Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija apvieno 54 lauksaimniecības kooperatīvus ar kopējo apgrozījumu vairāk nekā pusmiljards eiro

Vai var teikt, ka šobrīd kooperācija lauksaimniecības nozarē tiešām attīstās, vai tomēr zināmā mērā stagnē?

Kooperatīvu skaits pieaug, arī LLKA biedru skaits ir palielinājies. Ir jau izveidoti trīs medus kooperatīvi, jauns meža nozares kooperatīvs, un vēl viena tendence – kooperatīvi virzās uz pārstrādes attīstību, piemēram, “Baltu piens”, modernizējas “Straupe”, pārstrādē investē LATRAPS un “Jurgensburg Agro”.

Pretēji diskusijām par to, vai kooperāciju ir “mākslīgi” jāatbalsta, Eiropas Komisijai ir skaidra nostāja – kooperācija ir prioritāte. Varam teikt, kā uzņēmējdarbības forma kooperatīvs ir dārgāks un tātad no pirmā skata neizdevīgāks, jo kā biedram ir jāpiedalās arī sanāksmēs, kooperatīvs nevar nesamaksāt nodokļus, nav tādas nerakstītas manevra iespējas, kādas ir SIA vai slēgtai akciju sabiedrībai. Arī kooperatīva pārvaldes forma paģēr obligātu biedru vai to pārstāvju iesaisti, kooperatīvs jākontrolē pašiem ražotājiem. Kooperatīvi arī parasti neignorē mazāk izdevīgus ražotājus – ar mazāku apjomu, jo kooperatīvs ir salīdzinoši atvērta struktūra.

Uz ko tad kooperācijai būtu šodien jāiet uz kooperatīvo sabiedrību (KS) skaitu vai gluži otrādi uz konsolidāciju, uz spēcīgāku, lielāku KS veidošanu? Uz starpvalstu kooperāciju?

Viens no kooperācijas mērķiem piena un graudu nozarē ir tieši apvienošanās jeb kooperatīvu konsolidēšanās. Process notiek. Ir viens otrā līmeņa kooperatīvs “Baltu piens”, kas apvieno deviņus citus kooperatīvus piena nozarē. “Piena loģistika” pērn pabeidza biedru pievienošanu no KS “Māršava”. Protams, varētu sagaidīt vēl straujāku konsolidāciju. Bet jau vairākus gadus akcentēju – apvienošanās darījumi ir ļoti dārgi, un to vajadzētu sekmēt. Tiem, kas varētu apvienoties, nav papildu līdzekļu, par ko algot juristu, paju vērtētājus, kā arī vajadzīgi laika un naudas resursi, lai veiktu reālu kooperatīvu saliedēšanu. Tiem, kam nav pieredzes uzņēmumu iegādē un to integrēšanā, nav ne mazākā priekšstata par izdevumu apjomu, kas nāk papildus iegādes cenai vai apvienošanās procesam, ko samaksā par aktīvu pievienošanu. Ne visi apvienošanās darījumi bijuši veiksmīgi. Formāli pievienot – tā ir mazāk nekā puse no izdevumiem. Pats process prasa laiku – tātad darbinieku algas, darbu ar trešajām pusēm, noformulēšanu, saliedēšanas pasākumus. Lielāki kooperatīvi bez šaubām ir spēcīgāki – var piegādāt lielāku produkcijas apjomu, nodrošināt piegādes kvalitāti un termiņus, tiem ir lielākas manevra iespējas. Taču jāņem arī vērā, ka lielākam kooperatīvam, kas ir tikai piena piegādātājs, ir lielāki riski krīzes laikā. Piena slaukšanu jau nevar apturēt. Ja strauji samazinās cena vai pieprasījums un nav savas pārstrādes, tad beigu beigās cietīs biedri – jo piens ir jāpārdod vai jālej ārā. Ja ir pārstrāde, tad ir manevra iespējas, piemēram, pārvērst daļu sviestā un to glabāt, līdz tirgus normalizējas. Līdz ar to ilgtspējīgas nākotnes pamatā ir pārstrāde. Teikšu, ka var būt situācija, kad pārstrāde nepieder kooperatīviem, bet tad tai ir jābūt ļoti efektīvai un īpaši draudzīgai kooperatīviem kā lielākajiem izejvielas piegādātajiem.

Kāda ir galvenā motivācija, lai lauksaimnieks stātos KS, un kas tomēr viņu no tā attur?

Jau minēju – kādam tā ir augstāka cena, ko šodien piedāvā SIA īpašnieks. Bet ir arī rūgtā pieredze – ne vienmēr kooperatīvi ir bijuši absolūti veiksmīgi. Dažus neveiksmīga kooperācijas pieredze arī attur. Ir saimniecības, kas kooperatīvā kā inkubatorā ir izaugušas, attīstījušās, bet tad paziņo, ka nu tām pienāk labāki, izdevīgāki sadarbības piedāvājumi un KS vairs nav vajadzīga. Es teiktu, ka šī lojalitāte vai nelojalitāte ir kultūras jautājums. Šis aspekts pamazām uzlabojas, jo palielinās izpratne par kooperāciju, tās būtību un priekšrocībām. Protams, katrs indivīds šīs priekšrocības vērtē no sava skatu punkta, taču visam pamatā ir uzticēšanās un godprātīga attieksme. Var redzēt, ka citāds skatījums uz kooperāciju ir jaunākai paaudzei, kas nav pieredzējusi vilšanos kooperācijā. Iespējams, vecākā paaudze jau radījusi kaut kādu pamatu, kas ļauj jaunajiem drošāk raudzīties nākotnē, un tādējādi viņi spēj novērtēt arī tās netveramās vērtības, ko cita starpā arī sniedz kooperācija – biedriskums, kopīgas apmācības gan no biedriem, gan paraugsaimniecībām nozarē, lielāka līdzdalība kopienā.

Vai Latvijā vajadzētu mūsu pašu piensaimniekiem jeb kooperatīviem piederošu piena pārstrādes rūpnīcu?

Skatoties šodienas apstākļos uz esošo sadrumstaloto piena pārstrādes nozari, šādu rūpnīcu noteikti vajadzētu. Un pirmām kārtām tādēļ, lai nodrošinātu stratēģiju “No lauka līdz galdam”. Taču, lai par to sāktu domāt, ir jākonsolidē piena apjoms, jākāpina apgrozījums. To stratēģiski vajadzētu atbalstīt. Tad varētu runāt ar investoru, partneri, kas nodrošinātu tirgu, tehnoloģiju un investīcijas. Bet starpposmā arī pašiem zemniekiem jāaudzē savu saimniecību jauda, tālab atbalstām tos zemniekus, kuri stājas kooperatīvos. Piemēram, asociācija ir rosinājusi piešķirt papildu punktus, startējot programmā “Ieguldījumi materiālajos aktīvos”, tām saimniecībām, kas ir KS biedri. Protams, citām organizācijām pret to ir savi iebildumi – tas izskatīšoties pēc spiešanas stāties kooperatīvos u.tml. Taču, manuprāt, šie kontrargumenti pamatā balstās uz atsevišķu lauksaimnieku skatījumu. Valstiski būtu svarīgi, lai Latvijā būtu lieli reģionāli kooperatīvi, piemēram, pa vienam spēcīgam kooperatīvam Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē. Pirmajā līmenī tie varētu apkalpot savu reģionu un tirgu, bet otrajā līmenī jau iet uz eksportu.

Zināms, ka piena pārstrādes kombinātiem kooperatīvi nepatīk, daudzi teic, ka faktiski piedāvājot tos pašus bonusus, ko KS, un starp KS un kombinātiem nereti notiek cīņa par klientiem (piena ražotājiem) ar pāris centiem piena cenas. Kāpēc lai izvēle šādā situācijā būtu par labu KS?

Piena pārstrādes nozarē ir problēmas, par kurām maksā lauksaimnieks, piena ražotājs. Pārstrādes rūpnīcu lielākā noslogotā jauda ir vien pāris simti tonnu pretstatā konkurentiem ārvalstīs – Lietuvā, Igaunijā un arī Polijā, kas nodarbina tūkstošiem tonnu jaudu, tādā veidā samazinot izmaksas par vienu litru pārstrādātā piena. Mūsu pārstrāde zaudē tirgus daļu Latvijā. Piena ražotāji, kooperatīvi pienu ir spiesti izvest un pārdot efektīvākiem pārstrādātājiem ārvalstīs, jo tie var maksāt vairāk, un lauksaimnieks saņem vairāk par savu darbu, saražoto produktu.

Esam runājuši ar Piensaimnieku centrālo savienību par iespējamo sadarbību. Piemēram, esam aicinājuši piena pārstrādātājus dot priekšlikumu, kā kooperatīvi varētu īrēt no kombinātiem pārstrādes jaudas. Tas būtu visai loģiski – KS var nodrošināt piena pārstrādes uzņēmumu jaudas noslodzi, jo

patlaban daudzi kombināti nestrādā ar pilnu jaudu. Un tā būtu mūsu kopīgā cīņa par lielveikalu plauktiem. Ar laiku kooperatīvās sabiedrības pat varētu izpirkt vismaz daļu šā pārstrādes biznesa. Izdevīgāk, protams, būtu uzbūvēt jaunu rūpnīcu, taču te ir runa ne tik daudz par ražotnes, bet gan par tirgus daļu iegādi. Diemžēl pagaidām piedāvājums no pārstrādes puses kooperatīviem nav izdevīgs. Mūsu piena pārstrādātāji deklarē investīcijas, bet, piedodiet, lielākoties tās ir investīcijas saldējuma ražošanā. Saldējumā piens ir vien 5–10 %, pārējais ir ūdens, cukurs, garšvielas. Tātad patiesībā viņi iet prom no piena apjoma palielināšanas. To labi ilustrē arī fakts, ka Latvijā caurmērā ir viena no zemākajām piena cenām Eiropā. Tas ir, pateicoties vietējai pārstrādei, jo, maksājot mazāk par pienu lauksaimniekam, pārstrādātājs var kaut ko nopelnīt.

Piena pārstrādātāji, protams, vēlas aizliegt vai būtiski ierobežot svaigpiena eksportu, lai piena cena samazinātos, jo tik daudz piena, cik spējam saražot, vietējiem rūpniekiem nemaz nevajag. Viņi nespēj pārdot vietējā tirgū vairāk, tādējādi zaudē importam, kas piedāvā lētāk.

Lielākie pēc apgrozījuma un tādējādi dominējošie tirgū ir “Rīgas piena kombināts” un “Tukuma piens”, taču neviens no tiem nepieder Latvijas īpašniekiem. “Jaunpils piens” strādā kopā ar “E-Piim”, kas pamatā ir igauņu uzņēmums. Protams, tirgū ir arī vairāki vietējie kombināti, taču to tirgus daļa ir salīdzinoši niecīga.

Kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi kooperācijas jomā?

Mums vajadzētu apzināties, ka kooperācijas galvenā loma ir spēja pārdot, apvienot ražotājus, lai spētu pārdot pārstrādei, saimniecībai nopelnot vairāk, līdzīgi kā citur Eiropā. Līdz ar to izaicinājums ir nostiprināt kooperāciju kā risinājumu. Ražot saimnieki prot, bet svarīgākais ir gūt lielākus ieņēmumus. Citādi pārstrādes uzņēmumi, piena uzpircēji no dažādām SIA vai akciju sabiedrībām maksā vairāk, jo bāzes cenu paceļ tieši kooperatīvi. Sabiebrībā daži saka, kāpēc mākslīgi jāveicina kooperācija – bet atbilde ir vienkārša – piena kooperatīvi paceļ cenu visiem piena ražotājiem. Kooperatīviem ir arī ilgtermiņa līgumi, un kooperācija ir ilgtspējīgas nozares pamatā.

Vēl izaicinājums ir kooperatīvu konsolidācija, arī otrā līmeņa izveide, līdzīgi kā to īstenoja “Baltu piens”. Arī kooperatīvā ietilpstošo saimniecību stiprināšana, ļaujot tām vairāk investēt savā attīstībā ar mērķi, ka tā spēcīgāks kļūst arī kooperatīvs, kurā ietilpst saimniecības. Spēcīgu saimniecību kooperatīviem ir jaudīgākas attīstības iespējas, tostarp, investējot, palielinot ražošanas apjomus. Apjoms rada pamatu pārstrādes attīstībai, tātad pievienotajai vērtībai. LL

Publikāciju sagatavoja LLKA birojs sadarbībā ar Anitu Pirktiņu.