Kāpēc zaļie protestē pret mežu izciršanu un zviedri izpērk Latvijas “zaļo zeltu”? Stāsta mežsaimnieks Aldis Stūriška
Tie, kuri nav saistīti ar mežsaimniecību, parasti dzird “šausmu stāstus” par mūsu valsts “zaļo zeltu”: pirmkārt, vides sargi skaļi protestē pret mežu izciršanu un klāsta, ka visa Latvija gluži vai pārvērtusies lielā kailcirtē; otrkārt, visus tos mežus, kas vēl, palikuši izpirkuši skandināvi! Jauns.lv uzklausīja, ko par to saka viena no Latvijas lielākā mežistrādes uzņēmuma “Grantiņi-1” saimnieks Aldis Stūriška.
Par zaļo “čīkstēšanu”, ka Latvijas meži tiek iznīcināti un to it kā kļūstot aizvien mazāk, Aldis Stūriška saka:
“Nē, mežu mazāk nekļūst, taču meži kļūst jaunāki. Taču te ir jānošķir saimnieciskie meži un rezervāti. Gadās gan arī tā, ka saimnieciskajos mežos tiek ieliktas teritorijas, kuras es pats mūžam necirstu, piemēram, nogāzes un purvāji. Taču, ja es esmu pats mežu stādījis un 30 gadu audzējis un tad atnāk “zaļais” un pasaka – tu te neko necirtīsi! – tas nav pareizi. Apmēram tā, ka tev neļautu vairs dzīvot dzīvoklī, kurā iemitinājies zaļais sienāzis, taču nodokļi gan tev par to ir jāmaksā.
Pats pie savas mājas esmu izkopis mežu tā, kā pēc manas izpratnes tas ir pareizi. Savulaik skarbu mācību guvu, kad pie mājas nocirtu lielu un vecu apsi. Ko tikai tur pēc tam neatradām – sikspārņus, vāveres, putnu ligzdas! Tādēļ šos vecos kokus vajag saglabāt, jo tajos dzīvo daudzas radības, taču pavisam mežu izstrādi aizliegt gan nevajadzētu”.
Nav arī tā, ka tagad, kāds “pa kluso” iedzīvojas un nocērt mežu (varbūt tā bija pagājušā gadsimta beigās):
“Tā reizēm varbūt gadījās deviņdesmitajos, taču tagad tu pat īsti vairs nevari izbraukt cauri mežam, lai nebūtu gadījies kādas videokameras kadrā”.
Ko zviedri dara ar Latvijas mežiem?
Ja māk saimniekot, tad mežs ir peļņas avots un to ļoti labi apzinās zviedri. Aldis Stūriška par to, kādēļ zviedri Latvijā tik naski uzpērk mežus, teic:
“Viens variants – viņi tos cērt. Taču pērk arī zviedru pensiju fondi, kuri tur iegulda savu naudu. Ieguldījums mežā ir viens no drošākajiem, jo meža pamatvērtība visu laiku aug, protams, ja vien neiemetas uguns. Tādēļ viņi pārsvarā pērk jaunus un izstrādātus mežus, jo ilgtermiņā tas vairāk atmaksājas. Kad mežs izaudzis un ir laba cena, tad arī viņi cērt nost”.
Pie tam zviedriem saimniekošana mežā jau ir asinīs: “Skandināviem šajā ziņā ir vienkāršāk, jo viņi to darbu dara paaudžu paaudzēs un tas viņiem ir asinīs. Viņi sāk no pašiem pamatiem – sākumā ar krūmgriezi, tad ar motorzāģi, un tikai tad tiec līdz harvesteram, toties pārzini visu darbu ciklu no sākuma līdz beigām”.
