Dzeršanas kultūra un Vecrīgas kroga aizkulises: stāsta “Cubas” saimnieks Arnis Bikšus

Tomēr ir lietas, kas jādara, lai vecpilsētu “atdzīvinātu”. Tāpat jāņem vērā arī tas, ka jaunās paaudzes dzeršanas kultūra ir mainījusies. Izmaiņas piedzīvojusi arī tās uzvedības kultūra, piemēram, vēlme dejot. Jaunieši tagad daudz labprātāk nevis uzdejo, bet gan “baksta” savus mobilos un filmē, kā dejo citi. Tādēļ varbūt būtu lietderīgi jauniešiem mobilos atņemt ne tikai pirms došanās skolu auditorijās, bet arī klubos. Par šo, un ne tikai, savās domās dalās Arnis Bikšus. Un savs viedoklis un novērojumi viņam veidojušies gadu gadiem, jo februārī “Cuba” svinēs jau savas pastāvēšanas 20. jubileju.

Uz kā turas Vecrīgas krogi

- Jau vairākus gadus, kopš pandēmijas laikiem, kad Vecrīga sāka iztukšoties un uz Rīgu pārstāja kursēt lielie prāmji un saruka ārzemju tūristu plūsma, lielā daļā sabiedrības ir priekšstats: vecpilsētas krogi nīkuļo, uz tiem vairs neviens neiet. Nu nav tur nekāda biznesa! Kāda tad ir tā patiesība?

- Tā ir vispasaules tendence, ka vecpilsēta nav domāta vietējiem iedzīvotājiem, tā ir domāta tūristiem. Un mūsu problēma ir tā, ka tie tūristi neienāk, jo uz Rīgu nekursē neviens prāmis. Uz Ziemassvētkiem gan tie tūristi parādījās…

Vietējiem Rīgā ir daudz citu visādu “adekvātu rajonu” – Tallinas ielas kvartāla pagalmi, Antonijas ielas restorāni, Sporta ielas rajons. Ja es tur kaut kur dzīvotu, tad kāpēc man “testies” uz Vecrīgu, kur kājas tai bruģī var izmežģīt? Nu, kāpēc pašvaldība nevar te normālu bruģi izklāt…!

- Bet Vecrīgā ir arī dārgi.

- Nu tā nevar teikt. Piemēram, Antonijas ielā, kas tendēta uz “Silikona ieleju” vis tak ir trīs reizes dārgāk nekā Vecrīgā, bet tur restorāni un krogi ir pilni. Tur viss rullē un nekas neizmirst. Ja kaut kas aizveras, tā atkal kaut kas jauns rodas.

- Un uz kā tie krogi turas?

- Uz iebraucējiem no Āzijas, viesstrādniekiem. Ja nebūtu viņu, tad puse restorānu mums nebūtu, jo nebūtu neviena, kas traukus mazgā, jo neviens latviešu students traukus vairs negrib mazgāt. Šie aziātu studenti savā ziņā ir laime. Ar angļu valodu viņiem ir problemātiski, gadās jau kāds jocīgais, bet sliktas pieredzes man ar viņiem nav.

Vecpilsētas izmiršanas mīts

- Vai Vecrīga tik tiešām paliek tukšāka?

- Nē, ar Vecrīgu paliek labāk. Tā lēnā garā aizpildās ar mazākiem krodziņiem. Perspektīva ir, bet grūti jau iet. To Vecrīgu vajadzētu kaut kā sapucēt. Tā ir tā bišķiņ nošmulēta, nav svētku sajūtas. Agrāk bija kaut kādi sakarīgi skatlogi, tagad pa stūriem salikuši kaut kādus puķupodus ar zariem; nezinu, kas tie tādi ir. Vecrīgu vajag savākt kopā. Vecrīga, manuprāt, ir viena no smukākajām pilsētām, paskatieties uz to panorāmu – tāda nav ne Viļņā, ne Tallinā. Mēs esam smukāki! Mums tikai jāizmanto potenciāls.

Runājot par Vecrīgas it kā izmiršanu, jāsaka, ka te ir vietas, uz kurām cilvēki nāk jau kopš seniem laikiem. Ja pārējā Vecrīga tukša, tad zinu, ka pie mums noteikta publika nāks speciāli. Un ir vēl Rokkafejnīcas gals, ko iesaukuši par mazo Amsterdamu. Tur viss apkārt apaudzis ar maziem krodziņiem, nav nevienas brīvas vietas. Tur viss ir pilns. 

- Kā ārzemnieks atrod “Cubu”?

- Redzu, ka vasarā staigā ārzemnieki un telefonā spaida “Google”, kur arī atrod “Cubu”. Tā “Google” ir vissvarīgākā reklāma – ne žurnāli, ne visādi ceļveži tai nestāv klāt. Cilvēki nāk garām, ierauga nosaukumu un “Google” meklē atsauksmes.

- Un kādas ir tās atsauksmes?

- Fantastiskas! Gadās jau arī pa kādam vieniniekam, bet kuram gan tas tā nav, arī “Michelin” restorāniem. Bet ja ir vieni piecinieki, tad gan tas ir aizdomīgi, tad tur restorāna īpašnieks izmanto kādu “formulu”, tad tas restorāns nav dzīvs organisms.

Kā ar visu tikt galā?

- Cenas pieaug visam, arī “Cubai”. Vai mājas īpašnieki arī paaugstina īres maksu?

- Man jau tā “starta cena” ir baigi liela, bet katru gadu man kādi 5% pie īres nāk klāt.

- Ar to visu var tikt galā?

- Nu, var jau arī netikt, bet te rindā uz šo manu (“Cuba”) stāv jau divi citi. Ja nāk cilvēki, ja tev ir normāls aizpildījums, tad ar visām īrēm var tikt galā. Citreiz gan brīnos par kādām citām vietām. Kad ieeju kādā “kafenē”, automātiski skaitu, cik darbinieku tur strādā. Astoņi… uz katru simts eiro dienā. Tad tev dienā jānopelna vismaz 800 eiro. Tad es nesaprotu, kā tur, kur cilvēku nav, var galus savilkt kopā. 

- Cik dienā apmeklētāju “Cubā” ienāk?

- Teiksim tā - janvārī mazāk, vasarā vairāk, bet gada griezumā ir “okey”. Pa vasaru iekrāju speķīti ziemai. Ziemā skaidrs, ka no mājām uz darbu būs jānāk ar naudu koferītī. Būs labi, ja viss būs pa nullēm. Pagājušā gada janvāris bija vissliktākais mēnesis pēdējos 20 gados. Grāmatvede teica, kā vispār var būt tik mazs skaitlis. Nu jau ir labāk.

- Var jau kaut ko mainīt – darba laiku, piemēram.

- Tagad pirmdienās būsim ciet. Pirms kāda laika bijām arī svētdienās ciet (ziemas periodā). Toreiz darbinieki izprasīja, ka pirmdienās līdz pavasarim gatavi strādāt par puscenu. Tagad pirmdienās līdz vasarai būsim ciet – varbūt šai laikā kaut ko pieremontēsim.

Varam arī otrdienās it kā nestrādāt, bet tad pie mums nāk salsas dejotāji, viņiem šī ir tāda leģendāra vieta. Un ārzemnieki otrdienās, kad viss ciet, te nāk garām, un skatās – te kaut kas burbuļo, ir baigi forši. 

- Bet kā ir ar darba plānošanu? Vienu vakaru pusstukšs krogs, bet otru vakaru – “iebrūk” vesels tūristu autobuss. Tu nezinu, cik daudz darbinieku vajadzīgs.

- Tas ir tas sliktākais. Ja tu zinātu, ka visu laiku iet sūdīgi un tu esi “zemajā startā”, tad tev būs tikai viens darbinieks. Tas mīnuss ir tajā, ka tev visu laiku iet kā pa kalniem.

Izklaides dzeršana un tradīcijas mainās

- Pēdējos 20 gadus laikam ir arī mainījušās izklaides tradīcijas un paradumi?

- Tas viss ļoti mainījies. Ja kādreiz vismaz reizi dienā kāds centās uzkāpt uz letes un visiem uzsaukt šotiņu un paziņot, ka “ejam tālāk”, tad tagad šāds “draivs” vispār ir pazudis. Cilvēks atnāk, paņem savu vienu dzērienu. Kaut kā tā… Bet tā nav Latvijas, bet vispār globāla problēma. Cilvēkiem interesantāk ir savā viesnīcas numurā ar “TikTok” nekā bārā. Viņš labāk divas stundas pirms miega pasēž sociālajos tīklos.

Tagad jaunieši atnāk, sēž un baksta savus “spogulīšus”. Viņi nedejo, bet filmē viens otru, kā dejo, un to izliek internetā. Varbūt ir vērt mobilos telefonus jauniešiem atņemt ne tikai skolās, bet arī pie klubiem?

To visu mums pandēmija iemācīja, arī dropēt mājās. Pirms nākšanas uz klubu tu mājās kārtīgi sagatavojies, kaut kur aiz stūra vai mājās izdzer 0,7. Tad naktsklubā paņem kādu dzērienu ar citrona šķēli, izdzer, tualetē piepildi atkal ar ūdeni, lai kaut kas būtu rokā pie kā pieturēties un staigā apkārt, meklēdams, kas varētu kaut ko izmaksāt.

- Bet kokteilis par 10-12 eiro nav nemaz tik lēts. Stūra bodē par tādu naudu var nopirkt pusstopu.

- Apmēram desmit eiro par kokteili ir visur. Ja kaut kur kāds kokteilis maksā pieci eiro, tad to labāk nedzert, tas varētu būs kaut kur Rumbulā gatavots nezināmas izcelsmes, aizdomīgs dzēriens.

- Bet dzeršanas paradumi arī mainījušies?

- Jaunā paaudze vairs tik ļoti nedzer. Divdesmitgadīgie vairs tik ļoti “nekož”, kā mēs savā laikā, to redzu pēc saviem bērniem. Viņi dzer vieglos kokteilīšus. Var būt kaut ko “uzkurī” (uzsmēķē), bet arī baigi reti. Nav vairs tā piedzeršanās un novemšanās, kad uz galda viena pēc otra lika polšus. Tā savulaik bija krievu mode. Tagad vietā nāk vieglie kokteilīši.

Paskaties, kas tagad notiek Amerikā! Es vispār esmu šokā. Tur alkohola tirdzniecība nokritusies par 30%. Es arī uzskatu, ka jāierobežo alkohola tirdzniecība. Nevajag to tirgot benzīntankos un pudeļu piramīdas krāmēt lielveikalos. Lai būtu tā, kā ASV un Kanādā, kur ir atsevišķi alkohola un alus veikali, kur virsū nenāk “šmigas” pudeles. Nu labi, pie manis nāk virsū, bet man ir “barčiks”, tas ir savādāk.

- Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tad alkohols tagad tiek mazāk tirgots?

- Tagad mode ir uz bezalkoholiskajiem kokteiļiem. Vasarā visas tās interesantās limonādes…

Rīgas Kuba

- “Cubai” ir savs fanu loks?

- Var teikt, ka tas mainās ik pa divarpus gadiem. Tā jau ir sava veida definīcija: tie, kas tagad nāk teju katru dienu, pēc kāda laika vairs vispār nenāks. Tā ir tāda tendence, ka vienā brīdī apnīk un tad gribas kaut ko savādāku.

- Kāpēc “Cuba” ir Kuba?

- Un kāpēc ir itāļu restorāni? Īpašnieks izdomā ar ko varētu pelnīt naudu. Tā ir arī ar “Cubas” nosaukumu. Pirms tam man bija Karību kokteiļbārs. Redzēju ar\i restorānu “Cuba” Amsterdamā. Kuba pirms II pasaules kara bija klasisko kokteiļu dzimtene, un man radās doma šādu krogu uztaisīt arī Rīgā. Pašā Kubā vienreiz esmu bijis, bet uz to gan vairs nebraukšu…

- Un kāds Rīgas “Cubā” ir populārākais kokteilis?

- “Hemingway Special Daiquiri” un “Cuba Libre”, kas ir it kā parastais rums ar kolu, bet to jāmāk uztaisīt. Mēs esam atstrādājuši savu precīzo ledus un laima daudzumus, kas veido vienkārši pasakainu garšu. Un mums vēl ir mohito šotiņi, ar ko esam topā vasarā.

- Ko “Cuba” vēl piedāvā bez kokteiļiem?

- Dejas, kafiju, uzkodas… Virtuvi negribu, jo tad tur ir savs “čakars”. Ja būtu virtuve, varbūt būtu kas savādāk.

Vajadzīga jauna revolūcija

- Un noslēgumā, kā vērtējat ēdināšanas un bārmeņu nozares protestus un prasību pazemināt nodokļus?

- Kad runāju ar katru deputātu individuāli, tad viņi sakās visu saprotam. Visiem viss skaidrs. Ja tev būs 10%, 11% vai 12% liels nodoklis, tad vairs nebūs iemesla šmaukties un visi nodokļus maksās, automātiski mazināsies ēnu ekonomika. Bet kad visi 100 Saeimas deputāti sanāk kopā un paskatās “Excel” tabulās, kaut kas aizkrīt ciet. Nezinu, kāpēc. Viņiem vajadzīga politiskā griba. Kādreiz teicu, ka esam Rīgu pakāsuši, tad tagad man bailes, ka esam Latviju pakāsuši. Prasās pēc jaunas atmodas un dziesmotās revolūcijas. Varbūt uz kādiem desmit gadiem pazaudēt to valstiskumu, lai būtu iemesls savākties.

Viss jau paliek dārgāks, izdevumi pieaug. Un tad tu sēdi un štuko, kam tu varētu pielikt cenu klāt, lai paliktu virs ūdens. Es jau labprāt neceltu cenas. Bet tad man darbinieki saka – paskaties tur un tur tas maksā tik un tik, un tad tu saproti, ka cenai klāt jāpieliek tie 50 centi. Kā saka, strādājot šai biznesā, “Lamborghini” nevar atļauties, bet vienreiz gadā ar famīliju aizbraukt uz ārzemēm gan.