Lauksaimniecība bez apdrošināšanas ir kazino

Tāds saimniecības modelis ir Rietumeiropā. Lai iegūt tirgus spēku – spētu pārdot saražoto lauksaimniecības produkciju – šādas ģimenes saimniecības apvienojās ar citām līdzīgām un veido kooperatīvus. Zīlūži ir biedrs divos kooperatīvos – VAKS un Piena loģistika, jo diversificē savu saimniekošanu, ražojot graudus un pienu. Tostarp valsts ir kooperatīva piena loģistika, viens no septeniem padomes locekļiem.

Trīs brāļu stāsts

Kooperācijas pamātā ir izglītība, kāda ir gan Valtam Grasbergam, gan viņa publiski vairāk pazīstamajam brālim Jānim Grasbergam, kurš kā jauns uzņēmējs pirms vairāk kā piecpadsmit gadiem pārņēma paris desmit govis no vecākiem un attīstīja saimniecību desmitkārtīgi līdz pat 600 garīm, līdz to nodeva jaunākajam brālim Valtam, pašam aizejot strādāt Saeimā un audzinot jau sešus atvases. Trešais brālis - Andris atbilstoši savai izglitībai izveidoja uzņēmumu "Grasbergs Veterinārija". Apkalpo gan Zilužus, gan arī Valmieras novoada saimniecības.

Diversfikācija un kooperacīja

Ko nozīmē ģimenes saimniecība un kā šodien klājas moderniem lauksaimniekiem – par pastāstīja zemnieku saimniecības (augkopība, piena lopkopība, piena produktu ražošana) Zilūži īpašnieks Valts Grasbergs. Viņš atzīst, ka lauksaimniecība ir augsta riska sfēra, ko pierāda jau trešais gads, kurā šī joma tiek pakļauta nepārvaramai varai, kas spiež lauksaimniekus ne tikai mainīt domāšanu, bet arī attieksmi un pārvērtēt savu nākotnes attīstības scenāriju.

Kāda ir situācija lauksaimniecībā?

Kopumā situācija nav iepriecinoša, kaut arī tā ir atšķirīga, raugoties Latvijas reģionu griezumā. Lai arī Latvija ir maza valsts, tomēr vienā vietā nokrišņu daudzums sasniedzis, piemēram, tikai 40 milimetru, kamēr citā – ap 200 milimetru, kas radikāli maina situāciju. Vienlaikus katram lauksaimniekam atkarībā no viņa izvēlētās darbības sfēras ir sava konkrēta situācija, kura varbūt pat savā ziņā ir unikāla. Kopumā pašlaik ir skaidrs, ka ir salīdzinoši tālu no tā, lai varētu teikt, ka visā lauksaimniecībā kopumā situācija ir laba, jo būtībā zaudējumi ir teju visām Latvijas lauksaimniecības lielākajām sfērām. Protams, kādā šīs neiegūtās ražas un līdz ar to arī ienākumu kritums būs lielāks, citās – mazāks. Tā kā 2025. gads nebūs pirmais, kurā lauksaimniekiem ir bijušas problēmas, tad situācija kopumā ir jāvērtē kā dramatiska ar visām no tā izrietošajam sekām. Proti, piena lopkopībā, visticamāk, mūs sagaida skarba ziema, jo nav savākts pietiekami daudz kvalitatīvas barības. Proti, ir saimniecības, kurās ziemas sezonai nepieciešamais skābsiens nebūt nav savākts, bet tām, kurām ir savākts, nav attiecīgas kvalitātes, kas nozīmē, ka šai barībai nāksies papildus jaukt klāt attiecīgu barības vielu kokteili, kas, protams, palielinās izmaksas. Pašlaik pēc Zemnieku saeimas datiem lauksaimnieku aptuveni aplēstie zaudējumi ir ap 90 milj. eiro, tomēr, visticamāk, šis skaitlis būs daudz lielāks.

Kāpēc šo zaudējumu apjoms varētu vēl pieaugt?

Tāpēc, ka pašlaik ražas novākšanas sezona vēl nebūt nav beigusies, turklāt nokrišņi joprojām ir ik dienu, un neviens nevar pateikt, cik daudz, piemēram, graudaugu būs sadīguši vārpās, cik daudz tiks iekulti un kāda būs šīs ražas kvalitāte. Valmieras apkaime nav tik smagi cietusi no pārmērīga mitruma, kā rezultātā vairums tīrumu varam nokult, kamēr citviet kombaini nogrimst un tos izvilkt ir grūtības. Protams, arī Zilūžiem ir platības, kurās ražas novākšanu veikt pašlaik nav iespējams, ir platības, kurās ir nozīmīgs ražas zudums, jo augi pastāvīgi atradās bezgaisa stāvoklī (mitrumā), un tādējādi graudaugi nespēja pilnībā nobriest. Sekas – daudz sīko graudu, kuri nav izmantojami cilvēku pārtikai. Ir saimniecības, kurās vasarāji (vasaras kvieši) būtībā ir noslīkuši – ražas nebūs nekādas, tikai zaudējumi par zemes sagatavošanu, iztērēto sēklu, minerālmēsliem un sēšanu.

Vai kataklizmas, kuras pēdējos gados nemitīgi trāpa lauksaimniekiem, nevar radīt situāciju, ka tieši tās saimniecības, kuras investējušas efektivitātē, varētu nonākt kraujas malā?

Nenoliedzami, ka nemitīgās pārmaiņas, kuru pirmsākumi meklējami vēl Covid-19 pandēmijas laikā un papildu izaicinājumus tieši un netieši radīja karš Ukrainā, līdztekus ar sausumu vai tieši pretēji – lietavām, salnām, ir atstājušas pamatīgas pēdas lauksaimnieku izmaksās, peļņā un arī spējā sekmīgi kārtot savas parādsaistības. Lauksaimniecībā ir vairāk riska faktoru nekā varbūt citās nozarēs, piemēram, iesējot ziemājus rudenī, neviens nevar paredzēt, kāda būs ziema, kā iesētais pārziemos, nav prognozējams, kāda būs vasara – sausa vai slapja, līdz ar to nevar daudzmaz ticami prognozēt, kāda būs raža un kādas būs tās cenas. Tāpat lauksaimnieki nevar ietekmēt minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un degvielas cenas, bet ražas novākšanas brīdī augkopības produkcijas cenu krituma rezultātā var būt situācija, kad ienākumi par vienu tonnu nesedz šīs tonnas ražošanas izmaksas. Tādi brīži, kad vairāki riski iestājas secīgi – slikti laika apstākļi, augstas resursu cenas, bet salīdzinoši zemas ražas cenas –, nav visai bieža parādība, taču tiem, kuri, domājot par konkurētspēju nākotnē, daudz investējuši, iestājas ļoti nopietnas maksātspējas problēmas.

Latvijā līdz šim nav pieredzēta mūsu valstij nosacīti lielāku zemnieku saimniecību maksātnespēja un tai sekojošā ūtrupe, taču 2025. gads ir nosacīti trešais, kurā ir kādas problēmas, un tā nav iepriecinoša aina. Vēl jo vairāk, ja šādā situācijā patiešām kraujas malā var nonākt tieši tie, kuri ieguldīja jaunās tehnoloģijās un efektīvā ražošanā, jo viņiem ir jāmaksā investīcijās ieguldītās naudas kredīti. Salīdzinoši komfortablāk patiešām var justies tie, kuri pēdējos gados nav investējuši savas konkurētspējas paaugstināšanai, taču ir jautājums par šādu saimniecību dzīvotspēju ilgtermiņā. Vienlaikus lauksaimniekiem būs vien jāsamazina risku apetītes līmenis, jo īpaši, investējot nākotnes konkurētspējā, piemēram, investīciju projektu sadalot vairākos posmos un to īstenojot garākā laika nogrieznī. Valdība šobrīd ir izsludinājusi ārkārtas stāvokli lauksaimniecībā, kas ļauj zemniekiem runāt ar bankām par saistību izpildes grafika maiņu, restrukturizāciju vai kādu citu risinājumu, tomēr tik un tā šajās sarunās būs jautājums par ilgtspējīgu prognozējamu saimniecisko darbību un tostarp sējumu un iegūstamās ražas apdrošināšanu. Faktiski bez tā ilgtspējīga attīstība nebūs iespējama.

Tad risinājums ir apdrošināšana?!

Klimata pārmaiņu kontekstā lauksaimniecība nav bezriska pasākums, un bez apdrošināšanas tas būtībā ir liels kazino, kurā var vinnēt un tikpat labi var arī zaudēt. Pašreizējā situācijā apdrošināšana šķiet kā glābšanas riņķis tiem lauksaimniekiem, kuriem tāda ir. Un, lai arī šogad zemniekiem bija pieejami apdrošināšanas pakalpojumi ar valsts atbalsta plecu, tomēr daudzi šādu risku minimizēšanas instrumentu nav izmantojuši. Arī Zilūži šogad nav izmantojuši apdrošināšanas pakalpojumu, kaut pērn to izmantoja. Iemesls – finanšu risku analīze komplektā ar pavasarī ieraudzīto ziemas kviešu un ziemas rapša, kuri bija ļoti labi pārziemojuši, potenciālu. Tā brīža secinājumi – risku ir ļoti maz un var gaidīt rekordražas – šodien nav piepildījušies. Apdrošināšanas pakalpojums samazina peļņu, taču tas rada stabilitāti, un lauksaimniekiem jāspēj strādāt maksimāli efektīvi, lai viņi varētu atļauties iegādāties attiecīgu apdrošināšanas polisi. Salīdzinājumam – lauksaimniecībai, tāpat kā sirds kardiogrammai, ir gan strauji pīķi, gan kritumi, un apdrošināšana būtībā pazemina augstos pīķus un arī lielos kritumus – kardiogramma sanāk tāda līganāka. Sava veida apdrošināšana ir arī fungicīta izsmidzināšana uz vārpas, kurai ir fuzariozes (slimības) risks. Var jau ietaupīt uz augu aizsardzības līdzekļiem un cerēt uz lielāku peļņu, bet rezultātā cerētais var nepiepildīties un lielākas peļņas vietā ir mazāka raža, zemāki ienākumi un mazāka peļņa, ja vispār tāda vēl būs. Būtībā daudzi lauksaimnieki spēlē šādas apdrošināšanas spēles. Apdrošināšanas instruments ir arī kooperatīvs, jo tikai sadarbībā ir spēks. Attiecībā par piensaimniecības sektoru var teikt, ka vienam, kaut arī Latvijas mērogiem lielam zemniekam, savu produkciju realizēt tirgū par augstāko un stabilāko cenu ilgtermiņā ir sarežģīti, turpretī to veiksmīgāk var izdarīt kopā. Šis jautājums skar ne tikai kādas atsevišķas saimniecības, bet gan visu Latvijas piensaimniecības nozari kopumā. Tieši tas pats attiecas uz augkopībā nepieciešamā – dīzeļdegvielas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, sēklas – iepirkumiem. Kopā pārdodot, var gūt augstāku samaksu, un, kopā pērkot, var iegādāties vajadzīgo lētāk. Kooperācijas līmenis faktiski visā lauksaimniecībā ir sava veida darba efektivitātes instruments, kas vienlaikus palīdz uzturēt ne tikai darbavietas laukos, bet pat to apdzīvotību, jo, ja nebūs kooperatīvu, tad arī darbavietu laukos būs mazāk un arī iedzīvotāju skaits saruks.

Vai Zilūži arī ir kooperatīvu biedrs?

Jā, pat veselos divos: augkopībā VAKS un piena segmentā Piena loģistika. Tas nozīmē, ka faktiski visus augkopības produktus – ziemas kviešus, rapsi, pupas – realizējam VAKS. Ir neliels izaudzētā apjoms, ko izmantojam kā izejvielu lopbarībai, pārsvarā tie ir mieži. Lai arī mums ir 230 govju ferma, tomēr Zilūžiem nav savas kaltes, un tāpēc uzglabāt (un pēc tam malt lopbarībai) var tikai tos graudus, kuru mitrums maksimums ir 14–15%, bet ne vairāk, tāpēc ir otrs risinājums – izmantot kooperatīva kaltes pakalpojumu, par to attiecīgi samaksājot. Taču, lai neveidotu lielus krājumus un tiem nepieciešamo infrastruktūru, Zilūži lopbarībai nepieciešamo augkopības produkciju pērk tirgū. Zilūži ir piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Piena loģistika biedrs, tās uzdevums ir maksimāli efektīvi realizēt savu biedru saražoto pienu. Protams, līdztekus tam visam vēl ir ļoti nozīmīgs risku mazināšanas faktors – diversifikācija un jau minētā kooperācija.

Kāda diversifikācija ir Zilūžos?

Zilūžu pieredze rāda, ka ļoti labu rezultātu var sasniegt tajā brīdī, ja nestrādā tikai vienā segmentā, neražo tikai vienu produktu, no kura ražas ir atkarīgs pilnīgi viss, bet gan ir diversificēti riski. Proti, augkopībā audzē ne tikai ziemas un vasaras kviešus, bet arī ziemas rapsi, pupas un zirņus. Arī šis gads pierāda teiciena – ko zaudē ar ogām, to iegūst ar sēnēm – patiesumu. Proti, vizuāli pupām šī gada lietainais un siltais laiks ir paticis (tās ir cilvēka augumā), bet, protams, reālo ainu parādīs novāktās ražas daudzums un kvalitāte. Pavisam nesen dzīve pierādīja, ka ziemas kviešu cena ir 190–200 eiro/t, bet rapsim pašlaik ap 470 eiro/t, bet bija ap 330–360 eiro/t, un tieši rapsis bija tas, kurš ļāva augkopjiem pārdzīvot laiku, kad kviešu tirgus cenas saruka un būtībā tikai knapi sedza to izaudzēšanas izmaksas, jo īpaši, ja 2023. gada pavasarī bija pārspīlēti augstas minerālmēslu cenas. Protams, pārāk liela sadrumstalotība arī nav ekonomiski efektīvs risinājums. Tas nozīmē, ka ikvienam ir nepieciešams atrast savu optimālo saimniekošanas modeli, kurā audzējamo kultūru (jo īpaši to šķirņu) nav ļoti daudz un vienlaikus tā arī nav viena vienīgā. Un, protams, vēl viena diversifikācijas svarīga daļa ir piena lopkopība un piena produktu – saldējuma, jogurta, biezpiena, krējuma, sviesta, siera, dzeramā piena – ražošana un realizācija, gan izmantojot e-veikalu, gan savus veikalus, gan mazumtirdzniecības tīklus. Tā kā svaigpiena iepirkuma cena ir augsta un arī prognozes liecina, ka tai nav ekonomiska pamata sarukt, tad vērtēšu pašražoto piena produktu nākotnes riskus, un ražošanā paliks tikai tie, kuriem ir vislielākā pievienotā vērtība. Visam ir jāseko līdzi un diemžēl, bet jāapzinās, ka visu esošo piena produktu klāstu ilgtermiņā noturēt nevarēsim, ja vien netiks atrasts jauns noieta tirgus, piemēram, eksports.

Kādu perspektīvu redzat govju ganāmpulkam un svaigpiena ražošanai?

Pieprasījums pēc svaigpiena turpinās pieaugt, jo šogad tiek pabeigta jaunās siera ražotnes būvniecība Bauskā un sagaidāms, ka 2026. gadā konkurence par svaigpienu piena pārstrādātāju vidū tikai pieaugs, vēl jo vairāk, ja Igaunijā piena kooperatīva uzbūvētā piena pārstrādes E-Piim ražotnes jaudas vēl nav pilnībā izmantotas (vajag vēl vairākus simtus tonnu piena ik dienu). Joprojām svaigpienu Latvijā turpinās iepirkt Lietuvas pārstrādes uzņēmumi, vēl jo vairāk, ja viena ražotne vēlas palielināt savas pārstrādes jaudas par aptuveni 300 t piena ik dienu. Ir skumji, ka Latvijā atšķirībā no ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm piena lopkopji (un ne tikai) nelabprāt izvēlas strādāt kopā, turklāt pie mums nav neviena Baltijas mēroga liela svaigpiena pārstrādātāja. Varbūt dīvaini, bet katra no Baltijas valstīm vēsturiski ir izvēlējusies atšķirīgu stratēģiju piena sektorā. Nav brīnums, ka Igaunijā ir bijis iniciators, kurš uzbūvējis modernu lieljaudas piena pārstrādes rūpnīcu, un tieši tāpat nav pārsteigums, ka Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi vēlas Latvijā iepirkt vairāk svaigpiena, kas kaut kādā daļā pēc tam atgriezīsies pie Latvijas patērētājiem, bet jau ar daudz augstāku pievienoto vērtību, kura paliks dienvidu kaimiņvalstī. Modelējot situāciju, kāda varētu izveidoties svaigpiena tirgū, nonācu pie secinājuma, ka tie, kuriem vajadzēs iepirkt papildu piena apjomu, ar dažādām metodēm, piemēram, solot augstāku iepirkuma cenu, centīsies pārvilināt piena lopkopjus, kuri sākotnēji būs priecīgi par lielāku samaksu, bet nav zināms, vai tāda tā būs ilgtermiņā. Kā rāda iepriekšējā prakse, tad šāds mirkļa vājums un īstermiņa ieguvums ir zaudējums ilgtermiņā Latvijas piensaimniecībai kopumā. Piena cenām reģionā esot tā dēvētajā spot tirgū, ir savdabīga kardiogramma, kura neļauj piena lopkopim prognozēt nākotni, tostarp ienākumus un arī investīcijas, aprēķināt to atpelnīšanas laiku. Kooperatīvs Piena loģistika, šķiet, ir pirmais Latvijā, kurš izmainīja sadarbības modeli ar piena pārstrādes uzņēmumiem. Proti, jau pērn kooperatīvs uzsāka pārslēgt līgumus ar piena pārstrādātājiem, iepirkuma cenu pieskaņojot Eiropas vidējai cenai (līdz tam izmantoja biržas cenas), kas tādējādi piena ražotājiem rada krietni prognozējamāku piena cenu ilgtermiņā, kam var pakārtot attīstības un izaugsmes plānus. Protams, šādā situācijā nebūs augstāko pīķa cenu, taču vienlaikus nebūs arī tieši tādu pašu kritumu. Kā rāda vēsturiskā pieredze, tad viens pats svaigpiena ražotājs, lai arī cik liels tas būtu, Latvijā to īsti nevar panākt, jo ir vajadzīgs pietiekami nozīmīgs piena piegādes apjoms. Faktiski atkal atgriežamies pie tā paša secinājuma, ka spēks ir tikai tad, ja notiek apvienošanās kooperatīvos, un to jau lieliski pierāda ārvalstu pieredze. Ja Latvijas piena lopkopji spētu apvienoties zem kooperatīvu jumta, tad arī spētu iegūt ilgtermiņā ļoti labu vidējo piena iepirkuma cenu, kas savukārt ļautu īstenot vienmērīgāku, nevis ciklisku attīstību. Būtībā piena iepirkuma cenu ir jāspēj noturēt (neiekrītot kādā kārdinājumā par augstāku cenu) līdzīgi kā regbija spēlē – ja netiek noturēta aizsardzības līnija, tad pretinieks to izrausta un tiek tai pāri ar visām no tā izrietošajām sekām.

Piena lopkopji bieži vien žēlojas par to, ka šī gada vasara nav ļāvusi sagatavot barību, šo procesu vairāk dēvējot par siena un skābsiena zagšanu.

Sienu govju ganāmpulkam negatavojam, un par tā sagatavošanu nevaru komentēt, taču šī gada sagatavotā skābsiena kvalitāte ir zemāka nekā iepriekšējos gados. Proti, pirmo divu lucernas skābbarības bedru piepildīšana lietus dēļ bija saraustīta un sadrumstalota (pļaujam, tad vedam, sāk līt – sedzam bedri ciet, atkal spīd saule – atveram bedri, pļaujam, vedam). Savā ziņā arī pirmās skābbarības bedres tika piepildītas ar zagšanu.Jā, lucerna bija labi augusi, un tās apjoms ir bijis lielāks nekā citus gadus, kas savā ziņā ļāva radīt rezervi nākamajam gadam, taču analīzes rāda dramatiski zemu šīs barības kvalitāti. Iemesls – augi ir pārauguši, tie nesatur vai arī satur daudz mazāku barības vielu daudzumu, nekā tam būtu jābūt. Tas savukārt ir drauds, ka piena izslaukumi saruks. Lai to novērstu vai minimizētu, skābsiena kvalitātes kritumu nāksies kompensēt ar papildu cietes un proteīnu saturošu spēkbarību, kas atkal nozīmē augstākas izmaksas un, iespējams, zemāku peļņu. Protams, vēl paliek cerība uz tām lucernas platībām, kuras paredzēts pļaut un iepildīt skābbarības bedrēs, un to izmantot tieši piena govīm, bet zemākas kvalitātes barību izmantot pārējiem liellopiem. Vēl jau ir kukurūzas lauki, taču arī šī kultūra ir cietusi no mitruma, atkarībā no vietas tās ražība būs par 10–20 un pat 30% zemāka, nekā varētu būt. Tās ir sekas pārmitriem laukiem un ilgstošam vēsumam vasaras pirmajā pusē. Un vēl jau ir jautājums, vai šos kukurūzas sējumus varēs novākt. Tā kā Zilūžiem ir arī platības, kurās mitruma ir pārāk daudz ne vienu gadu vien, tad tajās pēdējos gados kultūraugus vairs nesējam. Tās platības, kurās ik gadu ir liels mitrums, Zilūži izmanto kā ilggadīgo zālāju pļavas. Šajā gadā vismaz pašlaik tās nav iespējams apsaimniekot, un arī vajadzība pēc šīs zāles ir niecīga. Ne vienmēr ekonomiski sekmīgai saimniekošanai ir akūti nepieciešamas lielākas zemes platības. Protams, tas prasa kompleksu aprēķinu, taču uzskatu, ka šādos apstākļos svarīgākais ir efektīva un savlaicīga (kad tas nepieciešams, atkarībā no apstākļiem un veģetācijas) lauksaimnieciskās darbības veikšana.

Tātad papildu zemes platības nav nepieciešamas.

Bija laiks, kad dominēja viedoklis – jo vairāk zemes, jo vairāk izaudzējam, jo lielākus ienākumus iegūstam, taču šobrīd uzsvaru ne tikai Zilūži, bet arī citi lauksaimnieki arvien vairāk liek tieši uz efektīvu saimniekošanu. Proti, katram lauksaimniekam ir savs ekonomiski efektīvākais apsaimniekošanas modelis ar noteiktu hektāru skaitu. Proti, ja ir ļoti lielas platības, tad ir jautājums, vai atbilstoši kultūraugu stāvoklim var konkrētajā brīdī veikt attiecīgās agrotehniskās darbības. Ja šādu darbu veikšana tiek būtiski kavēta, jo ir daudz šādu sējumu, tad būtībā šādas lauksaimniecībā izmantojamās zemes neražo ar maksimāli iespējamo atdevi, bet to apsaimniekotājam ir mazāki ienākumi un arī peļņa, nekā varētu būt, ja attiecīgās darbības tiktu veiktas savlaicīgi. Protams, ideālu laika apstākļu jau nebūs nekad, taču mazākās platībās agrotehnisko darbu veikšanu var īstenot daudz atbilstošāk situācijai dabā. Zilūži savulaik apsaimniekoja teju 1000 hektāru, taču minēto iemeslu dēļ pašlaik saimnieciskajā darbībā izmanto apmēram 650 hektāru. Piedevām jārēķinās, ka daudzu simtu vai tūkstošu hektāru platību apsaimniekotājam ir salīdzinoši gari kilometri, kas jāveic ne tikai traktortehnikai attiecīgo darbu veikšanai, bet arī kultūru agrotehniskā stāvokļa novērtēšanai. Būtībā ekonomisko faktoru kopums piespiedīs veikt lauksaimniecībā juridiski izmantojamo zemju revīziju un visas tās, kuras applūst vai kurās tiek iegūtas ļoti zemas ražas ar ienākumiem, kuri nesedz izdevumus attiecīgai ražošanai, no šīs sfēras būtībā tiks izslēgtas. Iespējams, šādas zemes var izmantot citām vajadzībām vai tās atdod citam apsaimniekotājam.Diemžēl, bet tieši minētie faktori ir paradoksālā secinājuma pamatā – jo vairāk hektāru apsaimniekošanā, jo lielāki zaudējumi, ko vēl vairāk izceļ nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi. Un vēl jau visā šajā Latvijas situācijā turpinās mazo saimniecību likvidācija jeb saimnieciskās darbības pārtraukšana, jo to dibinātāji kļūst veci vai dodas mūžībā, bet viņu mantinieki lauksaimnieciskajā darbībā neredz perspektīvu, kaut arī pārtika bija, ir un būs nepieciešama, jo cilvēki bez ēšanas iztikt nevar. Savukārt šo mazo saimniecību iepriekš apsaimniekotās lauksaimniecības zemes tiek iznomātas lielākiem zemniekiem. Mainās saimnieku uzskati, un arvien svarīgāk ir izvērtēt – labāk strādāt un iegūt, piemēram, 4 t kviešu ražu, nekā veikt lielas investīcijas un galu galā dabūt ražas pieaugumu, kas neattaisno iztērētos līdzekļus. Būtībā visiem saimniekiem ir vajadzīga nākotnes vīzija, bez kuras nekas cits kā dreifēšana bez kompasa nebūs, bet ikvienas kļūdas cena tikai pieaugs. Svarīgais būs efektīva, racionāla saimniekošana.

Kādu redzat nākotni Latvijas lauksaimniecībai?

Pēdējie trīs salīdzinoši sarežģītie gadi liek ļoti skrupulozi pārskatīt visu līdzšinējo darbību un ar vēsu galvu izvērtēt, ko darīt un ko nedarīt, uz ko fokusēties un no kā varbūt arī atteikties. Iespējams, ka, piemēram, no septiņiem darbiem ir jāfokusējas tikai uz četriem vai trijiem. Tas attiecas arī uz Zilūžiem (pērn neto apgrozījums sasniedza teju 2,2 milj. eiro un nodarbināja 39 cilvēkus), jo pašlaik finansiāli lielākais vilcējspēks ir piena lopkopība, kam arī jāvelta vislielākā uzmanība, jo īpaši darba ražīguma un efektivitātes paaugstināšanai – robotizācijai. Tas gan nenozīmē atteikšanos no augkopības, vienlaikus Valmieras apkaimes zemes auglība nav salīdzināma ar Zemgalē esošajām, un līdz ar to specializēties graudkopībā ir ļoti riskanti, vēl jo vairāk, ja Ukraina, kuru savulaik dēvēja par maizes klēti, jo tai ir ļoti auglīgas augsnes, klauvē pie Eiropas Savienības durvīm. Ar Ukrainā izaudzētā izmaksām Latvijā konkurēt nevarēsim arī tad, ja šīs valsts lauksaimnieki izpildīs visus ES nosacījumus. Ļoti nozīmīgs faktors bija un būs kooperācija. Proti, Zilūžiem ir ganāmpulks, bet, lai izveidotu pilnu kūtsmēslu pārstrādes ciklu, ir nepieciešama biogāzes iekārta, bet, ja tāda ir līdzās esošajai zemnieku saimniecībai, tad varbūt ir iespējams izskatīt sadarbības iespējas. Skaudība, nenovīdība par to, ka kaimiņam ir kaut kas izdevies labāk vai vairāk, ir jānoliek malā, jo tā grauj mūsu spējas panākt labāko iespējamo rezultātu, un viensētnieku vienmēr ir daudz vieglāk apspēlēt nekā kopienu – kooperatīvu. Manuprāt, mainoties paaudzēm, kooperācijas vilcienā lēks arvien vairāk lauksaimnieku, jo tā ir ne tikai iespēja pārdot savu produkciju par augstāku cenu ar izdevīgākiem nosacījumiem, bet arī iepirkt vajadzīgo par zemāku cenu, bet labākiem nosacījumiem nekā tad, ja to dara vienatnē. Lauksaimniecībai ir vēl arī cita dimensija – lauku apdzīvotība, un pats būtiskākais – pārtika ir valsts drošības jautājums.

Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA) ir dibināta 2002. gadā un patlaban apvieno 54 lauksaimniecības kooperatīvus ar kopējo apgrozījumu vairāk nekā pusmiljards eiro. Kopumā – 5400 saimniecību. Ilgtspējīgas lauksaimniecības stūrakmeņi ir kooperācija, darbības sfēru diversifikācija, darba efektivizācija komplektā ar apdrošināšanu un reāliem attīstības investīciju plāniem.

Kooperācijas līmenis faktiski visā lauksaimniecībā ir sava veida darba efektivitātes instruments, kas vienlaikus palīdz uzturēt ne tikai darbavietas laukos, bet pat to apdzīvotību, jo, ja nebūs kooperatīvu, tad darbavietu laukos būs mazāk un arī iedzīvotāju skaits saruks.

Ļoti labu rezultātu var sasniegt tajā brīdī, ja nestrādā tikai vienā segmentā, neražo tikai vienu produktu, no kura ražas ir atkarīgs pilnīgi viss, bet gan ir diversificēti riski.

Raksts sagatavots sadarbībā ar Māri Ķirsonu DB.lv, LLKA biroju