"Rīgas siltums": vēlamies visu siltumenerģiju, kuru pašlaik kāds palaiž gaisā, novirzīt siltumtīklos

Kā tas ietekmē RS tarifu?

Svarīgākais, kas nosaka tarifa līmeni, tomēr ir AS "Latvenergo" termoelektrocentrāles (TEC). TEC būtība ir garantēt elektrības ražošanas jaudu, un siltumenerģija ir atlikuma produkts, kas rodas elektrības ražošanas laikā. Mūsu interese savukārt ir spēt maksimāli daudz šo siltumenerģiju ņemt pretī, lai tas būtu par maksimāli zemu cenu.

Ja "Latvenergo" nemainīs savu tarifu, tad RS mērķis ir vismaz līdz gada beigām noturēt arī savu tarifu esošajā līmenī. Savu siltumenerģijas tarifu arī pašlaik esam ievērojami samazinājuši. No vienas puses, attiecībā uz tarifu šobrīd strādājam ar nelieliem zaudējumiem, kas izlīdzināsies līdz gada beigām. No otras puses, ir jāapzinās, ka RS veido pusi no visa Latvijas centralizētās siltumapgādes apjoma, un gadā mēs piegādājam ap 3 miljoniem megavatstundu (MWh) siltumenerģijas. Turklāt RS nodrošina daudzu stratēģiski svarīgu objektu siltumapgādi, sākot no valsts pārvaldes un pašvaldības struktūrām, beidzot ar uzņēmumiem un Rīgas kā Latvijas lielākās pilsētas iedzīvotājiem. Tādēļ, no vienas puses, mums ir jārūpējas par to, lai tīkli būtu droši un siltumenerģija būtu vienmēr pieejama. No otras puses, ir jādomā, lai mēs varētu piedāvāt pēc iespējas izdevīgāku siltumenerģijas tarifu klientiem un lai tas būtu stabils, jo tam ziemas laikā ir svarīga loma gan daudzu iestāžu, gan uzņēmumu budžetos. Ja siltumenerģijas tarifs nepārtraukti mainās, tas rada diezgan lielu haosu klientiem, kuriem ir svarīga budžeta plānošana.

Otra izejviela ir šķelda. Ja jūs vairs neslēdzat fiksētos līgumus, tad kā notiek tās piegādes? Līgumi tiek slēgti uz mēnesi vai citiem īsākiem termiņiem?

Mūsu katlumājās viens siltumenerģijas ražošanas cikls ilgst nedēļu. Biržās šķeldu varam iegādāties gan uz konkrēto nedēļu, gan uz mēnesi, gan uz veselu ceturksni. Viss ir atkarīgs no piedāvājuma. Mēs paziņojam, kādu apjomu gribam iegādāties, un tālāk jau piegādātāji savā starpā cīnās ar cenas piedāvājumiem. Šis modelis ir labāks, jo, salīdzinot ar fiksētiem līgumiem, kuri mums bija vēl pašā enerģētiskās krīzes sākumā, tagad šķeldu pērkam divas reizes lētāk.

Cik proporcionāli daudz siltumenerģijas pašlaik tiek saražots no gāzes un cik no šķeldas?

Šogad no atjaunojamiem energoresursiem, kas ir šķelda, saražosim aptuveni 54% siltumenerģijas, pārējo no dabasgāzes. Vienlaikus RS iepriekš pieņemtais plāns paredz, ka 2026.gada beigās no atjaunojamiem energoresursiem sasniegsim 90% ražošanas apjoma. Mēs mērķtiecīgi turpināsim strādāt, lai sasniegtu šo mērķi, taču tehnoloģijas un projekti mainās, jo ienāk inovatīvākas tehnoloģijas un mainās kopējais skatījums uz enerģētiku pasaulē.

Vienlaikus ir jāuzsver, ka 70% no siltumenerģijas apjoma iepērkam no citiem ražotājiem - lauvas tiesu no "Latvenergo" TEC -, un 30% saražojam paši.

Kāds ir nākotnes redzējums?

Mēs šobrīd strādājam pie vidējā termiņa stratēģijas izstrādes 10 gadiem, kura ir jāapstiprina līdz finanšu gada beigām - 30.septembrim. Izstrādājot vidēja termiņa stratēģiju, ir ārkārtīgi svarīgi noteikt pareizo kursu un gala mērķi, kurp doties šim "kuģim". Svarīgi ir nevis tas, kur mēs piestāsim pa ceļam, bet uz kurieni šis kuģis dodas, kas ir gala mērķis.

Mēs analizējam un izvērtējam teju visus uzņēmuma procesus, meklējam atbildes uz tiem jautājumiem, kuri nereti izskan. Piemēram, kādēļ vispār ir vajadzīga centralizēta siltumapgāde, iespējams, katrā mājā ir savs siltumenerģijas avots, un ar to pietiek. Labi vai slikti, bet centralizētā siltumapgāde ir mūsu vēsturiskais mantojums, un mēs esam ne tikai lielākie Baltijā, bet arī vieni no lielākajiem Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Un šodien tas dod daudzus ieguvumus, jo centralizētajā siltumapgādē daudz vieglāk ir sasniegt klimata mērķus un kontrolēt emisijas. Tas var dot ieguvumus arī elektroapgādē, jo pēc dažiem gadiem Baltijas valstis atslēgsies no Krievijas un Baltkrievijas kopīgo elektrotīklu jeb BRELL sinhronizācijas sistēmas. Tas nozīmē, ka būs nepieciešama papildu jauda tīkla balansēšanai. Mēs esam liels spēlētājs, kurš šajā balansēšanas procesā varētu piedalīties, ieviešot, piemēram, elektrokatlus. Līdz ar to mēs varam iegūt divus labumus - gan piedalīties balansēšanas tirgū, gan iegūt daudz zemākas izmaksas, jo var veidoties arī situācija, ka kāds piemaksā par to, ka mēs patērējam elektroenerģiju. Biržā elektroenerģijas cenas mēdz būt arī negatīvas. Mūsu unikālā priekšrocība, kuras nav nevienam ārpus centralizētās siltumapgādes, - mums ir kur izmantot siltumenerģiju.

Ja runājam par šķeldu, tad tai arī ir vairākas kvalitātes gradācijas. Pagājušajā gadā galvenais uzdevums bija aizvietot Krievijas dabasgāzi, bet, ja mēs domājam ilgtermiņā, īsti pareizi nav kā kurināmo lietot kvalitatīvu koksni, jo to var izmantot lietderīgāk.

Mēs esam iesaistīti arī biedrībā "H2 energokopiena", kuras ietvaros mēs izskatām iespējas pārskatāmā nākotnē sākt ražot ūdeņradi. Te gan vienmēr ir spraigas diskusijas ar padomi un akcionāriem par to, ko no tā sagaidīt. Es vienmēr uzsveru, ka mēs ejam teritorijā, kurā neviens līdz šim nav bijis, un tādēļ ir arī neiespējami uzzīmēt šīs teritorijas karti. Šajā gadījumā ar kontrolētiem riskiem var iet soli pa solim - piemēram, veikt izpēti, īstenot pilotprojektu. Ja pierādās, ka pieņēmumi ir pareizi, var spert nākamo soli. Tādā veidā mēs varam audzēt savas zināšanas un izpratni.

Ūdeņraža gadījumā lielā mērā jautājums ir arī par "vistu un olu" - kurš ir pirmais? Pašlaik ūdeņradi zināmā apjomā izmanto tikai Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme". Lai ūdeņraža izmantošanai izveidotu valstī jaunu industriju, ir nepieciešams, lai to sāktu darīt kāds liels uzņēmums, piemēram, RS, "Latvenergo" vai vairāki lieli uzņēmumi kopā. Mēs varam radīt pilnīgi jaunu industriju, kas līdz šim valstī nemaz nav pastāvējusi. Ja runājam tieši par siltumapgādi, tad ūdeņradis dod iespēju ne tikai to izmantot transportā vai enerģijas uzkrāšanai, bet tālāk ražot sintētisko metānu, kas ir precīzs dabasgāzes aizvietotājs, tikai radīts mākslīgi un ir klimatneitrāls, bez piemaisījumiem. Protams, tas ir investīciju ietilpīgs projekts, bet, ja tas izdodas, valstī varam radīt pilnīgi jaunu industriju.

RS galvenais ieguvums ir tajā, ka visos manis minētajos procesos izdalās siltums, ko RS var lietderīgi izmantot. Ja nav iespēju šo siltumenerģiju izmantot un tas automātiski rada izaicinājumus ar izmešu emisiju kontroli, ir jāpērk emisiju kvotas, un tas visu procesu sadārdzina.

Protams, ka tā ir tālākas nākotnes vīzija, bet tas parāda labumu, ko var dot tādi uzņēmumi kā RS, un reizē parādīt virzienu, kurā šis "kuģis" dodas. Turklāt šis nākotnes virziens nozīmē, ka pašam RS tālākā nākotnē vairs nebūs mērķtiecīgi jāražo siltums. Mēs varētu būt tie, kas ņem pretī siltumenerģiju kā blakusproduktu no citiem un piegādātu to tiem, kuriem siltumenerģija ir vajadzīga.

Tieši tādēļ arī šogad esam atteikušies no tā, ka tiek runāts par apkures sezonu. Apkure ir iespējama jebkurā brīdī, kad tas ir vajadzīgs klientam, un ir atkarīgs tikai un vienīgi no ēkas īpašnieka. Piemēram, šogad Dziesmu un deju svētku laikā, ja tika izteikta tāda vēlēšanās, skolās, kurās dzīvoja dziedātāji un dejotāji, droši varēja pieslēgt siltumapgādi, lai izžāvētu salijušo apģērbu, un šādu iespēju izmantoja vairākas skolas.

Ja runājam par lielajiem klientiem, kas ir uzņēmumi, iestādes, namu pārvaldnieki, tad skatāmies vēl vienā virzienā, kur mēs kā pakalpojumu varam nodrošināt siltummezglu, jo mūsu klientiem jau nevajag siltumapgādes caurules un mezglus, viņiem ir nepieciešama siltumenerģija. Kādēļ klientiem būtu jāuztur savi tehniskie darbinieki, lai šos siltummezglus apkalpotu? Tas nav ne viņu bizness, ne vienmēr darbiniekiem ir pietiekamas tehniskās zināšanas. Tādēļ savas iespējas redzam, gan uzrunājot savus klientus par šādiem pakalpojumiem, gan vairāk izglītojot savus klientus. Piemēram, pie mums uz mācībām ir bijuši Rīgas 1.slimnīcas tehniskie darbinieki. Arī "Rīgas namu pārvaldnieks" plāno apmācīt diezgan lielu tehnisko darbinieku skaitu. Līdz ar to mēs ejam soli tuvāk klientiem, un varbūt kāds no viņiem arī nolems, ka prātīgāk ir siltummezglus uzticēt tiem, kas ar to nodarbojas ikdienā.

Ja turpinām par ilgtermiņa skatījumu, tad es jau pieminēju, ka 70% no siltumenerģijas šodien iepērkam no citiem ražotājiem, tādēļ RS lielākā vērtība ir siltumtīkli. Turklāt siltumtīkli arī ilgtermiņā paliks monopolstāvoklī. Līdz ar to siltumtīkliem ir jābūt kvalitatīviem un drošiem. Pašlaik RS izstrādes stadijā ir projekts, kā savienot Rīgas Daugavas labā un kreisā krasta siltumtīklus. Daudzi to nemaz nezina, bet pašlaik siltumtīkli abos Daugavas krastos nemaz nav savienoti. Tas ir jautājums arī par drošību, jo, redzot, kas notiek ģeopolitiski, ja notiek kāda sabotāža vienā vai otrā krastā, tad pašlaik nebūtu iespēja piegādāt siltumenerģiju no otras Daugavas krasta puses. Līdz ar to tas nav tikai biznesa, bet arī stratēģisks drošības jautājums.

Savukārt, kas attiecas uz ražošanu, it īpaši, ja savienojam siltumtīklus Daugavas labajā un kreisajā krastā, arī savu ražošanu gribam izlikt brīvā tirgū, lai uzvar labākais un lētākais. Tas arī būs dzinulis mums pašiem. Uzskatām, ka šī konkurence ražošanā samazinās siltumenerģijas cenu. Ieguldot siltumtīklos, klienti varēs saņemt drošākus un labākus pakalpojumus, neizjūtot tarifa pieaugumu, un, manuprāt, tas pat varētu samazināties.

Tāpat gribam sasniegt to, lai Rīgā 90% objektu ir pieslēgti centralizētajai siltumapgādes sistēmai, kā tas ir lielākajā daļā Skandināvijas pilsētu. Rīgā centralizētajai siltumapgādei ir pieslēgti aptuveni 76%. Tas ir vēl viens milzīgs potenciāls, kā attīstīties. Pašlaik tiek domāts par māju siltināšanu, dažādiem inovatīviem risinājumiem, kas, protams, samazinās siltuma patēriņu, un nozīmē, ka, ja pieslēgumu skaits paliktu nemainīgs, kāds tas ir pašlaik, tad 10-20 gadu laikā pārdotās siltumenerģijas apjoms samazinātos par kādiem 40%, varbūt pat 50%. Savukārt paplašinot siltumtīklus, ieviešot papildu pakalpojumus, izmantojot brīžus, kad elektroenerģijas cenas ir zemas, mēs šo apjomu varam atgūt. Pretējā gadījumā iznāk absurda situācija, ka, palīdzot klientiem kļūt energoefektīviem, mēs graujam savu biznesu.

Tādēļ RS mērķis ir kļūt par enerģijas apmaiņas platformu, kur ikviens var nodot sava darba procesā radušos lieko siltumenerģiju. Labāk to ir nodot mums bez maksas, nevis maksāt par izmešu kvotām un šo siltumenerģiju "laist gaisā". Mēs savukārt pārdodam savu pakalpojumu, nodrošinot šo siltumenerģijas piegādi klientiem, kuriem to vajag. Šis ir aspekts, kā redzam tālāko RS attīstību.

Vai jūs redzat, kas varētu būt šī siltuma piegādātāji bez "Latvenergo" TEC?

Bez abiem "Latvenergo" TEC ir arī mūsu meitassabiedrība "Rīgas BioEnerģija" ar 48 MW jaudu. Jau šī gada nogalē vajadzētu sākt strādāt jaunajai "Rīgas BioEenerģijas" biokurināmā katlumājai arī ar 48 MW jaudu. Siltumenerģijas tirgū darbojas arī "Juglas jauda" ar 18 MW, "Rīgas enerģija" ar 24 MW, "Eco Energy Riga" ar 15 MW, "Gren Rīga" ar 20 MW. Papildus tam pašlaik ir plāni par vēl piecu projektu īstenošanu, kuru kopējā jauda var sasniegt teju 200 MW. Tas nozīmē, ka neatkarīgo enerģijas ražotāju skaits palielinās, un mūsu skatījumā tas vēl jo vairāk nozīmē, ka tīkli būtu jāapvieno, lai būtu godīga un atklāta konkurence. Tirgus ir vislabākais regulators.

Vienlaikus RS katlumājās joprojām tiek ieguldītas lielas investīcijas. Ja jūs ejat prom no koncepcijas, ka RS pats ražo siltumu, kas ar šīm katlumājām notiks nākotnē?

Tos projektus, kas ir realizēti pēdējie, mēs pārveidojam tādējādi, lai tajos var izmantot zemas kvalitātes šķeldu jeb tā saucamo meža šķeldu.

Kas attiecas uz pārējām katlumājām, tad esam izvērtējuši situāciju, un īsti problēmu tur nesaskatām. Kas attiecas uz katlumājām, kurās izmanto dabasgāzi, tad ir jāsaprot, ka gāze kā kurināmais jebkurā gadījumā paliks - jautājums, protams, vai tā būs dabasgāze vai nākotnē sintētiski ražotā. Šīs katlumājas var ātri ieslēgt, ja tīklā rodas kādas problēmas vai ir problēmas ar kādu citu katlumāju un ātri ir nepieciešama rezerves jauda. It īpaši ziemā.

Tādēļ uz šo jautājumu ir divdaļīga atbilde. Viens ir šo katlumāju kalpošanas laiks un atmaksāšanās, kas daudzām no tām jau ir notikusi. Otrs - tās tomēr ir jātur rezervē dažādām neparedzētām situācijām. Piemēram, Zasulaukā vēl no 60.gadiem ir 175 MW gāzes katlumāja. No vienas puses, tā ir vēstures liecība un pašlaik tā netiek izmantota, no otras - tā ir darba kārtībā un nepieciešamības gadījumā ar to var apkurināt visu Rīgas Daugavas kreiso krastu.

Kopumā RS uzstādītā jauda ir virs 900 MW. Ienākot gan mūsu pašu jauno tehnoloģiju katlumājām, gan neatkarīgajiem ražotājiem, no savām vecākajām katlumājām nākotnē iespējams varēsim atteikties. Pašlaik izvērtējam arī visu RS nekustamo īpašumu struktūru, plānojot paturēt to, kas ir lietderīgs mūsu biznesam, un arī tā veicinot darbības efektivitāti.

No jaunajiem projektiem, kas pašlaik top, Vecmīlgrāvī ir plānota 8 MW jauda, Bolderājā - 12 MW, Ziepniekkalnā - 20 MW, kas būs koģenerācijas stacija ar 4 MW elektrības ražošanas jaudu. Imantā bija domāta stacija ar 50 MW jaudu, bet ar šo projektu pašlaik esam iepauzējuši, jo, iespējams, šeit izmantosim elektrokatlus. RS attīstības programmu mēs neplānojam vienkārši apturēt, bet varam to pielāgot nākotnes izaicinājumiem, kas ir šīs valdes mērķis. Piemēram, sākotnēji jaunajās katlumājās bija paredzēts izmantot augstākas kvalitātes šķeldu, to mainījām uz zemākas kvalitātes. Savukārt Imantā raugāmies uz tādas pašas jaudas elektrokatliem, nevis vairs uz šķeldu.

Protams, ka mēs skatāmies arī uz siltumsūkņiem, ūdeņradi un citām tehnoloģijām. Tomēr šeit jautājums ir par izmaksām. Vienlaikus 50 MW biomasas katlumājas izbūves izmaksas ir aptuveni 50 miljoni eiro. Elektrokatla izmaksas kopā ar visu aprīkojumu ir ap 5 miljoniem eiro. Racionālais saprāts jau pasaka, kas ir jāizvēlas.

Līdz ar to mēs ejam uz sākotnējo uzstādījumu, ka 2026.gada beigās mēs no atjaunojamiem energoresursiem sasniedzam 90% ražošanas apjoma, bet ir mainījies segums, ar kādām tehnoloģijām to panākt. Ja sākotnējā iecere bija šķeldas katlumājas, turklāt augstas kvalitātes šķeldas, tad tagad skatījums ir citādāks, pielietojot inovatīvas tehnoloģijas un meklējot ilgtspējīgākus risinājumus.

Kādas investīcijas pašlaik plānojat?

Ilgtermiņa kredītus mēs pašlaik plānojam 30 miljonu eiro apjomā, bet īstermiņa, kas vairāk ir paredzēti operatīvajām vajadzībām, 35-40 miljonu eiro apjomā. Tāpat mēs runājam ar starptautiskajiem aizdevējiem - ar Ziemeļu investīciju banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku u.c. - jau par lielākiem un jaudīgākiem nākotnes investīciju projektiem, piemēram, ūdeņraža ražošanu.

Jūs iepriekš teicāt, ka svarīgi ir saprast, kur ir gala mērķis. Līdz kuram laikam šos mērķus ir iecerēts sasniegt?

Raugāmies periodā līdz 2050. gadam. Ir arī jāsaprot, ka tāda tipa uzņēmumiem kā RS īstermiņa plāni neder. Ja uzbūvējam kādu katlumāju, mēs to nevarēsim mainīt nākamās desmitgades, ja ierokam kādu cauruli, mēs to nevarēsim rakt ārā pēc gada vai diviem. Ja kaut ko darām, ir jābūt pārliecībai, ka visas investīcijas tiks izmantotas pilnvērtīgi un panāksim maksimālu atdevi.

Arī mūsu akcionāru struktūra ir tāda, ka līdzīgās pozīcijās ir Ekonomikas ministrija un Rīgas dome. Tāpat ir privātie akcionāri un "Latvenergo". Visiem šiem akcionāriem arī zināmā mērā atšķiras ambīcijas. Mūsu akcionāriem norādām, ka 20-30 gadu laikā Stopiņi, Mārupe, visas citas Pierīgas teritorijas būs viena liela Rīga - būsim reālisti. Tādēļ, ja jau šodien redzam, ka varam kādas no šīm apkārtējām teritorijām pieslēgt centralizētajiem siltumtīkliem un sniegt pakalpojumus, tad kādēļ gan to nedarīt tikai tādēļ, ka pa vidu ir Rīgas robežzīme? Tas nebūtu pareizi, uzskatu, ka uz šiem jautājumiem ir jāskatās valstiski. Akcionāri to arī saprot.

Minējāt, ka ir iecere savienot siltumtīklus abos Daugavas krastos. Jums ir skaidrs, kā to izdarīt?

Jā.

No sākuma es ieskicēšu reālo situāciju. Piemēram, elektroenerģijas gadījumā ir pilnīgi vienalga, kur Latvijā atrodas tās ražotājs, galvenais, lai būtu pieslēgums tīkliem. Savukārt siltumenerģija, kuru saražo TEC-2, līdz, piemēram, Vecrīgai ceļo 9 stundas. Tas rada virkni izaicinājumu, jo ļoti precīzi ir jāplāno plūsmas, svarīga ir jaudu plānošana tīklā. Otra lieta -, kad padomju laikos izbūvēja siltumtīklus, tiem bija atšķirīgi cauruļu diametri. Tie pie TEC ir no 1,2 metriem un tad pakāpeniski samazinās, savukārt Vecrīgā jau ir ļoti maza diametra siltumcaurules. Tas nozīmē, ka mēs arī nevaram savienot krastus jebkurā vietā, jo caurulēm nebūs nepieciešamās caurlaides spējas. Jāvērtē, kur atrodas atbilstoša diametru pārvades tīkli. Piemēram, RS siltumtīkli vēsturiski nav izbūvēti Ķīpsalā, tādējādi viens no punktiem, kur varētu būvēt savienojumu, ir no Iļģuciema, caur Ķīpsalu uz Rīgas labo krastu. Otra potenciālā savienojuma vieta ir zem Salu tilta.

Proti, caurules tiktu nevis raktas zem Daugavas, bet tās atrastos zem tilta?

Jā. Ķīpsalas šķērsojuma vietā gan nāktos rakt zem Daugavas.

Tas viss ir ilgtermiņa plāns, kas varētu izmaksāt līdz desmitiem miljoniem eiro. Tiesa, pasaulē ir mainījušās materiālu izmaksas, un šie aprēķini ir jāaktualizē. Pirmsšķietami, protams, liekas, ka tas ir dārgi un vai to vispār vajag. Tomēr mūs apsvērumi un drošības faktori norāda, ka to vajag, jo no tā iegūstam visi.

Pašlaik runājam tikai par siltumenerģiju, bet ir jāsāk runāt arī par dzesēšanas tīkliem. Arī dzesēšanas sistēmas, ar kurām šodien ir aprīkotas visas jaunās biroju ēkas, darbojoties rada siltumu. Mēs RS sistēmas gribam veidot tā, lai spējam paņemt pretī arī šo atlikumsiltumu.

Tāpat daudzviet Rīgā joprojām ir vēsturiski izveidojušās "salas", kur nav centralizētās siltumapgādes tīklu - Vecmīlgrāvī, Bolderājā, Daugavgrīvā. Piemēram, Sarkandaugavā ir "flote" ar vecām katlumājām. Ja mēs savienotu tīklus, tad mēs varētu atbrīvoties no šiem siltumavotiem. Kā jau es minēju, gribam sasniegt mērķi, lai 90% ēku pilsētā ir pieslēgtas centralizētai siltumapgādei, kas ir atzīts efektīvs siltumapgādes veids Skandināvijā.

Kad abu krastu siltumapgādes sistēmu savienošana varētu notikt?

Vēl viens stāsts ir par "Latvenergo" TEC radīto siltumu. TEC primārais uzdevums ir elektrības ražošana ar kopējo jaudu 990 MW un kopējo siltuma jaudu 1617 MW. Ziemas laikā mēs varam savos siltumtīklos pieņemt siltumenerģiju, bet jautājums ir, kā to lietderīgi izmantot visu laiku, jo pašlaik reizēm tas vienkārši tiek atdzesēts un palaists atmosfērā. Mēs pašlaik par to runājam arī ar Klimata un enerģētikas ministriju, Ekonomikas ministriju, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, Rīgas domi, u.c. Mēs jau varam izlikties, ka tiek radītas inovatīvas sistēmas, ražota zaļā siltumenerģija, bet paralēli ne vienmēr lietderīgi tiek izmantots TEC radītā siltumenerģija. Ja domājam valstiski, tad viszaļākais siltums ir nesaražotais situms, un vistrakākais ir saražotu siltumu vienkārši palaist gaisā. Tieši tādēļ ir svarīga RS siltumtīklu attīstība, jo vēlamies visu siltumenerģiju, kuru pašlaik kāds palaiž gaisā, novirzīt savos tīklos. Tā padarot siltumapgādi efektīvāku un veicinot klimatneitralitātes mērķus. Tādēļ mums ļoti svarīgi ir audzēt tīkla kapacitāti, jo tas var strādāt arī kā milzīgs akumulators, lai siltumenerģija netiktu velti iztērēta. Turklāt, ja tīklā ir pieejama lēta siltumenerģija, tad kādēļ kādam vēlreiz tērēt līdzekļus, lai to speciāli ražotu? Lai šķeldu ražotāji labāk pārdod uz citām valstīm, vai koksni novirzām produktu ražošanai ar pievienoto vērtību, un no tā iegūst Latvijas ekonomika.

Nākotnē savukārt būtu jāvirzās uz to, lai siltumenerģijas nozarē izveidojas tāds pats tirgus, kāds pašlaik ir elektroenerģijai. Ideālā gadījumā, siltumenerģiju tāpat kā elektroenerģiju vai dabasgāzi varētu iegādāties no jebkura licencēta tirgotāja, bet RS būtu sadales sistēmas uzturētājs pēc analoģijas ar "Sadales tīklu" elektroenerģijas un "Gaso" gāzes gadījumā. Tieši tādēļ arī savu ražošanu gribam izcelt ārā atklātā konkurencē, lai arī mūsu kolēģi iespringst un viņiem ir jāsacenšas ar citiem tirgus dalībniekiem. Savukārt siltumtīklu sistēma tiktu uzturēta visiem pieejama, droša un ar atbilstošiem izmantošanas tarifiem. Pašlaik tomēr tarifu aprēķina sistēmā ir nepilnības. Piemēram, neviens nebija padomājis, ka var pienākt brīdis, ka mums par 100 miljoniem eiro ir jānopērk dabasgāze, bet, lai to izdarītu, mums ir nepieciešams aizdevums, kur vēl 1,5 miljonus eiro veido banku procenti. Šos banku procentus pašreizējā metodoloģija neļauj iekļaut tarifā. Tas nozīmēja, ka šī nauda bija jāatrod citos uzņēmuma ieņēmumos, jo tarifā to iekļaut nedrīkstējām. Tādēļ mēs aktīvi strādājam arī ar tarifa noteikšanas metodoloģiju, meklējot iespējas, ko uzlabot, lai tas nodrošinātu siltumapgādes uzņēmumu ilgtspēju, un domājam, ka pēc diviem gadiem tīkliem vajadzētu būt nodalītiem no ražošanas, kur tīklu sadales tarifs ir stingri regulēts, bet ražošanā ir brīvais tirgus, kur sacenšamies ar visiem citiem.

Vēl viena lieta, ko jūs minējāt, ir pakalpojumi un tas, ka ar siltumtīklu un siltummezglu apkalpošanu jānodarbojas tiem, kas kaut ko saprot no siltummezgliem. Pirms zināma laika Rīgas dome centās ieviest konkurenci, un siltumapgādes sistēmu apkalpošana un uzturēšana tika nodota uzņēmumam "Siltumserviss Rīga". Tas nozīmē, ka jūsu nodoms ir iet atpakaļ un konkurēt par šiem pakalpojumiem?

Mēs to redzam mazliet citādāk.

Ja kopumā raugāmies uz energoefektivitāti, tad Rīgā salīdzinājumā ar citām Baltijas valstu lielajām pilsētām vēsturiski bija salīdzinoši zems siltumenerģijas tarifs. Tādēļ māju īpašniekiem nebija īstas motivācijas kaut ko mainīt - papūlēties un nosiltināt mājas, parūpēties par iekšējiem tīkliem utt. Krīze daudziem atvēra acis uz to, cik ļoti Rīga atšķiras no Viļņas vai Tallinas. Tāpat, izvēloties pakalpojumus, es ļoti aicinātu izvērtēt, kas patiesībā strādā šajās firmās un vai nav tā, ka tur ir tikai divi pārdevēji un viens uz renti paņemts tehniskais darbinieks, kas vienlaikus apkalpo vēl trīs citas firmas, un tad, kad gadās problēmas, nav neviena, kas tās risina. Arī normatīvajā regulējumā skatījums uz šīm lietām ir ļoti inerts. Piemēram, Konkurences padomes viedoklis ir, ka mums nevajag iesaistīties, jo tas ietekmētu konkurenci. Tādēļ arī esam sapratuši, ka RS šajā tirgū iesaistīties nevar, jo tas uzreiz rada barjeras no kontrolējošo institūciju puses. Viens no veidiem, kā to darīt, ir iesaistīties energoefektivitātes programmās. Ja vēlamies sakārtot ēku energoefektivitāti Rīgā, nevaram iet pa solīšiem - sakārtot vienu mājiņu, otru mājiņu, trešo mājiņu -, ir jābūt kārtīgai programmai. Tad tādi lieli uzņēmumi kā RS kopā ar finanšu nozari, kopā ar lieliem namu apsaimniekotājiem sistemātiski arī varētu namus sakārtot, ņemot tās pa lieliem blokiem Rīgas apkaimēs. Konkrēti mūsu uzdevums būtu modernizēt siltumtīklus ēkās.

Vienlaikus ēku iekšējās inženierkomunikācijas īsti nav mūsu bizness, bet varbūt tam var izveidot meitassabiedrību. Turklāt, ja uzņēmums, kuram ir regulēti tarifi, nodarbotos ar vēl kaut ko citu, tas vienmēr raisītu jautājumus. Tādēļ to visu vislabāk ir nodalīt. Vienlaikus, jā, mums joprojām ir darbinieki, kuri ir ar nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, un mēs gribētu, lai šis profesionālais un vērtīgais resurss nepazūd, bet jēgpilni un mērķtiecīgi tiek izmantots. Savukārt tālākais punkts, līdz kuram ietu RS, ir ēkas siltummezgls. Tas būtu loģiskais sadalījums.

Tomēr arī meitassabiedrības gadījumā jums pārmetīs, ka jūs kropļojat konkurenci.

Vislabākais regulators ir tirgus. Ja izveidojam kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu, tad klienti paši izlems.

Visiem jūsu plāniem būs vajadzīgs arī finansējums, un Finanšu ministrija nesen valdībā prezentēja plānu par kapitāla tirgus attīstību, kur kā viens no uzņēmumiem, kurš varētu emitēt obligācijas vai akcijas, ir minēts arī RS. Kapitāldaļu turētājiem līdz 15.augustam ir jāsniedz savs viedoklis. Vai jums ar Rīgas domi un Ekonomikas ministriju par to ir notikušas sarunas? Un ko jūs gribat - vai jūs pēc tā redzat vajadzību?

Kopumā ideja ir laba, bet jautājumi, kā vienmēr, ir par detaļām. Es nezinu, kā to var izdarīt ar tādu kapitāldaļu proporciju, kāda akcionāriem ir RS, jo pašlaik Rīgas domei un Ekonomikas ministrijai ir vienāds akciju skaits. Tādēļ tas drīzāk ir jautājums akcionāriem.

Tomēr akcionāri, visdrīzāk, nāks pie jums un jautās - vai jums šādu naudu, kuru var piesaistīt kapitāla tirgos, vajadzēs vai jūs visu varat sasniegt ar banku kredītiem?

Protams, ka, piemēram, obligāciju emisija būtu ļoti noderīga, jo, ejot cauri šim procesam kapitāla tirgū, uzņēmums vienlaikus saņem kvalitātes zīmi, un pēc tam daudz vieglāk ir runāt arī ar starptautiskajiem aizdevējiem, un tad jau esam citā līgā. No šī viedokļa pilnīgi noteikti uz to būtu jāvirzās. Bet, kā jau es minēju, mūsu vērtējumā, piemēram, akciju emisiju gadījumā sarežģījumi būtu saistīti ar akcionāru struktūru, bet tas ir jautājums pašiem akcionāriem, jo iespējams viņiem ir plāns, kā to sakārtot.