Tūrisma biznesa pirmsākumi: naktsmājas siena kaudzē par 15 santīmiem un litrs piena
Mūsdienās ceļošanu mēs uztveram kā kaut ko pašsaprotamu – kādēļ gan atvaļinājumā neaizbraukt uz Tenerifi vai tepat uz Liepāju? Taču vēl pirms 100 gadiem tūrisms Latvijā bija bērnu autiņos un ceļošana bija ļoti sarežģīta padarīšana. Nākamo desmit gadu laikā tūrisma nozare ievērojami attīstījās un savas dzimtenes apceļošana kļuva par goda lietu. Par to, kā tika organizēts tūrisma bizness un ar kādām problēmām tas saskārās, lasiet žurnāla "Retro" jaunajā numurā.
Lai īstenotu vērienīgu iekšējā tūrisma attīstības programmu, trīsdesmito gadu sākumā tika atrasts elegants risinājums – ikviens lauku saimnieks varēja Tūrisma birojā savu māju pieteikt kā tūristu apmetni. Viss, kas bija vajadzīgs – brīva istaba ar gultu vai pat tikai šķūnis ar sienu. Kā bija izteicies kāds Jelgavas pašvaldības pārstāvis, prasības tūrisma apmetnēm izsakāmas dažos vārdos – pārnakšņojums, pusdienas un litrs piena. Tiesa, cenas gan regulēja tas pats Tūrisma birojs, nosakot cenu griestus par pakalpojumiem. Piemēram, bija noteikts, ka par izguldīšanu siena ķīpā bez palagiem nedrīkst prasīt vairāk par 15 santīmiem no cilvēka. Ja kāds nebija apmierināts ar saņemto servisu, tad varēja sūdzēties Tūrisma birojam, kam bija tiesības anulēt tūrisma apmetnes statusu. Šādu sūdzību dēļ nepatikšanas gadījās kādai skolai, kas 14 tūristiem bija izsniegusi septiņus gultas veļas komplektus, taču samaksu iekasējusi par 14. Šādas tūristu apmetnes, kas parasti darbojās zemnieku sētās, bija ļoti populāras, un viena otra uzņēma pat 200–400 ceļiniekus gadā, tā nopelnot papildu ienākumus. Tūrisma mītņu apmeklējumam bija tendence pieaugt: 1936. gadā tūrisma mītnēs bija reģistrēti apmēram 25 000 tūristu, bet gadu vēlāk jau 33 400. Pavisam Latvijas laukos trīsdesmito gadu beigās darbojās gandrīz 500 tūrisma mītņu.
Pakalpojumu kvalitāte gan tajās bija dažāda. Bija gadījumi, kad lauku mājās, uzņemot ārzemju viesus, tiem guļvietas ierādīja kūtsaugšā sienā un iedeva netīrus spilvenus un zirga deķus. "Vidzemē kādam tūristam, kas lūdzis naktsmājas, uzrīdīti suņi. Kādā citā vietā jaunsaimnieks gar Daugavas krastu izkaisījis smalki sakapātas dzeloņdrātis, lai tūristi nestaigātu gar krastmalu un nepeldētos. Dažos apvidos (Koknesē, Kandavā, Mazsalacā, Piltenē) no tūrista par pienu, maizi un naktsguļu jem tikpat, cik Rīgas dārgajās viesnīcās," teikts 1933. gadā izdotā Tūrisma biroja apkārtrakstā. Turpat arī sniegti norādījumi, kā būtu pareizi uzņemami tūristi: "Izturieties laipni un viesmīlīgi pret tūristiem, sniedziet tiem skaidrojumus, dodiet tiem pienācīgu naktspārguļu, par patērēto ēdienu un naktsguļu jemiet atlīdzību (atlīdzību nejemot jūs nostādat tūristu neveiklā stāvoklī), bet šī atlīdzība nedrīkst pārsniegt tirgus cenas. Apejaties ar svešo tūristu tāpat, kādu izturēšanos jūs gaidat pret sevi no citiem!"
Vēl žurnālā "Retro" lasiet:
Dziedātājs Jāks Joala nodzīvoja tikai 64 gadus, tomēr viņa talanta cienītāji neaizmirst savu mīluli – šī skaistā balss aizskanēja tālu aiz dzimtās Igaunijas robežām. Kādreizējā Padomju Savienībā Jāks bija kā Rietumu roka un popmūzikas vēstnesis ne tikai ar savu zvaigznei atbilstīgo ārieni, bet arī brīvo, dabisko priekšnesumu un ārzemju akcentu, dziedot krieviski.
Ikvienā skolā regulāri notika tā sauktās līnijas, kuru laikā bērni sapulcējās skolas zālē, glīti pa klasēm izkārtojās ierindā un uzklausīja jaunumus: kurš labi uzvedies, kurš ne pārāk un kādi pasākumi tuvākajā laikā gaidāmi. Neizpalika arī ideoloģiskā sadaļa – ziņas par to, kā padomju valsts nepagurusi cīnās par mieru visā pasaulē un kā riebīgie kapitālisti cenšas traucēt. Ielūkosimies padomju skolas ikdienā!
Veikalvagoni jeb vilcieni - universālveikali daudzus gadu desmitus bija Latvijas lauku iedzīvotāju, kuri mitinājās nomaļu dzelzceļu staciju apkārtnē, dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tie bija dzelzceļa vagonos iekārtoti veikali, kuri reizi nedēļā (vai retāk) tika atkabināti no vilcienu sastāviem un atstāti līdz nākamā vilciena sastāva pienākšanai stacijā vai arī dzelzceļnieku ciematā uz dažām stundām vai pat veselu dienu vietā, kur nebija sava stacionāra veikala, lai vietējie varētu nopirkt ikdienišķas preces.
"Tādā vērienā rīkotas olimpiādes ne pirms, ne pēc Berlīnes nav bijis. Hitlers uz skatuves bija izvedis visu vācu tautu un parādījis to iespējami labākā gaismā. Visa Berlīne olimpiādes laikā bija viena vienīga karogu jūra. Ik lielākā laukumā un lielākos ielu krustojumos atradās slaidi karogu masti, kuros plīvoja visu olimpiādē dalību ņemošo valstu karogi. Ikviens Berlīnes nams bija karogots ar lielu kāškrusta karogu, bija atsevišķas ielas, kur katrā nama logā plīvoja pa karogam, kas lika izbrīnā apstāties," - aculiecinieka stāsts par to, kā nacistiskā Vācija 1936. gadā sarīkoja vienu no visu laiku grandiozākajām olimpiskajām spēlēm, tā cenšoties Hitlera režīmu parādīt no tās labākās puses.
