"Nav viegli par to runāt, bet vajag." Latviešu attieksme pret naudu, aizņemšanos un parādiem

Kāda ir cilvēku filozofija un attieksme pret naudu, aizņemšanos un parādiem? Vai mēs uzskatam aizņemšanos par kaut ko pieņemamu? Kāpēc?

Šī ir tēma, īpaši, ja runājam par neoficiālajiem un neformālajiem aizdevumiem, kas ir salīdzinoši maz pētīta. Mums ir arī maz datu, jo daudzi šādi aizdevumi notiek bez līgumiem. Pirmā replika ir par to, ka patiesībā daudz tā līdz galam mēs nezinām.

Otra replika ir par to, ka pastāv diezgan lielas atšķirības, it īpaši, ja mēs runājam par ienākumu grupām. Cilvēki, kuriem ir lielāki ienākumi, redz vairāk iespēju aizņemties, piemēram, ņemt kredītu, no vienas puses. No otras puses, viņiem nav vajadzības pēc tādas neformālākas aizņemšanās no radiem, draugiem un tamlīdzīgi. Tā kā Latvijā ir diezgan liela ienākumu nevienlīdzība kopumā, šī atšķirība ir diezgan būtiska.

Tad, ja mēs runājam par cilvēkiem, kuriem ir pavisam zemi ienākumi, zem minimālās algas, tad tur atkal ir runa par ļoti specifiskām aizņemšanās praksēm: aizņemšanās no draugiem un ģimenes locekļiem. Aizņemšanās notiek diezgan regulāri, un, ja pat minimālais ienākums nesanāk, tad tās attiecības var būt tādas, ka cilvēki nemaz negaida neko atpakaļ. Tādos gadījumos, kad ienākumi ir pavisam minimāli un principā paredzēti tikai izdzīvošanas vajadzībām, ir nepieciešams ik pa laikam kaut kādā veidā dabūt naudu – vai nu prasīt, lai aizdod, vai prasīt, lai iedod.

Un tad ir tāda zemu, vidēji zemu ienākumu kategorija, kur tad aizņemšanās ir par tādām konkrētām, lielākām lietām, tur mēs varam runāt, no vienas puses, par patēriņa kredītiem, ātriem kredītiem, kas ir būtiska lieta Latvijā. Nu jau arī iepriekšējā dekādē ir bijusi diezgan problemātiska prakse, ar milzīgiem procentiem no nebanku pakalpojumu sniedzējiem. No otras puses, cilvēki, protams, mēģina arī aizņemties viens no otra.

To noteikti visu ir ietekmējusi arī tāda vēsture. Finanšu aizņemšanās iespējas bija neformālas PSRS laikā, no vienas puses. No otras puses, daļai sabiedrības, kurai varbūt tie aizdevumi ir daļēji nepieciešami, varbūt arī mazāka uzticība, piemēram, notāriem, kuri varētu padarīt savstarpējos aizdevumus drošākus, slēgt rakstītos līgumus, principā instutacionalizēt to. 

Ja mēs skatāmies tādās plašākās kategorijās, Latvijā ir viens no zemākajiem procentiem vispār tādā kredīta ņemšanā Eiropas Savienībā. Daļa no tā ir saistīta ar mājokļa privatizāciju. Ir citas valstis, kur ir lielāka nepieciešamība ņemt mājokļa kredītus, un tie ir arī dārgāki. No otras puses, 2008. gada finanšu krīze, ko lielā mērā izraisīja liela aizņemšanās no bankām, ir atstājusi vēl bišķiņ traumu. Protams, ir daļa cilvēku, kuri mēģina maksimāli kaut kādos gadījumos to naudu sagrabināt, aizņemties varbūt arī neformāli.

Vai vidusmēra patērētājs izprot aizdevuma procesu, sākot no apsvēršanas, vai aizņemties, līdz aizdevuma saņemšanai un tā atmaksai?

Varētu teikt, ka pastāv dažādas izpratnes par to, kā optimāli aizņemties, un tur rodas dažādi konflikti. Viens aspekts ir juridiskais un risku aspekts, gan aizdevējam, gan aizņēmējam, saprotot, kādas “ziepes” var rasties, aizņemoties pie kāda līguma vai bez tā. Tādēļ mēs varam runāt par dažādām izpratnēm šajā jomā.
 

Tādā ikdienas aizņemšanās līmenī, ja runājam par situācijām, kur divi cilvēki izvēlas neslēgt līgumu vai slēgt to bez notāra klātbūtnes, viņu nevēlēšanās to formalizēt var būt saistīta ar pārliecību, ka viņi savstarpēji šo jautājumu nokārtos labāk, nekā ejot cauri Civillikumam. Jāatzīmē, ka cilvēkiem, kuriem ikdienā nav liela saskarsme ar bankām, juristiem vai citiem normatīvā regulējuma jautājumiem, bieži vien nav vēlmes tajā iedziļināties.

Ir bijuši kvantitatīvi dati par to, kā cilvēki paši vērtē savu izpratni par dažādiem juridiskiem jautājumiem. Latvijā liela daļa respondentu norāda, ka viņu izpratne ir vāja. Tas var likt domāt, ka viņiem šādā gadījumā varētu būt vajadzīgs notārs, jo viņiem pietrūkst tās zināšanas, protams, notārs arī to pašu teiks, bet citiem atkal varbūt otrādi - tieši tāpēc viņi labprāt kārtotu to jautājumu pa savam.

Kas attiecas uz bankām, es domāju, ka pēdējā laikā bankas ir mazliet arī nākušas pretī, daudz vairāk skaidro, sniedz piemērus, ir pieejami dažādi materiāli un kalkulatori, kā rēķināt un skatīties, kādi tie procenti, kā tie mainīsies. Bankas redz, ka cilvēkiem ir diezgan liela neuzticība, un viņi neņem kredītus, taču bankas labprāt piedāvātu šos pakalpojumus.

Ja skatāmies, kas ir tie cilvēki, kuri ņem hipotekāros kredītus, bieži vien tie ir cilvēki vecumā ap 30–40 gadiem. Viņi iegulda daudz laika, lai saprastu piedāvājumus un salīdzinātu tos. Viņi pieiet tam procesam diezgan zināšanu ietilpīgi.

Vai mums ir izteikts/ pieņemts runāt par aizņemšanos un aizdevumiem?

Runāt par tādu finanšu stāvokli  - ieņēmumiem, izdevumiem - mēdz būt izaicinoši. Ir priekšstats par to, ka tas diezgan nopietni ietekmēt cilvēka statusu sabiedrībā, un tas pats attiecas arī uz aizdevumiem. Diezgan liela cilvēku daļa, piemēram, ir ļoti negatīvi noskaņota, ir bijušas arī ļoti negatīvas pieredzes, ja mēs runājam par 2008. gadu. Līdz ar to ģimenes ietvaros var būt tā, ka ir diezgan radikāli pretēji priekšstati par to, kas ir tāda droša, laba aizņemšanās forma, un tas arī mēdz samazināt to, cik cilvēki jūtas droši ģimenē viens ar otru parunājot. 

Jo tā ir tāda statusa lieta, ja tu ar naudām netiec galā, tad varbūt tev ir tāda sajūta, ka tevi kāds tagad vērtēs, mēģinās pārliecināt, kā ir labāk, tev būs sajūta, ka tevi atkal māca. Tās dažādās izpratnes atkal noved pie tā, ka runāt mēdz būt pagrūti.

No otras puses, ir pietiekami populāri runāt par to, ļauties kritizēt un teikt: "Nu jā, re, kur man ir tāds parāds, un banka man ņem šitādus procentus." Tādējādi mēs noteikti nevarētu apgalvot, ka par to netiek runāts, ka netiek kritizēti un izcelti sarežģīti jautājumi, kas saistīti ar aizņemšanos.

Kā aizdošana/aizņemšana ietekmē cilvēku attiecības?

Līdzatkarība

Aizņemšanās un aizdošana ir specifiska attiecību veidošanas forma. Tas var radīt atkarību un līdzatkarību cirkulāciju starp cilvēkiem. It īpaši aizdodot ar procentiem, aizdevējs ir tādā varas pozīcijā, bet tas aizņēmējs ir tādā bezpalīdzības lomā. 

Spriedze

Ir parāds jāatdod, bet nu, iespējams, var arī kaut kādā veidā mēģināt to neatdot. Tad ir jārunā par tādiem plašākiem varas rīkiem, ja tas ir rakstīts līgumā, tad tur var iesaistīt tiesu sistēmu un attiecīgi tiesāties, un tās attiecības viennozīmīgi ir diezgan saspringtas. 

Attiecību veidošana

No otras puses, var būt situācija, kad aizņemšanās kalpo kā interesants attiecību veidošanas rīks, kas var būt arī pozitīvs. Piemēram, es domāju filmas, kur bagātais onkulis aizdodu nedaudz kapitālu, lai varētu izveidot savu uzņēmumu un to attīstīt. Tā varētu būt tāda veida mācekļa-investora attiecības. 

Solidaritātes princips

Ja mēs runājam par cilvēkiem, zemāko ienākumu kategorijā, kuriem ir ļoti neregulāri ienākumi un diezgan augstā solidaritāte, tā bieži mēdz būt cilvēkiem, kuri ir palikuši bez mājokļa, tad tur ir diezgan augsts līmenis, viens otram diezgan regulāri aizdot kaut ko.

Tā kā aizdošana viennozīmīgi veido tādas nevienlīdzīgas varas attiecības. Tas var cilvēkus satuvināt, kaut kādā ziņā izveido tādu ilgtermiņa atkarības pozīciju, radīt investīcijas sajūtu, bet sliktākā variantā var ievērojami sabojāt attiecības. 

Vai budžeta plānošana ietekmē aizdevuma kultūru?

Jā, tas arī tāds sarežģīts jautājums, jo cilvēkiem, kuriem ir zemāki ienākumi, budžeta plānošana ir neizbēgama ikdiena. Tu ej uz vairākiem lielveikaliem un salīdzini cenas.

Droši vien jāatšķir ļoti skrupuloza budžeta plānošana īstermiņā un ilgtermiņa plānošana. Cilvēki mēģina par to ilgtermiņa visu laiku runāt. Tas nenozīmē, ka cilvēki ļoti skrupulozi neplāno savu budžetu, bet varbūt domā nedaudz savādāk par to, vai arī mazāk uzticas procentiem un tamlīdzīgi. 

Cilvēkiem, kuriem pārmet ilgtermiņa budžeta neplānošanu, šis pārmetums ir aizvainojošs, jo viņiem bieži vien ir mazāki ienākumi nekā tam, kurš pārmet. Vienīgi, ja cilvēks paņem ātro kredītu un iztērē to par produktu, kas, iespējams, nemaz nav tik ļoti nepieciešams.

Es pats personīgi daudz strādāju ar cilvēkiem bezpajumtniecības situācijā. Ja minimālie ienākumi ir zem 200 eiro, kāda tur budžeta plānošana. Nepietiek naudas pārtikai. Lielai daļai cilvēku, kuri ir bezpajumtniecības situācijā viņiem jau ir parādi. Viņiem var būt gan uzturlīdzekļu parādi. Viņiem var būt ātrie kredītu parādi. Tev nav ienākumu, vai tev visu ienākumu noņem nost, tu atkal aizņemies, un tad tu esi tādā apburtajā lokā.

Kā cilvēkam rīkoties, pareizi pateikt, ja nav iespējas aizdot, bet ir nepieciešams kādam finansiāli palīdzēt? 

Jā, šis ir sarežģīts jautājums. Var mēģināt atrast citus veidus, kā atbalstīt šo vajadzību. Ja, piemēram, ir nepieciešama nauda, bet izglītība nav īstajā brīdī, cilvēkam var palīdzēt, sakrājot naudu studijām viena gada laikā, vai arī atbalstot uzturēšanas procesu, maksājot par vienu istabu vai tamlīdzīgi.

Otra lieta, protams, ir, ja nav nekādu problēmu būt atklātam, ir ļoti sarežģīti, spiedīgi apstākļi, tā nav pirmā reize, pastāstīt, ka iespēja palīdzēt vai nu nav, vai ir ļoti minimāla. Ja mēs skatāmies Ukrainas bēgļu uzņemšanas gadījumu, uzzināt, kā viņam palīdzēt citādi bez naudas iesaistes, mēģināt atrast darbu. Arī citreiz cilvēki prasa palīdzēt atrast darbu, bet man viņa ir ārkārtīgi limitēta, un es pats tādā veidā nevaru cilvēkiem atrast darbu. 

Protams, būt atklātiem par savām vajadzībām un limitiem, kaut gan jau sākumā runājām, ka nav viegli runāt par savu finanšu stāvokli, un tam pārkāpt pāri ne vienmēr izdodas, tad aizdod un pašam paliek maz, tādi stāsti ir dzirdēti pasaules literatūrā. Es iedomājos “Kaķīša dzirnaviņas”. Latviešu klasika. Varbūt no turienes ir jāskatās par to aizdošanas kultūru.