Ģimenes uzņēmuma dibinātājs: gribu, lai bērni turpina iesākto...

Klausoties, kā Grantiņu saimnieks sīki un smalki stāsta par mežu izstrādi, grūti noticēt, ka viņš pēc izglītības nav mežinieks. Taču patiesībā viņš Rīgas Tehniskajā universitātē savulaik apguvis enerģētikas zinības, bet biznesa plāni deviņdesmito gadu sākumā nepavisam nav bijuši saistīti ar mežiem. Alda tēvs bija Rankas kartona fabrikas direktors, tādēļ, sākoties pārmaiņu laikiem, doma bijusi kopīgiem spēkiem attīstīt kartona fabriku. Kad denacionalizācijas laikā fabrikai uzradies Amerikā dzīvojošais vecā īpašnieka mantinieks, arī viņš bijis gatavs iesaistīties projektā. Iespējams, ka viss arī būtu noticis, taču plānus izjauca Alda tēva pēkšņā nāve. Pēc tās amerikānis, baidoties uzņēmumu uzticēt jaunam puisim, to atdevis kāda sava attāla radagabala pārziņā, kurš ātri vien izpārdevis visus darbgaldus un nolaidis fabriku uz grunti. Jau krietni vēlāk Stūriška atpirka fabrikas ēkas no amerikāņu mantinieka, un tagad tajās atrodas Grantiņu birojs un tehnikas bāze, bet pašā uzņēmumā strādā 140 cilvēku.

No enerģētiķa par mežinieku

Pats Aldis fabrikas atlieku atpirkšanas brīdī jau bija pārkvalificējies par mežinieku. “Bija jau uzradušies pirmie bērni, kuri klapēja ar karotēm pa galdu un prasīja ēst, tādēļ vajadzēja izdomāt, kā nopelnīt naudu. Ņēmu motorzāģi un gāju zāģēt mežu,” viņš tagad skaidro savu izvēli. Ar zāģēšanu vien viss nebeidzās – kad bija iekrāta pirmā nauda, jaunais uzņēmējs nopirka vecu KAMAZ baļķvedēju, jo tad varēja sākt iepirkt un pārvadāt citu cirstos kokus. Tad uz kredīta nopirka vēl vienu vecu padomju ražojuma baļķvedēju, bet vēl pēc laiciņa arī pirmo ārzemju vāģi – zviedru Volvo. Paplašinoties biznesam, parādījās arī meža izstrādes tehnika, un tagad Grantiņiem jau ir diezgan iespaidīgs visdažādākās speciālās tehnikas parks, ko uzņēmums izmanto gan savu mežu (tādu ir apmēram 2000 hektāru), gan arī Latvijas valsts mežu izstrādē. Plus vēl pirms gadiem desmit Aldis nolēmis izmantot augstskolā apgūtās zināšanas un pievērsies arī enerģētikai, uzbūvējot hidroelektrostaciju un vēja ģeneratoru; tie tagad ir viņa blakusbiznesi.

Interesants ir stāsts par to, kā uzņēmums tika pie sava nosaukuma. “Pašā sākumā mums bija zemnieku saimniecība, biju uztaisījis biznesa plānu 50 aitām un fermai. Man bija ierādīti 30 hektāri zemes – 20 lauksaimniecības un 10 meža. Turpat arī gribēju būvēt māju, bet tajā vietā bija kolhoza kukurūzas lauks, tādēļ vajadzēja pievilkt elektrību. Aizbraucu uz elektrotīklu uzņēmumu Gulbenē un lūdzu, lai ievelk. Atceros, ka braucu ar moskviču, kas man toreiz bija, turklāt tolaik bija degvielas deficīts, to deva tikai uz taloniem, 40 litru mēnesī. Elektriķis man saka – es jau varētu to pieslēgumu noorganizēt, taču vispirms vajag mājas nosaukumu. Kā jau teicu, tas bija kukurūzas lauks, tātad māju nosaukuma tiešām nebija. Domāju – kādu gan nosaukumu varētu izvēlēties? Elektriķis prasa – kas tev tajā zemes gabalā ir? Saku – grants! Jo tā tiešām ir diezgan neauglīga zeme, kurā tagad esmu ierīkojis grants karjeru. Viņš saka – tad sauc par Grantiņiem! Labi, kāpju savā moskvičā un braucu uz Rankas ciema padomi, lai pieteiktu mājas nosaukumu. Bet tur sekretāre saka – zini, vieni Grantiņi mums jau ir... Saprotu, ka nu ir ziepes, atpakaļ uz Gulbeni pie elektriķa es vairs šomēnes netikšu, jo benzīna vairāk nav! Izglāba sekretāre, kura teica – pieliec tiem saviem Grantiņiem vieninieku klāt! Tā iznāca Grantiņi-1. Vienubrīd domāju, vai nevajadzētu nosaukumu nomainīt, jo modē nāca visādi anglicismi. Tomēr nenomainīju, un, kad man viens puisis taisīja pirmās reklāmas, viņš teica, ka sanāk labs sauklis – Grantiņi numur viens,” smej Aldis.

Dēlēni četri un meitiņa peciņa

Mežu izstrāde ir tas bizness, kur laiku rēķina pavisam citādi nekā lauksaimniecībā vai, piemēram, mašīnbūvē. Lai paša stādīts mežs izaugtu līdz pilnvērtīgai cirsmai,  ir nepieciešami 30–40 gadi. Tātad, ja esi to iestādījis 50 gadu vecumā, tad, visticamā, darba augļus baudīs tikai bērni. To atzīst arī Aldis: “Stādot mežu, es saprotu, ka diez vai sagaidīšu to laiku, kad tas būs izaudzis. Taču pie manis strādā divi no maniem dēliem, un tad ir daudz vieglāk uz to visu skatīties. Man pašam jau visa pietiek – ir, kur dzīvot, ir mašīna, ar ko braukt, un tā tālāk. Lai paliek arī bērniem un mazbērniem! Šajā ziņā man patīk zviedru modelis, kāds būtu bijis arī pie mums, ja neiejauktos Padomju Savienība. Tur daudzas rūpnīcas pieder cilvēkiem jau trešajā vai ceturtajā paaudzē un bērni turpina vecāku iesākto. Gribētos cerēt, ka tā būs arī ar mūsu uzņēmumu.”

Par mantiniekiem Stūriškam nudien nav jāuztraucas – četri dēli un vēl meita. Gribot negribot nāk prātā vecā padomjlaiku multfilma Ābolu maiss, kuras galvenajam varonim zaķim bija dēlēni četri un meitiņa peciņa. Tikai šajā gadījumā dēlēni ir krietni paaugušies. Vecākajam, Kristapam, ir 33 gadi, viņš Rīgā pabeidzis tiesību zinātnes studijas, bet pēc tam atgriezies atpakaļ laukos un pieteicies darbā pie tēva. “Es gan gribēju, lai viņš vēl pastažējas kādā bankā, jo tāda iespēja bija, taču viņš atnāca un teica – gribu strādāt pie tevis. Tagad viņš nodarbojas ar pārdošanas jautājumiem,” stāsta Aldis.

Ģimenes uzņēmumā darbojas arī trešais tēvadēls, 30 gadu vecais Jānis, kurš izmācījies Banku augstskolā, taču pēc tam pievienojies Grantiņu kolektīvam. “Viņš jau visu laiku ir bijis ar tehnisku domāšanu. Jau no zīdaiņa vecuma vienmēr gribēja braukt man līdzi uz darbu, var teikt, ka izauga manā mašīnā. Pat ja cēlos piecos no rīta, sīkais jau bija augšā un gatavs braukt līdzi. Interesējās par mašīnām un traktoriem, bet tagad ir atbildīgs par iepirkumu lietām,” saka tēvs.

Citu ceļu pagaidām izvēlējies otrais dēls, 31 gadu vecais Atis. Viņš strādā Rīgā nekustamo īpašumu jomā, taču nav izslēgts, ka kādudien var atgriezties, tā teikt, pie saknēm. Jaunākais, Tomass, pagaidām vēl ir tīņa vecumā, taču viņam ļoti patīk datori un viņš pārsvarā darbojas ar tiem. Un vēl ir arī sešus gadus veca meita Elizabete, kuras lielākā aizraušanās ir ponijs; kā jau teikts, ģimenei ir sava zirgaudzētava, kurā saimnieko Alda sieva Dārta. Zirgi gan nav Dārtas vienīgais darbības lauciņš, jo viņa ir māksliniece un pērn savus darbus plašākai publikai atrādīja personālizstādē Stāmerienas pilī.

Zirgi un diskotēkas

Interesanti, ka pie zirgiem Stūriška ticis apstākļu sakritības dēļ – nopircis īpašumu, kurā bija stallis, taču sākumā domājis tur ierīkot zāģētavu. Bet tad kārtis sakritušas tā, ka nolemts tomēr izveidot zirgu saimniecību, jo Dārta par zirgiem sapņojusi jau kopš bērnības. Aldis ar smaidu atzīmē vēl kādu zirgkopības plusu: “Savā ziņā tā ir arī prestiža lieta. Re, tepat mums pretī ir Ķelmēnu maizes ceptuve, un esmu ievērojis tādu lietu – uz maizes ceptuvi un zirgu stalli prezidenti labprāt brauc ciemos, bet uz mežizstrādes uzņēmumiem un elektrostacijām nez kādēļ ne...”

Ticis pie sava staļļa, Aldis 50 gadu vecumā iemācījies itin labi jāt un tagad labprāt kopā ar kundzi dodas izjādēs. “Zirgi uz mani iedarbojas ļoti nomierinoši. Izjāt ar zirgu – tā ir labākā atpūta un relaksācija.”

Par hobijiem viņam ir vēl kāds stāsts. “Jaunībā man bija hobijs – diskotēku rīkošana. Pats lodēju mikroshēmas aparatūrai un ar diskotēku Sikspārnis braukāju pa visu Latviju. Cik vakaru un nakšu pavadīju, būvējot aparatūru! Man onkulis strādāja televīzijā un varēja sagādāt visādus tumbu rasējumus, mācīja, kā visu pareizi sataisīt. Man ļoti patika, taču vienā brīdī sapratu, ka ar to neko nevaru nopelnīt un tāds darbs ir sevis iznīcināšana. Tobrīd man jau bija divi bērni, nācās domāt, ar ko viņus pabarot. Ar magnetofona lentēm? Veids, kā tiku galā ar vēlmi spēlēt diskotēkas, bija dīvains, taču iedarbīgs – es visu aparatūru ar cirvi sadauzīju. Kaut kādas labākās lietas, piemēram, gaismas un pastiprinātājus, vienkārši atdevu kolēģiem – ņemiet, man vairs nevajadzēs! Bet tagad, kad pagājuši 30 gadi, es konstatēju, ka vairs nevaru atrast normālu aparatūru, jo ķīnieši taisa visādus štruntus. Un atradu taču pagrabā vienu veco pastiprinātāju! Savedu kārtībā, un tas darbojas vēl tagad komplektā ar vecajām S90 tumbām.”

Bērnu dzīvi nevajag regulēt

Teorētiski jau ar tik varenu pēcnācēju plejādi tēvam varēja būt visas iespējas saplānot uzņēmuma nākotni līdz niansēm, teiksim, viens dēls mācās par juristu, otrs par finanšu speciālistu, trešais par inženieri, ceturtais par mežinieku. Aldis nosmej, ka dzīvē tā tomēr nenotiek. “Atceros pats savu bērnību, kad piedzīvoju zināmu vilšanos. Nezinu, kādēļ, taču ļoti gribēju mācīties par ķirurgu. Jau bērnībā preparējām vardes, un tas likās ļoti interesanti. Taču, kad vecākiem pastāstīju par saviem plāniem, mamma bija pret – tur taču tik ilgi jāmācās, tas ir tik grūts darbs, un tur neko nevar nopelnīt! Laikam jau tajos laikos tā arī bija... Mātes teiktais tā iesēdās prātā, ka domu par daktera karjeru atmetu, taču pēc vidusskolas beigšanas īsti nezināju, ko darīt tālāk. Tad tēvs teica – ja nevari neko izdomāt, tad ej to pašu ceļu, ko es gāju, uz Rīgas Tehnisko universitāti, jo tur dabūsi vispusīgu izglītību un gan jau dzīvē atradīsi vietu. Taču tas, kā mamma mani atrunāja no medicīnas studijām, man vēl joprojām ir palicis atmiņā. Tādēļ esmu pret to, ka vecāki mēģina kaut kā regulēt bērnu dzīvi. Katram pašam ir jāizvēlas savs ceļš un jāatrod tāds darbs, kas sagādā prieku. Tad ir pavisam cits rezultāts. Man pašam šajā darbā nācās sevi piespiest.”

Tie dēli, kuri nolēmuši savu dzīvi saistīt ar Grantiņiem, ir uzņēmumā algoti darbinieki, bet vienīgais īpašnieks ir tēvs. Viņa nostāja ir skaidra: “Dēli uzņēmumā saņem algu, un, ja vien varam atļauties, tad viņiem it visā palīdzam. Ja apstākļi ir tādi, ka nevaram, tad visi kopā savelkam jostas ciešāk. Es dēliem teicu – puiši, mēs esam uztaisījuši milzīgu platformu, kas, ja vien ir gribēšana, visiem ļauj strādāt un pelnīt naudu. Par mantas dalīšanu es pat neesmu domājis un arī negribētu neko dalīt – kas būs gatavi strādāt, tie arī varēs turpināt darbu. Ja ne, tad var darīt kaut ko citu. Man liekas, visi to arī uztver daudzmaz normāli. Nesen ciemos bija atbraucis studiju biedrs, kurš mani pat mazliet sāka tā kā uztraukt – visu laiku par pensiju vien runāja. Kāda pensija?! Man galīgi nav tādu domu! Es pats kā valdes priekšsēdētājs uzņēmumā vispār nesaņemu algu, jo varu iztikt no dividendēm. Teicu grāmatvedēm, ka negribu nekādu algu, lai nerastos pat doma par iešanu pensijā. Kamēr cilvēks var un grib strādāt, tikmēr viņš ir vesels un darīt spējīgs. Bet daudziem gadās tā, ka pēc aiziešanas pensijā viņi sabrūk. Es to negribētu piedzīvot.”