Kā nodrošināt veselīgus, Latvijā audzētus produktus skolu ēdnīcās?
Mērķis, lai Latvijas bērni skolās ēstu kvalitatīvus un veselīgus vietējos produktus, šķiet, ir pašsaprotams, un tam piekrīt gan politikas veidotāji Zemkopības ministrijā, gan paši ražotāji. Tomēr realitātē ceļš no Latvijas lauka līdz skolas šķīvim ir pilns birokrātisku šķēršļu, neskaidru iepirkumu un sistēmiskas nesakārtotības.
Kamēr ministrija strādā pie jauna “zaļā iepirkuma” regulējuma, lauksaimnieki norāda uz fundamentālu problēmu – datu trūkumu un slepenību, kas ļauj ēdinātājiem uzvarēt konkursos ar solījumiem par vietējo preci, bet reāli iepirkt lētākus importa produktus.
Ministrija cenšas mainīt situāciju
Zemkopības ministrija (ZM) atzīst, ka šī situācija nav apmierinoša, un apgalvo, ka tiek aktīvi strādāts pie sistēmas maiņas. ZM valsts sekretāra vietnieks Juris Zīvarts uzskata, ka problēmas sakne meklējama iepirkumu sistēmā, kas ilgstoši balstījusies tikai uz zemāko cenu.
“Neesam apmierināti ar to, kas pašlaik notiek izglītības iestādēs,” atzīst Zīvarts. Viņš skaidro, ka viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem vēsturiski bijis zemākās cenas princips. Ministrija kā risinājumu virza “zaļo iepirkumu”, kas dotu priekšroku īsākām piegādes ķēdēm un vietējai produkcijai. Zīvarts uzsver, ka pieprasījuma radīšana valsts un pašvaldību pasūtījumos būtu būtisks dzinulis, lai Latvijas lauksaimnieki straujāk varētu attīstīt produktu pārstrādes ražotnes un paaugstinātu produktu uzglabāšanas kapacitāti. Vienlaikus svarīgi saprast, ka svarīgākais mērķis ir labi paēdis bērns. Zīvarts min pozitīvus piemērus mazākās pašvaldībās, kur vietējā iniciatīva jau tagad spēj nodrošināt augstu kvalitāti. “Mēs esam bijuši skolās, kur uz galda ir tāda zivtiņa, kādu reti kurā restorānā var dabūt. Tas ir tikai tāpēc, ka viņiem ir ļoti laba sadarbība ar vietējiem produktu piegādātājiem.”
Vietējais zemnieks kā valsts drošības pamats
Vietējo produktu piegāde skolām, slimnīcām un citām valsts un pašvaldību iestādēm nav vienkāršs ministrijas untums, lai izpatiktu Latvijas zemniekiem. Juris Zīvarts uzsver, ka no tā ieguvēji ir visi. Bērni saņem svaigākus, veselīgākus vietējos produktus, īsākās piegādes ķēdes rada mazāku CO2 pēdu, tātad palīdz Latvijas sasniegt Eiropas Savienības noteiktos normatīvus šajā jomā, savukārt zemnieki iegūst stabilu noieta tirgu un var ilgtermiņā plānot attīstību. Un tas ir principiāli svarīgi, runājot par valsts pārtikas drošību, kas ir būtisks valsts stabilitātes elements, īpaši ģeopolitiski nestabilos laikos. Eksperts uzsver: “Spēja nodrošināt savus iedzīvotājus ar pārtiku krīzes situācijās ir tieši atkarīga no vietējās lauksaimniecības un pārstrādes nozares attīstības. Vietējās pārtikas ražošanas stiprināšana nav tikai ekonomisks, bet arī stratēģiskās drošības jautājums.” Viņš norāda, ka funkcionējoša lauksaimniecības nozare nodrošina pārtikas uzkrājumus pie pašiem ražotājiem, tādējādi mazinot nepieciešamību pēc valsts centralizētām rezervēm vai importa. “Ja ir funkcionējoša nozare, nekādas milzu noliktavas nav jāpiepilda, jo ražotājiem jau ir savas noliktavas, kurās ir pietiekams uzkrājums. Bet, ja nozare nestrādā, ir jāved no kaut kurienes konservi un jāveido uzkrājums.”
Ražotājs: problēma ir slepenībā, nevis piedāvājumā
Vēl skarbāku realitātes ainu iezīmē kooperatīva “Baltijas dārzeņi” vadītājs Jānis Bušs, uzsverot, ka galvenā problēma pat nav cena, bet gan totāls caursskatāmības trūkums. Viņš iezīmē tirgus potenciālu: “Vispārizglītojošās skolās ir ap 225 000 skolēnu, 25 000 skolotāju. Tātad mēs runājam par 250 000 ēdāju katru dienu. Tas varētu nozīmēt ap 70 tonnu dārzeņu patēriņu dienā – 14 000 tonnu gadā. Vai Latvijas zemnieki to spēj nodrošināt? Tas nav nekāds kosmisks skaitlis, mūsu kooperatīva apgrozījums vien ir ap 20 000 tonnu.”
Problēma, pēc Buša domām, ir faktā, ka iepirkumos produkti netiek nodalīti no ēdināšanas pakalpojuma un šie līgumi ir noslepenoti. “Ēdinātājs konkursā var solīt jebko, bet neviens nevar pārbaudīt, no kurienes produkti reāli nāk.” Bušs ir skeptisks par formālām prasībām pavadzīmēs norādīt produktu izcelsmi. “Tas, ka pavadzīmē jābūt norādītai izcelsmes valstij, nenozīmē neko; papīrā tu vari ierakstīt, ko gribi. Realitātē neviens neaiziet un nepārbauda, no kurienes tie dārzeņi ir atvesti.”
Pēc Buša aplēsēm, vietējie ražotāji reāli piegādā labi ja 5–10 % no teorētiski iespējamā apjoma.
Caurskatāmība kā vienīgais risinājums
Abi runātāji piekrīt, ka sistēma ir jāmaina, taču piedāvā dažādus risinājumus. ZM fokusējas uz jaunu regulējumu un finanšu atbalstu pārstrādei. ES Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna atbalsta pasākumā “Sadarbība pārtikas īso piegāžu ķēžu darbības veicināšanai un piedāvājuma nodrošināšanai” ir pieejams atbalsts sadarbības grupām, ko var veidot lauksaimnieki, kooperatīvi un mazie ražotāji kopīgiem ieguldījumiem produktu uzglabāšanas infrastruktūrā, loģistikā un produkcijas izplatīšanā, kā arī atpazīstamības pasākumu īstenošanai. Ar šo intervenci ir paredzēts sekmēt vietējo pārtikas produktu izmantošanu sabiedriskajā ēdināšanā, tostarp izglītības iestādēs, kā arī produktu ražotāju sadarbību, lai kopīgi virzītu vietējo produktu piedāvājumu tirgū, izmantojot vietējās teritorijas iespējas. Kopējais intervences īstenošanai paredzētais finansējums ir 16 miljoni eiro..
Savukārt Jānis Bušs pieprasa elementāru atklātību. Viņš piedāvā vienkāršu kontroles mehānismu: “Ja pēc iepirkuma būtu publiskota informācija, kurš ir uzvarējis un ar kādiem produktiem, ka viņš startēs ar zemnieku saimniecības “Tupenītis” kartupeļiem... Es esmu ministrijai teicis – jūs tikai iedodiet, es pats pārbaudīšu. Un es tur tās četrus zemnieku saimniecības apzvanīšu, vai viņi ved tos kartupeļus vai neved.”
Juris Zīvarts uzsver, ka motivācija sakārtot sistēmu ir ne tikai ekonomikas vai drošības jautājums, bet arī personīgs. “Mani bērni zina, ko daru, un prasa – kad man būs cits ēdiens, kad tas būs garšīgs? Tas ir labs iemesls darīt – jo visa šī procesa galarezultāts ir laimīgs un paēdis bērns.”
Piens un augļi skolās – gardums bērniem, atbalsts zemniekiem
Jau vairākus gadus Latvijas skolās darbojas projekts “Piens un augļi skolai”. Tas ir labs piemērs, kā bērnus nodrošināt ar vērtīgajiem vitamīniem un uzturvielām, vienlaikus atbalstot vietējos zemniekus.
Natālijas Draudziņas vidusskolas ēdnīcas darbinieces atzīst, ka bērni labprāt mielojas ar āboliem un gaida dienas, kad tos izdalīs. Ēdnīcas vadītāja Lolita atklāj, ka vecākie bērni labprāt ēd arī dārzeņus, savukārt mazākie parasti izvēlas makaronus ar mērci. Skolas ēdnīcā redzams, ka uz katra galda ir sarīvētu burkānu bļodiņa, arī pusdienu piedāvājumā iekļauti dažādi dārzeņi. Vadītāja gan atzīst – lai arī uz pavadzīmēm rakstīts, ka dārzeņu izcelsmes valsts ir Latvija, pārbaudīt to nevar.
SIA “Malum” valdes loceklis Emīls Brigmanis saka, ka augļu piegāde skolām viņa saimniecībai ir ļoti nozīmīga iespēja. “Latvijas zemniekiem ir ļoti grūti konkurēt, piemēram, ar poļu ābolu cenām un lielveikalu kvalitātes prasībām (pārsvarā lielveikali pieprasa otrās šķiras ābolus, turpretī pirmās šķiras Latvijas ābolus nevēlas izvietot savā sortimentā). Projekts ļauj tiešā veidā bērnam nodot Latvijā audzētu produkciju. Nozīmīgs aspekts ir garantēts klients, kā arī garantēts realizējamais produkcijas apjoms un cena, kamēr sadarbība ar vairumtirgotājiem vai mazumtirgotājiem pašreizējā tirgus situācijā nav draudzīga vietējās produkcijas audzētājiem. Redzot dabas ietekmi uz lauksaimniecību pēdējos gados un zaudējumus līdz ar to, projekts noteikti ir formāts, kā atbalstīt audzētājus, un nozīmīgs faktors ir arī veselīgu Latvijā audzētu augļu un dārzeņu pieejamība izglītības iestādēs.”
