"Metalurga" sāga izvēršas banālā trillerī: investors te priecājas ar mīļāko, uzņēmums pārrakstīts uz bezdarbnieka vārda
Situācija ap bankrotējušo „Liepājas metalurgu” izvērtusies par banālu trilleri, par kuru varētu pasmieties, ja vien tas nesagādātu desmitiem miljonu lielus zaudējumus. Rūpniecības gigants pat esot piederējis kādam Kijevas bezdarbniekam, bet tā investors Latvijā attīstījis savas seksuālās spējas, nevis metālkausēšanu.
Savulaik Latvijas valsts daudzmiljonu galvojumu saņēmušais „Liepājas metalurgs”, nomainot vairākus investorus un pārpircējus, nu pilnībā savu darbību pārtraucis un bez darba atstājis simtiem liepājnieku. Nepārtraukti risinās dažādas tiesas prāvas un atrisinājumam neredz ne gala, ne malas. Solījumi „Liepājas metalurgu” pārvērst par vienu no modernākajiem Eiropas metalurģijas uzņēmumiem izplēnējuši vējā.
„Liepājas metalurgam” draud nodošana metāllūžņos
No situācijas var būt trīs izejas. Labākais variants: Privatizācijas aģentūra līdz aprīlim atrod jaunu investoru, kuram pārdos uzņēmumu un tā saņems garantijas, ka tiks atmaksāts aptuveni 70 miljonu eiro lielais parāds, kuru savulaik Einara Repšes valdība galvoja, lai „Liepājas metalurgs” varētu iegādāties jaunas metāla kausēšanas krāsns pirkšanai. Otrs variants: ja neatrodas investors, krāsnis, krānus un citas iekārtas izpārdod pa daļām. Sliktākas variants: „Liepājas metalurgu” nodod metāllūžņos.
Tikmēr norit asas spriedzes trilleris ap metalurģijas uzņēmuma 2014. gadā izvēlēto stratēģisko investoru – Ukrainas kompāniju „KVV Group”, kura apņēmās no gruvešiem atdzemdināt Latvijas rūpniecības gigantu. Toreiz Latvijas valsts baņķieru investīciju kompānijai "Prudentia" atskaitīja visnotaļ ievērojumu summu par šī stratēģiskā un "izdevīgā" investora atrašanu (tai pienācās ap diviem miljoniem eiro). Tomēr noticis gluži pretējais.
Tumšie darījumi
Abi „KVV Group” līdzīpašnieki Valērijs Krištals un Jevgēņijs Kazmins nu ir sanīdušies un viņu savstarpējais kariņš pieņem anekdotiskus apmērus. Krištals Kazminu apvainojis prokremlisko teroristu atbalstīšanā un uz kādu laiku pat iesēdinājis cietumā, kā arī vaino sekstūrismā, proti, Kazimins Latviju apmeklējot tālab, lai izklaidētos ar kādu „traku vāveri”. Tai pašā laikā Krištals, lai Kazminam atņemtu teikšanu pār grupas uzņēmumiem, tos (tātad arī „Liepājas metalurgu”) pārrakstījis uz kāda bezdarbnieka vārda. Savukārt Kazmins Starptautiskajā investīciju strīdu izskatīšanas centrā iesniedzis prasību pret Latvijas valsti 150 līdz 300 miljonu eiro apmērā, jo valsts neesot pildījusi solījumus un tādējādi viņš nav varējis īstenot „Liepājas metalurga” reanimāciju. Ministru prezidents Māris Kučinskis gan saka, ka Latvijas valstij nav pamata satraukties – Kazmina prasībai neesot nekāda pamata.
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka 2014. gada rudenī Ukrainas uzņēmums „KVV Group” par „Liepājas metalurgu” piedāvāja maksāt 107 miljonus eiro, ieguldīt papildus investīcijas un līdz gada beigām atjaunot ražošanu. Tomēr tā vietā, lai rūpētos par uzņēmuma dzīvotspēju, Krištals un Kazmins, iespējams, veikuši dažādus tumšus darījumus, lai, izmantojot ofšorus, no tobrīd vēl strādājošā uzņēmuma „izpumpētu” naudu.
Krištala un Kazmina rosību nu vairs neapskata neapskata biznesa žurnāli, bet gan "Kurzemes vārds.
Ukrainas "bomzis" un trakā vāvere
Ar Krištala „gādību” Kazminu apsūdzēja Austrumukrainas proklemisko separātistu atbalstīšanā un apmācībā, viņu uz kādu laiku pat iebāžot aiz restēm. Pagājušā gada septembrī Ukrainas tiesa gan Kazminu atbrīvoja.
Kamēr Kazmins bija iebāzts aiz restēm, Krištals holdinga kompānijā „KVV Group” (tātad arī „Liepājas metalurgu”), izmantojot viltotas pilnvaras, pārrakstīja uz kāda bezdarbnieka vārda, lai Kazminam atņemtu jebkādas iespējas veikt darbības ar „KVV Group” uzņēmumiem. Vēlāk Ukrainas tiesa šos darījumus gan anulēja, raksta Liepājas laikraksta „Kurzemes Vārds” žurnāliste Ilze Ozoliņa.
Pēc tam Krištala kompanjons Anatolijs Mazurs internetā sāka publicēt ierakstus, kuros Kazminu apvainoja, ka viņam it nebūt nerūp Latvijas metalurģijas nākotne. Mazurs rakstīja, ka Kazmins uz mūsu valsti braucis kopā ar savu mīļāko – „trako, dullo vāveri” Annu Verglinsku, ar kuru pieczvaigžņu viesnīcās Rīgā un Jūrmalā atpūtušies uz „zīda palagiem”. „Viņi uz turieni brauca pēc miesiskām baudām, nevis ekonomikas,” rakstīja Mazurs.
Viņaprāt Kazminu esot iegāzusi arī pārliecība, ka Latvijā varēs piekukuļot gan pašvaldības administrāciju, gan arī valdības nolīgtos pārdevējus, kas samazinās rūpnīcas cenu.
Pēc tam, kad nākusi apjausma par to, ka ražošana nes tikai zaudējumus, Kazmins sācis meklēt vainīgos. Un Verglinska esot devusi padomu vērsties Londonas tiesā pret Latvijas valsti.
