Mežistrādes knifus atklāj “Grantiņi-1” saimnieks Aldis Stūriška: meži kļūst jaunāki, bet ne mazāk

Daļā sabiedrības ir izveidojies apmēram tāds viedoklis – tajā strādājošie to vien grib kā nocirst un pārdot visus Latvijas mežus. Šis uzskats ir ļoti tālu no patiesības, jo tieši mežinieki ir visvairāk ieinteresēti mežu saglabāšanā un atjaunošanā, pretējā gadījumā paši paliks bez darba. Turklāt mežu nozares uzņēmumi lauku rajonos ir vieni no lielākajiem nodokļu maksātājiem un darba vietu radītājiem.

“Koki jāapsaimnieko kā burkāni”

Viens no šādiem uzņēmumiem ir Rankas pusē dibinātais Grantiņi-1, kura saimnieks Aldis Stūriška uz jautājumu: “Ja es tagad nopirku zemi un iestādītu tajā mežu – kad varētu sākt domāt par peļņu?” atbild:

“Ar mūsdienīgu domāšanu un apsaimniekošanu bērziem pirmo ražu var vākt jau pēc 15 gadiem, priedei un eglei arī būs kādi 15-17 gadi. Mēs kokus parasti stādām mazliet biezāk, lai pa vidu nesaaugtu visādi parazītaugi, kas nomāc kokus. Retinām ar mazu intensitāti, un tad jau pēc 15 gadiem kaut ko var sākt darīt. No priedes tad var ievākt kādus 35 kubikmetrus no hektāra, plus vēl apmēram tikpat sanāk šķelda. Pēc pieciem-sešiem gadiem atkal kaut ko var paņemt ārā. Agrāk bija uzskats, ka bērzs jāaudzē 70-80 gadu, bet tagad ir pilnīgi normāli to ņemt nost jau 30-40 gados. Te jāsaprot, ka saimnieciskajā mežā ir saimnieciski jārīkojas - koki pareizi jākopj, savlaicīgi jāretina un tā tālāk. Zinu, ka “zaļajiem” ļoti nepatīk šis salīdzinājums, taču būtībā koki jāapsaimnieko apmēram tāpat kā burkāni.

Biju nesen aizbraucis uz Zviedriju pie kāda turienes mežu apsaimniekotāja un varēju palūkoties, kā viņi to dara. Viņam meža platība nebija liela - kādi 350-360 hektāri, taču visa viņa ģimene no tā vien dzīvoja. Strādā viņš pats kopā ar dēlu, viņiem ir viens “Harvester” (mežizstrādes vairākoperāciju pašgājēja mašīna koku gāšanai, stumbru atzarošanai un sagarumošanai – red.), un tā viņi no hektāra dabū nost kādus 700 kubikmetrus. Kad vienā galā mežs ir paaudzies, tad to arī ņem nost, bet, ja tirgus cena ir ļoti zema, tad labāk ir neaiztikt un pagaidīt. Mēs arī cenšamies līdzīgi strādāt”.

Par kailcirtēm viņš saka: “Kad mežs sasniedzis vajadzīgo caurmēru, tad to ņem visu nost - tas ir normāli. Tikai tagad, pareizi saimniekojot, īsto caurmēru var sasniegt ātrāk nekā agrāk. Tagad arī ir selekcionētas koku šķirnes, kas aug ātrāk. Tiesa, tās ir garšīgākas un pārnadžiem labāk patīk - stirnām un briežiem. Kā Vietalvas pusē, kur dzīvnieku ir ļoti, ļoti daudz, kaut ko var nosargāt, es vispār nesaprotu. Dzīvnieku jau visur ir kļuvis vairāk”. 

“Kā pa zāģa zobiem – augšā un lejā…”

“Grantiņi-1” izstrādā gan savā īpašumā esošos, gan citu īpašnieku mežus? Aldis Stūriška par to stāsta:

“Jā, apmēram puse uz pusi. Apkalpojam “Latvijas valsts mežus” un darbojamies arī savos mežos. Mežu nozare ir ļoti specifiska, tajā viss notiek kā pa zāģa zobiem - augšā un lejā, augšā un lejā... Šajos gados esam guvuši daudzas sāpīgas mācības, kas likušas saprast: ja ir kritiens un apakšā neesi palicis drošības spilvenu, tad apdauzīsies tā, ka maz neliksies. Kad pērn visi mežinieki priecājās par kokmateriālu cenu kāpumu, mēs jau skaidri zinājām - tas nebūs mūžīgs un vienā brīdī beigsies. Mēs tikai mazliet kļūdījāmies prognozēs, jo domājām, ka kāpums beigsies agrāk. Taču gatavojāmies cenu kritumam un bijām tam gatavi.
 
Mēs neliekam visas olas vienā groziņā. Kad ir cenu kritums, tad privātais sektors parasti nestrādā, toties vairāk strādā Latvijas valsts meži, un mēs pildām viņu pasūtījumus. Vēl viens groziņš ir enerģētika, jo pēc izglītības es tomēr esmu enerģētiķis. Pirms desmit gadiem profesionālais sentiments lika sevi manīt un nolēmu Alūksnes pusē ierīkot hidroelektrostaciju. Kad bija slapjie gadi un lija tā, ka neviens traktors pa mežu nevarēja pabraukt, man elektrostacijā tecēja ūdens un viss bija labi. Šovasar gan elektrības cena ir tik zema, ka var tecēt, var netecēt – tāpat nekādas peļņas nav. Tīrais pīļu dīķis, kurā cilvēki var iet peldēties. Vēl tepat netālu uzstādīju arī vēja ģeneratoru”. 

“Nedrīkst čammāties”

Tagad “Grantiņi-1” īpašumā ir ap 2000 hektāru mežu. Aldis Stūriška atklāj: “Parasti mēs darām tā: nopērkam un tad skatāmies, ko var izstrādāt, kur kaut ko pieaudzēt klāt vai arī, gluži pretēji, ātri jācērt nost, jo citādi mizgrauzis apēdīs. Būtībā mēs tos mežus apsaimniekojam. Tas ir ilgs bizness, taču, manuprāt, ļoti pareizs. Jo ir daudz uzņēmēju, kuri savāc šādus mežus paketēs un pēc tam tālāk pārdod skandināviem.

Mēs tā nedarām. Tikai vienu reizi pirms desmit gadiem nācās pārdot vairāk par 1000 hektāriem, jo, būvējot hidroelektrostaciju, nebijām pareizi aprēķinājuši biznesa plānu un vajadzēja papildu līdzekļus. Tas bija ļoti sāpīgi. Tagad tas īpašums pieder “IKEA”, un ik reizi, braucot tiem mežiem garām, man sirdī drusku iedur. Kaut gan, no otras puses: tu jau nevari visu iegūt, neko neatdodot pretī. Elektrostacijas būve man bija pamatīga mācība: jā, uzsākot jaunu biznesu, nedrīkst čammāties, taču nevar arī ķerties pie lietas, visu kārtīgi pirms tam neizpētot.

Būvējot spēkstacijas, iekritām diezgan lielā finansiālā bedrē, tādēļ šie desmit pēdējie gadi bija diezgan smagi. Kad uzņēmumam apritēja 30 gadu, visi teica - nu gan jārīko svinības! Es biju pret, jo uzskatu, ka jāsvin ir nevis kaut kāds gadu skaits, bet gan panākumi. Bet lielu panākumu mums pēdējos desmit gados nav bijis. Jā, esam auguši un kārtīgi nostiprinājušies, taču gribētos vēl kādu lielāku izaicinājumu - kaut ko ar ražošanu saistītu. Ir cilvēki, kas nostrādā ilgus gadus un uzskata, ka viss ir labi un var mierīgi tā vienmuļā garā turpināt. Es tā neprotu!”

Mežs kā ieguldījums

Mežu mazāk nekļūst, taču meži kļūst jaunāki, teic Aldis Stūriška un turpina: “Taču te ir jānošķir saimnieciskie meži un rezervāti. Gadās gan arī tā, ka saimnieciskajos mežos tiek ieliktas teritorijas, kuras es pats mūžam necirstu, piemēram, nogāzes un purvāji. Taču, ja es esmu pats mežu stādījis un 30 gadu audzējis un tad atnāk “zaļais” un pasaka - tu te neko necirtīsi! - tas nav pareizi. Apmēram tā, ka tev neļautu vairs dzīvot dzīvoklī, kurā iemitinājies zaļais sienāzis, taču nodokļi gan tev par to ir jāmaksā. Pats pie savas mājas esmu izkopis mežu tā, kā pēc manas izpratnes tas ir pareizi. Savulaik skarbu mācību guvu, kad pie mājas nocirtu lielu un vecu apsi. Ko tikai tur pēc tam neatradām – sikspārņus, vāveres, putnu ligzdas! Tādēļ šos vecos kokus vajag saglabāt, jo tajos dzīvo daudzas radības, taču pavisam mežu izstrādi aizliegt gan nevajadzētu”.

- Tātad, ja ir zeme un mazliet brīvu līdzekļu, tad mežs ir drošs ieguldījums?
- Jā, ja vien par katru cenu negribas tūlīt pat nopirkt jaunu mašīnu vai motociklu. To, kā kāpj mežu cenas, rāda viens piemērs no dzīves: pirms desmit gadiem vienu mežu īpašumu pārdevām par 15 000, bet nesen no tā īpašuma nopirkām vienu cirsmu, tikai nu jau par 50 000 eiro... Mēs paši gan šovasar, var teikt, nokaltējām vienu kārtīgu džipu, jo iestādījām gandrīz 100 hektārus mežu, bet sausuma dēļ izdzīvos labi ja trešā daļa stādu.

- Ar motorzāģi mūsdienās cirsmā vēl kaut ko dara, vai arī visu padara lielā tehnika - harvesteri un forvarderi?
- Harvesters visu nevar izdarīt, tādēļ reizēm nākas izmantot arī motorzāģi. Parasti harvesters iet pa priekšu, gāž kokus un īsina, bet forvarders brauc no aizmugures un visu salasa. Tehnika ir ļoti dārga - tāds “Harvester” maksā virs 600 tūkstošiem eiro. Taču ir arī vīri ar motorzāģi. Protams, tas ir smags un bīstams darbs, un par to attiecīgi jāmaksā.

Skandināviem šajā ziņā ir vienkāršāk, jo viņi to darbu dara paaudžu paaudzēs un tas viņiem ir asinīs. Viņi sāk no pašiem pamatiem – sākumā ar krūmgriezi, tad ar motorzāģi, un tikai tad tiec līdz harvesteram, toties pārzini visu darbu ciklu no sākuma līdz beigām. Mums nākas mācīt konkrētu specialitāti, piemēram, par harvestera operatoru, tādēļ kvalifikācija nav tik augsta.

- Tāds harvesters strādā visas 24 stundas no vietas?
- Jā, lai atmaksātos, jaunie dzelži strādā bez pārtraukuma – uz maiņām trīs četri operatori. Jo tas darbs tomēr prasa koncentrēšanos – neuzmanīgi darbojoties, koku taču var uzgāzt arī sev virsū. Bet, kad dzelži kļūst vecāki, tad ar tiem strādā viens vai divi operatori. Lielajās cirsmās, piemēram, “Latvijas valsts mežiem” piederošajās, jāstrādā bez pārtraukuma, izmantojot labāko tehniku, bet mazākās privātajās sūtām vecākus harversterus ar vienu operatoru.