Finanšu nozares asociācija nesola pārāk strauju kreditēšanas pieaugumu

Lai gan pēdējos mēnešos tiek diskutēts par virspeļņas nodokļa piemērošanu bankām, ir sajūta, ka kādu laiku šīs sarunas ir pieklusušas. Vai jūs pēdējā laikā ar politiķiem par to esat runājuši, un vai tiek apzināti arī riski?

Es ļoti ceru, ka politiķi apzinās, ka šim solim ir milzīgi potenciālie riski. Pēdējā reize, kad par to tika runāts ar nozari, bija Finanšu sektora attīstības padomes sēdē, un gan premjers, gan finanšu ministrs, gan Latvijas Bankas prezidents uzsvēra, ka šis nav pamata scenārijs. Viņi visi apzinās, ka šāda nodokļa uzlikšana vienai konkrētai nozarei noteikti nesekmēs ekonomikas attīstību un spēcīgāku kreditēšanu, kas tiek sagaidīta tieši no finanšu nozares. Tāpēc es ceru, ka riski ir apzināti. Mēs esam norādījuši gan uz Lietuvas pieredzi, gan potenciālajiem riskiem, kas mūsu valsti padarītu neinteresantu investoriem un mazinātu paļāvību uz stabilu, prognozējamu biznesa vidi un nodokļu sistēmu. Šāda vienas nozares aplikšana ar kādu specifisku nodokli noteikti nevairo investoru vēlmi šeit būt un attīstīt biznesu, jo potenciāli šādu draudu var saskatīt arī citas nozares.

Tomēr, ja nākamā gada budžeta veidošanas gaitā kāds virzīs priekšlikumu par šādu papildu nodokli bankām, kāda būs jūsu reakcija?

Mūsu reakcija ir viennozīmīga, mēs cenšamies skaidrot un norādīt uz riskiem. Mēs pilnīgi piekrītam Latvijas Bankas prezidentam, ka šajā situācijā mums kā valstij, kā ekonomikai ir svarīgi attīstīties ar pilnu jaudu, un tāpēc ir vajadzīga spēcīgāka kreditēšana. Mēs šajā gadā daudz esam strādājuši, lai veicinātu kreditēšanu, bet ir arī jāsaprot, ka apstākļos, kad Eiropas Centrālā banka (ECB) realizē slāpējošo monetāro politiku un pēc būtības tiek darīts viss, lai ekonomikas izaugsmi apstādinātu un līdz ar to mazinātos inflācija, uzrādīt kreditēšanas portfeļa pieaugumu ir trīskāršs izaicinājums. Pirmā ceturkšņa rezultāti rāda, ka mūsu kredītportfelis ir audzis un audzis ar lielāko uzsvaru tieši uz uzņēmumu kreditēšanu. Mēs to saskatām kā labu zīmi un ļoti lielā mērā savu nopelnu, kas nozīmē, ka mēs esam ieklausījušies tajā, ko saka Latvijas Banka. Mēs cenšamies ekonomiku no savas puses stimulēt.

Latvijas Bankas prezidents, runājot, kā labot situāciju, ir teicis, ka darba plānu banku pusē redz trīs punktos - pirmais ir augstākas depozītu likmes, otrais ir zemākas banku piemērotās komisiju maksas un ar tām saistītās izmaksas, trešais ir augsnes sagatavošana kreditēšanai, kad atsāksies ekonomikas izaugsmes cikls. Bankas arī redz šādu darba plānu? Ja jā, tad kā veicas ar tā īstenošanu?

Es domāju, ir pamanāms, ka par depozītu procentu likmēm lēmumi bankās tiek pieņemti gandrīz katru nedēļu. Tas dinamiski mainās un likmes ir būtiski palielinājušās. Arī par komisijas maksām atsevišķas bankas ir pieņēmušas īpaši labvēlīgus nosacījumus. Piemēram, "SEB Banka" par mājokļa kreditēšanu, "Luminor" ir vēl plašāks piedāvājums līdz gada beigām. Līdz ar to mēs strādājam visos šajos virzienos, bet tas, kas ir noteikti jāuzsver, - jautājumi, kas saistās ar konkrētu produktu cenām, nav saskaņojami industrijas līmenī, tas ir katras bankas lēmums, jo saskaņā ar konkurences nosacījumiem mēs nedrīkstam savā starpā apspriesties vai vienoties par cenām. Tas ir kategoriski aizliegts.

Kā ar trešo punktu par augsnes sagatavošanu kreditēšanai?

Es domāju, ka pirmā ceturkšņa rezultāti jau rāda, ka mēs šo augsni gatavojam. Mēs arī pirmajā pusgadā aplēsām kreditēšanas indeksu, kurš parādīja, ka gan uzņēmēju pusē ir palielinājusies spēja kreditēties, gan banku pusē spēja aizdot. Taču tas, kas ir pašlaik mazāk izteikts, ir vēlme kreditēties. Tādēļ ir nepieciešams raudzīties pāri šim potenciālajam recesijas ciklam un jau domāt, kā nākamajā fāzē veidot attīstības projektus un domāt par uzņēmumu aktīvu izaugsmi. Šis brīdis savukārt ir ļoti piemērots investīcijām efektivizēšanā, zaļināšanā un nākotnes attīstībā. Tāpēc arī uzņēmēju pusē ir nepieciešama uzdrīkstēšanās. Nevis sabīšanās no ģeopolitiskās situācijas un visiem tiem riskiem, kas eksistē, bet drosmīgāka virzīšanās uz priekšu, uz attīstību.

Viens no kritērijiem, kuru centrālā banka sola vērtēt, ir, lai banku kredītportfeļu pieaugums ir straujāks nekā ekonomikas nominālais pieauguma temps un kredītu īpatsvars pret ekonomiku aug, nevis sarūk. Jūs minējāt kreditēšanas pieaugumu pret iepriekšējā gada rādītājiem, bet kā ir ar pieaugumu pret ekonomiku?

Nu redzat, brīdī, kad gada inflācijas prognoze ir 8,5% un ECB piekopj ekonomikas slāpēšanas politiku, šogad runāt par ekonomikas izaugsmi, ļoti apsteidzošu kreditēšanas portfeļa pieaugumu, es domāju, nav pamata. Arī Latvijas Bankas prezidents ļoti precīzi min, ka tas ir tad, kad atsāksies ekonomiskā izaugsme. Jebkurā gadījumā mums ir ļoti svarīgs arī pieprasījuma faktors, lai būtu uzņēmēji, kas ir gatavi attīstīties un ir gatavi ieguldīt savos uzņēmumos. Tad attīstīsies arī veselīga kreditēšana.

Kāda ir prognoze par kreditēšanu šogad?

Centrālā banka savukārt ir solījusi skatīties, kur var noņemt tos regulējuma ierobežojumus, kas tagadējai situācijai vairs nav atbilstoši un var traucēt kreditēšanu. Redzat, ka tas notiek? Un vai pietiekami notiek?

Mēs esam pastāvīgā dialogā ar mūsu uzraugu un esam arī runājuši par uzlabojumiem vai precizējumiem, kas nepieciešami, piemēram, attiecībā uz kapitāla buferi, kas ir jātur bankās komerciālajam nekustamajam īpašumam, arī par citiem aspektiem. Latvijas Banka dara savu darbu, un tas nav izdarāms vienā dienā. Tāpat ir jāņem vērā, ka ļoti daudzas regulācijas nenosaka Latvijas Banka, bet tās ir ECB kompetencē. Būsim godīgi, viss, kas notiek saistībā ar ECB, nenotiek zibenīgi, tas nenotiek pat ātri, tas notiek tiešām tā mēreni un izsvērti.

Kuras prasības jūs no banku puses redzat kā pašlaik traucējošas tai pašai kreditēšanai?

Ļoti daudz ir runāts par tā saucamajiem riska modeļiem. Vēl arvien šajos riska modeļos ir iekļauti iepriekšējās milzīgās finanšu krīzes rezultāti, kas atstāj iespaidu arī šodien. Tas ir viens no lieliem aspektiem, par ko mēs esam runājuši, un diemžēl darbs pie šo modeļu aktualizēšanas ECB līmenī tiešām notiek ļoti lēni.

FNA ir sagatavojusi pasākumu plānu kreditēšanas veicināšanai. Trīs prioritārie virzieni ir daudzdzīvokļu māju siltināšanas pasākumi, zaļā kreditēšana, kā arī privātās un publiskās partnerības projekti. Bankas pašlaik šajās jomās redz arī pietiekami daudz projektu kreditēšanai?

Es gribētu teikt, ka šo prioritāšu definēšana ir arī signāls tirgum, lūdzu, nesiet mums šādus projektus. Ja mēs paskatāmies uz jau piešķirto finansējumu, tad vairākas bankas ir apstiprinājušas kredītus gan daudzdzīvokļu māju būvēšanai, gan katlumāju būvēšanai un atjaunošanai. Līdz ar to šādi projekti notiek. Mēs vienkārši gribam dot tirgum signālu - lūdzu, domājam tajā virzienā.

Ja runājam par daudzdzīvokļu ēkām, tad lielā sāpe ir padomju laikā celto ēku siltināšana un rekonstrukcija. Tagad ir mainīti arī nosacījumi, piemēram, projektu var īstenot, ja tam piekrīt mazāks dzīvokļu īpašnieku īpatsvars nekā kādreiz. Tas kaut kā ir iekustinājis šādus projektus? Tie parādās vairāk?

Noteikti šo projektu varētu būt vairāk. Mēs arī esam runājuši gan ar Rīgas domi, gan ar Ekonomikas ministriju, un ir izveidota arī atsevišķa darba grupa, kas tieši skatās uz to, kā šos projektus realizēt Rīgā. Ir jāsaprot, ka mazpilsētā daudzdzīvokļu māja, kur visi kaimiņi viens otru pazīst un sveicinās, ir pavisam cita pasaule, ja mēs salīdzinām to ar daudzdzīvokļu mājām Rīgā. Mēs uzskatām, ka ir vajadzīgs īpašs, daudz vienkāršāks process Rīgai, lai tiešām masveidā iegrieztu šo daudzdzīvokļu māju renovācijas stāstu.

Šajā darba grupā piedalās arī Rīgas Enerģētikas aģentūra, Ekonomikas ministrijas pārstāvji, un ir solījums paskatīties uz šiem jautājumiem citādāk un darīt kaut ko lietas labā.

Bet līdz šim spertie soļi ir kaut ko devuši, vai, kā jūs teicāt, ir jārunā par pilnīgi citu modeli Rīgai?

Šie soļi ir nesuši uzlabojumus, taču ir jārunā nevis par uzlabojumiem, kas ļauj palielināt renovēto ēku skaitu par 1%, 5% vai 10%, bet mums vajag uzlabojumu par vairākām kārtām. Šādu uzlabojumu ir iespējams sasniegt tikai tajā brīdī, kad mēs fundamentāli citādāk paskatāmies uz šo procesu.

Jau pieminējāt, ka no kredītņēmēju puses pašlaik drīzāk ir redzams pieprasījuma samazinājums. Ar ko jūs to skaidrojat?

Pēdējie pieci gadi noteikti nav bijuši vienkārši, jo faktiski pandēmija mainīja visu pasauli tā, kā mēs to nevarējām nekad iedomāties, tad nāca karš Ukrainā, kas sevišķi sākumā radīja lielu ģeopolitisko nedrošību. No tā izrietēja energoresursu un visu pārējo cenu kāpums, kādēļ mēs šobrīd piedzīvojam inflāciju, kādu pēdējā desmitgadē neesam redzējuši. Līdz ar to, ja objektīvi raugāmies, tad mājsaimniecībām lielākā izdevumu daļa aiziet komunālajiem maksājumiem un pārtikas iegādei. Cilvēku rocība, lai atļautos ņemt kredītu un iegādāties jaunu mājokli, nav neizmērojama, līdz ar to mums jāsabalansē savas spējas ar vēlmēm. Tāpēc ir neliela piebremzēšanās. Protams, pandēmija ļoti lielā mērā arī mainīja cilvēku prioritātes, jo mēs nekad dzīvē neesam tik daudz dzīvojušies pa mājām, un faktiski tāpēc arī cilvēkiem māju aspekts ir nokļuvis daudz augstāk viņa prioritātēs. Ļoti daudzi turpina strādāt attālināti vēl šobrīd, tāpēc pastāv jautājums, ka ir vajadzīga atsevišķa iekārtota darbavieta utt. Joprojām mājokļa jautājums ir augstu prioritāšu listē, bet ir jautājums, kurā brīdī mēs tiešām to varam atļauties.

Un kā ir ar pieprasījumu no uzņēmumiem?

Ļoti dažādi. Ja runājam par kādiem konkrētiem investīciju projektiem, piemēram, būvniecībā, tad ir jārēķinās arī ar to, ka piedāvājums no būvniekiem nav neierobežots un gan būvmateriālu, gan pakalpojumu cenas ir pieaugušas. Mums ir jārēķinās ar šī brīža aktuālajām izmaksām, bet no uzņēmēju puses gatavība un spēja paskatīties pāri šim ciklam ir lielāka.

Latvijā daudz tiek runāts par to, ka pēdējā desmitgadē esam neglābjami atpalikuši no Igaunijas un Lietuvas. Šie kreditēšanas prioritārie virzieni, pēc FNA domām, ļaus Latvijas ekonomikas attīstībā iegūt uzrāvienu?

Es domāju, ka šis jautājums jārisina kompleksi. Es nedomāju, ka ar daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes uzlabošanu mēs sasniegsim kādu būtisku uzrāvienu ekonomikas attīstībā, bet tajā pašā laikā tas uzlabos mūsu iedzīvotāju labbūtību un dzīves kvalitāti, kas savukārt pavērs citas iespējas attīstīties ekonomikai. Es gribētu teikt, ka tas ir savienoto trauku princips - tu ieguldi vienā virzienā, bet, protams, ietekme nav tikai konkrēti šajā vienā virzienā.

No tā paša ekonomikas uzrāviena viedokļa, kāpēc prioritārajos virzienos nav inovāciju kreditēšana un līdzīgas lietas?

Ja runājam par tādām inovācijām, kas saistītas ar jaunuzņēmumiem jeb "start-up", tad tas nav banku segments. Mēs zinām, ka apmēram puse no visām šāda veida inovācijām beidzas ar pilnīgu krahu. Mēs nevaram riskēt, jo mēs kreditējam faktiski no noguldītāju naudas. Mēs nevaram ik pa brīdim zaudēt pusi no visa ieguldītā. Lai attīstītu šāda veida inovācijas, ir speciālās programmas, fondi, instrumenti un riska kapitāls. Savukārt, ja runājam par tāda veida inovācijām kā, piemēram, uzlabojumi iekārtām, transporta parku zaļināšana utt., tad šādus aizdevumus mēs finansējam.

Pēdējā laikā biržā ir gandrīz vai bums ar uzņēmumu obligāciju emisijām. Jūs kaut kādā mērā saskatāt to kā konkurentu banku kreditēšanai?

Mēs ļoti atbalstām diversifikāciju šajā jomā. Mēs gribētu arī vairāk redzēt tieši akciju instrumentus, ne tikai obligāciju emisijas. Tas, ka uzņēmumi tiek kotēti biržā, padara mūsu ekonomiku ilgtspējīgāku. Nevar visas olas nest vienā groziņā un nevar visu finansējumu nodrošināt tikai caur kredītiem. Dažādām uzņēmumu attīstības fāzēm, dažādiem projektiem ir nepieciešami dažādi instrumenti. Ja uzņēmumam ir vajadzīgs ieguldījums kapitālā, tad labākie instrumenti ir finanšu tirgus instrumenti, piemēram, akciju emisija.

Ja runājam par pašiem uzņēmumiem, tad bankas jau ilgi sit trauksmes zvanus par to, ka ļoti daudziem uzņēmumiem ir negatīvs vai nepietiekams pašu kapitāls un līdz ar to nekāda kreditēšana pēc definīcijas nevar sanākt. Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, kopš ar uzņēmumu ienākuma nodokli netiek aplikta reinvestētā peļņa. Vai bankas ir sagaidījušas cerēto efektu?

Mēs lēmumu par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli ieviesām desmitgadi vēlāk, nekā to izdarīja, piemēram, igauņi, bet šobrīd mēs redzam pozitīvu ietekmi. Mēs redzam arī to, ka pēdējos gados tajā brīdī, kad uzņēmums ir nostiprinājis savu kapitāla bāzi, daudzi peļņu sāk izņemt dividendēs un sāk maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli, tāpēc arī šī nodokļa ieņēmumi šobrīd ir augoši. Tas ir pamatu pamats. Uzņēmumam vajag veselīgas finanses un pašu kapitālu, lai mēs vispār vērtētu, vai šis uzņēmums ir kreditējams.

Kā kreditēšanu pašlaik ietekmē ECB lēmumi par procenta likmju celšanu - gan iespējas un interesi par jauniem aizņēmumiem, gan spēju atmaksāt līdzšinējos aizdevumus?

Kā jau es teicu, likmes tiek celtas, lai slāpētu ekonomikas izaugsmi. Jo nauda ir dārgāka, jo projektam ir jābūt spēcīgākam, lai to varētu finansēt ar pozitīvu iznākumu. Ja ECB veic ekonomikas slāpējošus pasākumus, tad tā mēs arī to redzam - redzam piebremzēšanos visos virzienos. Savukārt, runājot ar uzņēmumiem, ar klientiem, mēs redzam, ka interese arī pie šādām likmēm saglabājas, un jāatzīst godīgi, ka situācija, kad mums bija nulle vai negatīvas likmes, nav norma. Likmēm vidējā un ilgtermiņā ir jābūt pozitīvām, varbūt nav jābūt 5%, bet ir jābūt pozitīvām.

Vai augošās likmes nav negatīvi ietekmējušas jau izsniegto kredītu atmaksu, jo daudzi kredīti tika ņemti tad, kad ECB likme bija nulle vai pat negatīva? Vai nav tā, ka daudzi kredītņēmēji bija pārrēķinājušies un tagad, kad likmes aug, rodas problēmas ar kredītu atmaksu?

Tajā brīdī, kad banka izsniedz kredītu, tā savos riska modeļos iekļauj šādus scenārijus. Neviena saprātīgi domājoša banka nepieņēma, īpaši runājot par hipotekāro kreditēšanu, ka visā kredīta ciklā likmes saglabāsies nulles līmenī, un kredītņēmēja kredītspēja tika rēķināta ar zināmu likmju diapazonu. Mēs esam daudz kritizēti arī par ļoti piesardzīgo kreditēšanu, bet tas, ko mēs šobrīd redzam, ka kredītportfeļa kvalitāte ir saglabājusies laba, finanšu sistēma ir stabila un arī šobrīd mēs varam kreditēt, atbalstīt uzņēmējus un ekonomiku attīstības virzienā.

Otra lieta ir inflācija. Ja ar likmju celšanu vēl varēja rēķināties, tad droši vien neviens nerēķinājās ar to, ka energoresursi pagājušajā gadā sadārdzinājās tik ļoti un par pārtiku vienā brīdī bija jāmaksā par 30% vairāk?

Protams, ka inflācijai ir milzīga ietekme uz katru no mums, bet tajā pašā laikā, kā jau minēju, portfeļu kvalitāte ir saglabājusies laba. Tas nozīmē, ka cilvēki ir varējuši pārstrukturēt savus izdevumus. Zināmā mērā talkā nāca arī tas, ka Covid-19 laikā palielinājās uzkrājumu apjoms, jo cilvēkiem bija ļoti ierobežotas iespējas tērēt līdzekļus.

Kā šobrīd notiek kredītņēmēju vērtēšana? Vai arvien biežāki kļūst gadījumi, ka kredīti netiek piešķirti, jo ir sašķobījusies potenciālā kredītņēmēja ienākumu plūsma?

Katrs kredīta ņēmējs, ja viņš šobrīd grib ņemt kredītu, tiek vērtēts šodien un ar skatu uz nākotni. Kreditēšana nav apstājusies, cilvēki iegādājas īpašumus un to darīs arī rīt, parīt un pēc mēneša.

Minējāt, ka bankas pašlaik palielina noguldījumu likmes. Vai ir redzamas izmaiņas banku klientu uzvedībā, vai palielinās naudas plūsma, kas no norēķinu kontiem aiziet uz termiņdepozītiem?

Es nevarētu teikt, ka kustība ir masveidīga, bet, protams, ir cilvēki, kas pārliek naudu no norēķinu kontiem uz depozītu. Tas varētu notikt daudz aktīvāk.

Kādas ir prognozes? Vai bankas šogad vēl turpinās palielināt depozītu likmes?

Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc cilvēki neaktīvi pāriet uz depozītiem? Vai tā ir piesardzība, ka naudu kaut kad drīzumā vajadzēs, ieraduma spēks vai termiņdepozītu likmes ir zemas salīdzinājumā ar inflāciju, un cilvēki meklē citas ieguldījumu iespējas?

Cilvēkiem ir salīdzinoši mazi uzkrājumi. Ja parēķina, ka kontā ir tūkstotis vai pāris tūkstoši eiro, tad 3% likme gadā nav liels ieguvums. Cilvēkiem kontos nestāv miljoni, lai procentos nopelnītu jau sajūtamas summas.

Krievijas sāktais karš Ukrainā ir licis ieviest plašas sankcijas. Kā bankām sokas ar piemēroto sankciju ievērošanu - cik šis process ir viegls, grūts? Cik lielas naudas summas bankās ir iesaldētas?

Bankas ļoti rūpīgi seko līdzi sankciju režīma ievērošanai. Pēc Latvijas Bankas datiem, maija vidū iesaldēti bija apmēram 72,5 miljoni eiro. Mēs, protams, gribētu, lai paši uzņēmumi, kas strādā ar konkrētajām valstīm, vairāk skatītos un analizētu sankciju režīmus. Paši uzņēmumi ļoti labi zina, kurā brīdī tas ir normāls eksports un kurā brīdī tas ir sankciju apiešanas mēģinājums, piemēram, caur Kazahstānu sūtot preces, kas domātas Krievijas tirgum. Bankas dara savu darbu, bet vajadzētu tomēr arī vairāk darbu darīt pa perimetru.

Jums kā bankām ir viegli saprast, uz ko ir jāattiecina sankcijas un uz ko nav, vai gribētos, lai normatīvie akti ir skaidrāki?

Es domāju, ka mēs jau esam pieraduši pie sankciju regulējuma un iemācījušies ar to strādāt, bet, protams, tas prasa lielu darbu, un tas prasa ļoti intensīvu komunikāciju ar bankas klientiem, jo tikai viņi zina patieso darījuma būtību un to, kas ir preces faktiskais galamērķis. Mums tas prasa būtisku darba ieguldījumu un komunikāciju. Es gan teikšu, ka nu jau visi saprot, kāpēc mēs uzdodam jautājumus, un nav vairs kāda, kas pēkšņi ir pamodies un "nokritis no plaukta".

Pēdējā laikā notikušas izmaiņas Latvijas banku tirgū - "Baltic International Bank" ir slēgta, atvēršanai gatavojas "Indexo Banka". Kā vērtējat šīs izmaiņas? Kā šī situācija ietekmē konkurenci?

Jebkurš veselīgs, normāls tirgus attīstās. Jūsu minētās izmaiņas nav vienīgās, kas tirgū notikušas, ir arī notikusi konsolidācija, kad "Industra Bank" nopirka "PrivatBank" aktīvus, ir notikuši arī citi darījumi. Tā ir dabīga tirgus attīstība. Šī brīža apstākļos, kad mums vairs nav prioritātes tranzītā apkalpot kaimiņvalstis, kad bizness ar Krieviju un Baltkrieviju nav redzeslokā, bankām ir jāatrod sava niša, un atrast nišu nav tik vienkāršs uzdevums. Mēs neuztveram ar sajūsmu, ka mūsu biedru skaits kļūst mazāks, bet uztveram šo procesu ar sapratni, ka katram laika posmam ir savi spēlētāji.

Vai šis process varētu turpināties? Vai visām bankām, kas iepriekš orientējās uz nerezidentu apkalpošanu, ir izdevies atrast jaunu nišu?

Es gribētu teikt, ka šobrīd šī konsolidācija ir notikusi un tās bankas, kas šobrīd tirgū darbojas, ir atradušas savu nišu. Jūs arī pieminējāt "Indexo Banku" - mēs pozitīvi raugāmies uz katru tirgus spēlētāju, kas ienāk tirgū. Tirgus nav vienkāršs, tas ir neliels, raudzīsimies, kādu nišu izvēlēsies jaunā banka, bet viennozīmīgi veselīgu konkurenci mēs vienmēr atbalstām un atbalstīsim.

Ik mēnesi no četru lielāko banku klientiem joprojām tiek izkrāpts apmēram miljons. Kādas ir prognozes, cik ilgi vēl krāpniekiem izdosies viņu shēmas? Ko darīt, lai to apturētu, jo šķiet, ka līdzšinējie centieni neko nav mainījuši?

Tādā ziņā esmu pesimistiska, vai kādreiz izdosies ar krāpšanu tikt galā simtprocentīgi. Domāju, ka nē, jo krāpnieki meklē arvien jaunus un jaunus veidus. Tomēr gribētu atzīmēt, ka pieaug arī novērsto krāpšanas gadījumu apmērs - 2021.gadā tie bija trīs miljonu eiro apmērā, savukārt 2022.gadā jau virs pieciem miljoniem eiro. Uz kopumā 2022.gadā izkrāpto līdzekļu apmēra, kas bija 12 miljoni eiro, gandrīz pusi spējām novērst. Protams, krāpnieki attīsta savu biznesu, bet bankas kopā ar tiesībsargājošām iestādēm ļoti daudz iegulda, lai krāpniecību pamanītu un novērstu. Šajā jomā mēs vēlētos lielāku iesaisti no telefonu operatoriem, jo telefonkrāpšana bieži notiek ar viltotiem numuriem. Mēs esam vērsušies pie mobilo sakaru kompānijām un pie viņu regulatora ar lūgumu aktīvāk iesaistīties krāpniecības apkarošanā.

Kāda ir viņu atbilde?

Atbilde ir tāda, ka viņi to dara katrs savu iespēju robežās. Ja šajā jomā ir nepieciešamas investīcijas, tad mēs aicinām tās apsvērt un tās veikt, jo mēs nedomājam, ka problēma varētu pazust, bet mums visiem kopā ir jātrenē muskuļi, lai atpazītu un novērstu krāpniecības mēģinājumus. Tam ir vajadzīga kopēja perimetra apsardze, ar bankām vien nepietiek.

Krāpnieki tipiski darbojas pārrobežu režīmā, lai grūtāk tos noķert. Kāda šajā kontekstā ir tiesībsargājošo iestāžu un arī banku pārrobežu sadarbība?

Ar tiesībsargiem mums ir izveidojies ļoti labs kontakts, mums ir arī darba grupa, kas regulāri apmainās ar informāciju par jaunumiem šajā jomā un kādā veidā ar to cīnīties. Protams, procesi, kas skar pārrobežas darbību, vienmēr ir ilgāki un sarežģītāki, bet mēs strādājam.

Kā bankām veicas ar ES taksonomijas prasību ieviešanu?

Ieviešam, bet tas nav vienkārši. Regulējums šajā jomā tikai top un sanāk tā, ka tu skrien paralēli ar regulējumu, kas tikai veidojas, jo gaidīt, kad regulējums izveidosies un tikai tad sākt skriet, tas būs daudz par vēlu. Mēs arī skatāmies no klientu pozīcijām un mēģinām klientiem atvieglot dzīvi, piemēram, strādājam pie CO2 kalkulatora radīšanas. Tas būs Baltijas līmenī un visām nozarēm, kas būtu rīks klientam, lai ar saviem datiem varētu veikt aprēķinus bez milzīga papildu darba. Mēs cenšamies paši, strādājam šajā jomā un domājam arī par klientiem.

Regulējums vēl tikai top, bet kā līdz šim uzņēmumiem, bankas klientiem ir veicies ar taksonomijas prasību ieviešanu?

Izpratne šobrīd vēl tikai veidojas. Jāsaka, ka bankas šajos jautājumos ir iedziļinājušās un spēj uz tiem paskatīties nevis tikai caur prasībām, bet arī priekšrocībām. Mums jāspēj uzņēmējdarbība attīstīt ilgtspējīgi, nevis tā, lai konkrētais bizness eksistētu vēl divus trīs gadus, bet vismaz divdesmit trīsdesmit gadus. Mēs daudz mācāmies paši un izglītojam klientus, jo uzskatām, ka zaļināšanas stāsts ir uz palikšanu un būs šīs un nākamās desmitgades būtiskākā prioritāte.

Kā bankas vērtē īstenoto FKTK pievienošanu Latvijas Bankai - ko parādījis jau pusgads, kopš Latvijas Banka pārņēmusi kredītiestāžu uzraudzību?

Mums ir ļoti paveicies ar uzraugiem, mums ir ļoti labs, konstruktīvs dialogs. Arī šobrīd, kad uzraugs ir Latvijas Banka, nekas nav mainījies, mēs turpinām aktīvi komunicēt, un mūsos ieklausās tajā brīdī, kad ir nepieciešams runāt par vadlīnijām un konkrētiem jautājumiem. Mēs jūtamies sadzirdēti, un apvienošanās ir notikusi labi, jo mēs nejūtam nekādus īlenus, kas līstu ārā no maisa pēc šī procesa.