Mežaiņa atgriešanās - testējam jauno "Dacia Duster"

Inženieri un mārketinga speciālisti ir centušies paveikt neiespējamo - apvienot vienā automobilī jaunāko tehnoloģiju minimumu, vienlaikus cenšoties īpaši neizkāpt ārpus 20 000 eiro cenu robežas. Uzreiz jāteic, ka par visiem 100 punktiem šo uzdevumu izpildīt nav izdevies. Taču par kādiem 75 procentiem gan varētu būt. Proti, centieni līdzšinējā "Duster" veidolā iepūst jaunāko tehnoloģiju vēsmas vismaz pagaidām nav līdz galam pārliecinoši, savukārt cena, ja vien gribi daudzmaz pieklājīgi nokomplektētu auto, tomēr pārsniegs 20 000 eiro griestus.

Uz zaļā ceļa

Vizuāli ar jauno "Duster" viss ir kārtībā. Radikālu atšķirību no iepriekšējās paaudzes feislifta nav, taču to diez vai var uzskatīt par trūkumu, jo pēc toreiz veiktajiem dizaina uzlabojumiem un logotipa maiņas "Duster" jau bija kļuvis par itin simpātisku automobili. Jaunais modelis ir ieguvis vizuāli šaurāku radiatora resti, jauna dizaina aizmugurējos lukturus un pāris jaunus akcentus, piemēram, plastmasas riteņu arkas un durvju dekoru, kas darināts no īpaša plastmasas sakausējuma, kam ir pat savs nosaukums - "Starkle". Tajā ir izmantota pārstrādāta plastmasa un ar šādu gājienu dizaineri centušies nošaut divus zaķus: te mums ir gan zaļā domāšana, gan arī risinājums, kas ļauj nomaskēt laika gaitā iemantotos skrāpējumus, jo uz pelēkās plastmasas fona tie neizcelsies. Tiesa, "Starkle" plastmasa jau pa dzimšanai izskatās tāda mazliet netīra un šajā gadījumā katra paša ziņā paliek lemt - tas ir efekts vai defekts.

4x4 versija mazliet atšķiras no priekšpiedziņas versijas ar paaugstinātu klīrensu (plus viens centimetrs) un tādu kā mazliet uzrautu priekšējo un aizmugurējo bamperi, kas atvieglo pārvietošanos bezceļa apstākļos. Kopumā jāteic, ka ārējais dizains ir glīts un auto tēlam atbilstošs - robusts, taču tajā pat laikā itin stilīgs. 4x4 versijai komplektā nāk arī vissezonas riepas, kas ir piemērotākas braukšanai pa zemes ceļiem.

Plastmasas karaļvalsts

Jaunumi ir arī iekšpusē. Ir lietas, kas nav mainījušās. Pirmām kārtām jau plastmasas apdare - kaut kādu mīkstu virsmu mums te neatrast. Sēdekļi varētu būt kļuvuši mazliet ērtāki nekā iepriekšējās paaudzes auto, tomēr man tik un tā pēc divu stundu brauciena gribējās kāpt ārā un izlocīt kājas. Atslēgu breloks ir palicis tas pats, ko "Renault" grupa izmanto jau, šķiet, gadus 15, taču tas varbūt arī nav slikti - pārbaudīta vērtība. Toties jauns ir desmit collu centrālais displejs, caur kuru tad var vadīt mediju sistēmu, auto iestatījumus un navigāciju. Jāteic gan, ka izvēlne ir diezgan neērta, šajā ziņā, tā teikt, ir vieta izaugsmei. Ekrānu var savienot arī ar viedtālruni, taču šim nolūkam labāk izmantot USB vadu un vēlams vienlaikus neuzlādēt divus telefonus, jo tad savienojums ar displeju sāk dzīt jokus - te parādās, te pazūd.

Instrumentu panelis ir vienkāršs un labi saprotams, taču arī te mums gadījās saskarties ar dīvainībām, piemēram, brauciena laikā tas pēkšņi paziņoja, ka braukšanas asistenta funkcijas nav pieejamas. Šo problēmu gan var novērst, pārstartējot auto, taču tik un tā nepatīkami. Sākumā domājām, ka varbūt tikai mums gadījies auto ar "gļukiem", taču pēc tam arī citi testētāji sūdzējās par dīvainiem paziņojumiem, ko laiku pa laikam "izmetis" displejs. Droši vien šo problēmu var atrisināt, pieslēdzoties servisa datoram, taču jebkuru šoferi šādi "jociņi" var padarīt  viegli tramīgu. Rodas iespaids, ka inženieri gan ir centušies sekot laika garam un ieviest jaunus tehnoloģiskus risinājumus, taču tā īsti līdz galam tas nav izdevies. Jācer, ka ar kārtējo programmatūras atjaunojumu šīs nebūšanas tiks novērstas.

Toties viņi ir centušies lietotājus iepriecināt ar dažiem sīkiem nieciņiem. Piemēram, blakus stūrei ir uzstellēts telefona turētājs - it kā jau nevajadzīga lieta, ja telefonu varu pieslēgt centrālajam displejam, taču bezceļa apstākļos varbūt arī noderīga. Savukārt aizmugurējos sēdekļos sēdošie var tikt pie statīviem planšetei un telefonam, kas piestiprināti priekšējo sēdekļu galvas balstiem. Visai šaubīgs gan ir līdzīgs risinājums aizmugurē sēdošo dzēriena traukam - plastmasas turētājs, kas piestiprināts ceļgalu rajonā, tādēļ diezgan droši, ka to kāds diezgan ātri netīšām nolauzīs. Un, ja jau runājam par aizmugurējo sēdekļu rindu, tad tur vietas pietiks diviem cilvēkiem, bet trešo pa vidu ielikt būs pagrūti, jo kājām traucēs uz aizmuguri atbīdītais šofera roku balsts / mantu nodalījums, īpaši jau, ja tam vēl piekabināsi dzēriena trauka turētāju.

Aizmirstiet par dīzeli!

Visbūtiskākās pārmaiņas ir piemeklējušas "Duster" dzinējus. Tagad Eiropai vairs vispār netiek piedāvāti "Duster" ar dīzeļdzinējiem, par ko diezgan noskumuši ir mežsaimnieki, kuriem tieši dīzeļi bija paši iecienītākie. Tā vietā tagad ir 1,3 benzīna motors ar "Full Hybrid" un "Mild Hybrid", tātad automobiļi, kuriem papildus iekšdedzes dzinējam ir arī elektromotors.

Mums izdevās izmēģināt gan 4x4 versiju, gan priekšpiedziņas pilno hibrīdu un iespaidi īsumā ir šādi. 4x4 īstā stihija ir zemes ceļi, jo, kaut gan uz šosejas tas spēj ieskrieties pat līdz 160 km/h, ar izcilu dinamiku šis auto nav apveltīts. Toties tagad tas ir ticis pie vairākiem braukšanas režīmiem bezceļa apstākļiem, piemēram, sniegā un dubļos. Cik šie režīmi ir efektīvi, neņemos spriest, jo dubļus nekur tā arī neizdevās atrast. Taču gan jau kaut kāds labums no tiem ir, un diezgan droši var prognozēt, ka Latvijas tirgū populārāka būs tieši šī 4x4 versija ar mehānisko ātrumkārbu.

Šosejai vairāk piemērots būs priekšpiedziņas pilnais hibrīds ar 140 zirgspēku jaudu ("mild hybrid" ir par desmit "zirgiem" mazāk), jo dinamikas tam ir vairāk. Taču arī te nevajag sacerēties uz kaut ko sportisku, jo šis tomēr ir un paliek robusts apvidus vāģis, kura aerodinamika nav tā ideālākā. Toties ir iespēja ekonomēt degvielu, jo pilsētas apstākļos hibrīds vismaz kādu gabalu spēj braukt tikai ar elektromotoru vien. "Uz papīra" patēriņš ir ap pieciem litriem, taču mums, braucot pa ātrgaitas šoseju, diezgan likumsakarīgi sanāca krietni vairāk.

Mežam un laukiem

Kas varētu būt jaunā "Dacia Duster" mērķauditorija? Pirmām kārtām vēl arvien mežinieki un laucinieki, kuriem vajag vienkāršu, uzticamu un ne pārāk dārgu automašīnu braukšanai pa zemes ceļiem. Un, protams, arī cilvēki, kuriem cena ir pats būtiskākais faktors, izvēloties jaunu auto. Diemžēl tie laiki, kad "Duster" maksāja zem 20 000 eiro, ir pagājuši. Ja precīzāk, tad zem 20 000 eiro jauno "Duster" gan  var dabūt, taču tad tā būs modifikācija ar paknapu 100 zirgspēku motoru, ko var darbināt arī ar gāzi, turklāt diezgan "plānā" komplektācijā. Ja gribi "mild hybrid", tad jārēķinās ar vismaz 20 690 eiro, pilnajam hibrīdam cena sākas no 23 000 eiro, apmēram tāpat arī 4x4. Savukārt maksimāla komplektācija jau velk uz 24 000 eiro.

Ņemot vērā auto pasaulē pēdējos gadus vērojamo cenu kāpumu, patiesībā jau tie nav lieli cipari un konkrētajā nišā "Duster" vēl arvien tā īsti nav konkurentu. Taču jāsaprot, ka luksusa vāģi par tādu naudu nav iespējams uzbūvēt, un uz to "Dacia" inženieri arī nemaz nepretendē. Salīdzinājumā ar pirmās paaudzes "Duster", kas iznāca 2010. gadā, jaunais modelis ir nesalīdzināmi audzis un uzlabots, taču vēl arvien palicis vienkāršs un nepretenciozs auto, kas vislabāk piestāv apzīmējums "darba zirgs".

FAKTI

Dacia Duster

Dzinējs: 1,3 litru benzīna hibrīds

Jauda / griezes moments: 140 zs / 148 Nm

Piedziņa: priekšpiedziņa (pieejams arī 4x4)

Paātrinājums no 0 līdz 100 km/h: 10 sek.

Degvielas patēriņš: 5-7 l.

Cena: no 23 790 EUR

PATIKA

Ārējais dizains

"Starkle" plastmasas uzlikas

NEPATIKA

Kaitinošie paziņojumi displejā

Dzērienu turētājs pie aizmugurējiem sēdekļiem