Latvija var! Uzkoda Kerijas Bredšovas gaumē. Kā Babītes ezera krastā top čipsi, ko iecienījusi pat kinozvaigzne
Vienā no pēdējām “Sekss un lielpilsēta” sērijām Sāras Džesikas Pārkeres atveidotā Kerija Bredšova sarunājas ar meiteni īsiem, blondiem matiem, un blondīne ēd čipsus. Garas, kraukšķīgas plāksnītes, kas tapušas Pērnciemā Babītes ezera krastā.
Šeit Salas pagastā atrodas ražotne “Pērnes L”, kas spējusi iziet tālu pasaulē. Holivudas zvaigznes aizraušanās ar čipsiem bijis patīkams pārsteigums, kā ķirsis uz tortes pēc ilga un rūpīga darba. Pārkere jau agrāk nez kā bija uzgājusi un nogaršojusi garos čipsus jeb “Long Chips” no Latvijas, atzinusi par ļoti labiem, bet ilgi nav varējusi atkal atrast. Līdz pirms diviem gadiem viņa tos uzgāja Ņujorkā, kādā veikalā Manhetenā, izpirka visus plauktus un vēl noreklamēja instagramā.
Čipsu kastes aktrises veikalam
“Tā nemēdz bieži gadīties. Tas ir apmēram līdzīgi kā Dobelē nokrita krusa augustā,” “Kas Jauns Avīzei” saka uzņēmuma īpašnieks Laimonis Radziņš. “Mēs joprojām ar Pārkeri esam kontaktos, aizsūtījām viņai daudzas kastes čipsu. Džesikas personīgo adresi jau nevar dabūt, bet viņai Ņujorkā pieder apavu bode, aizsūtījām čipsus tur. Pārdevējas, četras meitenes, salika tos starp kurpēm uz plauktiem, safilmēja un iemeta instagramā. Džesikai ir vairāk nekā četri miljoni sekotāju, četrām meitenēm katrai pa miljonam.”
“Pērnes L” šobrīd eksportē uz 60 valstīm, tālākie pircēji ir Austrālijā, Japānā, Dienvidkorejā, Āfrikā. “Tagad ir variants, ka produkts pats sevi pārdod. Kāds aizbrauc uz Kipru, Maldīvu salām vai Grieķiju, paprovē mūsu čipsus, atbrauc mājās un raksta: mani interesē, vai jums šajā valstī ir izplatītājs?”
Trīs gadi līdz īstajai garšai
Testēšana notiek pasaules izstādēs, kur “Pērnes L” ņem līdzi visus veidus. Oktobra sākumā liela izstāde bija Ķelnē, otra Francijā, tās čipsu ražotājiem ir vērienīgākās. “Novembra sākumā dosimies uz Īrijas galvaspilsētu Dublinu, nogalē – uz Koreju, kur risināsies Latvijas dienas,” Radziņš ieskicē tuvākos plānus.
“Āzijas un Āfrikas valstīs topā ir asās garšas. Mums ar dažādām garšvielām ir ap 18 čipsu veidu, populārākais ir krējums ar sīpolu, tas ir Nr. 1. Ir valstis, kur patīk ar etiķi, Eiropā daudz iet savienojums ar papriku. Jaunums ir asie čipsi, arī ar trifeli, tas būs daudz dārgāks, jo garšviela ir dārga – ir ilgs ceļš, kamēr iegūst īsto garšu. Apmēram tāpat kā smaržām, kamēr iegūst īsto aromātu. Trīs gadi aizritēja, kamēr ieguvām īsto smeķi,” stāsta Radziņš.
Mūsu tautieši, kuri strādājuši Lielbritānijā vai Īrijā, kur ir 80% tirgus, pēc tam Latvijā meklē čipsus ar etiķi – vēlas, lai būtu kārtīgi jūtama garša. “Agrākos gados Latvijā vajadzēja ļoti vājas garšas un pat izteica komplimentus, ka nav tik asi. Šobrīd ir pretēji – lai būtu riktīgi un tiešām čirkst. Mēs pat reizēm saņemam sūdzības par garšas vājumu vai neesamību. Tas viss ir process – automatizācija. Kaut ražotnē salikti visādi sensori, bez cilvēciskā faktora neiztikt,” pauž uzņēmējs.
Gribētāju vairāk nekā jaudas
Un nākas arī atteikt, jo nespēj tik daudz saražot. “Dienā ražojam apmēram 200 000 čipsu paciņu. Latvijas mērogam tas ir daudz, bet pasaulei – nekas liels, sīkums. Mēs esam nelieli, bieži jāatsaka lielajiem Eiropas tirdzniecības tīkliem, jo tad mums tikai viņiem jāstrādā. Tāpēc vēl jābūvē ražotnes, jo zini, ka vari pārdot trīsreiz vairāk nekā šobrīd saražojam. Tad ir diezgan jokaini to nedarīt,” uzskata uzņēmējs.
Šobrīd kopā tiek likti visi prāti, lai nolemtu, kur tapt jaunai ražotnei, jo pieprasījums ir milzīgs un patēriņš tikai pieaug. Ir iecere par ražotnes būvi tālu projām no Latvijas.
“Pagaidām gan vēl konkrēti nav nekas zināms, bet viens no variantiem ir Keiptauna Dienvidāfrikā. Tas nav nekas izsapņots, bet pilnīgi reāla lieta. Tur mums ir ļoti plašs tirgus, spēcīgs izplatītājs ar ļoti lielu pieredzi ražošanā. Uz Keiptaunu pa 20 konteineriem mēnesī sūtījām,” lepojas Radziņš.
Kāpēc gan ne Āfrikā
Kādā reizē krava uzkārās Eiropas ostās uz diviem mēnešiem, loģistika nojuka, līdz Keiptaunā uzreiz ienāca 28 konteineri ar Pērnciema produkciju – šoreiz par daudz. Tad arī turienieši izteica ideju, ka ražotne var tapt viņu valstī.
“Ja tur investē, valsts subsidē 70%, kas ir ļoti svarīgs faktors. Ja man tagad būtu tikai 24 gadi, es pat ilgi nedomātu un ražotne taptu Keiptaunā. Tur ir plašs tirgus, tālāk visa Āfrika, vismaz desmit miljoni pirktspējīgu cilvēku. Mums pat sapņos nerādās, kāds Dienvidāfrikā ir augsts attīstības līmenis,” Radziņš nedzīvo stereotipos par Āfrikas nabadzību.
Vēl domāts par Brazīliju, arī tepat Eiropu – Beļģiju, Vāciju un Nīderlandi. “No Beļģijas mums, piemēram, nāk visas izejvielas. Valstis savā starpā cīnās un vēlas iegūt ražotni, kas ražo produktu, kuram ir lielas eksporta potences. Piemēram, pēc raksta par mūsu problēmām zibenīgi noreaģēja ASV vēstniecība, atsūtot mums visu štatu sarakstus ar atbilstošām programmām – izvēlies, kuru gribi, ko tās sniedz, kas konkrētā valstī investē.”
Bentlijs pret zaporožecu
“Pērnes L” garos čipsus ražo jau 37 gadus, pirmsākumā tās bija parastas plāksnītes, bez daudzu garšu izvēles. Latvijas uzņēmums nav to izgudrotājs, bet labākais gan. Radziņš nekautrējas teikt, ka tieši viņi šajā ziņā pasaulē ir modes noteicēji.
“Ražo tos gan Krievijā, gan Baltkrievijā, gan Ukrainā. Dzimtene ir Baltkrievija, bet viņi vēl ražo tuvu tam līmenim, kādi mēs bijām 1986. gadā, un no tām pašām izejvielām. Salīdzinājumam – ir zaporožecs, tas savu funkciju, protams, izpildīs, vēl ir mersedess, rolroiss un bentlijs. Tad mums ir bentlijs, bet šajās valstīs – zaporožecs,” salīdzina Radziņš.
Turklāt zaporožeca gadījumā čipsi ražoti no nekvalitatīvām izejvielām, neievērojot pareizu tehnoloģiju. “Eļļu cep tik ilgi, kamēr tā kļūst līdzīga darvai, un čipsi pēc dažiem mēnešiem sāk jau smirdēt.”
Kartupeļu industrija
Vaicāts par izejvielām, Radziņš atzīst, ka nekas nav no Latvijas – ne kartupeļi, ne viss pārējais. Un izsakās skarbi: “Latvijā nav kartupeļu, vajag šo ilūziju izmest no galvas. Šeit ir kartupeļi pašpatēriņam, mūsu azaida galdam.”
Čipsu ražotnei nepieciešami rūpnieciski audzēti kartupeļi, tādi ir Polijā, Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā. “Šajās valstīs ir kartupeļu labākā augšanas iespēja, tur ir lielie zemnieku kooperatīvi, plaši megalauki, lielie institūti, kas nodarbojas ar selekciju, un milzīgas pārstrādes rūpnīcas. Tas viss atrodas līdzās – kartupeļu lauka malā. Visām šīm rūpnīcām pamatprodukcija ir frī kartupeļi, jo pasaulē ir neiedomājami liels šī produkta patēriņš,” skaidro uzņēmējs.
“Pērnes L” kartupeļus iepērk no Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Dānijas. Ir speciālas šķirnes, paredzētas pārstrādei, ar noteiktām īpašībām. “Rūpnīcās apstrādā apmēram 70 tonnas kartupeļu stundā, un tas nav ne tuvu lielākais apjoms. Lielajos monstros – pat ap 200 tonnām stundā. Kur Latvija dabūs tādu kartupeļu daudzumu?” vaicā Radziņš.
Tāpat kā sportistu uzvaras arī laba eksportprece nes valsts vārdu pasaulē. Vēl 90. gadu pirmajā pusē starptautiskajās izstādēs nezināja ne tādus garos čipsus, ne Latviju.
“Kur tāda Latvija vispār atrodas, domāja, ka kaut kur pie Skandināvijas, parādām kartē – ā, Raša? Un jums tur aug kartupeļi? Bija pat valstis, kur mūsu čipsus izstādēs novietoja nevis pie čipsiem, bet kaut kur pie vafelēm,” atceras Radziņš. “Tagad krasi mainījies, visa pasaule zina, kas tas par produktu.”
