4finance biznesa analīzes un risku vadītājs Rūdolfs Krēgers: studēt finanses un risku vadību ir mans hobijs

Pastāstiet, kā sākās Jūsu karjera finanšu jomā? Kāpēc izvelējāties specializēties tieši fintech jomā?

Man kopumā ļoti patīk darbs ar cipariem: ne gluži grāmatvedība, bet vairāk radošs darbs  - kā modelēšana. Salīdzinājumam, grāmatvedībā ir stingri noformulēti noteikumi, bet modelēšanā procedūras, kā un ko darīt neeksistē tik ilgi, kamēr izveidotie modeļi atbilst realitātei un sniedz mums ieguvumu. Vispārīgi man patīk pētīt un analizēt lielu informāciju un datu kopumu, meklēt tajā kopsakarības. Piemēram, studējot bakalauros, interesēja tieši tādi priekšmeti, kā statistika, matemātika. Toreiz universitātē man pietrūka studiju kursi, kas ļautu padziļinātāk apgūt finanses. Man finanšu joma bija vilinoša, līdz ar to patstāvīgi lasīju grāmatas un  tiešsaistē pieejamas lekcijas par finanšu zinātni, finanšu tirgiem un instrumentiem.

Sapratne par to, ka finanšu tirgos apgrozās milzīgas naudas summas, vismaz Amerikā, arī kļuva par motivējošo faktoru specializēties šajā jomā manu studiju gadu laikā. Turpmāk mana interese par finansēm aizveda pie izvēles maģistratūrā studēt risku vadību. Rezultātā es ieguvu plašu akadēmisko zināšanu klāstu, ko vēlējos pielietot praksē, attiecīgi darbu sāku meklēt finanšu nozarē un saistītu ar datu analīzi. Tā, viena no manām pirmajām nopietnajām darba vietām kļuva fintech uzņēmums – “Mogo” (šobrīd “Eleving Group”). Secinot, varu teikt, ka kopumā dzīves apstākļi izveidojās tā, ka nokļuvu fintech jomā un tur arī paliku.

Vai uzreiz kļuvi par risku analītiķi?

Ne gluži. Pirmajā darba vietā primārais uzdevums bija darbs ar datiem un specifisku modeli, kas novērtē klientu risku apmērus – citiem vārdiem sakot, scorecard. Tai pašā laikā tas ietvēra sevī arī kredītrisku analīzi.

Risku analītiķis – daudziem šī profesija šķiet sarežģīta, un varbūt, pat monotona. Kas parasti ietilpst riska analītiķa ikdienas pienākumos?

Šis amats vairākumam drīzāk šķiet abstrakts, bet matemātiķi un statistiķi gan tā neuzskata. Darbs ar riskiem kredītiestādē tai skaitā iekļauj analīzi, vai klienta profils atbilst aizdevēja prasībām un kredītpolitikai, kādi riski mēdz būt pašam uzņēmumam. Vienkāršā valodā runājot, piemēram, dati par ienākumiem un izdevumiem tiek pārvērsti kodā un ciparos, kas tiek analizēti, izmantojot speciālo programatūru. Atšķirībā no vispārīgās analītikas šeit parādās tāds mainīgais parametrs, kā varbūtība -  vai, kad, cik bieži un kāds notikums iestāsies vai neiestāsties. Līdz ar to tā nav tikai datu apkopošana, bet drīzāk prognozēšana cipariskā veidā, kas nosaka dažādu faktoru ietekmi uz procesiem – piemēram, maksātspēju, situāciju darba tirgū u.c. parametrus. Sanāk daudz strādāt ar cipariem, modeļiem un speciālām programmām.

Šis process ir nevis tikai datu apkopošana, bet modeļa veidošana. Šķietami, viegli nodefinējams uzdevums, bet ne tik vienkārši izdarāms.

Vai tāds darbs nav monotons un garlaicīgs?

Pavisam noteikti teikšu, ka nē, jo katru dienu arvien jauni izaicinājumi.

Kas ir raksturīgs riska analītiķa darbam tieši fintech jomā un kas atšķiras no darba bankās?

Fintech joma ir šaurāka, tāpēc darbs pārsvarā ir saistīts tikai kredītriskiem, bet darbs bankas risku departamentā aptver arī finanšu tirgus svārstību, valūtas kursu izmaiņu analīzi, lai laicīgi sagatavotos dažādiem neparedzētajiem gadījumiem. Arī “4finance” ir operacionālo risku departaments, kas novērtē tai skaitā reto notikumu varbūtību un to sekas, piemēram, dabas stihiju ietekmi.

Jums bija pieredze strādāt arī Šrilankas un Indonēzijas uzņēmumos. Ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties darbā ar citas kultūras pārstāvjiem?

Šrilankas uzņēmumā es biju nodarbināts, kā konsultants, tāpēc strādāju attālināti, un tieša saskarsme ar vietējiem bija minimāla, bet, atceroties par pieredzi Džakartas fintech uzņēmumā, varu apstiprināt, ka pastāv būtiskas kultūras atšķirības. Atšķirībā no Latvijas, darbinieki vairāk gaida norādījumus no vadības, reti nāk ar savām iniciatīvām. Viņi cenšas pēc labākās sirdsapziņas tikt galā ar visiem uzticētajiem pienākumiem, bet dažreiz šo pienākumu vienam cilvēkam var būt par daudz – un viņi reti atdzīs, ka ar kaut ko nespēj tikt galā. Rezultātā viņi var netikt galā ar slodzi un izdegt. Ikdienā vairāk sekoju līdzi darbinieku slodzei, iedrošināju viņus, ka drīkst nākt ar idejām un priekšlikumiem, kā arī norādīt uz manām kļūdām, ja viņi kaut kam nepiekrīt. Tur ir ļoti izteikta vertikālā hierarhija, tāpēc bija nepieciešams mainīt viņu viedokli, ka nav modelis “boss – pakļautie”, bet ir spēlētāju komanda ar līderi. Darbs ar ārvalstu uzņēmumiem paplašināja manu redzesloku un sapratni par austrumu kultūru.

Kādus uzdevumus ikdienā risina “4finance” risku analīzes daļa?

“4finance”, atšķirībā no citiem lieliem fintech uzņēmumiem, ir formālāks, pēc struktūras līdzīgāks bankai salīdzinājumā ar vairumu citu fintech uzņēmumu, kas nozīmē izteiktāku birokrātiju, stingras instrukcijas un skaidrus noteikumus, kas nodrošina nopietnāku pieeju. Dažādiem darbiniekiem patīk savs modelis – vienam patīk vide ar lielāku nenoteiktību, citam tuvu pie sirds rāmji un normas kā pildīt uzdevumus. Man pašam patīk, kad mazāk noteikumu, tomēr uzskatu, ka skaidra struktūra un procedūras ir nepieciešamas, lai nodrošinātu efektīvāku komunikāciju starp dažādiem departamentiem un kvalitatīvāku klientu apkalpošanu.

Strādājot “4finance”, mans fokuss ir uz Latvijas un Zviedrijas tirgiem, savukārt iepriekšējās darba vietās man bija nepieciešams strādāt visas grupas līmenī – ar vairākām valstīm. Tagad, koncentrējoties uz minētām valstīm, vairāk mācos nianses no vietējas likumdošanas, varu iedziļināties specifiskās detaļās.

Jums ir divi maģistra grādi un šobrīd esat ceļā pie doktora grāda. Pastāstiet par saviem sasniegumiem akadēmiskajā vidē.

Atzīžos, ka vidusskolā man bija briesmīgas atzīmes, biju uz robežas, lai vispār iestātos augstskolā. Esot bakalaura programmā, es studēju to, kas mani tieši interesē, daudz lasīju un meklēju zināšanas, un rezultātā bez piepūles man bija diezgan labas atzīmēs, lai tiktu budžetā jau pēc pirmā semestra. Absolvēju Latvijas Universitāti ar teicamām sekmēm, ierindojoties starp labākajiem studentiem. Pēc izlaiduma biju bēdīgs, ka mācības beidzās un iestājos maģistrantūrā Itālijā, lai studētu risku vadību, kas man arī labi padevās.

Kāpēc tieši Itālija kļuva par studiju galamērķi?

Pirmo reizi uz Itāliju aizbraucu studiju otrajā kursā, Erasmus programmā. Tur es ieguvu ļoti noderīgu pieredzi, kas man palīdzēja arī pēc tam. Līdz tam brīdim, kad aizbraucu uz Itāliju, man bija visai vieglprātīga attieksme pret studijām. Itālijā es redzēju, ka studenti studijas uztvēra kā pilna laika darbu: viņi ārkārtīgi daudz laika pavadīja bibliotēkā, lasot grāmatas, mācoties. Šo filozofiju es mantoju no viņiem.

Pēc maģistrantūras Pizas universitātē es sapratu, ka man joprojām patīk mācīties un vēlos studijas turpināt. Atgriežoties Latvijā, iestājos atkal maģistrantūrā, ar domu, ka studijas būs mans hobijs. Tā mans “hobijs” aizveda līdz doktorantūrai, tagad ir liels izaicinājums neapstāties pie sasniegtā un turpināt strādāt pie promocijas darba un pētniecības. Savā akadēmiskajā darbā pētu trīs nozares, ar kurām saskaros visvairāk: datu zinātne, kredītriski un ekonomika.

Vai paliek laiks arī cilvēciskiem hobijiem – ārpus darba, mācībām un grāmatām?

Diemžēl, vismīļākajam hobijam laika paliek vismazāk. Tas ir piedzīvojumu ceļošana jeb adventure tourism: pārgājieni ar teltīm, mēnešiem ilgi pārbraucieni ar velosipēdu, kāpšana kalnā utt. Manā dzīvē ir arī dažādas  sporta aktivitātes un sporta zāles apmeklējums.

Kādi ir Jūsu ieteikumi jauniešiem, kuri tagad studē statistiku un matemātiku, un izskata iespēju sākt strādāt par risku analītiķi?

Tāda iniciatīva tiek atbalstīta, turpiniet darīt iesākto. Vienmēr būs pieprasījums pēc darbiniekiem ar tādām zināšanām. Ieteikums studentiem vispār būtu tāds, lai viņi tiešām cenšas apgūt studijās pasniegto vielu. Jāatceras, ka mācības notiek sevis dēļ, nevis “papīra” dēļ. Rakstiet darbus paši un godīgi. Esmu pamanījis, ka ārzemēs studentiem nebija tendence nodarboties ar plaģiātismu vai špikošanu, bet Latvijas augstskolās, diemžēl, šī ir ļoti izplatīta problēma.