"Bija vēlme radīt sajūtu, ka jaunieši veido svētkus jauniešiem," saka "Te-aust" koncerta režisors Juris Jonelis

Kā radās ideja koncertam “Te-aust”? Kāds bija sākotnējais impulss?
Mani uzrunāja šī koncerta mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols – tieši brīdī pirms koru lielkoncerta “Tīrums” ģenerālmēģinājuma Mežaparkā. Taču toreiz atbildēju: “Labāk pagaidīsim, kā šis paies, ievilksim elpu un tad izdomāsim, kā tālāk turpināt.”

Augusta sākumā man zvanīja Agra Bērziņa (Valsts izglītības attīstības aģentūras Sadarbības projektu departamenta direktore) un teica: “Tas brīdis ir pienācis. Vajadzētu tam oficiāli pieķerties.”

Tad Edgars pastāstīja savas sajūtas par koncertu. Viņam jau bija izraudzīti daži skaņdarbi, kurus viņš bija saskaņojis ar skolu mūzikas skolotājiem – tādus, ko bērni ne tikai gribēs, bet arī varēs nodziedāt. Tika veikta arī aptauja, kurā skolotāji balsoja par iespējamiem darbiem.

Tā pamazām izslīpējās konkrēti skaņdarbi, tēmas un tematikas – darbi, bez kuriem patiešām nevar, sava veida zelta fonds šī brīža jauniešu acīm.

Papildus tam es izveidoju jauniešu padomi, kurā bija vairāki jaunieši vecumā no 10 līdz 20 gadiem. Ar viņiem es apspriedos gan par idejām, gan par to, kādus skaņdarbus iekļaut vai neiekļaut, kā arī par koncerta saturiskajām iezīmēm. 

Kāpēc tieši tāds nosaukums – “Te-aust”?
Nosaukumu palīdzēja izvēlēties paši jaunieši – tika rīkota aptauja, kurā viņi dalījās ar savām idejām, kā koncertu nosaukt. Kas ir tā atslēga, durvis uz šo stāstu? Bija vairākas versijas, taču galu galā nonācām līdz “Te-aust”. Šo vārdkopu var uztvert daudzslāņaini: 

“Te”

• Pirmkārt, tas, ka desmit gadus jauniešiem nav bijuši svētki, viņiem nav sanācis sanākt, iepriekšēji svētki bija attālināti. Tieši te būs tā vieta noslēguma koncertam, kur pēc tik ilga laika mēs varam sanākt un kopā būt un dziedāt un svinēt.
• Otrkārt, tā ir jauna vieta. Bērni pirmo reizi ienāks Sidraba birzī. Tā ir kā atmoda, atkalredzēšanās. Arī šeit parādās sasaistes ar vārdu “aust”, saule no rīta aust. Tāda Dziesmu un deju svētku kontekstā ir saule, kas parādās pēc tā klusuma perioda.  
• “Te” nozīmē arī klātbūtni – būt šeit un tagad, izbaudīt mirkli, sajust piederību.
• “Te” arī bērns, jaunietis ir centrā. Ap tevi viss veidojas. Līdz ar to tas stāsts ir te, tā dziesma skan te. 

“aust”

• Tiklīdz pasaka "aust", tad ienāk prātā "saule aust", gaismas tēma, par ko man Vītols jau pirms tam bija teicis. 
• Bērns, jaunietis, tā kā saaužas kopā ar tiem citiem kolektīvā, un kolektīvi ar kolektīviem, vienalga, vai viņš dzied vai dejo, vai spēlē, vai pūš.
• Paši bērni to pieminēja aptaujā – viņi jūtas kā viens dzīpariņš no visa kopuma. Ka saule viņos aust – gan dabā, gan iekšēji, gan arī viņu izvēlētajā nozarē. Viņi paši ar to sāka spēlēties, un beigās tas sakrita ar visa koncerta koncepciju: “Es daru un radu.” Aušana pēc būtības ir darināšana.

Kā noritēja radošais process, veidojot šo koncertu?
Viens no uzstādījumiem bija: noslēguma koncertā jāsatiekas pilnīgi visiem žanriem. Protams, pamatā mums ir koris – tā ir liela masa, 13 000 dalībnieku. Bet, ja uz estrādes skatuves parādās dejotāji vai pūtēju orķestris, vai folklora, tam ir jāvelta laiks, akcentējot to konkrēto žanru, bet koris kaut kādā momentā drīkst viņus papildināt.

Pāri visam bija priekšnoteikums komandai radīt sajūtu, ka jaunieši veido svētkus jauniešiem, bet cilvēki ar profesionālu ievirzi palīdz realizēt viņu idejas. Tāpēc, piemēram, jau svētku logo, kas konkursa kārtībā tika izvēlēts, pamatideju radīja skolniece un tad firma to attīstīja un izveidoja, izejot no tās. Noslēguma koncertā ir līdzīgi. Mēs runājam ar jauniešiem, kā ko labāk darīt. Mums pat ir pieci dažāda rakstura jaunieši koncerta vadītāji.

Bija arī vēlme iesaistīt citu jomu jauniešus – gan video mākslā, gan tehnoloģijās. Un tā tas arī būs. Jelgavas Jauno tehnoloģiju vidusskolas absolventi un skolēni, viņi ir iesaistījuši arī cilvēkus no visas Latvijas, kuri paši konstruē elektroautomobiļus, piedalīsies arī koncertā. Katrs no viņiem brauks ar savu automobili. Scenogrāfi sadarbojas ar viņiem, pieliekot dažādus elementus, bet neiejaucas viņu dizainā. 

Mums bija svarīgi arī pievērst uzmanību tiem cilvēkiem, kas varbūt citreiz liekas tādi citādi, tādi, kas ir ar īpašām vajadzībām, piemēram, vājdzirdīgi vai nedzirdīgie. Koncertā piedalīsies trīs zīmju valodas kori, kuri uzstāsies konkrētos priekšnesumos. Tāpat būs arī īpašie bungotāji. Tā mēs viņus saucam, jo viņi ir bungotāji ar īpašām vajadzībām. Viņi uzstāsies divos koncertnumuros.

Viens no tiem būs dziesmas “Seko saviem sapņiem” laikā – uz centrālās skatuves, kuru scenogrāfe Austra Sniķere izveidojusi tādā asociatīvi sirsniņas formā, viņi uznāks un nospēlēs pavadījumu dziesmai: “Seko saviem sapņiem”. Un tieši viņi būs tie, kuri aicinās uz skatuves arī Latvijas pūtēju orķestru dalībniekus – ap 1500 mūziķu.

Un varbūt pēkšņi kādam – skatoties koncertu televīzijā vai klātienē – radīsies sajūta: es nemaz neesmu “citādais”, man ir vieta, kur pievienoties.

Sākotnēji mums bija iecere izveidot vairākas deju platformas dejotājiem un folkloras pārstāvjiem Mežaparka teritorijā. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – bieži vien dejotāji atrodas lejā, kurus skatītāji, kas sēž tālākajās rindās, vispār neredz.

Mēs šo ideju daļēji īstenosim. Uz centrālās “sirds” skatuves dejotāji būs pacelti augstāk. Viņa būs tieši turpat, kur diriģentu tribīne. Ap tribīni būs izveidots īpašs deju laukums, bet nav iespējams noklāt visu deju laukumu, tāpēc būs arī dejotāji, kuri dejos lejā, tur, kur parasti.  

Koncentrējamies uz klātienes pieredzi, bet koncertā būs arī elementi, kas īpaši paredzēti televīzijas skatītājiem. Tie, kas būs bijuši klātienē, vēlāk, skatoties koncertu mājās, varēs atklāt ko jaunu.

Varbūt būs arī interesanti tuvplāni?
Jā, mēs šobrīd pie tā aktīvi strādājam. Neiet viegli ar Latvijas televīziju, bet tas ir pilnīgi normāli jebkuros projektos ar Latvijas televīziju. Tie, kuri ir radošā pusē, tur viss ir kārtībā. Jautājums ir atkal par to organizatorisko pusi un birokrātiskiem ceļiem.

Es un mana “labā roka” Aleksandrs Grebņevs, kurš ir pazīstams kino nozarē, kopā strādājam pie caurviju tēmas – “klātesamības kamera”. Tā ir kamera, kas rada “TE” sajūtu. Skatītājs vairs nav tikai vērotājs – viņš kļūst par daļu no notikuma: atrodas aizkulisēs, dejo kopā uz laukuma, kādā brīdī ir diriģenta vietā. Mūsu mērķis ir radīt televīzijas skatītājam īstu svētku sajūtu – sajūtu, ka viņš ir tur. Tieši tāpēc būs arī operatori, kuriem būs jādejo.

Kā jūs raksturotu "Te-aust" noslēguma koncerta galveno vēstījumu?
Šajā gadījumā koncerts ir tik plaša mēroga, vienā teikumā to nebūs iespējams aprakstīt.

Sākumā ir laiku saaušanās – mēs uzdodam jautājumu: kas ir tas, ko mēs paņemsim no lielajiem svētkiem, vai no vēstures?

Tālāk seko tradīciju daļa, kam pievienojas meklējumu posms – došanās nākotnē, aiz horizonta, lai pēc tam atgrieztos mājās kā Sprīdītis. Tā ir tā viena no svarīgākajām daļām - tavs ceļš, kuru tu ej, katrs sīkums var tevi piepildīt līdz galam.

Pieci koncerta vadītāji ir tāds mazliet mīklas atšķetināšanas ceļš. Viņi uzdod jautājumus – kas ir tradīcijas? Kas slēpjas aiz kaut kādiem vārdiem, kas mums ir it kā ikdienā zināmi. Ja ir kāda tautasdziesma vai kāds domugrauds, kāds citāts vai dziesmā ir kāda frāze, piemēram, dziesmā “Pilni vižņu mani mati” – kas ir tā "cita mīlestība"?

Mēs meklējam intelektuāli domājošu jaunieti – tādu, kurš kaut ko dara. Vai nedara tikai ķeksīša pēc. Vai tāpēc, ka skolotājs teica. Tātad meklējošais cilvēks ir tas īstais nākotnes tradīciju turētājs vai iedvesmotājs.

Vai būs kādi elementi no iepriekšējo gadu Dziesmu un deju svētkiem?
Kas attiecas uz tādiem tradicionāliem svētkiem, kur mēs sagaidām tumsu un tad – gaismas spēli, tāda mums šoreiz nav. Mēs pievēršam uzmanību kam citam. Mēs mēģinām iet prom no šova, lai “Te-aust” kulminācija vērstos uz iekšu, katrā pašā sevī. Šoreiz kopā ar jauniešiem mēs radām rotaļīgumu, mīļumu, sirsnību un siltu sajūtu.

Ko jums pašam nozīmē šī pieredze – būt par “Te-aust” režisoru?
Tā ir misijas sajūta attiecībā pret jauniešiem, kuriem būt daļai no Dziesmu svētku kustības patiešām ir svarīgi. Šī misija ir – pamudināt viņus būt drošiem par savu sirdsbalsi. Pacelt jautājumu: kas tev pašam ir svarīgi? Kas tevi interesē?
Pamodināt katrā to piederības sajūtu šai kustībai – vai arī, tieši otrādi, iedrošināt neklausīt nevienu, kas mēģina kaut ko uzspiest.

Kādi bija galvenie izaicinājumi?
Man šķiet, ka vislielākais izaicinājums ir – kā visiem laimīgi un veselīgi pavadīt šos svētkus. Pirmkārt, mums vajadzīgi veselīgi domājoši vecāki un skolotāji, kuri pieskata bērnus un jauniešus, pasaka: “Atpūties” vai “Dragā!”, jo viņi viņus pazīst vislabāk.

Otrs lielais izaicinājums – laikapstākļi. Izrādās, ka fiziski jaunam cilvēkam vēl nav izstrādājusies tāda ķermeņa spēja ātri pielāgoties. Ja temperatūra pusstundas laikā krītas par desmit grādiem, viņam var iestāties termālais miegs.

Režisoram par to ir jāpadomā un jāņem vērā, lai horeogrāfiski viņus pasilda, pakustina atbilstoši dziesmai, pārvieto. Tāpat svarīgi izvēlēties pareizo laiku, kad sākt koncertu, lai izvairītos no krasām temperatūras svārstībām. Komanda visu laiku par to domā, mēģina paredzēt pēc iespējas labākus nosacījumus, lai mazinātu šos riskus.

Ko jūs novēlētu skatītājiem un dalībniekiem, kuri piedzīvos “Te-aust”?
Vajag nākt ar priecīgu un atbalstošu garu – atbalstīt vienam otru, smaidīt, priecāties. Dāvāt prieku bērniem, kuri ir dalībnieki, un atbalstīt vecākus, kuri tikuši pie biļetēm. Un starp dziesmām pārvietoties klusu un aliņu nedzert.

Vai skatītāji šogad arī kaut ko darīs, pievienosies dalībniekiem?
Jā, būs pārsteigums – viens īpašs brīdis. Skatītājiem būs jāliek lietā programmiņas, tāpēc nemetiet tās ārā!

Noslēguma koncerts "Te-aust" notiks Mežaparka Lielajā estrādē – “Sidraba birzī” 13. jūlijā, plkst. 17.00.