Vēl kāda "Rail Baltic" mācība

Pēdējo mēnešu troksnis ap "Rail Baltica" atstāj neatbildētas dažas fundamentālas lietas. Vispirms, kā bija iespējams, ka Latvijas sabiedrībai piestādītais rēķins ir klusu un nemanāmi pieaudzis līdz aptuveni 3500 eiro no katra strādājošā – tā, ka to neviens likās nezinām? Otrkārt, kā ir iespējams, ka projektam, kura stratēģiskā plānošana oficiāli ir sākusies 2010. gadā, šodien joprojām nav skaidras nedz inženiertehniskās, nedz finansēšanas aprises – līdz pat tādam absurdam, ka Rīgas centrā pilnā sparā tiek pārbūvēta stacija, uz kuru uz šīs dzelzceļa līnijas, tuvākajā nākotnē,iespējams, nemaz nevedīs?

Šie jautājumi satrauc sabiedrību un tādēļ pamatoti būs augstu mūsu politiskajā darba kārtībā. Taču no šī skumjā stāsta kopumā ir izdarāms kāds plašāks secinājums, kurš skar mūsu valsts nākotni plašākā perspektīvā. "Rail Baltica" ir divējāda lietojuma projekts, kurš nepieciešamības gadījumā varēs tikt izmantots arī aizsardzības materiālu un tehnikas piegādei kādā "X stundā", kura, cerams, nekad nepienāks. Tieši tam svarīgs ir 1435 milimetru sliežu platums, kurš to ļaus savienot ar Polijas un Vācijas dzelzceļa tīkliem. Vairāki līnijas infrastruktūras objekti, kā, piemēram, tilti, arī ir domāti ne tikai dzelzceļa, bet arī paralēlai citas transporta kustībai situācijā, kad Baltijas valstīm kopā ar NATO sabiedrotajiem būs jāaizstāv mūsu robežas pret agresoru. Īsi sakot, šis ir svarīgs infrastruktūras projekts Latvijas drošībai.

Taču, ņemot vērā Krievijas pilna apjoma agresiju Ukrainā, ir jāsecina, ka šis ir tikai pats sākums investīcijām aizsardzības infrastruktūrā. Dažādās sanāksmēs mēs labprāt runājam par “jauno Auksto karu”, “jauno Dzelzs priekškaru” un tamlīdzīgi. Taču reti kurš aizdomājas par šādu pasākumu izmaksām un vajadzību pielāgot ekonomiku pilnīgi jauniem apstākļiem. Īpaši neveikli tas izskatās uz tā jucekļa fona, kuru ir radījusi nepieciešamība par lielākoties svešu naudu uzcelt vienu vienīgu (!) modernu dzelzceļa līniju. Tikko ir noslēgts 600 miljonu līgums par vācu IRIS-T pretgaisa aizsardzības sistēmas piegādi. Taču, ja valsts drošību uztveram nopietni, arī tas ir tikai pats sākums. Robežas izbūve šodien ir steidzams un pašsaprotams uzdevums. Ņemot vērā draudus, kurus Rietumu pasaulei ilgtermiņā rada Putina Krievija, nākotnē būs nepieciešamas arī investīcijas ievērojamos daudzumos teritoriju bloķējošas munīcijas un reljefu veidojošu šķēršļu, piemēram, pretšāviņu artilērijas munīcijas, izkliedējamo mīnu, prettanku vadāmo raķešu, ložmetēju munīcijas, bruņotu bezpilota lidaparātu, modernu prettanku šķēršļu un inženiertehnisko iekārtu, kā arī tuvdarbības pretgaisa aizsardzības sistēmās, tāla darbības rādiusa ieročos, piekrastes aizsardzībā un precīzi vadāmos ieročos. Īsi sakot, izdevumu vajadzības mums būs visai nopietnas, un, lai gan mūsu sabiedrotie visticamāk iesaistīsies, tomēr lauvas tiesu no tā būs jāsedz mums pašiem. Uz šī fona jaunatklātie caurumi “RailBaltica” budžetā mums ir vēl sāpīgāki.

Pēc “Hamās” teroristu uzbrukuma Izraēlai pasaules uzmanība ir pievērsta ebreju valsts spējai par sevi militāri pastāvēt. Protams, Izraēlas valsts vēsture ir unikāla un atšķirīga; tomēr stratēģiski tai ir daudz kopīgā ar Latviju. Tai piemīt “stratēģiskā dziļuma” trūkums un vajadzība aizsargāt savu teritoriju no pirmā centimetra, kā arī agresīvi, eksistenciāli bīstami kaimiņi. Izraēlas izdevumi aizsardzībai šīs valsts vēsturē ir bijuši dažādi, bet tie nekad nav noslīdējuši zem 5% no IKP līmeņa, kas pie valsts pašreizējās ekonomikas ir aptuveni 25 miljardi ASV dolāru gadā. Turklāt pats svarīgākais, ka šie izdevumi ir gājuši roku rokā ar Izraēlas ekonomisko izaugsmi, kurš teju nekad nav bijis zemāks par 5% procentiem gadā.

Iespējams, ka šeit būtu vērts pieminēt iemeslus, kuru dēļ ebreju valsts spēj sekmīgi finansēt savas aizsardzības vajadzības. Īpaši krīt acīs 5.6% IKP pētniecībai un inovācijai – uz kura fona Latvijas rādītāji izskatās traģiski un nožēlojami. Taču mans uzdevums šeit nav slavināt Izraēlu. Drīzāk tas būtu – atgādināt, ka Latvija nekad nebūs drošībā bez atbilstošas ekonomiskās izaugsmes. Tas ir ne tikai jautājums par investīcijām aizsardzībā, tai skaitā, lielos un dārgos infrastruktūras projektos pēc Izraēlas “dzelzs kupola” parauga. Latvijas pilsoņi arī pamatoti gaida sabiedrisko pakalpojumu, kā veselības, izglītības sistēmu uzlabošanu. Tas nebūs iespējams, ja mēs turpināsim uzskatīt par Latvijas normu kulšanos Baltijas valstu apakšgalā.

Kur šajā ainā ir vieta Eiropas Savienībai? Vispirms, Eiropas Savienība ir Latvijas ekonomikas iespēja darboties un attīstīties Eiropas kopējā ekonomiskajā telpā. Tieši tādēļ mums ir jāsargā vienlīdzīgi spēles noteikumi ES vienotajā tirgū, kuri joprojām tiek kropļoti – sākot no atšķirībām lauksaimnieku tiešmaksājumos līdz netaisnīgai “valsts palīdzībai” saviem uzņēmējiem bagātajās valstīs. Otrkārt, mūsdienu ekonomika ir tehnoloģiska – arī šeit Izraēla ir labs paraugs. Latvijai ir jāizmanto tās iespējas, kuras sniedz Eiropas lielie pētniecības un digitalizācijas projekti. Šeit mums jau ir pietiekoši daudz veiksmes stāstu, kur Latvijas pētnieki un inovatori ir priekšā pārējai Eiropai. Nu ir pienācis laiks arī nopietnai attieksmei no politiķu puses. Treškārt, Latvijas lēmumu pieņēmējiem būtu vairāk sevi jāredz kā Eiropas institūciju partneriem un sabiedrotajiem, nevis tikai kā fondu saņēmējiem un "apguvējiem", kuriem nekad nekas nav izdarīts pa prātam.

Ivars Ijabs Eiropas Parlamentā vadīja darbu pie Likuma par Eiropas aizsardzības rūpniecības nostiprināšanas un kopīgiem aizsardzības iepirkumiem.