Kā dala naudu 97 sporta federācijām
Šogad ir mainījusies kārtība, kādā tiek sadalīts valsts finansējums Latvijas sporta federācijām - ja līdz šim ar to nodarbojās Latvijas Sporta federāciju padome, tad tagad lietu savās rokās ir ņēmusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Šādu pārmaiņu mērķis ir mazināt sportam atvēlēto līdzekļu administrēšanas izmaksas, kurām līdz šim bijusi tendence pieaugt.
Skaitļi, ko publiskojusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), runā paši par sevi: 2022. gadā Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) administratīvajiem izdevumiem iztērējusi 420 670 eiro, bet Latvijas olimpiskā komiteja (LOK), kas ir otrs galvenais valsts finansējuma sadalītājs - vēl 485 520 eiro. Pērn LOK administratīvās izmaksas pieaugušas vēl par 16% un, saskaņā ar IZM datiem, sasniegušas jau 563 600 eiro. Citiem vārdiem sakot, ievērojamu daļu sporta attīstībai paredzēto līdzekļu ir "apēdusi" šīs naudas sadale un administratīvā aparāta uzturēšana. Lai šo izdevumu daļu samazinātu, valsts IZM personā tagad pati ir ķērusies pie sporta federācijām paredzēto līdzekļu sadales, pie viena koriģējot arī šīs naudas sadales kritērijus.
Mazināt administratīvās izmaksas
Sava loģika šajās pārmaiņās ir, jo nav prātīgi naudas sadales administrēšanai tērēt simtiem tūkstošus eiro. "Tas ir jautājums par administratīvo resursu patēriņu federācijās, bez tam valstij šādā veidā ir iespēja nospraust mērķus, ko tā vēlas sasniegt," sarunā ar Jauns.lv skaidro IZM Sporta departamenta direktora pienākumu izpildītājs Juris Zīvarts.
Valsts nospraustie mērķi šajā gadījumā ir diezgan skaidri - uzsvaru likt uz bērnu un jauniešu sporta attīstību, kā arī veicināt sportisko aktivitāšu masveidīgumu. Balstoties uz šiem mērķiem, tad arī tiek izstrādāti kritēriji, pēc kuriem nosaka, cik lielu atbalstu saņem tā vai cita sporta veida federācija. Šo kritēriju vidū ir reģistrēto sportistu skaits konkrētā sporta federācijā, jauniešu un bērnu skaits, piedalīšanās augsta ranga sacensībās, federācijas rīkotie sporta un izglītības pasākumi, sportiskie sasniegumi un tamlīdzīgi. Šāda kārtība nav nekas jauns, mainījusies ir tikai punktu aprēķināšanas kārtība: tagad uz lielāku finansējumu var cerēt tās federācijas, kuru pārstāvētajā sporta veidā trenējas vairāk bērnu, kā arī notiek masu pasākumi.
Naudas sadales kritēriji
Tādēļ diezgan likumsakarīgi, ka lielākais finansējums tiek Vieglatlētikas savienībai (430 000 eiro), Futbola federācijai (422 00 eiro), Riteņbraukšanas federācijai (361 000 eiro), Basketbola savienībai (434 000 eiro) Kamaniņu sporta federācijai (330 000 eiro), Volejbola federācijai (328 000 eiro), Tenisa savienībai (261 000 eiro), Motosporta federācijai (261 000 eiro), Orientēšanās federācijai (260 000 eiro) un Hokeja federācijai (233 000 eiro). Ja rodas jautājums, kādēļ gan Latvijas futbolam, kas jau ļoti sen nevar palepoties ar panākumiem starptautiskajā arēnā, ir ticis teju uz pusi vairāk nekā hokejam, kas savukārt var parādīt pasaules čempionāta bronzas medaļas, tad atbilde ir vienkārša - masveidīgums un bērni. Futbolā Latvijā oficiāli trenējas un to spēlē 13 000 bērnu un 5400 pieaugušie, kamēr hokeju - 2151 bērns un 3599 pieaugušie. Bronzas medaļas te paliek otrajā plānā. Tieši tāpat uz masveidīguma un bērnu rēķina tik augstu ir pakāpusies vieglatlētika, riteņbraukšana un orientēšanās sports, kaut gan pēdējo lielie sporta TV kanāli nerāda un diez vai būs daudz to sporta draugu, kuri zina, kādā vietā pasaules reitingā atrodas Latvijas orientēšanās sporta meistari (uzziņai - "Vikipēdija" saka, ka visos pasaules čempionātos izcīnīto medaļu ziņā Latvijas orientieristi ir 14. vietā).
Darbs pie federāciju iesniegto datu apstrādes un finansējuma sadales ieilga par pāris mēnešiem ilgāk nekā bija plānots, jo aprēķinus vairākas reizes nācās koriģēt, bet vairāku federāciju vadītāji (ieskaitot arī tos, kas bija finansējuma saraksta augšgalā) atzina, ka tā īsti neizprotot naudas sadales mehānismu. To, ka aprēķinu veikšana nebija vienkārša, atzīst arī Juris Zīvarts: "Viena lieta ir skaitliskie dati par federācijās reģistrētajiem sportistiem, taču vēl grūtāk ir pārliecināties par sporta pasākumiem - kādas kategorijas ir kurš čempionāts, kas notiek kaut kur ārzemēs. Kādās tik valodās mums nenācās lasīt, lai saprastu, kāda ranga ir tas vai cits čempionāts! Protams, visi šie dati tika analizēti un precizēti. Ja salīdzinām pēdējos datus ar tiem, ko mums federācijas iesniedza sākumā, atšķirība ir būtiska. Bija gadījumi, kad personu vārdi atkārtojās, bija arī ciparu pārrakstīšanās kļūdas, kas ietekmēja kopējo rezultātu. Lai to visu pārbaudītu, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, kas bremzē visu procesu."
97 federācijas
Ar prioritārajiem sporta veidiem vien aprēķini nebeidzas, kaut gan arī ar tiem bijusi liela noņemšanās. Piemēram, futbolā jucekli radījis apstāklis, ka daļa futbolistu spēlē gan "lielo", gan zāles futbolu, tādēļ viņu vārdi dublējās un radīja iespaidu, ka reģistrēto futbolistu skaits ir ievērojami lielāks nekā realitātē. Taču bez futbola, hokeja un vieglatlētikas Latvijā ir vēl daudzu citu sporta veidu federācijas, par kurām daudzi droši vien nav pat dzirdējuši. Pavisam kopskaitā 97 federācijas.
Piemēram, Bridža federācija ar mazliet vairāk nekā 200 biedriem - tai no valsts budžeta tiek 17 000 eiro. Galda hokeja federācija ar 99 biedriem (nepilni 19 000 eiro), Lakrosa federācija ar 127 biedriem (5500 eiro), Kroketa federācija ar 94 biedriem (11 000 eiro), Petanka federācija ar 105 biedriem (nepilni 9000 eiro), Ugunsdzēsības sporta federācija ar 300 biedriem (2798 eiro), Raketlona federācija ar 95 biedriem (2250 eiro) un Kendo federācija ar 41 biedru (4200 eiro). Ir arī Kamanu suņu sporta federācija, kurā, starp citu, reģistrēto sportistu ir vairāk nekā krietni labāk zināmajā Kamaniņu sporta federācijā - 210 pret 122! Finansējuma ziņā gan suņi atpaliek no kamaniņbraucējiem - 15 000 eiro pret 330 000 eiro.
Te vietā būtu jautājums, vai tiešām valstij vajadzētu finansēt visus šos sporta veidus, no kuriem daļa, lai arī saņem salīdzinoši nelielu finansējumu, tomēr vairāk ir tādi kā domubiedru pulciņi brīvā laika pavadīšanai, bet par viņu sportiskajiem sasniegumiem plašākai sabiedrībai nav lemts uzzināt. Turklāt daļai šis finansējums ir visai simbolisks. Piemēram, visu cieņu ugunsdzēsējiem, taču grūti iedomāties, ko paliekošu viņi varētu iesākt ar valsts atvēlētajiem 2798 eiro. Taču valsts noteiktajiem kritērijiem arī šādas mazāk izplatīto sporta veidu federācijas atbilst un tātad var pretendēt uz finansējumu. Tiesa, tik liels skaits gan apgrūtina datu apkopošanu, jo, ja kādai no federācijām gadās neskaidrības ar iesniegtajiem datiem un tos nākas precizēt, tad uz kopējā saraksta apstiprināšanu nākas gaidīt arī visām pārējām deviņdesmit. Turklāt ar katru no tām jāslēdz individuāls līgums un jāsaskaņo tāmes.
Valsts budžets nav vienīgais avots, no kura tiek dalīts sporta finansējums. Par citiem naudas ceļiem - publikāciju sērijas nākamajā materiālā.
