Ziemassvētki uz motorollera - itālis apceļo Eiropu uz "vespas". FOTO

Maz naudas, bet daudz brīva laika

Simone ir 32 gadus vecs. Puisis dzīvo nelielā Itālijas pilsētiņā ar nosaukumu Celle Ligure un pašlaik strādā par bārmeni un glābēju blakus esošās pilsētas Albisola Superiore pludmalē. „Pateicoties tam, ko daru, man nav pārāk daudz naudas, bet ir daudz brīva laika!” smej Simone. Savu brīvo laiku itālis lielākoties arī atvēl ceļošanai.

Pirmā ceļojuma galamērķis esot bijusi Argentīna. Nopirkta vienvirziena biļete avioreisam un nākamie trīs mēneši pagājuši, iepazīstot Dienvidamerikas kontinentu. Atceroties pirmo ceļojumu, Simone atklāj: „Tā bija pieredze, kas lika sev apsolīt – vismaz viens ceļojums gadā!” Par ekstrēmāko itāļu ceļotājs atzīst braucienu uz Āfrikas kontinentu. Toreiz, kopā ar kādu draugu apciemojuši Nigērijai blakus esošo Kamerūnu un kā transportlīdzekli izvēlējušies komiski mazo itāļu pilsētas automašīnu „Autobianchi Y10”. Līdz šim „aukstākais” piedzīvojums esot bijis brauciens pa Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli 2011. gada novembrī.

Stāstot par to kā nonācis līdz idejai apceļot Eiropu uz mazā motorollera, Simone smīnot teic, ka lai arī plānošanu sācis tikai pirms gada, jau iegādājoties „vespu” sapratis, ka kaut kad viņš ar šo mazo braucamrīku apceļos tālas zemes. Par iedvesmu tam esot bijusi senāk izlasīta grāmata par Džiordžio Betinelli – tautieti, kurš ar šīs firmas motorolleri apbraucis apkārt pasaulei. Tāpat kā iepriekšējiem ceļojumiem, arī braucienam apkārt Eiropai ir vairāki teju filozofiski iemesli un tas plānots četros posmos. Vispirms Simone plānojis apceļot bijušās Dienvidslāvijas valstis: „Nekad neesmu tur bijis un, manuprāt, šīs valstis man ir jāredz un jācenšas izprast traģiskā kara un sarežģītās vēstures dēļ. Tolaik biju vēl pārāk jauns... pārāk jauns, lai pilnībā saprastu notiekošo.” Kā nākamo ceļinieks plānojis sasniegt Stambulu: „Šī pilsēta vēsturiski ir Eiropas durvis uz austrumiem un lai to pilnībā izjustu, manuprāt, tā jāsasniedz pa sauszemi.” Par ļoti būtisku pieturas punktu Simone uzskata Polijas galvaspilsētu Varšavu. Šeit esot apbedīts viņa vecvectēvs, kurš Otrajā pasaules karā, būdams itāļu karavīrs, deportēts kā karagūsteknis. „Es jūtos kā eiropietis - kā daļa no šīs birokrātijas un politikas turklāt uzskatu, ka mana paaudze ir pirmā patiesā eiropiešu paaudze. Pa šo zemi mēs varam ceļot vien ar identifikācijas karti kabatā. Mēs dzīvojam laikā, kad Eiropas cilvēkus vieno neskaitāmas programmas, kuru pamatā ir saskarsme un komunikācija. Mums ir „Erasmus”, mums ir iespēja lidot „pa lēto” un gandrīz katram ir draugs vai vairāki, kuri dzīvo citās valstīs.

Mērķis – pasaules rekords

Uzskatu, ka šis ceļojums ir mans cieņas apliecinājums Eiropas Savienībai un ļoti ceru, ka man izdosies pieskarties gan tajā ietilpstošajām valstīm, gan tām, kuras pievienosies un tām, kuras nākotnē varētu tikt uzskatītas par potenciālajiem biedriem.” savas pārdomas izklāsta Simone. Papildus tam ceļotājs atklājis, ka garais brauciens, veiksmīga iznākuma gadījumā varētu būt arī jauns pasaules rekords – garākais ceļojums ar 50 kubikcentimetru motora tilpuma transportlīdzekli. Rekorda uzstādīšanai nepieciešams nobraukt 1500 kilometrus, bet Simone, lai pabeigtu savu ceļojumu, plāno kopumā mērot vismaz 1700 kilometrus un jau pabijis Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā, Melnkalnē, Albānijā, Kosovā, Maķedonijā, Grieķijā, Turcijā, Bulgārijā, Serbijā, Rumānijā, Ungārijā, Slovākijā, Austrijā, Čehijā, Polijā un Lietuvā.

Ieturot nelielu pauzi, itāļu ceļotājs apgalvo, ka pat pēc tik iespaidīga brauciena cauri vairāk nekā desmit valstīm, tomēr ir brīži, kuri tik ļoti iespiežas atmiņā, ka šķiet, nelaidīs vaļā līdz pat dzīves beigām. „Ložu sadragātā siena Sarajevā... Tik brīnišķīga, jauna un dinamiska pilsēta, bet vēstījums ir skaidrs – „nekad neaizmirstiet.” Līdzīgas sajūtas pārņēma Aušvicā, Varšavā un ļoti īpašs bija brīdis pie vecvectēva kapavietas. Eiropa ir daudz cietusi un darījusi sev pāri, bet mums vienalga vairāk ir visa tā, kas satuvina, nevis nošķir,” prāto ceļinieks.

GPS vietā papīra karte un cilvēki

Šajā braucienā vairāk esot bijis ļoti pozitīvu emociju un notikumu. Sarunas gaitā Simone vairākkārt pauž sajūsmu par to, cik izpalīdzīgi ir pa ceļam sastaptie cilvēki. „Ļaudis, kas mani uzņem savās mājās, daudzo „Vespa” klubu biedri un ceļa malā satiktie cilvēki, kuri gandrīz vienmēr zina parādīt pareizo virzienu – bez tiem es nebūtu ticis tālāk par Itāliju!” teic Simone. Sarunā atklājas, ka puisis savā ceļā neizmanto tādus elektroniskus palīg-rīkus kā GPS. „Betinelli apceļoja pasauli bez GPS un es noteikti varu bez tā apbraukt apkārt Eiropai. Man pietiek ar karti un cilvēkiem,” pārliecinoši saka itālis. Ar satiktajiem ļaudīm nereti izveidojas arī ilgstošāks kontakts – viņi raksta ceļotājam un interesējas par to kā viņam klājas. Iztaujāts par to vai arī latvieši izrādījušies vienlīdz viesmīlīgi, ceļotājs saka, ka nevar pagaidām vērtēt, jo valstī iebraucis nesen. Varot vien apgalvot, ka šejienes iedzīvotāji ir izteikti „rietumnieciski” un galvaspilsēta – dārgāka kā Lietuvas vai Polijas. „Rīga, vismaz Ziemassvētku laikā vilina atgriezties,” smej ceļotājs. Lai arī līdz šim nav bijušas būtiskas nepatikšanas un motorolleris darbojoties arī aukstākās temperatūrās, reiz bijis nepieciešams salabot elektroniku un Varšavā iegādāties ziemas riepas. „Šo ceļojumu plānoju uzmanīgi. Diennaktī nenobraucu vairāk kā 150 kilometrus, jo ziemā tumsa iestājas ātri un pārvietoties ar tik mazu transportlīdzekli kļūst diezgan bīstami,” teic Simone. Mājās par ceļotāju īkšķus tur viņa radinieki. Nesen brālim esot piedzimis dēls un viņš ļoti priecājas par to, ka brāļa sieva viņam sūta mazuļa bildes un visādi citādi informē par brāļadēla gaitām, kamēr pats ir tālu no mājām.

Simone bija plānojis pamest Latviju jau nākamajā rītā, tomēr nākamajā dienā negaidīti saņemam ziņu no ceļotāja.

„Tagad gan man ir ko pastāstīt par latviešu viesmīlību!” saka ceļinieks. Izbraucot no Rīgas „vespu” piemeklējusi vēl viena ķibele ar elektroniku, kas šoreiz izrādījusies nopietna. „Es stūmu savu motorolleri līdz nākamajam ciematam, kur dārzā sastapu kādu vīru. Paprasīju vai drīkstu šeit atstāt braucamrīku un rītā ierasties ar mehāniķi. Man atlika pateikt tikai dažus vārdus angliski un vīrs nevilcinoties piekrita. Ar to viss gan nebeidzās. Man pretī iznāca viņa sieva un pēc neilgām sarunām tiku pacienāts ar kafiju un vakariņām, kuru laikā sievietes brālēns mani piedāvāja aizvest līdz viesnīcai, kamēr viņi paši parūpēšoties par manas „vespas” labošanu un tad nogādāšot mani atpakaļ, lai varu turpināt ceļu. Neaizmirstama viesmīlība!”, saka ceļinieks. Izpalīdzīgā ģimene esot bijusi no Ādažiem. Vīrs Jānis ar savu dzīves biedreni Vitu un viņas brālēnu Normundu parūpējušies, lai ceļotājam Ziemassvētkos ir naktsmājas un pēdējie mirkļi Latvijā - neaizmirstami.

Edvīns Rakickis/Foto: Simone Sciutteri, Matteo Rainissio