Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome ieskicē ļoti nepatīkamu tendenci ar graudkopjiem

Neraugoties uz lietu, kurš Latvijā parādījās jūnija vidū, joprojām milzīga problēma ir sausums. Kāda ir situācija pašlaik?

Mēs sazinājāmies ar cilvēkiem no dažādiem reģioniem, un situācija ir ļoti atšķirīga. Ir vietas, kur ir lijis stipri, un ir vietas, kur ilgstoši nebija nolijusi neviena pile. Turklāt, protams, ka tādas vienreizējas lietus gāzes neko neglābs. Ir augi, kuri jau ir neatgriezeniski bojāti. Piemēram, būs daudz mazākas labības ražas, jo daļa augu ir vienkārši nokaltuši un aizgājuši bojā. Savukārt lopkopībā, ja gadā zāli mēs pļaujam trīs un dažās vietās pat četras reizes, tad šogad pirmais pļāvums ir bijis ļoti mazs. Tas gan nav nekas neparasts, un arī iepriekš ir bijuši sausuma periodi, bet parasti ar otro un trešo pļāvumu zāli savāc tik daudz, ka lopiem pietiek. Šogad ir tā, ka pēc pirmā pļāvuma sausuma dēļ nekas vispār vairs neaug. Atāla nav. Mēs arī runājām ar kolēģiem, un viņi saka, ka šobrīd ir slikti, bet kā būs turpmāk - mēs nezinām. Ja laikapstākļi mainīsies, būs lietus un zāle izaugs, tad varbūt gadu mēs izvilksim. Taču, ja turpināsies kā pašlaik, tad gan būs traki. Dabu ir ļoti grūti prognozēt.

Turklāt situācija ļoti atšķiras reģionāli.

Jā. Mums it kā šķiet, ka Latvija ir maza valsts, bet ļoti atšķirīgas situācijas Alūksnes pusē, Liepājā vai Rēzeknē, Ludzā. Tāpat ir svarīgi, kāda ir augsne. Vienā augsnē ūdens ir uzkrājies vairāk, citā ir tikai putekļi un tur vispār nav nekāda mitruma. Arī braukājot apkārt, redzams, ka ir lauki, kas izskatās labi, un ir vietas, kur iesēti vasarāji, kas vispār nav uzdīguši.

Graudkopībā to, kāds ir bijis gads, mēs zināsim tikai tad, kad sāks kult graudus un būs skaidrs, cik tonnu no hektāra spēsim novākt. Turklāt situācija no lauka uz lauku var atšķirties pat vienā saimniecībā.

Dārzkopībā, piemēram, dārzeņu laukus vēl var laistīt, bet nākamā problēma ir tā, ka sāk pietrūkt ūdens. Mēs jau redzam pat situācijas, kur sāk izžūt akas un cilvēkiem jādomā par dzeramo ūdeni.

Citreiz cilvēki saka, ka tie lauksaimnieki visu laiku čīkst, viņiem viss ir slikti un vajag tikai subsīdijas. Taču bieži cilvēki vienkārši neredz dabas ietekmi uz lauksaimniecību. Tagad arī rīdzinieki, braucot pa pilsētu, redz, kāds ir zāliens - tas ir vienkārši dzeltens un ir pliki putekļi. Tādēļ man šķiet, ka nu jau katrs redz sausuma ietekmi un kāda izskatās apkārtne.

Vai ir kāds reģions, kur situācija ir labāka?

Līdz jūnija vidum vissliktāk izskatījās centrālā Vidzeme un centrālā Kurzeme. Mani kolēģi Kurzemē teica, ka ir vietas, kur divus mēnešus nebija ne pilītes lietus. Tāda reģiona, par kuru varētu teikt, ka ir labi, principā nav.

Amatpersonas runā arī par ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu. Vai no tā būtu kāds labums? Ko tas reāli lauksaimniekiem dotu?

Es sākšu ar to, ka mēs par piena cenām esam rakstījuši vēstules gan Saeimas deputātiem, gan premjeram, gan zemkopības ministram ar lūgumu izsludināt ārkārtējo situāciju. Vienlaikus mēs paralēli esam runājuši arī ar bankām, ar dažādām iestādēm, ar kurām lauksaimniekiem ir saskare. Gala secinājums varētu būt tāds, ka mēs, visdrīzāk, gribētu, lai vienkārši publiski pasaka, ka ir ārkārtēja situācija, jo likumā noteiktais ārkārtējais stāvoklis nes līdzi dažādas juridiskas nianses. Piemēram, bankas saka, ka, ja kādā nozarē vai lauksaimniecībā kopumā tiek izsludināta ārkārtējā situācija, viņi varētu sākt aizdomīgi skatīties uz lauksaimnieku finansēšanu. Mums jau tā ar bankām ir dažādas grūtības, dažādi iet, un mēs ilgstoši runājam, kā varētu kreditēt vairāk. Mēs noteikti negribētu, lai šobrīd kreditēšana apstājas vēl vairāk. Līdz ar to tas nav tik vienkārši.

No otras puses, lauksaimniekiem ir saistoši dažādi sasniedzamie rādītāji. Lai mēs pieteiktos dažādiem maksājumiem un piedalītos projektos, mums ir jāuzrāda gan finanšu un ekonomiskie mērķi, gan ieņēmumi no platības, gan dzīvnieku skaits u.tml. Par visu to pēc tam ir jāatskaitās! Ja mēs šos mērķus neizpildām šādas situācijas dēļ, tad mums būtu svarīgi, lai iestādes nāk pretī, saprot un ļauj pagarināt termiņu, kurā mums šie mērķi ir jāsasniedz. Tādēļ mums ir svarīgi, lai visas uzraugošās, pārraugošās un sadarbības institūcijas saprot, kas šobrīd nozarē notiek. Lai nav tā, ka ļoti formāli paskatās uz kaut ko, kas nav izpildīts, un uzreiz piemēro soda sankcijas. No tā mēs gribētu izvairīties.

Jāsaka gan, ka bankas mums vairākkārt ir teikušas, ka tām nav ne mazāko problēmu ar lauksaimniekiem, jo neviens lauksaimnieks pie viņiem nenāk prasīt termiņa pagarinājumu, pārkreditēšanu vai procentu maksājumu atlikšanu. Lauksaimnieki ir vieni no disciplinētākajiem maksātājiem, viņi negrib nevienam palikt parādā. Tāpēc lauksaimnieks cietīsies līdz pēdējam brīdim, jo negrib, lai sašķobās ilgtermiņa attiecības ar banku. Mums ir svarīgi, lai arī citas institūcijas, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, skatītos plašāk, nevis tikai pēc normatīvu burta.

Tas ir svarīgi, un mēs domājam, ka arī valdībai - augstākajām valsts amatpersonām - vajadzētu paziņot, ka situācija ir ārkārtēja.

Kā ir ar apdrošināšanu?

Es esmu dzirdējis, ka ir arī apdrošināšanas polises pret sausumu, bet tās netiek piedāvātas daudz un tās ir dārgas. Ir lauksaimnieki, kas šo apdrošināšanas veidu ir izmantojuši. Es neesmu pārbaudījis, bet man ir teikuši, ka šādās polisēs var būt arī punkts, ka ārkārtējās situācijas gadījumā šī polise nedarbojas. Tas ir "force majore" gadījums, kad apdrošinātājs no līguma var atkāpties. Tad tas būtu vēl jocīgāks signāls, jo, ja mēs lauksaimniekiem sakām, lai viņi apdrošina savas platības, viņi to par saviem līdzekļiem izdara, un pēc tam šī polise nestrādā, jo valstī ir izsludināta ārkārtējā situācija… Tad valstij to vajadzētu kompensēt, pretējā gadījumā var iznākt, ka mēs kādu sodām par to, ka viņš ir labprātīgi centies mazināt riskus.

Tādēļ visi šie jautājumi ir neviennozīmīgi, bet situācija ir smaga un ārkārtēja.

Tomēr jūsu teiktais nozīmē, ka apdrošināšana pret sausumu līdz šim nav bijusi populāra?

Nē, tā nav populāra. Bet es varu arī teikt, ka es pēdējā desmitgadē atceros vienu līdzīgu pavasari, bet pēc tam vasarā visi tika galā. Tā kā sausuma periodi pie mums ir tiešām reti, apdrošināšana ir diezgan dārga, jo tai ir maz klientu.

Tomēr, ja vēl pirms desmit un pat pieciem gadiem apdrošināšana lauksaimniecībā nebija īpaši izplatīta, tad tagad tas ir mainījies?

Gan pieprasījums, gan piedāvājums palielinās no abām pusēm. Piemēram, šogad gan ar Zemkopības ministriju (ZM), gan Latvijas Apdrošinātāju asociāciju esam runājuši, ka pret tādu aukstumu, kāds bija šajā pavasarī, varētu apdrošināt arī augļkoku un dārzeņu audzētājus. Šādi produkti vēsturiski nav bijuši pieprasīti, bet, ņemot vērā, ka tagad šādi apstākļi parādās, jautājums ir, cik šādu apdrošināšanas ņēmēju būtu un cik šāda polise varētu maksāt. Abām pusēm sēžoties pie galda, mēs šādus jautājumus varam atrisināt. Jāsaka, ka Apdrošinātāju asociācija vienmēr ir atsaukusies un mēs esam tikušies un runājuši. Mūsu sadarbība ir laba. Protams, gribētos labākus nosacījumus un labākus piedāvājums, bet tā vienmēr ir divpusēja vienošanās. Arī apdrošinātājiem vajag noteiktu klientu skaitu, lai vispār būtu iespējams piedāvāt produktu par cenu, kas ir pieņemama lauksaimniekam.

Meteorologi saka, ka Latvijā vasaras kļūst arvien sausākas un karstākas. Vai Latvijā, tāpat kā dažās dienvidu zemēs, lauksaimniekiem būtu jāsāk domāt par laistīšanas sistēmu ieviešanu?

Te ir jāskatās, par kurām kultūrām mēs runājām. Ja mēs runājam par augļu koku dārziem un ogulājiem, tad Latvijā jau uzstāda laistīšanas iekārtas un sistēmas. Ja mēs runājam par graudkopību, tad es tiešām nevaru iedomāties, cik gados šādas investīcijas varētu atmaksāties. Tie ir milzīgi ieguldījumi. Jāsaka gan, kad mēs aizbraucam uz Itālijas vai Spānijas dienvidiem, tad mēs šādas laistīšanas iekārtas redzam, un tā viņiem ir ierasta prakse. Klimatam kļūstot karstākam, varbūt tas ar laiku tiks ieviests arī Latvijā. Ir dzirdēts arī par piedāvājumiem. Tomēr, manuprāt, tas šobrīd ir atkarīgs no tā, ko audzē. Visām kultūrām es nevaru iedomāties, ka šādas investīcijas būtu iespējams atpelnīt. Varbūt mēs līdz tam nonāksim, bet visur būs pamatā jābūt aprēķiniem, cik tas izmaksā un vai to atmaksājas vai neatmaksājas darīt. It īpaši, ja platības ir lielas.

Uz kādu palīdzību no valsts šobrīd cer lauksaimnieki?

Kā minēju iepriekš, pirmkārt, no valsts puses mēs ceram uz sapratni. Tas nozīmē, ka uz lauksaimnieku saistībām būtu jāskatās nevis pēc burta, bet jāsaprot, kāda ir situācija, un no visu iestāžu puses lauksaimniekiem jāpanāk pretī.

Otrkārt, Saeimas Pieprasījumu komisijā mums zemkopības ministrs teica, ka nu jau vairākkārt ir ticies ar Eiropas lauksaimniecības komisāru un ir cerības, ka būs lēmums par Eiropas ārkārtas rezerves fonda līdzekļu izmantošanu, ko izmaksātu visām cietušajām valstīm. Vienu daļu līdzekļu varētu piešķirt Ukrainas pierobežas valstīm Ukrainas graudu eksporta radītās situācijas dēļ. Tad Itālija, Spānija un Portugāle pretendē uz kompensācijām sausuma dēļ. Savukārt Latvija un Lietuva varētu saņemt atbalstu piena cenu krituma dēļ, jo nu jau piecus mēnešus mēs strādājam zem pašizmaksas. Tādēļ mēs ceram uz atbalstu no Eiropas kopējiem līdzekļiem.

Kas attiecas uz Latvijas valsts budžetu, tad mēs ar zemkopības ministru esam par to runājuši un mūsu nostājas sakrīt. Proti, ja mēs nonākam līdz situācijai, ka kādai no nozarēm ir apdraudēta pastāvēšana, valstij ir jānāk palīgā. Pat tad, ja tā ir īstermiņa krīze, mēs nedrīkstam nonākt situācijā, ka, tirgum atkopjoties, nozare ir tik novājināta, ka nespēj turpmāk strādāt. Mūsu pamatuzdevums ir lauksaimniecību attīstīt tā, lai mēs spētu sevi pabarot ar pilnu pārtikas klāstu. Mēs to uzskatām par nacionālās drošības jautājumu.

Šobrīd mēs to izdarīt varam. Bet, pieņemot lēmumus, skatoties un analizējot situāciju, sekojot līdzi tam, kā attīstās ilgtermiņa vai īstermiņa problēmas, mums ir jādomā, lai šī situācija nepasliktinās un kāda no nozarēm "neizkrīt ārā". Visām nozarēm ir jābūt pilnvērtīgai spējai strādāt un mums pašiem jāspēj sevi pabarot. Tas tiešām ir izšķiroši, un mēs to uzskatām par pamatjautājumu.

Tomēr, ja šogad Latvijā neizaugs graudi, tos ievedīs…

Jā, un tur ir problēma. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē un pēdējos 30 gadus mums likās, ka visu var atvest. No tāda viedokļa īstenībā Latvijā nav jāaudzē graudi, tos var izaudzēt arī citur, bet tad atnāca Covid-19 pandēmija, vienā dienā aizvēra robežas un izradījās, ka visu nemaz nevar atvest. Un tajā brīdī mēs saprotam, ka mums ir vajadzīga pašpietiekamība.

Jā, mēs saražojam dažādus produktus vairāk, nekā paši patērējam, un tos mēs eksportējam. Bet mēs nedrīkstam pazaudēt pārtikas ražošanas nozares pilnībā, nonākot situācijā, ka Latvijā to gluži vienkārši nav. Tas nozīmētu to, ka valsts nespētu pati sevi pabarot, un tas valstiski nav pieļaujami. Tādēļ atkal un atkal jāatgādina, ka valsts spēja pašiem sevi nodrošināt ar pārtiku ir nacionālās drošības jautājums. Tādēļ vēl tolaik, kad sākās Covid-19 krīze, ZM sasauca darba grupu, un pirmais jautājums, kas parādījās, bija, vai mēs spējam sevi pabarot? Tādā kontekstā ļoti ilgu laiku neviens vispār nebija domājis. Tad arī kopīgā darbā identificējām problēmas. Piemēram, sākās problēmas ar iepakojumu. Mēs varam saražot pārtiku, bet mēs to iepakojam importētā iepakojumā. Soli pa solim mēs risinājumu atradām, un tad arī robežas atkal atvērās, bet vienu brīdi likās - kā mēs ar to vispār tiksim galā? Arī skatoties uz karu Ukrainā, neviens no mums nevarēja pat iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt! Valstij, kura pati nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku, ir milzīgs apdraudējums. Tāpēc mēs spēju sevi pabarot uztveram kā nacionālās drošības jautājumu. Ir ļoti daudz tālejošu seku un dažādu darbību, kas būtu jāveic, lai mēs turpinātu būt šādā stāvoklī.

Tas ļoti labi sasaucas ar zemkopības ministra teikto par ēdināšanu skolās un projektu "Bērnības garša nākotnei". Ministra uzstādījums ir, ka mums jau no mazotnes ir jāradina savus bērnus ēst vietējo pārtiku, kuru skolām un bērnudārziem piegādā vietējie ražotāji. Tas ir arī liels drošības jautājums, jo, ja notiek kaut kas slikts, skolas un bērnudārzi nestrādās, bet strādās tiem izveidotā vietējās pārtikas apgādes sistēma, kuru var izmantot arī citām vajadzībām. Varbūt šobrīd tas nešķiet nozīmīgi, bet tam ir ilgtermiņa jēga.

Jāpiebilst gan, ka, runājot par vietējās pārtikas īpatsvaru pašvaldībās un arī pasākumos, mēs arī gribētu saprast, kā šogad tiek ēdināti Dziesmu svētku dalībnieki un vai tiešām būs par valsts nodokļu maksātāju naudu nopirkta tieši vietējā pārtika - dalībniekiem, brīvprātīgajiem, darbiniekiem, personālam un visiem citiem, kuriem pienākas brīvpusdienas? Mēs gribēsim zināt, kādi produkti un no kā ir nopirkti, jo tā ir mūsu valsts iedzīvotāju nodokļu nauda. Var jau būt, ka ar iepirkumu un tā rezultātu viss ir labi, bet mums to visu gribētos zināt, redzot to, kā iet ar zaļajiem iepirkumiem un kā mums gāja ar Rīgas pašvaldību. Jāsaka, ka lauksaimnieki patiesi bija sašutuši, un ar Rīgas pašvaldību mums sanāca konflikts. Var jau būt, ka kādam tas var nelikties svarīgi, neiedziļinoties situācijā pēc būtības, jo strīds bija par pašvaldības lēmumu izsludināt Ziemassvētku laikā un īstenot šā gada janvārī pašvaldības pasākumos pasniegt tikai veģetāru ēdienu, kas nozīmē pilnīgu gaļas produktu izslēgšanu no pārtikas iegādes. Rīgas mērs Mārtiņš Staķis stāstīja, ka viņš pievienojās veģetārismu un vegānismu slavinošajai kampaņai, lai veicinātu veģetāru ēdienu patēriņu, bet tad, kad mēs mēneša garumā sekojām jaunumiem un skatījāmies, kādas ir receptes, kuras izmantoja šajā kampaņā, tad secinājām, ka uzsvars tiek likts tieši uz vegānismu un ka vairāk nekā 50% bija no importa produktiem. Turklāt ne tikai importa produktiem, bet arī produktiem, kurus Latvijas klimatiskajos apstākļos izaudzēt nav iespējams - piemēram, avokado, kokosriekstu produkti (eļļa), augu piens u.c. Turklāt nevienā receptē sastāvdaļu sarakstā mēs neatradām govs pienu vai sieru, olas un citus Latvijas iedzīvotājiem tradicionālus ikdienas uztura produktus. Tas nav pareizi. Mēs saprotam, ka visiem nav jābūt gaļēdājiem un cilvēki var brīvi izvēlēties, ko ēst un ko neēst. Ne jau par to šajā stāstā ir runa. Te ir svarīgi saprast, ka situācijā, kad Latvijas galvaspilsētas mērs pievienojas kampaņai, kura reklamē importu, tas mums - Latvijas lauksaimniekiem - liekas, maigi sakot, nepareizi. Mums ir izcili labi uzņēmumi, kuri audzē ļoti kvalitatīvus dārzeņus un gatavo no tiem produkciju, pārstrādātāji ražo arī veģetārus un vegānus ēdienus. Tur tiešām ir, no kā izvēlēties, un tā nebūt nav vienveidīga pārtika.

Ja mēs atgriežamies pie sausuma, kādas ir prognozes par šā gada labības ražu?

Kā jau es minēju, reālo situāciju mēs redzēsim tikai tad, kad sāksies graudu kulšana. Tomēr graudkopji saka, ka šogad varētu būt aptuveni puse no ražas, kāda ir bijusi labos gados. Ja būs vairāk, tad tas būs ļoti labi.

Kā tas ietekmēs graudu cenu? Protams, to nosaka biržā, bet arī starptautiskā situācija ar Ukrainu kā lielu graudu piegādātāju nav īpaši uzlabojusies.

Kā jau jūs pareizi minējāt, graudu cenas būs atkarīgas no tā, kas notiks pasaulē, un tās nosaka starptautiskā biržā. Turklāt ne jau mums vieniem ir karstums un sausums. Tas ir arī visā pārējā Eiropā. Kas attiecas uz Ukrainu, tad Ukrainas kolēģi saka, ka viņi ir spējuši apstrādāt apmēram 70% no tām platībām, kādas ir parasti. Vienlaikus viņiem ir vēl nepārdoti graudi no iepriekšējā gada ražas un, lai iegūtu līdzekļus, viņi ir gatavi pārdot arī par ļoti zemām cenām. Eiropas tirgū gan šie graudi nonāk jau ļoti tuvu tai cenai, kas ir biržas cena. Savukārt izvest no Ukrainas graudus tādos apjomos, kā viņi to ir darījuši kādreiz, šobrīd nav iespējams. Arī Melnās jūras ceļš, par kuru ir vienošanās, nodrošina daudz mazākus apjomus, nekā ir bijuši kādreiz.

Tādēļ cenas lielā mērā būs atkarīgas no tā, kā attīstīsies notikumi Ukrainā. Bet, protams, graudu cenas nosaka ne tikai Eiropa, bet visa pasaule kopumā. Tādēļ šobrīd ir grūti

prognozēt. Sliktākais graudkopībā ir tas, ka pagājušajā gadā pirktie minerālmēsli bija par ļoti augstu cenu, tādēļ ir ļoti augsta graudu pašizmaksa. Ja graudu cenas kritīsies, ir liela iespēja, ka graudkopji strādās ar mīnusiem. Pašlaik tomēr ir tā, ka graudkopjiem bija dārga sēkla, dārgi minerālmēsli, pērn arī dārga degviela, bet pretī ir potenciāli maza raža un zemas cenas. Tas par situāciju neko pozitīvu nerāda. Gaidīsim rudeni.

Savukārt piensaimniecībā smaga situācija ir jau teju pusgadu. Cik lopkopju jau ir pateikuši, ka ar piensaimniecību vairs nav jēgas nodarboties?

Liela daļa piensaimnieku, īpaši mazās saimniecības, nav nevalstisko organizāciju biedri, tādēļ mēs precīzi to nevaram pateikt. Taču mēs zinām ganāmpulkus, kuri ir likvidēti. Būtiskākais ir tas, ka pat ļoti labas, kvalitatīvi strādājošas un lielas saimniecības liek uzsvaru uz to, ka samazinās ganāmpulkus. Nevis likvidēsies pavisam, bet samazinās lopu skaitu. Galvenais iemesls ir tas, ka viņi nespēj savākt barību, lai visus lopus pabarotu. Ir arī dzirdēts, ka daļa saimniecību - lielākoties vidējās un mazās -, šobrīd lopbarību pat nemaz nevāc, jo piens ienes tik maz naudas, ka lopbarības savākšanu nemaz nevar nofinansēt. Tas nozīmē, ka tās vērsies ciet rudenī. Šobrīd viņiem vēl ir barība, ko dot lopiem, kaut kāda nauda par pienu ienāk, bet viņi vairs neiegulda jaunas barības vākšanā, kas nozīmē, ka rudenī tās vērsies ciet. Jācer, ka tas nebūs milzīgos apjomos, jo lielākā daļa piensaimnieku tomēr cenšas izdzīvot. Ir pat dzirdēts, ka lauksaimnieki pārdod savus mežus, lai varētu izdzīvot līdz brīdim, kamēr krīze beigsies.

Šobrīd krīze, jūniju ieskaitot, ilgst jau piecus mēnešus. Mēs kopā ar Saeimas deputātiem apmeklējām "Ločmeļu" saimniecību, un tur saimnieki saka, ka kopš februāra katrs izslauktais piena litrs rada 2,5 eirocentu zaudējumus. Cik ilgi tu tā vari strādāt?

Jautājums ir, kas notiks rudenī. Kas notiks ar Igaunijas tirgu un viņu jaunās "E-piim" rūpnīcas atvēršanos. Mēs redzam, ka Latvijā un Lietuvā piena cena nokrita pirmā, bet tagad tā mazinās arī citur Eiropā. Tiesa, ne tik ļoti kā Latvijā, bet arī krītas. Nīderlande un Īrija pašlaik iet uz lopu skaita samazināšanu, tostarp CO2 izmešu dēļ. Ja tiešām tā būs - ja Īrija un Nīderlande samazinās lopu skaitu -, būs mazāk piena, lielāks pieprasījums un cena kāps. Tirgus ir svārstīgs. Latvijā situācija ir tāda, ka mums piena cena pēdējos 30 gados tikai vienu reizi ir bijusi Eiropas Savienības vidējā līmenī. Tas bija pagājušā gada rudenī. Visu laiku mums piena cena ir krietni zemāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Taču arī šādos apstākļos spējam strādāt un izdzīvot. Šobrīd cena ir dramatiski zema, vai tā ir liela vai maza saimniecība - visas strādā ar mīnusiem.

Piena pārstrādātāji zemo piena cenu ziemā skaidroja ar pieprasījuma kritumu Āzijas tirgos.

Lielu daļu svaigpiena mēs izvedam pārstrādāt uz Lietuvu. Lietuvas pārstrādei ir domstarpības ar Āziju, un viņi vairs par tādu cenu piena produkciju vairs neiepērk. Tas savukārt rada lavīnas efektu un cena krīt. Runājot par cenas prognozēm, tikko Latvijā bija liels pasaules zinātnes forums par piensaimniecību, un kopumā secināts, ka pieprasījums pēc piena produkcijas pasaulē vidējā un ilgākā termiņā palielinās. Taču mēs nevaram tagad dzīvot ar domu, ka pēc pieciem gadiem viss būs labi, mums ir tagad jāspēj īstermiņā tikt ar šo situāciju galā.

ZM ir izstrādājusi regulējumu svaigpiena iepirkšanas līgumu slēgšanai starp piena ražotāju un pirmo pircēju. Vai tas varētu uzlabot piena ražotāju situāciju, ja turpmākā sadarbība būtu balstīta uz ilgtermiņa līgumiem?

Eiropā iespēja valstij noteikt ilgtermiņa līgumus kā obligātus pirms kādiem 10 gadiem radās tāpēc, ka bija valstis Eiropā, kurās vispār nebija līguma. Mums gan tā nav bijis nekad, mums līgumi ir un arī šobrīd ir ilgtermiņa līgumi. Situācija ir interesanta tādā ziņā, ka šobrīd izstrādātais projekts paredz vairākas labas lietas, piemēram, to, kādai ir jābūt piena kvalitātei, taču būtiska nianse ir tā, ka šajā normatīvā nav nekādā veidā noteikta piena cena. Jautājums vienmēr ir abām pusēm, kurā brīdī mēs slēdzam ilgtermiņa līgumu - ja slēdzam šodien, tad pasākām, ka piena nozare bankrotē. Par kādu gan cenu mēs šobrīd varam vienoties ar piena pārstrādātājiem uz nākamajiem sešiem mēnešiem? Piena ražotāji jau visi cer, ka piena cena palielināsies. Ja tagad noslēdz līgumu ar cenu, kas ir zemāka par pašizmaksu, tad skaidrs, ka saimniecība tiek slēgta ciet un bankrotē. Savukārt tādā situācijā, kāda bija pagājušajā gadā, kad piena cena bija 55 centi, tad to savukārt pārstrādātāji vēl līdz ar augstajām energoresursu cenām tik tikko var pavilkt. Ja šādā brīdī slēdz ilgtermiņa līgumus, tad piena ražotājiem viss ir labi, bet piena pārstrādātāji paziņo, ka tūlīt bankrotēs.

Šobrīd mēs kopā ar ministriju, piena ražotājiem un pārstrādi sanāksmēs sēžam un domājam, pie kāda normatīvā regulējuma varam nonākt, lai visas puses būtu apmierinātas un spētu kādu rezultātu panākt. Mēs tāpat arī saprotam, ka jebkuru ilgtermiņa līgumu var lauzt. Nav nekādu instrumentu, kas varētu piespiest līgumu nelauzt. Tāpat mēs lielu daļu svaigpiena izvedam uz Lietuvu un arī Igauniju - mēs nevienu lietuviešu pārstrādes uzņēmumu nevaram piespiest slēgt ilgtermiņa līgumu. Tas arī nozīmē, ka tie ražotāji, kas pārdod pienu Lietuvai, un tie, kas pārdot vietējā tirgū, ir dažādās situācijās, bet strādā vienā tirgū. Ja mēs tagad spiežam slēgt ilgtermiņa līgumu par cenu, kas nav izdevīga, tad ražotājs jau nākamajā dienā pārdos pienu Lietuvas pārstrādātājam pat par mazāku cenu, lai nebūtu ilgtermiņa līguma un pēc trīs mēnešiem, cenai palielinoties, varētu kaut ko atpelnīt. Visa šī situācija nav tik vienkārša.

Mēs redzam piemērus, kur tas labi strādā, piemēram, Francijā - tur ilgtermiņa līgumi ir pat uz trīs gadiem. Tas nozīmē, ka piena cena ir izlīdzināta un abām pusēm izdevīga ilgtermiņā. Francijā atšķirībā no mums 80-90% ir pašpatēriņš, saražoto produkciju apēd vietējie iedzīvotāji. Latvijā tas tā nav - mēs apēdam apmēram 60% no tā, ko saražojam. Mūsu problēma ir tā, ka mēs daudz importējam.

Kā Latvijas lauksaimniecības nozarei ir klājies ar pielāgošanos jaunajam 2023.-2027.gada Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) stratēģiskajam plānam?

Vienā vārdā sakot - grūti. Mēs, protams, varam kaut ko mainīt, mēģināt vienoties, un to arī ministrija dara. Ceram, ka kaut ko panāksim un izmainīsim. Stratēģiskais plāns - tas nozīmē, ka mums visiem vajadzētu to zināt, saprast, izlasīt un būt lietas kursā, par ko runājam, bet, ja nemaldos, tad stratēģiskais plāns ir uz 1100 lapām, pat vairāk. Man radās jautājums, vai ir kāds viens cilvēks, kurš to ir izlasījis? Es tam neticu. Ja mēs ceram, ka itin visi lauksaimnieki to izlasīs, tad tā noteikti nebūs. Un pat gadījumā, ja izlasīs - tādam dokumentam ar izlasīšanu vien nepietiek, tur ir nepieciešams apjomīgs skaidrojošais darbs. Tā tomēr nav daiļliteratūra, bet pietiekami sarežģīts un patiesi apjomīgs dokuments. Tas rada daudz problēmu lauksaimniekiem. Ja lauksaimnieks, pats to lasot, nevar pilnvērtīgi izprast katru sarežģīti aprakstīto noteikumu un prasību punktu, tad arī rodas problēmas, rodas nesaprašana, aizdomas utt. Mums gan ir ļoti pretimnākoša gan ministrija, gan Lauku atbalsta dienests (LAD), kurš palīdz un izskaidro, tādējādi tiekam galā, bet tas ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi.

Kā mēs zinām, tad šādi stratēģiskie plāni ir visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un visās valstīs problēma ir viena - plānu dokumenti ir tik biezi visās valstīs un visās valstīs lauksaimnieki ir nemierā ar to.

Pēdējo 10 gadu laikā mēs esam nonākuši pie tā, ka lauksaimnieks vairs nenodarbojas tikai ar to, ko prot, - vairs neaudzē un nenovāc, bet viņam ir jākļūst pašam par rakstvedi un uzskaitvedi, viss ir jāfotografē, jānofilmē, jāpierāda, jādeklarē, jāuzraksta. Papīru apjoms ir tik milzīgs, ka tas tiešām traucē strādāt. Un nav tā, ka to neviens nezina. Eiropas birokrātija ir tik skrupulozi uzbūvēta. Tas lauksaimniekam īstenībā nebūtu jādara, lauksaimniekam būtu jāaudzē. Mēs arī šajā ziņā neesam unikāli, jo diemžēl tāda ir kopējā situācija Eiropā. Vieni mēs tur neko nevaram izkarot, bet visām valstīm kopumā ir jāsaprot, ka ir jādara citādāk.

Iepriekš lauksaimnieki bija sašutuši par birokrātijas līmeni, lai pieteiktos platību maksājumiem. Pieteikšanās platībmaksājumiem nu ir noslēgusies. Vai lauksaimnieki tika galā ar jauno sistēmu?

Problēmas bija līdz pat pēdējai dienai, jo jaunā pieteikšanās kārtība un politika atšķiras no iepriekšējiem gadiem. Viss, kas ir jauns, ir sarežģīts. Kopā ar Saeimas komisiju bijām izbraukuma sēdē pie viena bioloģiskā lauksaimnieka, un viņš ļoti precīzi raksturoja situāciju -no jaunās sistēmas ļoti daudz ko nesaprata un bija milzum daudz jautājumu, bet, paldies Dievam, ka mums ir tāds LAD, kuram zvanīja gandrīz katru dienu vairākas reizes, un LAD ļoti saprotami uz visiem jautājumiem atbildēja, palīdzēja pieteikumu aizpildīt. Jaunā sistēma ir sarežģīta un grūta, bet, pateicoties LAD darbinieku spējai nākt pretī un palīdzēt aizpildīt pieteikumus, lauksaimnieki ar to ir tikuši galā. Kāds būs rezultāts, to droši vien redzēsim vēlāk. Lauksaimnieki jau gribētu, lai visu varētu saprast uzreiz, bet, kaut ko jaunu ieviešot, tā vienmēr ir.

Jaunā sistēma nozīmē arī to, ka maksājumu apjoms mainīsies?

Pamata maksājuma apmērs ir samazināts, bet ir ekoshēmas, kurām var pieteikties. Pagājušajā rudenī mēs diskutējām par to, kādi maksājumi varētu izskatīties jaunajā sistēmā, un bija mums arī virtuālais kalkulators, kur katrs varēja testēt savu saimniecību, piemēram, vai lieto augu aizsardzības līdzekļus ar precīzo mēslošanas sistēmu utt. Par katru sadaļu, kur esi videi draudzīgs, var saņemt papildmaksājumus. Vidēji izskatās, ka lielākajai daļai saimniecību, kas ir pieteikušās maksājumiem, samazinājuma nebūs un, iespējams, pat saņems vairāk. Jaunajā maksājumu politikā vairāk tiek atbalstīti aktīvi ražojoši lauksaimnieki, bet tie, kas uz sava lauka neko nedara, vien nopļauj zāli un to savāc, maksājumi būs mazāki.

Sarunas sākumā jau minējāt zemkopības ministra Didža Šmita iniciatīvu par skolu ēdināšanas programmu, kurā tiek izmantota tikai Latvijas izcelsmes pārtika. Kas ir galveni šķēršļi, kas jāpārvar?

Mēs ļoti labprāt atbalstām šādu ideju. Jautājums, ko ministrs ir aktualizējis, nebūs viegls un ātri īstenojams, taču tas ir virziens, kas visiem jāapzinās un jāiet uz to lieliem soļiem. Nevis veidot daudzas darba grupas, kurās šī ideja noslīkst, bet ir jāsāk darīt. Šajā jautājumā būs daudz tehnisku nianšu, kas mums, lauksaimniekiem, ir svarīgas, piemēram, lai nodrošinātu ēdināšanu ar vietējiem produktiem, skolai tie ir jāspēj nopirkt. Iepirkumu procedūrā būtu labi, ja burkānus varētu nopirkt no viena kaimiņa saimniecības, kartupeļus no otra un gaļu no trešā, nevis taisīt lielas lotes, kurā ir kopā gaļa, kartupeļi un rīsi. Skaidrs, ka neviens lauksaimnieks rīsus piegādāt nevarēs. Iepirkumu politikai ir jābūt pārdomātai no visām iesaistītajām pusēm, gan no pašvaldībām, gan valsts, gan no lauksaimniekiem. Lai lauksaimnieki varētu piegādāt produkciju, ir nepieciešama kooperācija, kas sistēmu piedāvā.

Lauksaimniekiem ir jāzina, ka konkrētā pašvaldība vai skola nopirks konkrētu apjomu burkānu, tad arī lauksaimnieks šos burkānus piecus gadus audzēs. Šobrīd ir situācija, ka zemnieks nezina, vai burkānus varēs vai nevarēs pārdot. Šajā ziņā milzīgu robu iecirta Covid-19 laiks, jo lauksaimnieki jau produktus audzēja, bet nevarēja zināt, vai skolas strādās un kur likt produkciju, ja skola nestrādā. Nākamajā gadā lauksaimnieks burkānus vairs neaudzēs, jo risks ir pārāk liels. Šajā situācijā būtu jābūt līgumattiecību sistēmai vismaz vidējā termiņā, lai abas puses varētu prognozēt, ka viena puse spēs piegādāt un otra puse spēs ņemt pretī.

Ir Latvijā labie piemēri - Siguldā skolu ēdināšanā ir vietējais kooperatīvs, kurš no apkārtējiem lauksaimniekiem savāc produkciju un iepirkumā notirgo konkrētai skolai. Skolām iepirkumu specifikācija jāveido tāda, lai varētu nopirkt no kaimiņa. Ja mēs nevedam produkciju pāri puspasaulei un nepiesārņojam vidi, tad par to ir vairāk punktu iepirkumā, ne tikai lētākā cena. Ir jāmaina domāšana, jo, ja mēs gribēsim nopirkt vietējo produktu, tad atradīsim veidu, kā nopirkt. Ministra uzstādījumā arī bija, ka tādējādi valstij būtu jāmaksā mazākas subsīdijas un palīdzība lauksaimniecībai. Ja to miljardu eiro, kas aiziet ēdināšanā katru gadu, atstātu vietējiem zemniekiem, tas būtu milzīgs ieguvums.

Savulaik lauksaimnieki pauda neapmierinātību par to, kādus nosacījumus izvirza un kādus uzcenojumus viņu ražojumiem piemēro veikalu ķēdes. Kāda situācija ir pašlaik?

Varu minēt piemēru par piena produktu tirdzniecību. Šobrīd sistēma ir tāda, ka veikals zina, par cik var pārdot vienu piena paku, veikals pārstrādātājam saka, ka var iepirkt piena paku par konkrētu cenu, pārstrādātājs savukārt saprot, cik viņam izmaksā saražot vienu piena paku, un atlikums tad ir tas, cik zemniekam var samaksāt par pienu. Šai ķēdei vajadzētu sākties no otra gala. Piena ražotājam vajadzētu pateikt, par cik var saražot pienu, pielikt savu peļņu klāt un atdot pārstrādei, pārstrāde to pārstrādā un veikals pārdod, katram uzliekot vēl savu nelielu procentu, ko godīgi nopelna. Mums ar veikaliem ir bijušas daudz un dažādas diskusijas. Starp pārstrādi un veikaliem ir noslēgti līgumi, kas ir komercnoslēpums, neizpaužama informācija. Mēs ļoti labi zinām, ka dažiem vietējiem ražojumiem uzcenojums ir 70%, ir arī 150%, pēdējais, ko ministrs minēja, - līdz pat 300%. Man šķiet, ka tā nav pareizi. Saprotams, ka mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, bet tas, ko ministrs minēja, ka 300% uzcenojums vienam pārtikas produktam ir divās lielās veikalu ķēdēs, tas ir ļoti jocīgi. Ja veikals uzliek produktam 100% uzcenojumu, tad tajā veikalā nevajadzētu pirkt neko, bet kāpēc abos veikalos ir 300% uzcenojums - tam īsti izskaidrojuma nevienam nav.

Otrs aspekts, runājot par veikalu ķēdēm, ir vietējās produkcijas apjoms un daudzums plauktos. Piemēram, piena produktiem, dārzeņiem, augļiem, mēs ļoti lielu sortimentu redzam ar importa produkciju. Esmu bijis veikalos gan Lietuvā, gan Igaunijā un nevienā no divu lielo tīklu veikaliem neesmu redzējis Latvijas piena paku, turpretī Latvijā abos veikalu tīklos Latvijas piena produkcija ir apmēram trešdaļa, varu nopirkt gan Lietuvas, gan Igaunijas, gan Polijas produkciju. Tā nav nevienā kaimiņvalstī. Negribu samelot, bet Saeimas Pieprasījuma komisijā izskanēja informācija, ka Latvijas abu lielo veikalu ķēžu peļņa ir trīs līdz sešas reizes lielāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Kāpēc tā ir, tas droši vien ir jautājums pašām veikalu ķēdēm, bet izskatās tas jocīgi.

Tie ir jautājumi, kuriem gribētos dzirdēt atbildes. Arī ministra priekšlikums par lielveikalu slēgšanu brīvdienās un svētku dienās - es domāju, ka mēs līdz šādām diskusijām nenonāktu un mēs būtu pret to, ja veikalos būtu 95% vietējās produkcijas. Mūsuprāt, paralēli attīstoties mazajiem veikaliem, tirdziņiem un tiešajai tirdzniecībai, ieguvēji būtu mūsu lauksaimnieki.

Kas ir tā prece ar 300% uzcenojumu?

To mēs nevaram teikt, un pat ministrs nav atklājis, jo tas ir komercnoslēpums. Mēs no šīm diskusijām nojaušam, kas tas varētu būt, bet nevaram saukt ne ražotāju, ne produktu.

Vai lielveikalu attiecības ar ražotājiem nav uzlabojis Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums? No ražotājiem pēdējā laikā nav dzirdamas sūdzības par lielveikalu negodprātīgu uzcenojumu.

Tas ir ļoti vienkārši - ne no viena ražotāja, pārstrādātāja jūs nedabūsiet ne pušplēsta vārda par šo tēmu, jo viņam ir bail, ka nākamajā dienā vairs šajā lielveikalu ķēdē nebūs. Tas ražotājam ir izdzīvošanas jautājums, jo viņiem ķēdēs ir jābūt, tur ir lielākais preču noiets. Pie mums, lauksaimniekiem, šajā jautājumā ir vērsusies arī Konkurences padome (KP), viņi ir bijuši pie mums uz sēdi. Publiski neviens par šiem jautājumiem nerunā, bet esam vienojušies, ka, ja būs kādi konkurences vai negodīgas tirdzniecības pārkāpumi, tad par to ziņosim KP un viņi to pārbaudīs. Šie jautājumi publiski netiek skatīti tieši šī iemesla dēļ, ka visi uztraucas, ka nākamajā dienā viņi šajos veikalu tīklos vairs nebūs.

Piemēram, esmu runājis ar Īrijas kolēģiem, un viņi runā par citu uztveri, ko nozīmē lielveikals. Viņuprāt, lielveikalam ir jābūt kaut kam līdzīgam "Sadales tīkliem" elektrības nozarē vai "Latvijas gāzei", kas ir starpnieks, infrastruktūra, kas saved kopā ražotāju ar gala patērētāju. Veikals ir tieši tāda pati infrastruktūra, un veikaliem varētu ieviest regulatoru, kas noteiktu preču uzcenojumu. Ja uzcenojums ir pārlieku liels, tad tas tiktu aplikts ar papildu nodokli. Tirgus ekonomikā, kādā mēs dzīvojam, tas it kā nav pareizi, bet, ja redzu, ka pārtikas produktam var būt 300% uzcenojums, tad koncepts kā tāds nemaz nav slikts un varbūt uz ko tādu ir jāvirzās. Ja viss būtu kārtībā, ja veikalos tirgotu vietējo produkciju un uzcenojumi būtu saprāta robežās - 20,30% -, tad mēs neko neteiktu, bet piemēri ir ļoti slikti, ko diemžēl publiski nevaram teikt. Tas sadarbību ar veikaliem nepadara vienkāršāku.

Latvijas Banka nesen intervijā arī minēja, ka kopumā inflācija ir samazinājusies līdz 12%, bet inflācija pārtikai ir saglabājusies 17%. Jautājums, kāpēc? Kāpēc pārtikas inflācija ir virs vidējās inflācijas valstī? Tas ir dīvaini. Februārī, kad dramatiski samazinājās piena cenas, ražotājs vairāk nesaņēma, pārstrādātājs arī nē, bet lielveikals kādam piena produktam varēja iedot

40% atlaidi, un šī atlaide tāda palika ilgtermiņā. Tad ir jautājums, kāds uzcenojums šim produktam iepriekš ir bijis?

Kā LOSP vadītājs iepriekš esat minējis apņemšanos tuvāko divu gadu laikā izstrādāt likumprojektu, kas paredz, ka ikviens lauksaimnieks maksātu noteiktu nodevu lauksaimniecības organizāciju uzturēšanai. Kā virzās šī iecere, un vai tai ir ministrijas atbalsts?

Mēs pie šī jautājuma esam strādājuši, taču jāsaka, ka sausums un salnas pēdējā laikā ir kļuvušas par lielākām prioritātēm. Šo jautājumu neesam gan pavisam malā nolikuši, apkopojam citu valstu labāko pieredzi, kā Francijas, Vācijas, Austrijas, Ungārijas, Somijas. Informāciju mēs apkopojam un likumprojektu izstrādāsim. Jāsaprot, ka mēs vienkārši negribam, lai kāds kādam par kaut ko maksā, kas nav godīgi un pareizi. Valstīs, kur šāds modelis labi strādā, tā ir kompleksa sistēma. Finansējumam līdzi nāk arī konkrēti uzdevumi. Mēs paši bieži esam valstij un pašvaldībām pārmetuši, ka gribam redzēt, kur mūsu nodokļu maksātāju nauda paliek. Tad šajā gadījumā gribam izveidot godīgu sistēmu, kur finansējumam pretī nāk konkrēti pakalpojumi un konkrētas lietas, kas no valsts puses šīm organizācijām ir deleģētas. Piemēri ir dažādi, bet pēc būtības par šo naudu organizācijas lauksaimniekiem nodrošina gan konsultācijas, kas ir vajadzīgas ikdienā, gan izpēti par to, kas jauns pasaulē un kā turpmāk varētu strādāt labāk, efektīvāk, attīstīties, kā arī interešu pārstāvību vispusīgākā un daudz plašākā mērogā. Būsim godīgi, mēs ar visām organizācijām kopā nespējam pilnvērtīgi visus jautājumus izdiskutēt un sniegt viedokli lēmumu pieņēmējiem. Mēs šo jautājumu esam pārrunājuši arī ar ministru un viņa biroju. Ministrs pēc būtības atbalsta šādu likumprojektu ar domu, ka tajā brīdī mēs kā organizācijas pilnībā atsakāmies no valsts subsīdijām un organizācijas kļūst daudz neatkarīgākas ikdienas darbā no jebkādiem lēmumu pieņēmējiem. Tas būtu pareizi. Mēs pie šī jautājuma strādājam, un ceru, ka tuvāko divu gadu laikā mēs pie risinājuma nonāksim.