Latvijas Zivrūpnieku savienība: zivju produkcija šobrīd ir kļuvusi neadekvāti dārga

2024. gadā ir būtiski samazinātas brētliņu un reņģu zvejas kvotas Baltijas jūrā. Kā to jau šobrīd izjūt zivrūpnieki? Kādu ietekmi tas atstās uz tirgu kopumā?

Zivis kā proteīna avots šobrīd ir kļuvis neadekvāti dārgs, un tas attiecas uz visa veida zivīm. Tam ir vairāki iemesli - gan tādi, kurus varam ietekmēt, gan tādi, kurus nevaram. Piemēram, cenu ietekmē ne tikai kvotas, bet arī tas, ka Čīle, kas ir lielākais zivju miltu ražotājs, samazināja nozveju, līdz ar to globālajā zivju miltu tirgū ir milzīgs deficīts. Cenas tādēļ zivīm ir pieaugušas, pat neskatoties uz kvotām pie mums. Latvija un Baltija ir unikāla ar to, ka mēs ļoti lielu Baltijas zivju proporciju - brētliņas un reņģes - izmantojam cilvēku patēriņam, taču faktiski lielākais kvotas apjoms no Baltijas jūras aiziet zivju miltos. Šo zivju cenu ietekmē ne tikai kvotu apmērs, bet arī notikumi zivju miltu tirgū. Līdz ar to nākamajā sezonā Baltijas jūras zivju produkcija būs dārgāka. Tās nav labas ziņas ne mums kā ražotājiem, ne patērētājiem. Strādājot pie 2024. gada budžeta, esam spiesti secināt, ka pašizmaksa tikai pieaugs. Tālāk jau ir darbs ar pircējiem visā pasaulē. Iepircējs negrib dzirdēt, ka cenas pieaugs. Skaidrs, ka pēdējo divu gadu laikā piedzīvotais nekontrolētais energoresursu cenu kāpums uzrāva cenas augšā, tas bija šoks, cenas tad tika paaugstinātas, lai kompensētu lēcienu. Tagad pircēji saka, ka šajā pozīcijā izmaksas ir samazinājušās, bet tajā pašā laikā neviena no izejvielām nav kļuvusi lētāka. Sajūtu un vēsmu līmenī - jā, bet reāli nekas nav kļuvis lētāk.

Vai tas nozīmē, ka šobrīd zivju pārstrādes uzņēmumiem ir jāpiedalās tādā kā vairāksolīšanā, lai zivis tiktu jums, nevis tās pārstrādātu zivju miltos?

Nē, man negribētos tagad mest akmeni kāda cita lauciņā. Mūsu uzņēmums, piemēram, šobrīd praktiski saldētu vietējo zivi vairs neaizmanto, katrai pusei ir cita izpratne par kooperāciju un sadarbību, tādēļ negribētos par šo jautājumu vairs runāt. Agrāk par to daudz diskutējām un strīdējāmies. Tagad svaigo zivi mēs izmantojam vietējo, tā ir lētāka un izdevīgāka, bet ne saldēto produkciju. Šo gadu laikā katrs ražotājs ir atradis veidu un formu, kā strādāt attiecībā uz sagādi, kāds vairāk strādā ar vietējo, cits iepērk ārpus. Mēs arī kļūstam globāli. Ir atsevišķi savienības biedri, kuri vairs ar svaigām zivīm nestrādā, bet pariet pilnībā uz saldētu. Tas ir dārgāk, bet tad procesu vari pilnībā kontrolēt.

No brīža, kad pilnībā tikām izmesti no Krievijas tirgus, ražošanas pamatformāts, kāds tas bija līdz 2013., 2014. gadam, sabruka. Šobrīd mēs strādājam ar visu pasauli. Domāju, ka ar to esam Latvijā unikāli, jo diez vai vēl kāda nozare ir spējusi pilnībā no viena tirgus pāriet uz citu. Dažus biedrus gan šajā procesā mēs pazaudējām, pārsvarā visi ražotāji no divu maiņu darba pārgāja uz vienu maiņu, bet mēs īsā laika periodā spējām nomanīt tirgu - pārsvarā tagad mūsu tirgi ir Vācija, Amerika, Japāna, Jaunzēlande, Francija. Šajos tirgos ir citas prasības pret kvalitāti, neviens vairs nestrādā tā kā agrāk - ja nav laba zivs, tad nekas, jo tāpat zemāku kvalitāti kādā tirgū izpirks. Strādājot ar saldētu izejvielu, ir iespējams daudz precīzāk plānot ražošanu un arī kvalitātes kontroli produkcijai, spēj strādāt daudz ātrāk, efektīvāk un ar mazākiem finanšu resursiem. Tādēļ laiks, kad mums bija ikdienas kašķi ar vietējo zvejniecību, ir beidzies nevis tādēļ, ka esam spējuši atrast veiksmīgu korporācijas modeli, bet gan pārkārtojot biznesa procesus. Tāpēc šobrīd nav vairs konflikta situāciju, bet tajā pašā laikā mēs atbalstām vietējo zivsaimniecību, piemēram, atbalstot viņus protestos pret zvejas kvotu samazināšanu.

Kādi aizvadītajā gadā ir bijuši lielākie izaicinājumi zivju pārstrādes uzņēmumiem?

Viens no galvenajiem izaicinājumiem pārstrādātājiem ir izejvielu cenu pieauguma kompensēšana. Nav vairs tālāk kur iet, jo patērētājs ir noguris no cenu pieauguma. Jebkuram, kurš ieiet veikalā, redzot, ka kaut kas atkal kļuvis dārgāks, vairs neinteresē, kāpēc, bet tas produkts vairs netiek pirkts. Pēdējos četrus gadus izmaksu kāpums ir bijis krietni lielāks, nekā ražotāji spējuši celt produkcijas cenas. Skaidrs, ka šogad tendences turpināsies, izmaksas ir atkal pieaugušas, bet cenas ražotāji var pacelt krietni mazāk un rentabilitāte tikai samazinās. 2024. gads, negribu teikt, ka būs ļoti sarežģīts, bet būs vairāk jāpievēršas efektivitātes jautājumiem.

Mums vairāk uztrauc situācija ar ilgtspējas sertifikātu MSC, kas apliecina patērētājiem un tirgotājiem, ka pārtikā lietojamā zivju produkcijas izcelsme ir videi draudzīga. Paldies Dievam, ka mūsu zvejnieki, to saprot, jo agrāk bija attieksme, kam mums tas vajadzīgs. Visam reģionam ir jāgūst šis sertifikāts gan uz zivju sugu, gan ieguves metodi. Tendences liecina, ka daudzi lielveikali Eiropā un pasaulē 2025. gadā gribētu pilnībā pāriet uz zivīm, zivju produkciju ar šiem sertifikātiem. Vienkāršāk sakot, ja rīt visi lielveikali uz to pāriet, tad zivju produktu plaukti būtu tukši. Kādam šie sertifikāti bija, bet tie tika pārtraukti nevis tādēļ, ka kāds kaut ko pārkāpa, bet pie Baltijas jūras ir arī Krievija, kas ir izslēgta no jebkuras komunikācijas un formātiem un tās nozveja ir nekontrolēta. Šobrīd puses ir vienojušās, ka visa pārējā nozare nevar no tā ciest un no janvāra sertifikāciju uzsāks.

Gada laikā zvejniekiem šis sertifikāts ir jāiegūst?

Jā, darbs pie tā notiek, lai nākamā gada septembrī sertifikātus iegūtu.

Kā zivrūpniekus šobrīd ietekmē situācija uz Polijas-Ukrainas robežas, kur Polijas kravas auto šoferi ik pa laikam rīko blokādes? Kādus risinājumus zivrūpnieki cer saņemt?

Šobrīd nekas nav atrisinājies, bet iemeslus, kādēļ šāda situācija ir izveidojusies, mēs ietekmēt un atrisināt nevaram. Ceram, ka situācija uzlabosies, bet pašlaik gan nekādu jūtamu uzlabojumu nav. Tas gan nenozīmē, ka mēs neko nedarām, mēs kopā ar klientiem meklējam variantus, citus loģistikas ceļus un to, kā šo milzīgo loģistikas cenu pieaugumu savstarpēji kompensēt.

Tas nozīmē, ka zivrūpniekiem uz Polijas-Ukrainas robežas stāv gan produkti, gan izejvielas, kuras nevar saņemt?

Mēs, paldies Dievam, no turienes neko neiepērkam. Tiem, kas konservus ražo, situācija nav tik smaga, konservus varam arī aizvest pēc mēneša diviem, nepārdosim tik daudz, kā ir plānots, bet nekas ar produktu nenotiks. Taču zvejnieki, kuri sūta brētliņas sālījumā ar spaiņiem, tā produkcija gan nevar stāvēt bezgalīgi ilgi. Katrs kaut kā meklē variantus un risina, bet tomēr gribētos pievērsties savam tiešajam biznesam, nevis nesaprotamām problēmām. Ja tās būtu tādas problēmas, kā bija Covid-19 laikā, kad sabrūk loģistikas ķēdes visā pasaulē, tad tas ir risks, kas visiem ir vienāds un saprotams. Šobrīd tās ir mākslīgas problēmas.

Kas šobrīd notiek zivrūpnieku eksporta tirgos?

Eksporta tirgos notiek tieši tas pats, kas mūsu veikalos, un patērētājs uzvedas tā, kā jebkurš no mums. Neatkarīgi no tā, ar kādu mašīnu piebraucam pie veikala, mūsu rīcība praktiski ir vienāda, pērkam produktus ar akcijas cenu zīmēm, skatāmies, kas lētāks. Ja zinām, ka konkrētajā veikalā cenas ir ārprātā augstas, tad tur nebraucam. Tieši tāpat tas notiek Vācijā, bet daudz agresīvāk. Patērētājs vienkārši sāk boikotēt veikalus, ja redz, ka tur ir neadekvātas cenas. Jo tā ir "vecāka ekonomika", jo patērētājs ir agresīvāks. Mēs tādi neesam, mēs savā nabadzībā vēl šobrīd varam atļauties maksāt dārgi pie izvēles, ka kaut kur citur var nopirkt lētāk. Mums konkurences nav bijis, bet labi, ka ir ienācis "Lidl", kas šo pīļu dīķi sāk nedaudz mainīt. Piemēram, Vācijā patērētāju reakcija uz cenu palielinājumu ir daudz agresīvāka.

Ražotājiem zivju produkcijas ražošanas izmaksu līkne nav apstājusies. Iepakojumam, piemēram, metālam un alumīnijam, ir prognozes, ka cenas samazināsies, bet šobrīd cenas samazinājuma nav. Visa veida eļļas cenas nav atgriezušās divu gadu cenu robežās, olīveļļas cenas ir ļoti, ļoti augstas, tomātu pastas cena divus gadus iepriekš bija 850 eiro tonnā, tagad 1700 eiro. Ja skatās uz izmaksām, tad, jā, energoresursu cenas ir samazinājušās, bet tajā pašā laikā darba algas ir pieaugušas. Ir pilnīgi skaidrs, ka 2024. gadā šādas tendences turpināsies.

Patērētāju šobrīd vairs neinteresē inovatīvi produkti, neviens nav gatavs maksāt par inovācijām. No šāda aspekta tiem, kuriem pārtikas nozarē izejvielu cenās ir kritums, tie būs vinnētāji, tie varēs kompensēt to iztrūkumu, kad cenas bija augstākas, taču mūsu gadījumā vismaz gada pirmajā pusgadā būs vairāk jāmeklē kādi inovatīvi risinājumi tieši izmaksu samazināšanā. Būs motivācija pārskatīt procesus, lai meklētu "centu ekonomiju". Tad, kad iet labi, tad "centiņus" nemeklē, tad domā, kā pārdot dārkāk.

Nav populāri teikt, bet Latvijā patērētājam nav jāmaksā dārgi par vietējo ražotāju. Skaidrs, ka šajā gadījumā es nerunāju par amatnieku tirdziņiem. Ja vietējais pārtikas ražotājs nemāk saražot lēti, tad tieši šāds atbalsts vietējiem ražotājiem uztur neefektīvu ražošanu un ražotājs nekad nekļūs efektīvs, bankrotēs tuvākajos gados. Man vienmēr ir jautājums Latvijas ražotājiem - vai esi Latvijas "Lidl". Ja neesi, tad acīmredzot nespēj ražot pietiekami efektīvi.

Kādu uz šī visa fona jūs prognozējat 2024. gadu zivrūpniecības nozarei?

Par 2024. gadu šobrīd vēl notiek sarunas ar klientiem par apjomiem un cenām, tie nav viegli lēmumi, tādēļ nevar zināt, kāds tas būs. Aizvadītajā gadā apgrozījums noteikti būs lielāks nekā 2022. gadā, bet par rentabilitāti vēl nevar pateikt. Arī loģistikas ķēdes vēl "ķeras". Diemžēl stabilā sistēma, kas strādāja iepriekš, vēl nav atjaunojusies. Mēs arī šogad centīsimies, lai apgrozījums aug. Mūsu skatījumā, visticamāk, 2025. gadā ir jānotiek atgriešanās pie izaugsmes. Tagad ir skaidrs, ka izejvielu cenām kaut kad ir jākrīt, tas būs smagi, jo recesija nozīmē, ka samazinās pakalpojumu un preču izmantošana tirgos. Tendences nav ļoti optimistiskas, bet, ja skatāmies no cikliskuma viedokļa, tad 2024. gads ļoti motivē meklēt efektīvas ražošanas risinājumus un atteikties no procesiem ar augstām izmaksām.

Ar kādiem rezultātiem 2023. gadu ir noslēgusi "Karavela"?

Skaidrs, ka pagājušajā gadā "Karavela" ir strādājusi ar lielāku apgrozījumu nekā 2022. gadā. Apgrozījums varētu būt apmēram 80 miljoni eiro. Kā jau iepriekš prognozējām, tad pērn rentabilitāte būs mazāka nekā gadu iepriekš. Arī 2024. gada budžets liecina, ka plānojam ražošanas apjoma un apgrozījuma pieaugumu, tomēr izmaksu pieauguma dēļ rentabilitāte var palikt 2023. gada robežās.