Aicina mazināt birokrātiju meža inventarizācijā
Mežu īpašnieki un izstrādātāji uzskata, ka meža inventarizācija daļā gadījumu ir pārāk birokratizēta un izraisa savstarpēju neuzticību, kā arī lieki tērē valsts līdzekļus un cilvēkresursus. Par to savās pārdomās ar Kas Jauns Avīzi dalās mežizstrādes uzņēmuma Grantiņi-1 īpašnieks un vadītājs Aldis Stūriška.
Nepieciešamība veikt meža inventarizāciju ir noteikta ar Meža likuma 29. pantu, un tā obligāti jāveic reizi 20 gados. Tiesa gan, Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumos paredzēti gadījumi, kad tas būtu jādara biežāk, piemēram, meža zemes sadalīšanas vai apvienošanas gadījumos vai ja tiek pārtraukta dzīvnieku turēšana speciāli iežogotā platībā.
Kāpēc tas jādara
Meža inventarizācijas galvenais mērķis ir iegūt informāciju par konkrētu nogabalu, uzskaitot tajā esošos kokus, to diametru un kopējo kubikmetru apjomu, tādēļ derīga inventarizācija arī nepieciešama, lai veiktu plānotu mežaudzes izciršanu.
Tāpat inventarizācijas rezultātus un konkrētā meža plānu ar tajā uzrādītajām ģeoloģiskajām būvēm un ceļiem vajadzības gadījumā var izmantot Valsts meža dienesta (VMD) speciālisti ekstremālos gadījumos.
Tas būs arī noteikti nepieciešams, lai pretendētu uz Eiropas Savienības vai valsts līdzfinansējumu, arī noteiktu kadastrālo vērtību, kura atkarībā no dažādiem ierobežojumiem var tikt visai jūtami samazināta. Ja konkrētajā nogabalā ir aizliegta galvenā cirte vai mežsaimnieciska darbība, samazinājums var sasniegt pat 100 procentu.
Tikai sertificēts meža taksators
Jāatzīmē, ka šādas inventarizācijas veikšana ir visai sarežģīta un to drīkst veikt tikai sertificēts meža taksators, kurš ieguvis atbilstošu izglītību. Jau pieminētajos noteikumos ir norādīti pat 23 dažādi meža tipi, par kuriem ierindas dabas baudītājs, visticamāk, nav pat dzirdējis – piemēram, četri dažādi kūdreņi (viršu, mētru, šaurlapju un platlapju).
Noteikumos ir arī virkne speciālu tabulu meža bonitātes jeb vērtīguma un valdošās sugas, kopējās masas un šķērsgriezuma noteikšanai. Pēc inventarizācijas veikšanas tās datus ievieto Meža valsts reģistrā un atvērto datu portālā data.gov.lv.
Tomēr gadījumos, ja konkrētā meža nogabala dati atbilst Informācijas atklātības likumā noteiktajai ierobežotas pieejamības informācijai vai kādiem komercnoslēpuma kritērijiem, meža īpašnieks vai valdītājs var lūgt šos publiskos datus ierobežot.
Par daudz liekas birokrātijas
Grantiņi-1 vadītājs Aldis Stūriška uzskata, ka meža inventarizācija ir pārlieku birokratizēta, un reizēm pat ir situācijas, kad taksatora vērtējums tiekot nepamatoti apšaubīts.
Stūriška stāsta: “Taksatoram vispirms ir jāiegūst attiecīga izglītība, jānoformē sertifikāts attiecīgā iestādē (SILVA SERT u.c.), tad jāiegādājas civiltiesiskā apdrošināšana, un tikai tad viņš drīkst ķerties pie meža inventarizācijas veikšanas. Bez šaubām, sertifikāta izdevējs katru gadu veic taksatora uzraudzību un viņa darba kvalitātes pārbaudi. Īsāk sakot, taksators ir īsts lietpratējs, un, ja taisīs ziepes, tad šo sertifikātu viņš var arī pazaudēt. Neskatoties uz to, iesniedzot VMD jaunu meža inventarizāciju, mežzinis pārbauda tā saucamos riskus. Ja, viņaprāt, ir kādas neatbilstības, tad var saņemt arī inventarizācijas atteikumu. Tad jautājums, kādēļ mēs neuzticamies profesionāļiem, kuri uzņemas pilnu atbildību par savu darbu.”
Jāatzīmē, ka šāda savstarpēja neuzticēšanas var būt arī situācijās, kad meža inventarizācijas plāns VMD ir pieņemts un meža īpašnieks vēlas to izcirst.
“Pieņemsim, ka taksators ir norādījis un VMD pieņēmis inventarizāciju kā atbilstošu un nogabalā aug priede ar vidējo caurmēru 35 centimetri. VMD normatīvie akti nosaka, ka gadījumā, ja audze caurmērā sasniegusi 30 centimetrus un vairāk, tad īpašnieks to var nozāģēt galvenajā cirtē, piemēram, kailcirtē. Mūsuprāt, normāli būtu, ka īpašnieks varētu pats iestigot šo nogabalu, iesniegt datus VMD un saņemt ciršanas apliecinājumu. Diemžēl tā parasti nenotiek, jo neviens nevienam te neuzticas. Īpašnieka uzdevums ir nomērīt caurmēru, kā nu viņš māk, un iesniegt to VMD, bet mežzinis pēc tam skrien pa galvu, pa kaklu un visu šo pārmēra,” stāsta Stūriška.
Cits citam neuzticas
Dzirdēti pat aizbildinājumi – ja mežzinis to nedarīs, viņu var pārbaudīt un rezultātā var arī zaudēt darbu. Turklāt normatīvie akti nosaka, ka šī pārmērīšana viņam jāpaveic mēneša laikā.
“Un ja nu viņam ir vairākas šādas pārmērīšanas, tad cik daudz laika viņam atliek citiem darbiem?” vaicā Stūriška. Tādējādi, lai tiktu pie ciršanas apliecinājuma, procesā tiek iesaistīti četri līdz pieci darbinieki, kas cits citu pārbauda, neuzticoties kolēģu kompetencei.
“Mūsuprāt, tas nav pareizi un šis riņķa dancis būtu jānovērš – tas samazinātu birokrātiju un nevajadzīgos izdevumus, darbs ritētu raitāk. Protams, nevar izslēgt arī negodīgu darbību, taču visus mežizstrādātājus visu laiku aizdomās turēt nevar, un šādi gadījumi būtu jākonstatē, izmantojot izlases veidā veiktas pārbaudes,” uzskata Stūriška.
