot vienu no diviem parametriem – vecumu vai caurmēru. Publiskajā telpā bija asas diskusijas, kad nozares eksperti nāca klajā ar priekšlikumu veikt izmaiņas meža likumā, aicinot samazināt šo vecumu. Piemēram, eglei no 80 uz 50 gadiem ar domu, lai koks būtu kvalitatīvs, nevis jau mizgraužu skarts vai koksne novecojusi. Visu mūžu strādājot šajā nozarē, varu teikt, ka neviens meža īpašnieks, arī valsts, nebūs pats sev ienaidnieks un pieņems pareizo lēmumu, lai cik vecs koks arī būtu. Ja mežs būs veselīgs un strauji pieaugs, neviens to neizcirtīs, savukārt, ja būs pazīmes, kas liecinās par kādu problēmu kokam, tad to nocirtīs arī pavisam jaunā vecumā. Veicot izmaiņas likumā, tas automātiski nenozīmē, ka tad koks obligāti būs jānocērt konkrētā vecumā. Vienkārši tas būs brīdis, no kura meža saimnieks varēs sākt domāt un pieņemt lēmumus.”
Vēl viena būtiska un mūžam aktuāla problēma esot mežsaimniecības ierobežojumi putnu ligzdošanas periodā. “Lai arī jautājums pirmajā brīdī liekas salīdzinoši vienkāršs, tomēr nemaz tik vienkārši nav, jo, ja paskatās uz visām putnu sugām, kas Latvijas teritorijā ilgākā vai mazākā periodā uzturas gada laikā, tad sanāk, ka tikai vienu vai divus mēnešus gadā šeit neviens neperē. Es apzināti nedaudz pārspīlēju, bet tālu no realitātes tas nav. Toties ir viens periods pavasarī, kad ar meža atjaunošanu vajadzētu nodarboties visintensīvāk, tāpēc mums ir jārod balanss, kad drīkstam to tīrumu art, sēt un stādīt, un kad tas putns perē; abiem jābūt līdzsvarā un jāsadzīvo. Esam aktualizējuši jautājumu par to, ka tajos aptuveni 70 % meža teritorijas, kas neatrodas gluži pilsētas tuvumā un nav liegumu zonās, jāļauj nodarboties ar mežsaimniecību bez ierobežojumiem. Ja mēs šos kritērijus nodefinējam un ievērojam, tad attiecīgi arī no tautsaimniecības viedokļa uzņēmējs, rūpnieks var plānot un prognozēt savus resursus. Pašlaik ir liela neskaidrība, kas daudzus satrauc, bet cilvēkam vajadzīga skaidrība par nākotni. Protams, ģeopolitiskā situācija aiz austrumu robežas stāv visam pāri, bet, ja šo faktu nosacīti noliekam malā, redzam, ka, neatrisinot šos jautājumus, nav iemesla domāt un gaidīt, ka parādīsies kādi apjomīgi investīciju projekti.”

Sarunas beigās Indulis Kovisārs vēlreiz uzsver, ka mežu neviens neizcērt ātras peļņas vai citu nesaprātīgu iemeslu dēļ. Gluži pretēji – katru gadu tiek atjaunotas un koptas arvien jaunas meža platības, kokaudzes. Kad jautāju, vai arī mans sarunbiedrs ir stādījis kokus, viņš nosmej – daudz! Lai arī ir īstens rīdzinieks, Vecrīgas mūros audzis un tikai vasarās devies pie vecmāmiņas uz mazpilsētu, koku stādīšana ietilpst Induļa Kovisāra profesionālajos pienākumos, un viņš to dara ar gandarījumu. “Ja ir savs zemes stūrītis, katram vēlams iestādīt kādu koku, un manā uztverē arī ābele par tādu uzskatāma. No tās pēc tam var gan āmuram kātu uztaisīt, gan istabu piesildīt, ieliekot krāsnī vai kamīnā ābeles pagali.”

Tiem, kuri raugās izglītības virzienā, viņš iesaka apdomāt iespējas studēt inženiertehniskās zinības. “Mūsdienās procesi nesastāv tikai no kokapstrādes, kur jāzina, kādi zobi ir zāģim vai ēvelei. Tagad plaši izmanto, piemēram, hidrauliku un citas mūsdienīgas tehnoloģijas, kur nepieciešamas zināšanas fizikā, ķīmijā, matemātikā. Un šajos platuma grādos kokapstrādes jomā iespējas ir un būs milzīgas.” 

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu