Uzņēmējs Jānis jau vairākus gadus audzē un pārdod zālīti. REPORTĀŽA no Skrīveriem

Agrāk Jānis Vaivars pat iedomāties nespēja, ka dzīvos laukos un rakāsies pa zemi. Viņš dzīvoja Rīgā, studēja datorzinības un grasījās kļūt par programmētāju. Taču vēlāk saprata, ka tomēr nevēlas savu dzīvi pavadīt pie datora. Aizbraucis uz Dienvidāfriku un skraidījis pa kalniem. Vēlāk Amerikā nelegāli pārdevis grāmatas, līdz vietējā policija viņu aizturēja. Tagad saimnieko Skrīveru pusē, kur vecvecāki viņam atstājuši mantojumā bioloģisko saimniecību.

Daudzas stundas pie datora

Jānis spriež, ka dzīvē viss plūst un mainās. “Pusaudžu gados pat domās nepieļāvu, ka kādreiz nodarbošos ar lauksaimniecības darbiem. Tieši otrādi. Tīņa gados biju simtprocentīgi pārliecināts, ka nekad to nedarīšu. Nekādā gadījumā. Tas bija pats briesmīgākais, kas vien varēja būt, – sestdienās un svētdienās braukt uz laukiem un rušināties pa zemi.”

Jānis dzimis Rīgā, bet bērnudārzu un pirmo klasi pabeidzis Skrīveros. Tad pārcēlies uz Rīgu, kur beidzis vidusskolu un iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē, lai studētu datorzinības. “Tobrīd tas šķita piemērotākais. Padevās gan matemātika, gan fizika, turklāt interesēja datorlietas. Vēlāk gan sapratu, ka tā tomēr nav pati labākā izvēle. Nomācījos pusotru gadu un izstājos. Kāpēc? Sapratu, ka programmēšana ir diezgan neveselīga nodarbe. Tu daudzas stundas sēdi pie datora, bet pārējo laiku tērē, lai sevi salabotu. Tas man neder, negribu tādu dzīvi. Tiesa gan, kas attiecas uz manu raksturu, man nav ne mazāko problēmu ilgstoši sēdēt pie datora. Es spēju ilgu laiku darīt kaut ko vienveidīgu. Tas man labi padodas, tur tikai retais mani var pārspēt. Tā izpaužas mans slinkums – kad es kaut ko daru, man ir slinkums darīt kaut ko citu.”

Jānis atceras, ka tolaik viņam trūcis motivācijas vispār kaut ko darīt. “Nē, depresija tā nebija. Es nemaz nezinu, kas tas – depresija. To vēl neesmu piedzīvojis. Tobrīd es vienkārši jutos ļoti garlaicīgi, es alku pārmaiņas. Tāpēc nolēmu doties uz Dienvidāfriku, kur atradās mans tētis. Viņš ir nopietns zinātnieks, ķīmijas profesors, tobrīd strādāja turienes universitātē. Tā es aizlidoju uz Dienvidāfriku, lai izvēdinātu galvu. Skraidīju pa kalniem un labi atpūtos. Kad atgriezos Latvijā, jau citādāk raudzījos uz dzīvi.”

Kad policija dzen pēdas

Jānis iestājās Latvijas Universitātē, studējis organizācijas vadību, vēlāk devies uz Ameriku pārdot grāmatas. “Tā bija pilnīgākā avantūra, kurai tagad, visticamāk, nepiekristu. Tolaik biju jauns un dulls. Rīgā kāda kompānija rekrutēja darbiniekus grāmatu tirdzniecībai Amerikā. Bija jātirgo enciklopēdijas un mācību grāmatas. Kopā ar vienu čali mēs darbojāmies kādā Floridas mazpilsētā. Staigājām pa mājām un prasījām cilvēkiem naudu, pretī solot grāmatas, kuras viņi varētu dabūt pēc mēnešiem trim. Tāds pierunāšanas bizness.”

Jānis atzīst, ka asu piedzīvojumu Amerikā neesot trūcis. “Pirmām kārtām mums nebija licences, lai darītu to, ko darījām. Jebkurā mirklī mūs varēja aizturēt policija, un beigās tā arī notika – mūs savāca. Dzīvojām pie cilvēkiem, kas tirgoja zālīti. Par to mēs uzzinājām tikai vēlāk, bet – ko lai dara? Uz ielas taču negulēsim. Turpinājām vien dzīvot, līdz situācija kļuva draudīga. Tad gan – izlēcām pa logu un aizlaidāmies.” Gadījušies arī piedzīvojumi ar policiju. “Kaut kur tajā apgabalā bija notikušas slepkavības un laupīšanas, un policijai bija radušās aizdomas, ka vainīgie varētu būt mēs. Mēs bijām ļoti aizdomīgi grāmatu tirgotāji. Policisti mums dzina pēdas pat ar helikopteru. Vispirms aizturēja kolēģi, vēlāk mani. Tobrīd biju piegājis pie kādas mājas palūgt padzerties. Pēkšņi piestāja policijas automašīna, izlēca divi policisti un, mērķējot uz mani, aicināja padoties.”

Jānis atzīst, ka finansiāli viņi piedzīvojuši pilnīgu fiasko. “Neko mēs tur nenopelnījām. Var teikt, ka mūs izglāba pazīstamas meitenes, kuras agrāk – tāpat kā mēs – tirgojās ar grāmatām, bet vēlāk izstājās no programmas. Viņas bija atradušas labu ģimeni, pie kuras dzīvot. Mēs bijām divi čaļi ar salauztiem divriteņiem un bez naudas kaut kādos Amerikas laukos. Neēduši, netīri un noguruši. Zvanījām meitenēm un lūdzām palīdzību. Mūs aizveda uz mājām un nomazgāja. Nopirka biļetes un atsūtīja uz Latviju. Tas bija stāsts ar laimīgām beigām.”

Jānis ar humoru atceras aizvadīto laiku Amerikā un spriež, ka tur ieguvis vērtīgu pieredzi. “Amerikā es pazaudēju baiļu sajūtu, tagad par daudz ko vairs neuztraucos. Kad cilvēku iemet pilnīgā nekurienē pilnīgi bez nekā, viņam jāsāk domāt, kā izdzīvot. Tā bija laba skola. Tagad zinu, ka jādzīvo pavisam vienkārši, nav jēgas uztraukties par sīkām problēmām. Ar visu mierīgi var tikt galā.”

Simt augu vienā sezonā

Kad Latvija iestājusies Eiropas Savienībā un šeit sākusi apgrozīties Eiropas nauda, Jānis sapratis, ka viņam pavērusies iespēja palīdzēt vecvecākiem, kas saimniekoja Skrīveru pusē. “Uzrakstīju projektu, par ko tika saņemts Eiropas Savienības finansējums. Lai to realizētu, pašam vajadzēja būt klāt. Bet arī tad man nebija ne mazāko ieceru, ka pats varētu nodarboties ar lauksaimniecību. Tomēr vecmāmiņa mani pamazām ievilka. Sākumā nekā nepratu, tikai skatījos un mācījos. Pamazām pārņēmu prasmes un zināšanas.”

Jānis piebilst, ka viņa vecmāmiņa Māra Vaivare bijusi liela speciāliste zemes apstrādē, lauksaimniecības zinātņu doktore. Viena no bioloģiskās lauksaimniecības veidotājām Latvijā. Un tagad viņš turpina šīs tradīcijas – apstrādā zemi bez ķīmijas. “Vajag vienīgi pareizi lietot aršanas tehniku, zemes sagatavošanas metodes, tad var iztikt arī bez minerālmēsliem.”

Jānis neslēpj, ka viņam ļoti paveicies ar cilvēkiem, kas bijuši apkārt. “Tagad ir daudz labāk, nekā biju cerējis. Viss ir labi sakārtojies. Kaut arī tas, ko es daru, ir nenormāli piņķerīgs darbs, esmu gandarīts. Šī nav parastā, bet gan ekoloģiskā lauksaimniecība. Te ir miljons darbu, kas prasa pacietību un rūpību. Ja būtu tik vienkārši, tad būtu tāpat kā citur, bet šeit nav kā citur.”

Jānis rēķina, ka sezonā tiek iestādīti aptuveni simts augu. “Vai es varu visus nosaukt? Droši vien. Ja jūs atbrauktu vasarā un es tos izrādītu, nebūtu problēmu nosaukt pilnīgi visus.” Viņš stāsta, ka pārdotajām tējām ir dažnedažādas kombinācijas. Dažās tējās pat sakombinēti kopā 25 dažnedažādi augi. Protams, ka viena no iecienītākajām esot piparmētra. “Mētras te aug dažnedažādas: ķimeņmētra, Ēģiptes mētra, krūzmētra, citronmelisa, Korejas mētra, kaķumētra un vēl – pavisam kādi deviņi veidi.”

Jānis stāsta: “Ja mētru dzer nedaudz – nomierina. Ja daudz, var satrakoties. Mētras palīdz pret gripu un saaukstēšanos. Par to, ka mētrām ir nomierinošs efekts, esmu pārliecinājies vairākkārt. Starp citu, konkrētais princips attiecas uz daudzām tējām. Mazās devās tās nomierina, bet lielās – uzbudina.”

Citronliāna labāka par kafiju

Jānis beidzis studijas gan Latvijas Universitātē, gan Bulduru dārzkopības tehnikumā. “Turklāt abās iestādēs es studēju vienlaikus, toreiz tas likās pavisam vienkārši. Tagad domāju, ka vēl derētu pastudēt farmakoloģiju. Tādas zināšanas man lieti noderētu.”

Jānis stāsta, ka abi vecvecāki jau devušies aizsaulē. Vectēvs pirms vairākiem gadiem, vecmāmiņa – pērn martā. “Kad sāku šeit rosīties, turpināju vecmāmiņas sākto. Tikai pamazām radās sapratne, kas īsti te notiek un ko es gribu. Pagaidām nekāda lielā biznesa man nav, nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi. Tikai viena kalte vien maksā tik, cik es nopelnu gadā. Tāpēc attīstība notiek pamazām.”

Kredītus ņemt viņš negrasās, jo nevēlas pazaudēt brīvību. “Labāk pamazām pelnīt un naudu ieguldīt savā biznesā, nevis ņemt kredītus un pārējo dzīvi pelnīt naudu citiem. Es labāk šo lietu daru lēnām un bez stresa.” Viņš arī neuzskata par vajadzīgu veidot uzkrājumus. “Kāda jēga? Kur to naudu ieguldīt – pensiju fondos? Vienkārši matemātiski aprēķini rāda, kas tas nav tā vērts. Es uzskatu, ka nauda jāiegulda foršā dzīvē.”

Vasarās viņam nākot palīgā vietējie jaunieši, kas viņu ļoti uzmundrinot. Strādājot ar jauniešiem, viņš pats kļuvis jautrāks un žiperīgāks. Jānis teic, ka lauksaimniecības darbos neko droši nevar prognozēt un tieši tāpēc tie ir interesanti.

“Katru gadu ir citādāk. Piemēram, pirms gadiem četriem nosala pilnīgi viss. Tad tējas taisīju no nezālēm.”

Viņš dažnedažādi eksperimentējis un taisījis dažādus uzlējumus. “Bieži vien jauni cilvēki ar lielu skepsi izturas pret šādām tējām. Ko nu tās tējiņas, viņi saka. Kad iedevu pagaršot citronliānu pulverīti, tā viņiem acis kvadrātā. Efekts bija tūlītējs. Tad viņi aizdomājās, ka arī citas tējas pavisam reāli strādā.”

Jānis uzskata, ka citronliāna ir daudz efektīvāka par kafiju. “Man jau pašam šķiet, ka kafija ir tikai tāds avārijas līdzeklis, kas izmantojams, kad tiešām nekā cita nav. Kā esmu pamanījis, daudzi stāda citronliānas kā košumkrūmus. Tas tik tiešām ir smuks vīteņaugs, taču cilvēki nemaz nenovērtē tā ogas.

Citronliānai salīdzinājumā ar kafiju ir vairākas priekšrocības. Tam ir ilgāks iedarbības periods, turklāt tā labāk sakārto smadzenes. Paplašinās redze, var labāk redzēt krēslā. Agrāk citronliāna skaitījās mednieku augs, to lietoja pirms došanās medībās. Es to ieteiktu autovadītājiem. Tas ir garšīgs dzēriens, kas labi iet kopā ar medu.”

Jānis atzīst, ka citronliānas diezgan lēni aug. “Pirmos pāris gadus nedaudz jāpačakarējas, veidojot vīteņauga zarus uz augšu. Bet pēc tam – nekādu problēmu. Saknes vēlams turēt ēnā, visu pārējo – saulē.”

Nezāles – karaļu ēdiens

Slavējot ārstnieciskās tējas, Jānis norāda, ka tās nomierina, uzmundrina, palīdz pret saaukstēšanos, attīra organismu, paātrina vielmaiņu, sakārto gremošanu, stiprina imūnsistēmu, paaugstina vai pazemina asinsspiedienu, novērš aizcietējumus. “Ja asinsspiedienu vajag dabūt uz augšu, der tā pati citronliāna, ja uz leju – vilkābele, mātere, zaķpēdiņa. Lai nomierinātos – raudene, salvija, dažādas mētras, vīgrieze, apinis. Daudzām tējām lieku klāt asinszāli – kā piedevu. Lai labāk sakārtojas smadzenes. Imūnsistēmas stiprināšanai – ehinācija, ugunspuķe. Organisma attīrīšanai man vislabāk patīk parastais ancītis. Pats to esmu vairākkārt lietojis un pārliecinājies, ka tas reāli strādā. Ja ir kāds iekaisums, tā uzvāra un dzer iekšā. Ātri vien kļūst labāk. Tas ņem no organisma laukā visu slikto, darbojas kā atindētājs, pušumu dziedētājs, aknu tīrītājs. Es parasti pavāru kārklu mizu, kas ir aspirīna aizvietotājs, tad piemetu klāt ancīti un kliņģerīti un dzeru trieciendevās, kad esmu saaukstējies, saindējies vai kā citādi savainojies.”

Jānis spriež, ka tēju ietekme uz viņa organismu reizēm pat ir pārāk liela. “Es ne tikai tās lietoju, bet visu laiku ar tām strādāju. Uzņemu caur elpošanu, caur ādu. Vasarās man visi pirksti ir krāsaini.” Viņš stāsta, ka daudzi augi izmantojami ne tikai tējās, bet arī kā garšvielas. “Visi ierastie garšaugi – tie sakārto gremošanu, veicina vai – tieši otrādi – pamazina apetīti. Katram ir kāda noteikta funkcija.”

Jāņa pārliecība – gandrīz viss, kas aug dabā, ir lietojams uzturā. “Protams, ne jau viss ir garšīgs. Turklāt daudz ko ieteicams lietot mazās devās. Vēl neesmu tik zinošs, lai izsmeļoši atbildētu uz šo jautājumu, bet pēc gadiem piecdesmit, visticamāk, teikšu, ka lietojams ir pilnīgi viss. Turklāt tas ir veselīgs. Piemēram, es skaidri zinu, ka uzturā var lietot lielāko daļu nezāļu, bet par pārējo daļu vienkārši neko nezinu. Tāpēc sliecos domāt, ka arī to pārējo var lietot. Protams, ne jau visu var tik vienkārši savākt. Piemēram, kad pavasarī taisījām tā sauktās salātu kārbas, tur 70 –80 procentu bija nezāles. Tās nemaz nav speciāli jāaudzē, atliek pareizā laikā savākt to, kas pats ir izaudzis. Piemēram, pirmās pieneņu lapiņas, pirmās zaķskābenes, maijpuķītes, gaiļbiksīšu lapiņas. Cilvēkam derētu saprast, ka to drīkst ēst. Turklāt tas ir daudz garšīgāks un veselīgāks nekā parastie salāti. Kas tad ir parastie salāti? Tie taču ir rūgti un ūdeņaini. Turpretī daudzām tā sauktajām nezālēm ir daudz izteiktāka un patīkamāka garša. Faktiski salātu lapas pie mums ir populāras tikai tāpēc, ka tās ir lētas. Savukārt izmeklētas nezāles – tas jau ir karaļu ēdiens. Turklāt šis ekskluzīvais ēdiens ir pieejams visiem tiem, kas dzīvo laukos, tas viss aug pie durvīm. Uzskatu, ka mums nepieciešams mainīt savu domāšanu. Es pat brīnos – tik daudz kā garšīga aug pie mājas, bet cilvēks neēd.”

Viņaprāt, viens no nepelnīti aizmirstiem augiem ir nātre. “Nātri liekam ne tikai salātos, bet arī tējās. Taisām nātru pulveri, kas liekams pie ēdieniem. Ja kāds baidās, ka nātre var sadzelt, iesaku apvārīt vai izkarsēt. No nātrēm var taisīt garšīgas zupas. Ja pašam nav skābeņu, var ieiet mežā un salasīt zaķskābenes. Nātres ar zaķskābenēm – trakoti garšīgi. Iesaku neapstāties pie klasiskajām ēdienu receptēm, bet droši likt klāt dažādus garšaugus.”

Bez brīvdienām

Jautāts par attieksmi pret pīpējamo zālīti, Jānis uzsver, ka pats nav lietotājs, taču uzskata, ka tas nav prātīgi – aizliegt zālīti un tajā pašā laikā atļaut alkoholu. “Kaņepes un citi ārstnieciski augi tiek aizliegti, toties alkohols tiek atbalstīts un reklamēts. Tas nav īsti pareizi, ka zāle tiek pielīdzināta heroīnam. Tam pamatā ir nezināšana un neizglītotība. Kā labi redzam, Latvijā alkohola tirdzniecība tiek lobēta un aizstāvēta, mēs esam alkohola lielvalsts. Es uzskatu, ka alkohols nodara daudz lielāku postu nekā zālītes pīpēšana.”

Jānis joko, ka šobrīd viņa galvenais hobijs ir loderēt un neko nedarīt. “Janvāris un februāris – tie man ir meža kopšanas mēneši. Intensīva darba sezona man sāksies aptuveni 20. martā, kad vairs nebūs brīvdienu līdz pat novembra beigām. Tad būs nevis piecu, bet gan septiņu dienu darba nedēļa. Reizēm – pa 18 stundām dienā. Parasti notiek tā, ka no rīta pamostos un padaru visus darbus, lai var strādāt jaunieši. Tad kopā ar viņiem nostrādāju visu dienu, bet pēc tam, kad viņi aiziet, man vēl ir trešā maiņa.”

Agrāk Jānis ļoti nopietni nodarbojies ar skriešanu. “Visu dienu nostrādāju un vakaros vēl gāju skriet. Gandrīz katru vakaru – kilometrus desmit. Regulāri skrēju maratonu un pusmaratonu, spiedu ārā no sevis visu. Vēlējos noskaidrot savu sāpju un izturības slieksni. Jutu, ka varu izdarīt arvien vairāk un vairāk, nejūtot diskomfortu. Tagad nedaudz iepauzēju, jo guvu traumu slēpojot. Nedaudz izļurkāju kāju. Kad būs sniegs, esmu atkal iecerējis paslēpot.”

Jānis stāsta, ka nav gluži viens. Dzīvo kopā ar draudzeni, kas Rīgā studē arhitektūru. “Arī viņai nav svešas tās lietas, ar kurām es nodarbojos. Zina tējām nosaukumus un to, kam tās paredzētas. Savās studijās viņa pievērsusies Aizkraukles novada tūrisma attīstīšanas un Daugavas krasta apsaimniekošanas tēmai.”

Uz jautājumu, kādas tagad viņam ir attiecības ar datoru, Jānis atbild, ka diezgan rezervētas, lai gan – dažreiz uzspēlējot kādu spēli. “Esmu iecerējis savai saimniecībai uztaisīt mājaslapu, bet nekādi nespēju saņemties. Kaut arī pats ar to vairs nenodarbojos, uzskatu, ka informācijas tehnoloģijām Latvijā ir nākotne. Programmētājs var strādāt jebkurā vietā – pagrabā, debesskrāpī vai uz jahtas. Tas ir viens no variantiem, kā Latvija var attīstīties, – ar savu intelektuālo kapacitāti, jo nekādu citu resursu mums nav. Turklāt nav jāemigrē, lai strādātu citās valstīs. Savu produktu varam piedāvāt visā pasaulē, neizejot no savas mājas.” Neraugoties uz šīm iespējām, viņš tomēr nenožēlo, ka datora vietā izvēlējies zālīti. “Skaidrs ir viens – man ļoti patīk tas, ko es daru. Esmu gatavs šeit strādāt vismaz gadus trīsdesmit, turklāt tādā kārtīgā darba režīmā.”