Ko Rīga varētu mācīties no laimīgām pilsētām - Berlīnes, Valensijas un citām?

Igaunijas pilsētas Tallina un Pērnava  ir sudraba, Tartu un Narva – bronzas kategorijā. Bronzas kategorijā ir arī Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, piejūras pilsēta Klaipēda un Kauņa.

Protams, laime katram ir cita, taču indekss pēta un mēra noteiktas kategorijas, kas pilsētās ir būtiskas visiem – izaugsmes iespējas, iekļaujoša vide un pieejama izglītība, ekonomika, mobilitāte, vides aizsardzība, piekļuve zaļajām zonām un inovācijām. Turklāt svarīgi ir nevis vārdi un politika, bet reāla rīcība, no kuras labumu gūst pilsētnieki.

Vides izglītības konceptvietas “Šūna” eksperti ir apkopojuši vairākas inovatīvas pieejas Eiropā, kas ir palīdzējušas gan veidot ilgtspējīgāku un apritīgāku vidi, gan radīt biznesa iespējas un darba vietas.

Lapēnranta, Somija – “zaļāka” būvniecība un jaunas darba vietas

Ekonomikas “zaļināšana” Somijas pilsētā Lapēnrantā bija īpaši svarīga, jo tur 10% darba vietu veidoja nozares, kas emitē būtisku daudzumu siltumnīcefekta gāzes (SEG), piemēram, izrakteņu ieguve, cementa un betona ražošana. Vienlaikus pilsēta ir apņēmusies testēt un arī reāli izmantot aprites ekonomikas principus un biznesa modeļus, turklāt tas notiek sadarbībā ar vietējiem uzņēmumiem.

Piemēram, Lapēnranta izlēma vairs neizmantot lokālajā infrastruktūrā dzelzsbetonu, kas piesārņo vidi. Īstenojot projektu “Urban Infra Revolution”, tika atrasts risinājums – polimēra kompozītmateriāls, kas ir 100% pārstrādājams, to izgatavo ar 3D printeriem, un tas pilnībā var aizstāt dzelzsbetonu pat arktiskā salā. Šā materiāla ražošanā 99% izejvielu tiek iegūtas lokāli, un tās ir pārstrādātas no industriālajiem un izraktuvju atkritumiem.

Tiem biznesiem, kuru pamatdarbība bija dzelzsbetona ražošana tradicionālā veidā, tika nodrošināts atbalsts, kā pakāpeniski pāriet uz jauno ģeopolimēru ražošanu, tādējādi pilsēta var īstenot savu virzību uz gudrāku saimniekošanu, vienlaikus palīdzot uzņēmējiem.

Orhūsa plāno ievest pasaulē efektīvāko ūdens attīrīšanas iekārtu

Orhūsa ir viena Dānijas pilsētām, kas ļoti aktīvi pāriet uz dažādiem ilgtspējīgiem risinājumiem. Piemēram, 56% pilsētnieku radīto atkritumu tiek pārstrādāti, tikai 2% tiek noglabāti poligonā, pilsētā ir vairāk nekā 1000 pazemes konteineru. Turklāt pilsētas atkritumu reģenerācijas iekārta atkritumus pārvērš elektrībā un siltumā, saražojot 16% no centralizētajā siltumapgādes sistēmā izmantotā siltuma. Tas ne tikai samazina atkritumu apjomu, ko citādāk noglabātu poligonā, bet arī nodrošina efektīvus enerģijas risinājumus mājsaimniecībām.

Vēl viena vērā ņemama inovācija ir projekts “Arhuus ReWater”, kas vairs nebūs vienkārši ūdens attīrīšanas centrs, bet gan resursu centrs. Plānots, ka “Arhuus ReWater” ne tikai nodrošinās pilsētu ar tīru dzeramo ūdeni, bet arī ģenerēs elektrību un siltumu divas reizes vairāk, nekā pati rūpnīca patērēs, un no ūdens attīrīšanas pārpalikumiem ražos mēslojumu. Ne velti nosaukumā ietverts priedēklis “re”, tā atsaucoties uz vārdiem angļu valodā, kas atspoguļo aprites ekonomikas principus – “resources” (izejvielas), “recycle” (pārstrādā), “reuse” (lieto atkal) un “rethink” (pārdomā rīcību).

Berlīnē zeļ jumti – samazina tveici un uzlabo gaisa kvalitāti

2020. gadā 18 368 jeb 3% no visām Berlīnes ēkām bija pilnībā vai daļēji apzaļumoti jumti vairāk nekā 10 kvadrātmetru platībā, kopumā veidojot 400 hektāru “zaļās” platības. Viena no pilsētu problēmām, it sevišķi līdz ar klimata maiņu, ir karstums, jo sakarst betons un blīvā apbūve neļauj pilsētām “vēdināties”. Vācijas Federālās vides aģentūras pētījums 2022. gadā liecina, ka jumtu apzaļumošana tveici pilsētās samazina un  uzlabo gaisa kvalitāti. Turklāt zaļie jumti samazina plūdu riskus, jo to dažādie slāņi daļēji uzsūc lietusūdeni. Šāds risinājums ir kļuvis Vācijā populārs un laikposmā no 2008. līdz 2022. gadam zaļo jumtu platības visā Vācijā ir dubultojušās.

Valensijā efektīvi izmanto tuvu pieejamos resursus

Spānijas pilsēta Valensija, kuru par mājām sauc vairāk nekā 800 tūkstoši cilvēku, 2024. gadā ir ieguvusi Eiropas Zaļās galvaspilsētas titulu. Pilsētu raksturo plašas zaļās zonas – apmēram pieci miljoni kvadrātmetru, tā panākot, ka 97% iedzīvotāju mīt tikai 300 metru attālumā no parka vai citas apzaļumotas vietas. Pilsētā kopējais veloceliņu garums ir 161 kilometrs, un cilvēki tiek mudināti izmantot sabiedrisko transportu; uzstādīti ūdens krāni, lai cilvēki varētu uzpildīt savas ūdens pudeles, tā samazinot plastmasas atkritumus.

Pilsētā būtiski ir samazinājies enerģijas patēriņš. Kopš 2015. gada, kad tika ierīkots efektīvs ielu apgaismojums, elektrība tiek tērēta par 50% mazāk, kas arī ietaupīja 16 000 tonnu emisiju CO₂ ekvivalenta. Pilsēta ir arī celmlauzis atjaunīgās enerģijas projektos, uzstādot ostā iekārtas, kas konvertē viļņu enerģiju.

Viens no projektiem ir ilgtspējīga pārtikas ražošana – pilsētas programma atbalsta lokālos pārtikas tirgus, kur tiek pārdoti pilsētas apkārtnē esošo lauksaimnieku produkti, lai tā saīsinātu piegādes ķēdes un vienlaikus arī emisijas.

“Laimīgo pilsētu indekss trāpīgi citē Platonu, proti, pilsētās ir tādas, kādas tās ir, jo pilsētnieki ir tādi, kādi viņi ir. Tātad pilsēta esam mēs paši, mūsu attieksme un rīcība, vai mēs izvēlamies izmantot mums dotās priekšrocības – sabiedrisko transportu vai veloceliņus, ūdens brīvkrānus, atkritumu šķirošanu u. t. jpr. Jebkura pilsētas iniciatīva būs tieši tik veiksmīga, cik atvērti jauninājumiem mēs paši būsim,” saka “Šūnas” idejas autore, “CleanR Grupas” valdes locekle Agita Baltbārde.

Iesaiste un iesaistīšanās – būtisks ilgtspējīgu pilsētu stūrakmens

Pēc biedrības “Zaļā brīvība” eksperta Jāņa Brizgas teiktā, pilsētu vadītājiem nav viegls uzdevums, jo ieradumu maiņa, jaunas kārtības ieviešana un pārmaiņas bieži vien saskaras ar pretestību. Lai jauninājumi iesakņotos, ir aktīvi jāstrādā ar iedzīvotājiem, jāpārvar pretestība un jābūt vienotai ilgtermiņa pieejai.

“Kā parīzieši paši teica par pārmaiņām savā pilsētā, grūti bija tikai pirmie 20 gadi. Parīzes mērķis bija samazināt privātā transporta izmantošanu pilsētā. Viens no veidiem, kā to panākt, bija autotransporta ierobežošana skolu tuvumā. Savā ziņā paši vecāki radīja situāciju, ka ir bail laist bērnu uz skolu kājām vai sabiedrisko transportu, jo kaut kas var notikt citu automašīnu dēļ, taču pilsētas ieviestais ierobežojums galu galā palīdzēja samazināt satiksmes intensitāti. Izveidojās tā dēvētie “staigājošie autobusi” jeb “PetitBuses” mazākiem bērniem, kad vecāki mobilajā lietotnē var pašorganizēties, lai aizvestu bērnus uz skolu kājām,” stāsta Brizga.

Barselonas vadība, lai stimulētu pārvietošanos kājām, veidoja rajonus, kur bija fiziski grūti pārvietoties ar automašīnu. Sākumā esot bijusi neapmierinātība, taču tagad pilsētniekiem šis risinājums ļoti patīk.

“Manuprāt, ilgtspēja ir viena no atslēgām uz labāku pilsētu, taču, lai cilvēki justos laimīgāki, ir svarīga arī iesaiste – uzklausīt viedokļus un izdiskutēt, kā rīkoties. Piemēram, “Zaļā brīvība” kopā ar Rīgas pašvaldību 2025. gadā plāno organizēt iedzīvotāju asambleju par klimata jautājumiem, kurā pilsētniekiem pašiem būs iespēja izteikt priekšlikumus, kā mēs visi kopā varam kļūt klimatneitrāli un pielāgoties mainīgajam klimatam. Šādas asamblejas ir notikušas arī citās Eiropas pilsētās, piemēram, Parīzē, un tajās var skaidri redzēt atšķirību starp to, ko domā politiķi un sabiedrība un kā ir īstenībā. Šis dialogs var būt ļoti produktīvs, lai panāktu sociālo vienošanos,” skaidro biedrības “Zaļā brīvība” klimatu saudzējošā dzīvesveida un vides ekonomikas eksperts.

Viens no vides izglītības konceptvietas “Šūna” mērķiem ir veicināt vides apziņu, proti, katram cilvēkam saprast savu lomu klimata pārmaiņās un ilgtspējā.

Pēc “Zaļās brīvības” eksperta ieteikumiem tas, ko mēs kā pilsētnieki jau tagad varam darīt, lai padarītu savas pilsētas labākas un mūs pašus laimīgākus, ir pavisam ikdienišķi. Piemēram, mazāk lietot automobiļus, vairāk velosipēdu, sabiedrisko transportu vai doties kājām, jo tas arī uzlabos gaisa kvalitāti. Taupīt energoresursus – siltināt ēkas jau tagad, jo tam ir pieejami gan finanšu, gan politiskie instrumenti; ilgāk gaidot, būvniecības izmaksas turpinās pieaugt. Var sākt arī ar spuldzīšu nomaiņu mājās. Atkritumus ne tikai šķirot, bet mazāk arī radīt – radīto atkritumu apjoms korelē ar ienākumu līmeni. Pirms desmit gadiem viens iedzīvotājs radīja ap 300 kilogramu atkritumu gadā, tagad jau – 400 kilogramu.