Lielā diskusija. Pārtikas cenas - kur slēpjas problēmas, un kas gaida nākotnē?

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka kopš maija tieši pārtikas cenām ir lielākā ietekme uz kopējo inflāciju, apsteidzot līdzšinējo līderi - ar mājokli saistītās izmaksas. Ja jūnijā kopējā inflācija beidzot samazinājās zem 10%, tad pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupā cenas joprojām bija par 14,4% augstākas nekā pirms gada šajā laikā. Jūnijā gan pārtikas cenas, salīdzinot ar maiju, kritās, tiesa, nedaudz - par 0,1%. Turklāt virkne ekonomistu uzsver, ka vēl nevaram runāt par nopietnu pārtikas cenu samazināšanās tendenci, jo kritumu pamatā veicināja sezonālo dārzeņu cenas un akcijas veikalos.

Rezultātā par teju nacionālo sportu pašlaik ir kļuvusi pārtikas produktu cenu salīdzināšana veikalos gan Latvijā, gan ārpus tās, bet politiķi nāk klajā ar dažādām idejām, kā pārtikas cenas veikalu plauktos spiest uz leju. Pārbaudi ir sākusi arī Konkurences padome, un tā savus secinājumus par pārtikas cenām Latvijā sola aptuveni novembrī.

Aģentūras LETA rīkotajā diskusijā "Pārtikas cenas - kur slēpjas problēmas un kas gaida nākotnē?" mēģinājām noskaidrot, kādēļ pārtikas cenas pašlaik ir kļuvušas par galveno inflācijas dzinējspēku, ko varam vai nevaram darīt un kāda zīmējas nākotne.

Pārtikas produktu izejvielu ražotājus diskusijā pārstāv Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, pārtikas pārstrādātājus pārstāv viena konkrēta nozare - Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija un Jānis Gaigals. Tirgotājus diskusijā pārstāv Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis. Savukārt mazo un reģionālo veikalu segmentu pārstāv SIA "Latvijas Tirgotāju savienības" ("LaTS") valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis. No malas uz pārtikas cenu veidošanās procesiem palīdz palūkoties ekonomiste, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.

Pašlaik Latvijā ir sacelta pamatīga ažiotāža par pārtikas cenām veikalu plauktos. Vai mēs varam teikt, ka Latvija ar kaut ko šajā ziņā izceļas uz Baltijas un pārējās Eiropas fona, jo galu galā tie iemesli, kādēļ cenas ir cēlušās, pārsvarā ir globāla rakstura?

I.Gulbe: Latvijā, tāpat kā pasaulē un visā Eiropas Savienībā, pagājušā gada vidū, sākoties karam Ukrainā, iestājās šoka situācija, pārtrūka ierastās loģistikas ķēdes un cenu kāpums bija ļoti straujš. Lielākais pīķis bija pagājušā gada beigās. Situācija ar cenu kāpumu nav īpaši atšķirīga no citām valstīm. Arī citās valstīs ir redzama cilvēku neapmierinātība un diskusijas par to, ka cenas ir par augstu. Pirkumi samazinās ne tikai naudas izteiksmē, bet arī tajā, cik kilogramu un litru nopērk. Turklāt tā ir problēma arī Rietumeiropas valstīs, kur pirktspēja ir daudz augstāka.

Kādēļ pie mums tas "troksnis" ir nedaudz lielāks? Tādēļ, ka mūsu kopējā pirktspēja ir nedaudz mazāka un tādēļ mēs esam jutīgāki. Ja bagātās valstīs iedzīvotāji pārtikai tērē mazāk nekā 10% no saviem ienākumiem, tad mums šis īpatsvars ir aptuveni 20%.

Pašlaik ir sācies cenu samazinājums un dažās produktu grupās tas pat ir ļoti būtisks. Piemēram, saulespuķu eļļas cena ir samazinājusies par 47%. Piena produktiem ir redzams cenu samazinājums. Vai šis cenu samazinājums jau ir tāds, kādu mēs vēlamies? Mēs kā iedzīvotāji noteikti gribētu, lai tas ir straujāks un dziļāks, bet šie procesi nenotiek vienā dienā. Kāpums vienkārši šoreiz bija straujš, iepriekš šie procesi notika lēnāk. Es ļoti ceru, ka virziens uz leju vēl kādu laiku turpināsies.

Pirms mēs pievēršamies pārtikas ražotājiem un tirgotājiem, es vēlos pievērst uzmanību nākamajam grafikam, kurā mēs salikām kopā pārtikas patēriņa cenu indeksus un pārtikas ražotāju cenu indeksus vietējā tirgū realizētajai produkcijai. Grafikā visai skaidri iezīmējas, ka, ja iepriekš pārtikas patēriņa un ražošanas cenas ir virzījušās diezgan vienotā sakabē, tad no šā gada sākuma pārtikas patēriņa cenu indekss no pārtikas ražotāju cenu indeksa ir atrāvies un audzis daudz straujāk.

Gūtmaņa kungs, lauksaimnieku izaudzētais ir ikviena pārtikas produkta pamatā. Ja statistika pašlaik rāda, ka pārtikas cenas jūnijā bija par 14,4% augstākas nekā pirms gada, tad cik liela loma tajā ir graudu, piena, svaigas gaļas un citu pirmapstrādes produktu cenām? Un cik pašlaik saņem zemnieki no tā, ko redzam cenu zīmēs veikalu plauktos?

G.Gūtmanis: Lauksaimniekus, kā mēs visi zinām, šogad ietekmēja gan sausums, gan salnas, un tas viss ietekmē ražošanas izmaksas, produktu pašizmaksu un to, cik produkts maksā veikalā. Taču, ja mēs uzdodam jautājumu, ko galu galā saņem ražotājs, tad situācija var būt ļoti atšķirīga dažādām pārtikas precēm. Viens piemērs, ko ir izanalizējusi Piensaimnieku centrālā savienība, liecina, ka gala ražotājs jeb piena saimniecības īpašnieks saņem aptuveni 25% no piena pakas cenas, ko jūs redzat veikalā. Atšķirība ir diezgan būtiska, ja to salīdzina ar citām Eiropas valstīm. Vācijā un Polijā gala summa, ko saņem tiešais ražotājs, ir tuvu 60%. Latvijā gan ir nedaudz cita situācija, jo Latvijā liels spēlētājs piena pakas izmaksās ir arī valsts, kura no gala cenas 21% paņem sev [pievienotās vērtības nodoklī].

Ja pievēršamies pārtikas pārstrādei, tad es no sākuma citēšu "Dobeles dzirnavnieka" valdes priekšsēdētāju Kristapu Amsilu, kurš mums teica, ka "Dobeles dzirnavnieka" ražotajiem produktiem cenas nav celtas kopš 2022.gada vasaras sākuma, proti, gadu. Turklāt atsevišķām produktu grupām pēdējā pusgada laikā cenas ir samazinātas, bet šo samazinājumu lielveikalu plauktos īsti neredz. Uz to pašu norāda Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijā. Gaigala kungs, ko jūs redzat, ja runājam par jūsu asociācijas pārstāvētajiem olu ražotājiem?

J.Gaigals: Man ir jāstāsta gan par olu, gan par putnu gaļas ražotājiem. Mūsu nozarei Ukrainas karš deva milzīgu triecienu, jo mums galvenās ražošanas izmaksas veido lopbarības graudi un energoresursi. Visi zina, kāds bija kāpums. Līdz ar to produkcijas cenu pieaugums pagājušajā gadā par aptuveni 18% nav nemaz tik liels. Uzņēmumi visdažādākajos veidos ir spējuši optimizēt ražošanu. Ir būtiski saprast, ka ir trīs cenas - pašizmaksa, realizācijas cena, par ko produkciju ražotājs atdod veikalu tīkliem, un cena veikala plauktā, kuru redz pircējs. Tādēļ te ir jāuzsver, ka pārtikas ražotājs cenas veikala plauktā nenosaka. Cenas nosaka tikai un vienīgi veikalu tīkli.

Tomēr arī jūsu cenas ir kāpušas un nevar visā vainot tikai tirgotājus?

J.Gaigals: Es nevienu negribu vainot. Tomēr pašizmaksa ir cēlusies daudz vairāk nekā gala cena. Olām pēdējos mēnešos ir redzams realizācijas cenas kritums - neliels, bet tendence ir skaidra. Putnu gaļai pēdējos mēnešos cenas ir stabilas.

Pēdējā laikā gan sociālajos tīklos, gan dažādos rakstos tirgotāji tiek piesaukti kā gandrīz lielākā ļaunuma sakne. Ko jūs uz to varat atbildēt, Krūzīša kungs?

N.Krūzītis: Tas ir saprotams gan no pircēju, gan zināmā mērā no žurnālistu puses, jo pircējs un žurnālists redz preci veikala plauktā un tās gala cenu, identificē to ar pārdevēju, un tādēļ pie visām problēmām, kuras ir, vainīgs ir pārdevējs. Jāskatās tomēr ir plašāk. Tirgotājs nav vienīgais spēlētājs, kas veido cenu. Vienkāršoti izraujot no konteksta vienu produktu vai vienu gadījumu, neveidojas kopējā bilde. Tirgotājs ir tāds pats uzņēmējs kā ikviens cits. Ja skatāmies vienkārši, tad, atskaitot pievienotās vērtības nodokli (PVN), tirgotājs 75-80% samaksā par preci. Reāli tirgotājam paliek 20-25%. No tā 10% ir darba algas. Pāri paliek 10-15%, kas ietver visas pārējās izmaksas - elektrību, pakalpojumus un daudz ko citu. Pēc publiski pieejamiem datiem, lielākiem tirgotājiem pāri paliek 2,5-3%, un tā ir peļņa. Tā ir shēma, uz kuru būtu jāskatās, bet, izraujot kaut ko no konteksta, mēs varam radīt tikai ažiotāžu.

Pašlaik tiešām apkārt ceļo dažādi piemēri - gan nu jau slavenās jāņogas, gan uzcenojums par 300%, kuru tikko kārtējo reizi piesauca arī zemkopības ministrs. Tad ir veikalos preces ar 300% uzcenojumu?

N.Krūzītis: Īsā atbilde ir nē. Tas ir stipri pārspīlēts. Es šādus apgalvojumus pat neiztirzāšu.

Kas pašlaik notiek mazajos un reģionālajos veikalos?

R.Okmanis: Mazajos veikalos situācija ir līdzīga kā citos tīklos. Atšķirība ir tāda, ka mazie veikali tādēļ, ka atrodamies reģionos, ir vēl sarežģītākā situācijā. Man tieši šodien bija saruna ar vienu mūsu mazumtirgotāju, kura atrodas Ziemeļvidzemē, un viņa teica, ka saceltā ažiotāža neko labu neveicina. Pircējos veidojas neapmierinātības burbulis, kas ne pie kā laba nenoved.

Laukos problēma ir, ka cilvēku paliek mazāk, bet veikalu uzturēšanas izmaksas jau tādēļ nesamazinās. No mazākā apgrozījuma ir jānosedz tās pašas izmaksas. Turklāt energoresursu cenas ir palielinājušās, algas ir palielinājušās, un tādēļ, lai cik sarežģīti tas nebūtu, ir jāceļ arī vidējais veikalu piecenojums. Laukos vēl ir tā īpašā lieta, ka pircējs parasti pazīst veikalnieku un pārdevēji pazīst pircējus. Te ir arī emocionālā piesaiste pircējam. Kā es varu pacelt cenu, ja pircējs dzīvo man kaimiņos, es zinu viņa ienākumus? Tā ir emocionālā puse, kuras lielveikalos nav. Tādēļ mazie veikali ir vēl sarežģītākā situācijā nekā lielveikali, jo laukos ir pircēju skaita trūkums un apgrozījuma samazinājums, un pie tā, ka cilvēki brauc prom no laukiem vai Latvijas, nav vainīgs mazumtirgotājs. Ir šī emocionālā piesaiste, un veikalnieks uz savas peļņas rēķina cenšas cenas necelt. Te es varu piekrist, ja mēs publiskos reģistros skatāmies uz uzņēmumu peļņām, tad mazumtirgotāju peļņa ir 3%, 4%, 5%. Savukārt, ja mēs paskatāmies uz graudu ražotājiem, uz dzērienu ražotājiem, tad tur ir 10%, 15%, 20% peļņa. Vēl ļoti liela ietekme ir tad, ja veikals atrodas īrētās telpās. Ja pašiem nepieder telpas, izīrētāji paceļ ļoti augstas cenas. Un, ja mēs paskatāmies uz izīrētājiem, tad viņu peļņas procenti ir pie 20%, pie 30%.

Tādēļ es negribētu piekrist, ka mazumtirgotājs ir vainīgs pie visa. Mēs vienkārši esam šī frontes līnija, jo pircējs ņem preci mūsu plauktā un atdod naudu mums, līdz ar to šķiet, ka mazumtirgotājs pie visa šī ir vainīgs.

Vai jūs savos veikalos redzat to, ko pieminēja Gulbes kundze, ka cilvēki sāk iegādāties mazāk produktu, mazāk kilogramu?

R.Okmanis: Tā ir taisnība. Apjomi kilogramos krītas. Taču tādēļ, ka ir pieaugušas cenas, apgrozījumam naudas izteiksmē ir augšupejoša tendence. Bet apjomi, protams, krītas. Taču te ir tas apburtais loks - vienam ir par dārgu, bet otrs nevar atļauties lētāk tirgot.

Liela loma ir arī PVN. Es paskatījos, ka tiem pašiem piena produktiem citās valstīs PVN likme ir nulle. Pie mums 21% no cenas aiziet valstij. Tādēļ varbūt šajā krīzes situācijā arī valsts varētu paskatīties, ka kādiem produktiem var samazināt PVN likmi. Tāpat varbūt var pārskatīt algu politiku. Ja tagad celsies minimālā alga, tad valdība varbūt var paskatīties uz ar nodokļiem neapliekamajiem minimumiem, jo pašlaik to aprēķināšana ir īsts rēbuss. Tādēļ es gribu teikt, ka arī valstij ir sava loma un tā ir jāņem vērā.

Savukārt par to 300% piecenojumu… Es nezinu, kur šādu lietu var iedomāties. Laukos gan ir tādas situācijas, ka uz veikalu atnāk bērns ar 5 centiem un grib kaut ko nopirkt. Vienīgais, ko par to var pārdot, ir viena vai divas konfektes. Ja sūkājamās konfektes kilogramā maksā 5-6 eiro, tad vienai vai divām konfektēm par 5 centiem var rasties 100% piecenojums, bet mēs nevaram tādēļ visu likt vienā grozā. Mums ar šādiem apgalvojumiem, izraujot kaut ko no konteksta, ir jābūt uzmanīgiem.

Mums šajā gadījumā visiem ir jābūt iecietīgākiem.

G.Gūtmanis: Es piekrītu, ka mazajiem reģionālajiem veikaliem izmaksas, lai prece nonāktu plauktā un pie gala patērētāja, ir lielākas, jo viņiem ir mazāks apgrozījums, mazāki iepirkumu apjomi un pievienotās izmaksas ir diezgan lielas. Taču Gulbes kundze iepriekš ir minējusi, ka ir produktu grupas, kurās gala produkts mazajos veikalos maksā lētāk nekā lielveikalos. Man ir jautājums - kā tas notiek, jo no ekonomikas viedokļa būtu jābūt otrādi?

Savukārt pārstāvjiem no veikaliem man ir jautājums - ja jūs sakāt, ka uzcenojums ir 20-30%, par ko mēs, lauksaimnieki, varam tikai teikt "ļoti labi", tad kur ir problēmas paņemt vietējos pamata produktus un visiem publiskot piecenojumus? Citādi mēs spēlējam tādas paslēpes - vieni saka, ka tā ir, otri saka, ka tā nav, bet konkrēti mēs neko nevaram pateikt, jo tas ir komercnoslēpums.

J.Gaigals: Es gribēju piebilst, ka šā gada sākumā LOSP veica aptauju, rezultāti bija anonīmi un rezultāti pārtikas ražotājiem liek uzskatīt, ka piecenojums veikalos ir 50%. Protams, nevajadzētu "uzsēsties" uz atsevišķiem gadījumiem, bet es zinu tādus, kur uzcenojums ir 300%. Tie ir atsevišķi, nelieli gadījumi un, protams, nerāda situāciju kopumā.

I.Gulbe: Te jau vairākas reizes parādījās, ka nav neviena, kas redz to bildi kopumā un neitrāli analizē. Tagad vienīgā institūcija, kam ir uzticēta analīze, ir Konkurences padome, bet tam jau nu vajadzētu būt pašam pēdējam un vissliktākajam variantam. Ir jābūt kādam, kurš spēj analizēt neitrāli un plašāk, neizraujot no kopējā konteksta vienu produktu un pat vienu produktu kategoriju. Tāpat ir jāņem vērā vairāku gadu periods, nevis viens mēnesis. Mums pietrūkst šīs analīzes, un tagad mēs katrs mēģinām pateikt kaut ko, lai labāk izskatītos. Tas ir normāli, jo ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji katrs uz jautājumu skatās no sava skatu punkta un pārstāv savu interešu loku un viedokli. Tā tam arī jābūt, bet ir jābūt arī kādam, kas šo bildi redz plašāk un dziļāk, lai ir atbilde, vai ir šie 300%, kāpēc veikalā ir tādas jāņogas un vai cenu kāpums ir pamatots vai nē.

Kas attiecas uz uzcenojumiem dažādos veikalos, tad viens no maniem šā gada lielākajiem pārsteigumiem bija, kad es februārī izbraucu mazos pierobežas pārtikas veikalus no Ezeres līdz Ramatai, lai apskatītos viņu sortimentu un cenas. Gāja visādi, bet tikai no viena veikala mani iztrieca ārā un nerunāja. Tur, kur izdevās labas sarunas, tiešām izbrīnīja pārdevēju domāšanas veids un milzīgā pieticība. Kā viņi runā par cilvēkiem, kuri nāk uz veikalu, kā domā, kā palīdzēt un pārdot kaut ko lētāk! Pirmkārt, viņi nekonkurē ar "Maxima" vai "Rimi", jo pamatā ņem pilnīgi citus produktus. Es nesaukšu konkrētus skaitļus, bet tad, kad man vairākos veikalos pateica savu mēneša apgrozījumu… Es esmu pārliecināta, ka visiem klātesošajiem mēnešalgas ir lielākas nekā šo veikalu mēneša apgrozījums. Tas liecina par labvēlību un pat savu pircēju sponsorēšanu. Bet mēs bieži vien visu liekam vienā grozā "riebīgie tirgotāji". Starpība, cik kurš pelna, ir jāanalizē kopsakarā.

Ja par to, ko pieminēja Gūtmaņa kungs, par piena produktiem. Procenti ir viena lieta, bet, ja mēs visu izsakām eirocentos, tad tas, ar ko atšķiras Latvija, Polija un Vācija, rāda, ka Latvijas zemnieks saņem ar atrāvienu mazāk un Latvijas tirgotājs ar atrāvienu vairāk. Bet arī pārstrādātājs saņem vairāk. Tie ir viņu pašu iedotie rādītāji, bet mums to kādam vajadzētu kopumā skatīties, lai viens uz otru nevar rādīt ar pirkstu un dusmoties. Viņiem visiem ir jāspēj sarunāties.

N.Krūzītis: Katram veikalam ir sava specifika - arī lielajiem veikaliem. Šobrīd, krītoties pircēju pirktspējai, liela daļa tirgotāju koncentrējas uz cenu jutīgiem produktiem. Ja mēs aizdomājamies par to, ka nekādi izdevumi nav samazinājušies, bet tikai auguši - elektrība, viss pārējais -, tad, samazinot cenu kādam konkrētam produktam, starpība tiek uzlikta kādam citam produktam. Tādēļ, ja uzcenojumus vērtējam atrauti, var veidoties liels haoss. Tirgotāji pašlaik koncentrējas uz 40-100 produktiem, kuriem tiek nodrošināta zema cena. Protams, uz citu produktu rēķina. Tā ir lielo veikalu, kuros ir daudz produktu, specifika.

J.Gaigals: Ja mēs runājam par skaitļiem, tad es ļoti konkrēti varu pateikt, ka vakar [19.jūlijā] Igaunijā viena ola maksāja 16 centus un tieši šī paša ražotāja olu Latvijā es atradu par 26 centiem. Lētāk nebija. Tā ir reālā starpība starp Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju. Ja mēs atgriežamies pie LOSP veiktās aptaujas, tad epiteti par tirgotājiem bija krāšņi un daudzpusīgi, bet uzņēmēji ļoti labi saprot, ka bizness ir bizness un tirgotāji spēlē pēc tiem noteikumiem, kādi valstī ir. Tomēr cilvēku dabā ir arī atrast robežu, līdz kurai var iet. Tādēļ šis ir arī likumdevēju un izpildvaras jautājums, kāda tirdzniecības vide valstī tiek veidota. Mums, piemēram, rodas jautājumi, kādēļ pārtikas produktiem kopumā ievestās produkcijas apjoms ir 65%, bet Latvijas ražotāji nodrošina tikai 35%? Kāpēc pircējs veikalā neredz, kas ir patiesais produkcijas ražotājs? Mēs labprāt lietojam Eiropas Savienības pamatpostulātiem atbilstošus terminus brīvais tirgus, komercnoslēpums utt., bet diezin vai daudzi ir dzirdējuši par konceptu "no lauka līdz galdam", kas ir taisnīgas ienākumu sadales koncepts. Es zinu, ka ir līgumi, kuros preces realizācijas cena ir viena un tā pati ilgtermiņā un ražotājam nekas nemainās no tā, ka veikali maina uzcenojumu. Līdz ar to ir jautājums par šo taisnīgo ienākumu sadali. Taču es vēlreiz uzsvēršu, ka tas nav veikalu, ražotāju un piegādātāju, bet likumdevēju un izpildvaras jautājums, kā tiek veidota vide.

G.Gūtmanis: Tas, kas mani izbrīna un kas man nepatīk, ir, ka ir produktu grupas, kuras Latvijā tiek ražotas lielos apjomos, labā kvalitātē, konkrētos veikalu tīklos šis produkts vispār nav pieejams. Es zinu arī ārvalstu pieredzi, kur veikalos saka: "Mums jūsu produkciju nevajag, jo mums ir sava produkcija." Dārgāka, varbūt pat ne tik labas kvalitātes kā Latvijā ražotā, bet Latvijas produktus viņi ņems tikai tad, ja nebūs savas produkcijas, kuru pārdot. Tās droši vien atkal ir ražotāju, pārstrādātāju un veikalu savstarpējās attiecības, bet ir Latvijā ražotas produktu grupas, kuras veikalos tepat, Latvijā, nevar nopirkt. Otra lieta - es vakarpusē ieeju lielas ķēdes veikalā un piena produktu plauktā, kurā ir trīs Latvijas ražotāju piena pakas, divu ražotāju produkti ir izpirkti pilnībā, no trešā ir palikušas trīs pakas, bet ar importa produkciju ir pilns plaukts. Un tas nav tāds viens gadījums, es to esmu pārbaudījis vairākkārt. Jautājums ir, kādēļ veikali nepasūta un nepiedāvā vairāk vietējo produkciju, ja jau to izpērk. Tie ir jautājumi, kuri mulsina arī patērētāju - kādēļ es veikalā varu nopirkt importa, bet nevaru nopirkt vietējo produkciju.

Vai jums, Krūzīša kungs, uz to ir atbilde?

N.Krūzītis: Bez konkrēta piemēra būs grūti atbildēt. Man ir jāsaka, ka jebkurš veikals seko līdzi pircēju pieprasījumam. Lai veidotu citu stāstu par kādu produktu, tā ir veikala un pārstrādātāja sadarbība, veidot šo vidi. Tas nebūs tas labākais piemērs, bet, ja man ir jāsaka par piena produktiem, tad mūsu kaimiņi Lietuva un Igaunija ļoti aktīvi darbojas ar vides veidošanu, mēs visi arī zinām, par kādiem zīmoliem mēs runājam, un pircēji tos pieprasa. Protams, mēs varam kopīgi tendenci pagriezt, bet tas nav iespējams tikai ar tirgotāju spēkiem. Tas ir jādara kopā ar ražotājiem.

G.Gūtmanis: Tas ir ļoti labs punkts, un paldies Krūzīša kungam. Bet, piemēram, Piensaimnieku centrālā savienība jau labu laiku nāk pie mums ar vienu uzstādījumu - apmēram 450 tonnas dienā piena ekvivalentā mēs Latvijā pārdodam importa produkciju. Piensaimnieki apgalvo, ka, ja kaut daļu no tā varētu aizvietot ar vietējo pārstrādes produkciju, viņi spētu savu produkciju saražot un attiecīgi veikaliem pārdot lētāk, plus 2-3 centus par litru samaksāt vairāk piena piegādātājam lauksaimniekam. Tas ir tas, uz ko mēs visu laiku aicinām veikalu tīklus, - nu mēģinām to mūsu produkciju pārdot vairāk, jo tas mūsu ekonomikai ienestu gan vairāk naudas nodokļos, gan veicinātu nodarbinātību, gan arī ļautu piedāvāt zemāku cenu. Tas ir virziens, kuru mēs vēlētos.

N.Krūzītis: Tā ir tēma, pie kuras strādāt, un tur ir potenciāls.

Taču man ir jāsaka viena lieta - tirgus pašlaik ārkārtīgi mainās, ļoti pieprasīts ir piens ar ļoti gariem derīguma termiņiem un diemžēl Latvijā tādu pienu neražo. Nākamā lieta - ļoti ir mainījusies arī patēriņa kultūra. Varbūt veselības, varbūt citu iemeslu dēļ ļoti aug pieprasījums pēc pienam alternatīviem produktiem. Tomēr tas neizslēdz to, ko teica Gūtmaņa kungs, pie tā ir jāstrādā un šis lauciņš ir jākopj.

J.Gaigals: Turpinot par tautsaimniecības attīstību kopumā, mūsu valdības deklarācijā ir tik skaisti punkti par eksportspējīgo uzņēmumu atbalstu, aprites ekonomiku utt., bet mūsu nozarē produkcija, kura ienāk no Polijas, Lietuvas, ir ar 15-20% izmaksu handikapu, jo tur ir valsts atbalsts. Nevar vainot tirdzniecības tīklus, kuri izvēlas lētāko preci. Taču kurš ir aizmirsis, ka no ievestās produkcijas cenas valsts budžetā nonāk tikai viena piektdaļa, bet no vietējās produkcijas preces ieņēmumi ir kādas piecas reizes lielāki? Līdz ar to, manuprāt, ar valsts politikas trūkumu mēs šaujam paši sev kājā un nepildās arī visi tie skaistie apsolījumi par reģionu apdzīvotību, par nodarbinātību reģionos, ražotāju atbalstu utt. Es atkal piesaucu to, ka ir vajadzīgs trešais spēlētājs, kas veidotu vidi, un mēs visi šeit - ražotāji, pārstrādātāji, tirgotāji un galu galā arī pircējs - būtu vinnētājs.

Mēs jau plūstoši esam nonākuši pie jautājuma, ko darīt? Tad, kad ļoti strauji pieauga energoresursu cenas, valdība pieņēma lēmumu līdz zināmam apjomam to iedzīvotājiem kompensēt. Vai, jūsuprāt, mēs esam nonākuši situācijā, ka arī pārtikas cenu jautājumā būtu jālemj par kaut kādiem pasākumiem, piemēram, par daudz piesauktā PVN samazināšanu pamata pārtikas produktiem? Vai tomēr tirgus vara visu agrāk vai vēlāk noregulēs?

I.Gulbe: Pirmkārt, par PVN. Mēģina izdomāt un atrast visādus argumentus, kāpēc to nedarīt. Īstenībā ir tikai viens arguments, kādēļ PVN nesamazināt. Tas ir visvieglāk iekasējamais nodoklis valsts budžetā, ko pēc tam pirms vēlēšanām visiem žēlīgi dalīt un teikt, re, kādi mēs labi, re, kā mēs jums iedevām, balsojiet par mums! Neviena cita normāla iemesla, kādēļ nesamazināt PVN pārtikai, nav. Šajā jautājumā ir iekšā daudz ekonomikas - ātrāka naudas aprite un daudz citu labumu, kuri jau parādījās pēc samazinātās PVN likmes ieviešanas dārzeņiem. Nodokļa ieņēmumi nesamazinājās, darba vietu skaits nozarē pieauga, algas pieauga.

Tāpat te ir jāpiemin nozares prestižs. Mēs visu laiku runājam, ka Latvijā viss ir dārgi. Tad ražotājs grib papildus nopelnīt, tad tirgotājs un tādēļ, redziet, cik mums dārga pārtika! Arī man ir gadījums, ka atbrauca draudzene no Itālijas un saka, ārprāts, cik jums dārga pārtika, nopirku divus maisiņus ar pārtiku, aizvedu omei - 100 eiro! Es jautāju, cik tad tu par to pašu maksātu Itālijā? Pie 80 eiro. Starpība ir precīzi 21% PVN. Tas nozīmē, ka mums pārtika bez PVN nodokļa izmaksā tieši tikpat, bet mēs visu laiku radām viedokli, ka šie trīs posmi - ražotājs, pārstrādātājs un tirgotājs - nosaka pārāk augstas cenas un visi citi māk, mēs nemākam. Te pat nav jāskaidro, ko darīt, tas ir pats par sevi skaidrs.

Un tad ir dažādas veicinošas aktivitātes, kā to Latvijas produktu padarīt pieprasītu. Man par to pat vairs negribas runāt, jo vairāk nekā pirms 20 gadiem es tieši ar šādu mērķi sāku "Zaļās karotītes" kampaņu. Mērķis bija stāstīt iedzīvotājiem, ka vietējais produkts ir veselīgs un kvalitatīvs, veselīgāks, jo ir audzis tepat tuvumā. Mums toreiz "karotīti" atpazina 78% iedzīvotāju, un daudziem tieši tas bija izvēles kritērijs, kā viņi meklē Latvijas produktus. Es nezinu, kādēļ tas viss ir apstājies, jo visās citās valstīs, par kurām te runā, ka tur daudz vairāk pērk vietējos produktus, tādas kustības eksistē. Cilvēkiem atgādina, kāpēc tev labāk ir pirkt vietējo preci. Nevis aiz žēlsirdības, bet tādēļ, ka tev pašam no tā ir labums - tev pašam personīgi un valstij, kurā tu dzīvo.

G.Gūtmanis: Es te varu papildināt PVN jautājumā. Nav tā, ka mēs ar tirgotājiem visu laiku kašķējamies un strīdamies. Šis ir jautājums, kur mums ir vienots viedoklis. Gan mēs no lauksaimnieku puses, gan tirgotāji jau labu laiku atpakaļ aicināja samazināt PVN pārtikas produktiem. Tas, ko min kā argumentus, kādēļ to nedarīt, ir, ka veikali uz tā rēķina vienkārši vairāk nopelnīs, cenas nesamazināsies un tas būs tikai veikaliem par labu. Veikali bija gatavi tāpat kā gadījumā ar eiro ieviešanu parakstīt memorandu, ka viņi būs godīgs samazinātās PVN likmes ieviesējs un uz šī rēķina cenas necels. Tas ir jautājums, kur mēs esam vienisprātis.

Mums šķiet, ka PVN vajag samazināt. Ja mēs skatāmies uz "veco bagāto" Eiropu, tad visās valstīs ir samazinātās PVN likmes pārtikai. Mēs laikam esam gudrāki par pārējiem. Varbūt patiesais iemesls ir tas, ko minēja Gulbes kundze, - tas ir vienkārši iekasējams nodoklis, kuru pēc tam pārdalīt. Mēs visi arī zinām, kādas vajadzības mums visiem ir, un to, ka visām vajadzībām naudas budžetā nepietiek. Tas varbūt ir tas reālais iemesls. Bet kā arguments tiek minēts, ka veikali vairāk nopelnīs un patērētājs no tā neko neiegūs.

Ir vēl viena pozīcija, kas ir ļoti būtiska mums kā ražotājiem. Mēs pat pret kaimiņvalstīm - pret Lietuvu un Igauniju - esam mīnusā ar darbaspēka nodokļiem, kas mums ir augstāki. Dažu politiķu retorika ir, ka mums primāri vajadzētu samazināt nevis PVN, bet darbaspēka nodokļus. Protams, arī tas būtu ieguvums visos ķēdes posmos, sākot ar ražotāju un beidzot ar tirgotāju. Tas, protams, tā ir. Bet pašlaik mēs attiecībā pret kaimiņvalstīm esam mīnusos gan vienā, gan otrā pozīcijā, un tas ir jautājums par konkurētspēju, kā mēs savu produktu varam saražot, pārstrādāt un pārdot.

N.Krūzītis: Es pievienojos tam, ko teica kolēģi. Taču nevienu nevar piespiest kādu mīlēt, un Gulbes kundze aizskāra tēmu, ka katram ir jāpieliek roka, lai situācija mainītos. Es te gribētu, lai nevis nonievā tirgotājus, kuri nepiedāvā Latvijas preci, bet godāt tos tirgotājus, kuri to ir izdarījuši, runāt par to publiski, un tad pircēji var izvērtēt, uz kuru veikalu iet. Turklāt būtu nepieciešams augstā līmenī - ministra līmenī, es pat teiktu Valsts prezidenta līmenī - runāt par tiem, kuri tirgo Latvijas preci un to dara labi.

Vēl viena lieta, kura krīt acīs, ir, ka mēs uz daudz ko reaģējam ļoti lēni. Lietas ir jādara ātrāk. PVN ir tas pats stāsts. Tad, kad cenas auga, tad valsts bija viena no lielākajām pelnītājām uz šī rēķina. Tad varbūt vajadzēja ātri reaģēt, lai paliktu iepriekšējā PVN ieņēmumu līmenī, bet uz to nepelnīt. Jūs pieminējāt elektrību, un bija ļoti svarīgi, ka šāds atbalsts bija. Bet, kas attiecas uz tirgotājiem, tad mēs atbalstu saņēmām ar četru mēnešu nobīdi, un tad, kad mēs atbalstu varējām sākt saņemt, mēs tam vairs nekvalificējāmies. Es nezinu, kā bija mazajiem tirgotājiem, bet lielie tirgotāji valsts atbalstu praktiski nesaņēma un četras reizes dārgāko elektrību mēs praktiski sedzām tikai no saviem ieņēmumiem. Arī šobrīd elektrība nav lēta. Tā nav 2021.gada līmenī, bet gan divas pusotras reizes dārgāka. Tātad par ko mēs runājam? Kā mēs varam palīdzēt kļūt pārtikai lētākai?

R.Okmanis: Es jau sākumā teicu, ka lauku veikalos lielākā problēma ir tā, ka iedzīvotāju skaits samazinās, bet izmaksas, lai veikalu turētu atvērtu, jau tādēļ nekrītas - saldētavas ir jādarbina, pārdevējiem ir jābūt darbā, telpām jābūt tīrām un produktiem svaigiem. No tā, vai veikalā ienāk viens vai 50 cilvēki, izmaksas nemainās. Tādēļ uz problēmām ir jāskatās plašāk, ne tikai uz šiem piecenojumiem.

Zemkopības ministrs pirms kāda laika izmeta arī tādu populistisku ideju, ka brīvdienās slēdzam lielveikalus, atstājam tikai mazos veikalus, un tādā veidā arī kaut kas uzlabošoties. Kā jūs uz to skatāties?

N.Krūzītis: Par šo jautājumu viedokļi var būt dažādi, bet vienmēr ir jautājums, ko mēs no tā iegūstam. Ja mēs sakām, ka būs zemākas cenas, tad atbilde ir nē. Cenas pat varētu kļūt dārgākas. Veikalos esošais aprīkojums jau būs jādarbina jebkurā gadījumā, bet pārdotie produkcijas apjomi svētdienās samazināsies. Tas skartu svaigo pārtiku, produktus ar īsiem derīguma termiņiem, noteikti palielinātos norakstīto produktu skaits. Ja mēs skatāmies uz ieguvumiem… Nu ja mēs šobrīd diskutētu, ka 18.novembris ir diena, kad mēs mācāmies svinēt un nestrādājam, tad būtu pavisam cita runa.

R.Okmanis: Šeit mūsu viedokļi atšķiras. Es uzskatu, ka šī zemkopības ministra Didža Šmita iecere būtu jāatbalsta, jo tas būtu mazs solītis pretī mazajam tirgotājam. Ja mēs runājam, ka vairāk ir jātirgo vietējie produkti, tad es uzskatu, ka ir arī vairāk jāiepērkas vietējos veikalos. Ja šī iecere gūtu atbalstu valdībā, tad mazais tirgotājs būtu ieguvējs. Kad šis ierosinājums izskanēja, tad sākās arī tādi populistiski apgalvojumi, ka tagad Rīgu svētdienās vairs nevarēs nodrošināt ar pienu. Tas ir pilnīgs absurds, jo Covid-19 laikā, kad lielie veikali bija ciet, mazie veikali nodrošināja ne tikai pienu un ne tikai svētdienās un cilvēki no pārtikas trūkuma necieta.

Tāpat daudzi pircēji, ienākot mazajā veikalā svētdienā, atklātu, ka tajā bez piena ir vēl arī kaut kas cits. Cilvēki daudz ietekmējas arī no reklāmas, un reklāmvidē pamatā ir redzami trīs lielākie tirdzniecības tīkli. Akcijas, kuras tiek reklamētas, ir ļoti labas, bet, ja mēs paskatāmies uz precēm, kurām ir pilnas cenas, tad es esmu veicis pētījumu, ka mazajos veikalos tās tomēr ir zemākas. Bet pircējs gadiem ir šajā reklāmas plūsmā, kurā tiek teikts "mums ir lētāk, mums ir lētāk, mums ir lētāk", un nepadomā, ka blakus ir arī veikals, kurš ir mazāks, kur ir šis Latvijas produkts un kur plaukta cena ir zemāka nekā plaukta cena lielveikalā. Tādēļ ļoti liela nozīme ir arī pircējam. Turklāt, ja akcijās ir atlaide par 25%, tad tas vēl ir reāli, bet, ja produktam atlaide ir 90%, tad man automātiski ir jautājums, kāds tad ir tas uzcenojums, ja no plaukta cenas noņemot 90%, veikals vēl var to preci pārdot kaut vai par pašizmaksu? Šādas atlaides jau automātiski kliedz par to, ka uzcenojums nav tāds, kādam tam vajadzētu būt. Tādēļ arī pircējiem nevajadzētu tikai skatīties uz reklāmām medijos, kas gan ir vieglāk, bet pagriezt galvu un paskatīties par 360 grādiem apkārt, ka ir arī citi veikali un salīdzināt cenas tajos.

J.Gaigals: Turpinot par to, ko varētu darīt, tika pieminēta pircēju izvēle, un es gribu uzsvērt, ka pašlaik pircēju izvēle nevar būt apzināta, jo pašlaik, ieejot veikalā, uzskatāmi nevar saprast, kas ir produkta izcelsmes valsts. Es vakar intereses pēc biju septiņos dažādu tīklu veikalos, un tikai vienā uz cenu zīmes ir uzskatāmi redzams Latvijas karodziņš. Vienā veikalu tīklā uz visām precēm var atrast informāciju par patieso ražotāju līdz pat zemnieku saimniecībai. Bet visos pārējos tīklos, ja tev ir labas brilles, tad sīkiem burtiņiem var izlasīt, ka izcelsme ir Eiropas Savienība. Ko tas nozīmē? Tas ir viens no ceļiem, kuru iet.

Visi šausminās arī par valsts ietekmi uz tirdzniecību kā tādu. Varbūt saucam to nevis par ietekmi, bet par precīzāku spēles noteikumu noteikšanu. Tad varbūt nebūtu jātērē tik milzīgas summas reklāmai, jo mēs varam redzēt, ka televīzijā pašlaik ir burtiski pārtikas tirgotāju reklāmu kari. Un tad es kā pircējs brīnos, ka vienā vietā blakus ir "Rimi", "Maxima", pāri ielai ir "Lidl"… Aptiekām, piemēram, ir kaut kādi nosacījumi, kādā attālumā viena no otras tās var atrasties. Gribētos paskatīties, kāds ir lielveikalu pārklājuma tīkls. Ir ceļi, kā veidot saprātīgākus nosacījumus tirdzniecības videi, jo arī par tām veikalu tīklu reklāmas kampaņām maksā pircējs caur uzcenojumu, kas ir pārtikas produktiem.

G.Gūtmanis: Es varētu papildināt par to veikalu slēgšanu vai neslēgšanu brīvdienās. Viena liela daļa iedzīvotāju lielpilsētās šobrīd brīvdienās iet uz lielveikaliem pastaigāt, atpūsties. Un viena daļa nopērk importa produkciju. Ja šajā brīvdienā nebūtu iespēja iet uz lielveikaliem, viena daļa aizbrauktu uz laukiem, mums attīstītos lauku tūrisms un viņi atstātu vairāk līdzekļu Latvijas ekonomikā. Tas, manuprāt, būtu viens no būtiskiem ieguvumiem.

Es arī varu piebilst, ka jautājumā, lai mēs saprastu, ko mēs īsti pērkam, ir liela taisnība. Mēs jau sen esam aicinājuši veikalu tīklus ļoti uzskatāmi ar lieliem uzrakstiem nodalīt Latvijas produktus. Jā, piekrītu, ir viena veikalu ķēde, kas uz cenu zīmēm liek Latvijas karodziņus, bet es aicinātu visus nodalīt plauktus ar lieliem uzrakstiem - vietējā produkcija un importa produkcija, lai mēs bez šaubīšanās zinātu, ko pērkam. Es, it īpaši esot iekšā nozarē, varu atrast, kas konkrēto piena paku ir saražojis. Viens ļoti konkrēts piemērs. Es paņēmu viena veikalu tīkla privātās preču zīmes piena paku, meklēju, kur ir ražotājs, un pakas aizmugurē bija ovāla zīmīte, kurā bija LV un ļoti mazi cipariņi. Zinot šos ciparus, var pateikt, kurā pārstrādes uzņēmumā šī piena paka ir saražota. Bet es esmu pārliecināts, ka 80% no pircējiem nevar atrast to zīmīti, nedz arī viņi saprot, ko tā zīmīte nozīmē. Līdz ar to man būtu priekšlikums, ka mēs skaidri un gaiši pasakām - šis ir imports, šis ir vietējais. Ja mēs lielveikalā smuki varam parādīt, kur ir Francijas vīns, kur Itālijas, kur Spānijas vīns un kur viss pārējais, tad mēs varam nodalīt arī vietējās pārtikas produkcijas plauktus.

N.Krūzītis: Es gribu piebilst, ka lēmumus par ierobežojumiem nevar pieņemt emocionāli. Ir jābūt izpētei, ir jābūt argumentiem. Šāda izpēte pirms vairākiem gadiem ir veikta Lietuvā. Tika pētīti gan iedzīvotāju paradumi, gan ietekme uz budžetu, gan preču kustība un citas lietas, kas ir ļoti svarīgas. Līdzīgi kādreiz Somijā bija ierobežojumi, un pirms vairākiem gadiem visa veida ierobežojumi tika atcelti. Var noteikti minēt arī pretējus piemērus, bet ir jāatrod pareizais risinājums, un to nevar darīt emocionāli.

Kas attiecas uz Latvijas produktu pozicionēšanu, tad mēs it kā jau sen esam vienojušies ar ražotājiem un pārstrādātājiem, ka primārais, kas ir jāizdara tirgotājiem, - vismaz cenu zīmes līmenī ir jāparāda, ka tā ir Latvijas prece. Ja tā nav, tad tā tiešām ir tirgotāja neizdarība, bet es tomēr gribētu teikt, ka daudz kur tas ir izdarīts. Es nešaubos, ka var iet soli tālāk, bet, ja kāds to nav izdarījis, tad ir jāizdara primārais mājas darbs.

Ja atgriežamies pie PVN samazināšanas pārtikas produktiem, tad drīz sāksies nākamā gada budžeta veidošanas sarunas. Ņemot vērā, ka pašlaik pārtikas cenas ir lielākais inflācijas virzītājspēks, jūs kā organizācijas esat gatavas iet pie valdības un teikt, ka šis ir tas mirklis un PVN pārtikai ir jāsamazina? Ja mēs gribam valstī uz leju spiest inflāciju, tad te ir viens rīks.

J.Gaigals: Tā būtu piektā reize, kad mēs to darītu.

N.Krūzītis: Tas tiešām ir darīts jau n-tās reizes. Taču te ir svarīgi, kāda ir politika un kāds ir redzējums. Ja valstij ir redzējums, ka, kā minēja Gulbes kundze, šis ir visvieglāk iekasējamais nodoklis un tas ir vienīgais, kā varam ievākt naudu, lai papildinātu budžetu, tad argumentu te vienkārši nebūs.

G.Gūtmanis: Gandrīz visas partijas pirms Saeimas vēlēšanām solīja samazināt PVN pārtikai. Izņēmums bija tikai "Jaunā vienotība", kuras lauksaimniecības pārstāvji gan arī teica, ka viņi to atbalsta, bet, tā kā klāt nav finanšu ministra, nevar to apsolīt un zem šāda solījuma parakstīties. Visi pārējie zem šāda solījuma parakstījās.

Jāsaka gan, ka PVN nav vienīgā lieta, kas ietekmē mūsu konkurētspēju ar kaimiņiem. Piemēram, ja runājam par nekustamā īpašuma nodokli, tad gan absolūtos skaitļos, gan procentuāli mēs zaudējam gan Lietuvai, gan Igaunijai. Tajā brīdī, kad mēs sakām, ka varbūt vienādojam šos nodokļus vai ejam soli tālāk un esam konkurētspējīgāki par kaimiņiem, ir tā pati atbilde - tas ir ļoti vienkārši iekasējams nodoklis. Ja es pareizi atceros, tad to ieviesa, kad valstij vajadzēja lielākus ieņēmumus, un toreiz teica, ka tas būs īstermiņa risinājums. Tagad tas ir pārvērties par pašvaldību ieņēmumu un mēs no tā vairs nevaram atteikties. Būsim godīgi - pašvaldību budžetos ieņēmumi no šī nodokļa veido aptuveni 8%. Manuprāt, atsakoties no šāda nodokļa, mēs iegūtu daudz vairāk konkurētspējā un attīstībā, nekā to turpinot iekasēt.

J.Gaigals: Vēl viens virziens ir importa produkcija. Neierobežotas importa produkcijas ienākšana Latvijā dažās jomās vienkārši katastrofālā apjomā bez atbilstības Eiropas Savienības standartiem, bez garantijām arī ļoti ietekmē mūsu konkurētspēju. Protams, ka veikalu tīkli paņem lētāko produktu.

G.Gūtmanis: Ja runājam par lauksaimniecības produkciju un importu, tad ir vēl viens būtisks faktors. Latvijā zemniekiem ir zemākie tiešmaksājumi Eiropā. Tas atkal ir stāsts par līdzīgu konkurētspēju vienotā tirgū. Saražota importa produkcija, kura pēc tam pārstrādātā veidā nonāk Latvijas veikalos, jau pēc būtības pašizmaksā ir lētāka nekā Latvijas produkcija. Es esmu aicinājis skatīties uz to inovatīvi un no valsts puses izrēķināt piecenojumu importa produkcijai, kura nāk no Eiropas Savienības valstīm proporcionāli viņu tiešmaksājumu apjomam. Tajā brīdī, kad tiešmaksājumi Eiropā izlīdzināsies, atceļam šādu lietu. Bet kamēr mēs esam sliktākā pozīcijā, iespējams, mēs par to varam padomāt.

N.Krūzītis: Mēs mazumtirdzniecībā parasti sakām, ka visu izšķir detaļas. Mēs pašlaik runājam par detaļām, un te vēl daudzas var likt klāt. Piemēram, nesakārtotā veselības aprūpes sistēma mums iegriež pamatīgi. Mēs savus darbiniekus apdrošinām, un tās ir milzīgas summas. Savukārt Lietuvā situācija ir cita, un viņiem ir valsts apmaksāta medicīna. Tas nostāda ļoti nevienlīdzīgā situācijā izmaksu ziņā jebkuru uzņēmēju.

G.Gūtmanis: Vēl atsevišķu raidījumu noteikti varētu veidot par to, kas valstī ir ar banku sektoru. Ja mēs paskatāmies neseno ziņu par vienas lielas Latvijas komercbankas pusgada peļņu un saskaitām visas bankas kopā, cik tās šogad aptuveni varētu nopelnīt, tad tas varētu būt ap vienu miljardu eiro. Jautājums nav par to, ka bankām nebūtu jāpelna, bet mēs pašlaik precīzi vienu miljardu eiro izņemam no mūsu valsts ekonomikas. Par to arī vajadzētu padomāt. Manuprāt, tas nav pareizi, jo tad, kad piegādātājs uz veikalu aizved produktu ar īsu derīguma termiņu un viņam par to samaksā 20 vai 30 dienu laikā, viņš, lai piegādātu nākamo produkcijas partiju, iet uz banku un ņem aizdevumu, un atkal stimulē bankas peļņu. Tie ir jautājumi, par kuriem arī, iespējams, vajadzētu padiskutēt.

R.Okmanis: Galu galā jautājums ir, kā jūtas pircējs un kādēļ viņš ir tik dusmīgs par šo it kā lielo cenu pieaugumu. Ja mēs būsim vienlīdz korekti visās nozarēs ar vienādiem spēles noteikumiem, tad arī pircējs justu stabilitāti un būtu vairāk apmierināts un varbūt nebūtu arī tik lielas emigrācijas. Mums jau svarīgākais ir, lai būtu cilvēki, lai būtu pircēji, jo jebkuras valsts ekonomikas pamats ir cilvēki. Ja mēs nedarīsim neko, lai cilvēki te paliktu un varbūt citi gribētu te braukt iekšā, tad ekonomika gadu no gada samazināsies. Valdībai ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēkiem šeit patiktu dzīvot, un, kad viņi aizbrauc uz Lietuvu vai Igauniju, viņi būtu lepni, ka ir Latvijas iedzīvotāji un mums ir labāka dzīve. Šajā kontekstā ir jāskatās nedaudz tālāk, jo izmaksas ir viena lieta, bet tālais mērķis ir cilvēki, lai viņi Latvijā būtu vairāk, lai viņi būtu apmierinātāki, lai viņi labāk pelnītu un vairāk varētu tērēt arī veikalos. Tad mēs vairāk varbūt tā neuztrauksimies, ka kaut kam pieaug cena par 10%. Tas ir valdības jautājums.

Ja mēs pievēršamies nākotnes prognozēm, tad es fonā gribu uzlikt grafiku, kurā ir attēlotas vairāku institūciju prognozes par gada inflāciju šogad un nākamajā gadā, Latvijas Banka ir prognozējusi arī 2025.gada inflāciju. Ja mēs lūkojamies uz šīm prognozēm, tad ir skaidrs, ka nākamgad inflācija tiek prognozēta daudz zemāka nekā šogad un bez pārtikas cenu korekcijām to būtu visai grūti iedomāties.