Vai valdība gatavo valsts uzņēmumu privatizāciju? Ko nozīmē to akciju kotēšana biržā?

Vienkāršoti runājot - akciju īpašnieki, ja uzņēmumi strādās ar peļņu varēs gūt ienākumus no to dividendēm, piedalīties lēmumu pieņemšanā par uzņēmumu nākotni un to vadību. Valsts budžets savukārt zaudēs daļu ieņēmumu (peļņas, dividendes) no šiem uzņēmumiem, kura būs jāatdod jaunajiem akcionāriem. Toties uzņēmumi iegūs līdzekļus attīstībai un investīcijām, kas tiem ir nepieciešami, jo valsts jau bezgalīgi nevar dot “piešprices” jeb glābt tos uzņēmumus, kas pašlaik ir nerentabli. Savukārt bankas šobrīd ne labprāt piešķir kredītus uzņēmumiem, kuri simtprocentīgi pieder valstij.

Ideja nav jauna, sabiedrība to noraida

Tomēr Latvijas sabiedrība visai rezervēti, pat skeptiski skatās uz lielo pilnībā valstij vai pašvaldībai piederošo uzņēmumu akciju “izslīdēšanu” no valsts rokām.

Pirmā lielā neapmierinātība izpaudās jau 1999. gadā, kad tika rosināta “Latvenergo” privatizācija. Toreiz cilvēkiem bija svaiga negatīva pieredze ar privatizācijas sertifikātu “ceļošanu”, kad daudzi uzņēmumi vai to “atliekas” nonāca veiklu biznesmeņu rokās. Tika ierosināts rīkot referendumu par “Latvenergo” privatizācijas nepieļaušanu. Tomēr līdz tautas nobalsošanai nenonāca, jo 2000. gada jūnijā Saeima pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kas noteica, ka “Latvenergo” ir neprivatizējams uzņēmums un vajadzība pēc referenduma atkrita pati par sevi. 

Pēdējā nozīmīgā diskusija sākās 2017. gadā, kad, tāpat kā tagad, valsts kapitalsabiedrību akciju kotēšanu biržā rosināja Māra Kučinska (Liepājas partija, tagad ietilpstoša Apvienotajā sarakstā; pašreiz Maris Kučinskis ir iekšlietu ministrs) valdība. 2018. gadā valdība šo nodomu atsauca, lai “pārtrauktu sabiedrībā radītās bažas par iespējamu šo kompāniju privatizāciju”.

Ideju par valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu biržā datumi liecina, ka Latvijā tās uzplaiksnī finanšu krīžu vai ekonomisku satricinājumu laikā, kad tautsaimniecībai nepieciešams pasniegt “glābšanas riņķi”. Nav noliedzams, ka arī pašlaik mūsu valsts ekonomika nav tai spožākajā situācijā. Un kā šīs situācijas uzlabojumu ne tikai valdība, bet arī ekonomisti redz valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā.

Tai pašā laikā saprotamas arī sabiedrības bažas, kas saistītas gan ar to, ka valsts uzņēmumi tiks negodīgi privatizēti un līdz ar to celsies pakalpojumu cenas (sākot no maksas par elektrību un beidzot ar pastmarkām, kas jālīmē uz vēstulēm), tie nokļūs “oligarhu grupējumu” rokās un tā tālāk.

Savukārt ekonomisti un baņķieri piesauc ieguvumus šo uzņēmumu attīstībai, kā piemēru bieži minot Igaunijas pieredzi, kur daļa valsts un pašvaldību uzņēmumu akcijas tiek kotētas biržā, uzsverot, ka bažām par šo uzņēmumu privatizāciju nevajadzētu būt, jo mūsu ziemeļu kaimiņvalstī šo uzņēmumu kontrolpakete (vairāk nekā 70%) palikusi valsts īpašumā un tai ir noteicošais vārds.

Pagaidām vēl tikai notiek diskusijas par iespējamo valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu biržā un pat īsti nav skaidrs par kādiem uzņēmumiem ir runa. Tiek pieļauts, ka akciju tirgū kā pirmā varētu parādīties nacionālā lidsabiedrība “airBaltic”. Jauns.lv skaidroja, ko šāda valsts kapitālsabiedrību akciju nonākšana tirgū varētu nozīmēt Latvijas tautsaimniecībai.

Latvijas Banka: “Prospektu izskata un apstiprina Latvijas Banka”

Latvijas Bankas Kapitāla tirgus uzraudzības pārvaldes vadītājs Kristaps Soms: “Saistībā ar šo procesu svarīgi ir atzīmēt vairākus aspektus. Kotēšana biržā ir saistīta ar jauna kapitāla piesaisti un tas nozīmē, ka uzņēmumam ir investīciju vajadzības, kuras nepieciešams finansēt. Akciju kotēšana biržā ir alternatīvs veids banku kredītiem šo investīciju vajadzību finansēšanai.

Valsts kapitālsabiedrības kotēšana, nozīmē to, ka tiek noteikta objektīva uzņēmuma vienas akcijas cena par kuru investoram būs iespējas to iegādāties vai pārdot. Tāpat būs jāpieņem valsts (attiecīgi atbildīgo ministriju kā akcionāru un valdības) lēmums par to, cik lielu daļu no uzņēmuma akcijām piedāvāt brīvā tirdzniecībā. Lielā mērā tas atkarīgs arī no investīciju vajadzībām. Valsts noteikti var saglabāt kontrolpaketi un piedāvāt investoriem iegādāties tikai noteiktu daļu, piemēram, līdz 25% no kopējā akciju skaita.

Prospektā emitenti nosaka principu, kā tiks sadalītas akcijas starp investoru grupām, savukārt mirklī, kad ir notikusi parakstīšanās jeb pieteikšanās uz akcijām emitents jeb konkrētā kapitālsabiedrība, varēs izdarīt izvēli, cik akcijas investoru grupām piedāvāt. Piemēram, ja pieprasījums būtiski pārsniedz pieejamo akciju skaitu, tad kapitālsabiedrība var noteikt apjomu, cik akcijas varēs iegādāties privātie investori un pārējiem investoriem tās tiek samazinātas proporcionāli pieteikumam.

Latvijas Bankas ieskatā valsts kapitālsabiedrību kotācijai būs vairāki pozitīvi aspekti. Pirmkārt, šādu kapitālsabiedrību ienākšana kapitāla tirgū veicinās tā attīstību. Otrkārt, no Latvijas iedzīvotāju perspektīvas raugoties, tās būs jaunas iespējas, kur ieguldīt savus uzkrājumus, ne tikai tos noguldot bankās, bet arī investējot Latvijas nozīmīgākajās kapitālsabiedrībās. Treškārt, pilnveidosies Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība, jo iegūstot praksi ieguldīt, sabiedrība arvien vairāk pilnveido savas zināšanas un pieredzi par ieguldījumu kultūru. Un, tāpat ieguvums būs tas, ka kapitālsabiedrības, kuras tiks kotētas biržā kļūs caurspīdīgākas – tām būs jāatklāj plašāks informācijas apjoms, tās pilnveidos korporatīvās pārvaldības kultūru, kā arī pilnveidos uzņēmuma vadības kultūru, jo būs jāsadarbojas nevis ar vienu akcionāru, bet ar vairākiem tūkstošiem akcionāru.

Kapitāla tirgus attīstība ir saistīta ar ekonomisko attīstību, jo attīstīts kapitāla tirgus rada iespēju uzņēmumiem piesaistīt finansējumu. Līdz šim pastāvēja viedoklis, ka investīcijas var pilnībā tikt finansētas no banku aizdevumiem vai valsts atbalsta programmām, taču arvien vairāk tirgū ir piemēru, kas liecina par pretējo.

Akciju kotēšana biržā ir publisks, caurskatāms process, kurā var piedalīties gan jebkurš Latvijas iedzīvotājs, gan institucionālie investori, piemēram, pensiju fondu pārvaldnieki vai bankas. Bet, kā jau iepriekš norādīts, valsts kā esošais akcionārs var noteikt, cik lielu daļu no kopējā akciju skaita piedāvāt. Tas ir atkarīgs no nepieciešamā finansējuma apjoma uzņēmuma nākotnes izaugsmes plāniem un citiem apsvērumiem.

Uzņēmums, vēloties veikt akciju vai obligāciju piedāvāšanu investoriem, sagatavo dokumentu, kuru sauc par prospektu, kurā ir ietverta informācija par uzņēmumu, tā finanšu rādītājiem, plānotajiem attīstības virzieniem, akcijas cenu, kā arī citiem nosacījumiem. Prospektu izskata un apstiprina Latvijas Banka. Secīgi nākamais ir parakstīšanās posms, kad katrs var izdarīt izvēli un pieteikties uz jebkuru vēlamo akciju skaitu, cik gribētu iegādāties”.

Andris Lāriņš: “Uzņēmuma daļēja kotēšana biržā nav privatizācija”

SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš: “Valsts kapitālsabiedrību kotēšana biržā nozīmē, ka iedzīvotājiem visā pasaulē ir iespēja biržā nopirkt šī uzņēmuma akcijas un kļūt par akcionāru. Akciju pirkšana ir ātrākais veids, kā kļūt kaut vai par nelielas daļas uzņēmuma īpašnieku. Piemēram, uzņēmumam “MADARA Cosmetics” ir 3 774 911 akcijas. Ja biržā kāds nolemj investēt 100 eiro, tad var nopirkt piecas akcijas un teikt, ka investoram ar piecām akcijām pieder 0,00013% no “MADARA Cosmetics” uzņēmuma. Lielākajiem trīs “MADARA Cosmetics” akcionāriem pieder 70% un, kamēr viņi neplāno akcijas pārdot, tikmēr uzņēmumu ar balsu vairākumu kontrolē lielākie akcionāri, bet visi akcionāri dividenžu veidā un akciju cenas potenciālā kāpuma veidā gūst labumu.

Līdzīgi, ja biržā būtu kāds no Latvijas valstij piederošiem uzņēmumiem, katram būtu iespēja kļūt par uzņēmuma daļiņas īpašnieku, bet valsts paliktu kā lielākais akcionārs.

Parasti nonākšana biržā saistās ar stingru biržas prasību izpildi, kas uztur labu vai uzlabo uzņēmumu pārvaldību. Samazināts valsts uzņēmumu fiskālais slogs un palielināts neto ieguldījums budžetā, pateicoties lielākiem dividenžu maksājumiem, samazināta korupcija un uzlabota pārredzamība. Uzņēmuma vadība ir atbildība plašāka akcionāru loka priekšā. Lielāks caurspīdīgums un laba pārvaldība parasti uzlabo uzņēmuma efektivitāti un attiecīgi rezultātus, no kā labumu gūst gan uzņēmuma klienti, gan akcionāri.

Birža ir pieejama visiem, kuriem ir vērtspapīru konts un nauda kontā. Valsts uzņēmumi biržā ir visā pasaulē. Piemēram, Baltijā biržā ir “Enefit Green” (Igaunijas valstij piederošajam “EESTI ENERGIA AS” pieder 77,17% “Enefit Green”), “Ignitis grupe” (74,99% pieder Lietuvas valdībai), “Klaipēdas nafta” (72,47% pieder Lietuvas valdībai), “Tallinna Vesi” (55,06% pieder Tallinas pašvaldībai). Ja ir kādas bažas par konkrētu pircēju aktivitātēm, tās var juridiski regulēt – pasaulē ir ļoti daudz piemēru ar valsts uzņēmumu kotēšanu biržā, no kā mācīties, lai neuzkāptu uz grābekļiem.

Uzņēmuma daļēja kotēšana biržā nav privatizācija. Ar pāreju no vienas valsts iekārtas uz citu valsts iekārtu saistītais privatizācijas posms ir pagājis un tam ir vieta vēsturē. Biržā kotētu uzņēmumu privatizēt var tikai tad, ja darbojas atbilstoši biržas noteikumiem, nopērk absolūti lielāko daļu uzņēmuma akciju un pēc tam izņem uzņēmumu no biržas, kas šajā gadījumā nav un netiks plānots, jo nav un nebūs plānu biržā kotēt visu šobrīd valstij pilnībā piederošu uzņēmumu vai pat pusi uzņēmuma – visticamāk būs runa par kaut kādas daļas kotēšanu, valstij saglabājot kontroli”.

Pēteris Strautiņš: “Diez vai gaidāmas radikālas pārmaiņas”

“Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš: “Iedzīvotājus jeb nodokļu maksātājus tas ietekmēs tādējādi, ka valstij tūlīt būs pieejama papildu nauda dažādu sabiedrisko pakalpojumu finansēšanai. Taču kotācija arī nozīmētu to, ka tālākā nākotnē būs mazāka dividenžu plūsma valsts budžetā no šiem uzņēmumiem.

Tūlītēja ietekme uz patērētājiem un pakalpojumu izmantotājiem nebūs liela. Varētu cerēt, ka kotēšana biržā nākotnē uzlabos šo uzņēmumu pārvaldību un paaugstinās pakalpojumu kvalitāti. Taču jau šobrīd lielāko valsts uzņēmumu pārvaldība ir vismaz laba, diez vai gaidāmas radikālas pārmaiņas.

Iespējams ka Latvijas iedzīvotājiem ir vēsturiska trauma, ko radījuši pagātnē notikuši centieni privatizēt valsts uzņēmumus veidā, kas nebija izdevīgs sabiedrībai kopumā. Tāpat pieļauju, ka biedējošs var šķist reāls vai šķietams kontroles zaudēšanas risks tādās stratēģiskās jomās kā enerģētika, transports un valsts mežu pārvaldīšana.

Rīgas Fondu birža neattīstās pat uz Baltijas kaimiņvalsts fona. Spēcīgas fondu biržas esamība noteikti būtu attīstību veicinošs faktors. Valsts arī iegūtu ienākumus no kapitālu daļu pārdošanas, kuru varētu kaut kur ieguldīt.

Nevar aizliegt kādam cilvēkam pirkt akcijas biržā. Taču nauda šī mērķa īstenošanai būtu izgājusi cauri naudas atmazgāšanas novēršanas procesam, biržā nevar veikt darījumus ar nezināmas izcelsmes skaidru naudu. Tātad var pirkt jebkurš cilvēks, bet ne jebkura nauda tiek pieņemta”.

Kārlis Purgailis: “Kotēšana biržā ir diezgan stingri regulēta”

Bankas “Citadele” meitas uzņēmuma “CBL Asset Management” valdes priekšsēdētājs Kārlis Purgailis: “Valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā nozīmē, ka uzņēmuma kapitāldaļas jeb daļu no uzņēmuma var iegādāties brīvā tirgū, kas ir birža. Tāpat kapitālsabiedrību kotēšana biržā nozīmē, ka valsts vairs nebūs šo uzņēmumu vienīgais akcionārs. Cik dzirdēts, nevienam no valsts uzņēmumiem nav plānota 100 % akciju kotēšana biržā, kas nozīmē, ka valsts vai pašvaldība tik un tā paliek kā līdzīpašnieks, bet brīvajā tirgū jebkuram būs iespēja iegādāties daļu no šiem uzņēmumiem. Jebkurš Latvijas iedzīvotājs vai ārvalstnieks, vai uzņēmums var iegādāties uzņēmuma akcijas brīvajā tirgū un kļūt par līdzīpašnieku. Šobrīd nav informācijas kādu daļu no uzņēmumiem plānots kotēt biržā, taču būtiski būtu, lai valsts vai pašvaldība šajos uzņēmumos paliek kā vairākuma akcionārs, kas nozīmē, ka valsts vai pašvaldība turpinās lemt galvenos jautājumus attiecībā par šo uzņēmumu, tā attīstību un tā tālāk.
 
Kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – piemēri rāda, ka kotējot valsts akcijas, parasti tiek kotēta kāda daļa, uzņēmuma kontrolpaketi atstājot valsts īpašumā.
 
Galvenā problēma, ko valdība patlaban cenšas risināt ir tāda, ka arī privāto uzņēmumu akciju kotēšana biržā līdz šim ir bijusi neliela. Lietuvas un Igaunijas piemēri rāda, ka tiklīdz valsts uzņēmumu akcijas tiek kotētas biržā, kapitāla tirgus sāk strauji attīstīties. Salīdzinājumam – patlaban Latvijā tirgus kapitalizācija jeb visu uzņēmumu vērtība, kas tirgojas biržā, ir aptuveni 700 miljoni eiro, turpretim Igaunijā un Lietuvā tie ir virs 4,7 miljardi eiro. Tātad mēs šajos rādītājos atpaliekam. Arī uz pasaules fona Latvija ievērojami iepaliek.

Iedzīvotāji var kļūt par uzņēmumu līdzīpašniekiem. Visticamāk, ka iedzīvotāji būtu uzņēmumu mazākuma akcionāri, tāpēc daudz nevarētu ietekmēt uzņēmumu dažādu lēmumu pieņemšanā. Uzņēmuma lēmumus turpinātu lemt vairākuma akcionārs, šajā gadījumā visticamāk – valsts vai pašvaldība. Tāpat arī iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvākus un plašākus pakalpojumus, jo uzņēmums pēc akciju kotēšanas būs saņēmis papildus finansējumu, kuru varēs izmantot tā attīstībā. Uzņēmumi kļūs stiprāki, strādās rentablāk, līdz ar to, iespējams, varēs piedāvāt iedzīvotājiem savas preces vai pakalpojumus par zemākām cenām.
 
Vēl viens būtisks aspekts – kotēšana biržā ir diezgan stingri regulēta, līdz ar to tas ir diezgan caurspīdīgs un pārredzams process, kas uzliek uzņēmumam noteiktas saistības, piemēram, ziņot par finanšu rādītajiem, regulāri informēt par dažādiem nozīmīgiem lēmumiem, un šī informācija kļūst publiska. Tas nozīmē, ka valsts uzņēmumi, kas patlaban strādā aiz “aizslēgtam durvīm”, kļūtu daudz caurspīdīgāki. Kā rāda pasaules prakse, pateicoties tam, samazinās arī dažādi korupcijas riski, kas patlaban dažādos valsts un pašvaldību uzņēmumos, ir diezgan augsti. 

Ideja ir diezgan veca, un iepriekšējām valdībām tā nebija tik liela prioritāte. Savukārt šīs valdības deklarācijā pamata uzsvars ir uz tautsaimniecības straujāku attīstību. Līdz ar to valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā ir pilnīgi loģisks solis, lai uzlabotu Latvijas ekonomiku un stiprinātu uzņēmumus, kā arī veicinātu kapitāla tirgus attīstību.  Kā piemēru varu minēt privāto uzņēmumu “Virši A”, kurš piesaistīja vairāk nekā septiņus miljonus papildus līdzekļus caur uzņēmuma akciju kotēšanu biržā un, patiecoties tam, strauji attīstīja savu biznesu. Jo stiprāka būs birža un kapitāla tirgi, un jo vairāk uzņēmumu kotēsies biržā, jo straujāk attīstīsies valsts tautsaimniecība. 

Pirms akciju kotēšanas, uzņēmums izsludina, ka tas grib pārdot savas akcijas biržā. Šis process parasti ir kā izsoles process, kur jebkurš investors var pieteikties iegādāties uzņēmuma akcijas. Process ir labi noregulēts atbilstoši Eiropas Savienībā vienādotām prasībām. Varētu teikt, ka notiek izsole un akcijas iegūst tas, kas sola vairāk. Protams, var gadīties, ka kāds “oligarhu grupējums” iegūst kāda uzņēmuma akcijas, bet visticamāk akcijas būs iegādātas par godīgu cenu. Šā brīža apstākļi ir diezgan atšķirīgi no situācijas deviņdesmitajos gados, kad notika privatizācija, un “oligarhu grupējumi” no iedzīvotājiem par zemu cenu uzpirka sertifikātus un pēc tam tos izmantoja, lai atkal par zemu cenu iegādātos dažādus uzņēmumus. Publiska kotēšana biržā šādas krāpniecības iespējas praktiski izslēdz.

Ja paskatāmies uz kaimiņvalstu piemēriem, tad igauņu valsts enerģētikas uzņēmums “Enefit Green” sāka kotēt savas akcijas, bet valsts turpina kontrolēt 77 % uzņēmuma akciju, savukārt 23 % akciju atrodas publiskajā apgrozībā. Sākotnējā kotēšanas procesā piedalījās vairāk nekā 60 tūkstoši privātie investori, no kuriem 55 % bija privātpersonas un 45% dažādi pensiju fondi, finanšu iestādes, ārvalstu investori un tā tālāk. Tas nozīmē, ka sākotnējā kotēšana biržā ļauj piedalīties ļoti lielam cilvēku lokam, kas minimizē riskus, ka kāds šīs akcijas iegādāsies par neadekvāti zemu cenu. 

Šī brīža Finanšu ministrijas piedāvājumā ir strikti nodalīti neprivatizējamie uzņēmumi, kurus ar likumu ir aizliegts privatizēt vai pārdot, to skaitā ir arī “Latvenergo”, “Latvijas pasts”, “Latvijas dzelzceļš” un “Latvijas Valsts meži”. Teorētiski var veidot referendumu par vēl kādu atsevišķu uzņēmumu, tā akciju kotēšanu biržā aizliegumu. Tomēr tiem Latvijas uzņēmumiem, kuri patlaban plāno piedāvāt savas akcijas biržā, būtu pat veselīgi piesaistīt papildus investīcijas, tā vietā, lai ieguldītu nodokļu maksātāju naudu”. 

“Swedbank”: “Spītīgi lecam tikai uz vienas kājas”

“Swedbank” galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija: “Kapitāla tirgus ir vieta, kur uzņēmumi un valdības var piesaistīt ilgtermiņa līdzekļus – aizņemties (tam domāts obligāciju vai parāda vērtspapīru tirgus), vai iegūt investorus (akciju tirgus). Tas ir vērtīgs instruments straujākai izaugsmei, kas Latvijā būtībā netiek pielietots.

Piemēram, Latvijas akciju tirgus kopējā vērtība ir vien 3% no IKP, kamēr Eiropas Savienībā akciju tirgus kapitalizācija ir vairāk nekā 50% no IKP. Ja kapitāla tirgus ir nepietiekami attīstīts, tad uzņēmumiem trūkst iespēju piesaistīt ārējo finansējumu, komercbankām ir mazāka konkurence, un arī vietējiem investoriem (gan pensiju fondiem, gan privātpersonām) trūkst iespēju ieguldīt līdzekļus savā ekonomikā. Ļoti vispārinot, finansējumu ekonomikas dalībnieki var iegūt no bankām vai no kapitāla tirgus. Mēs jau ilgstoši spītīgi lecam tikai uz vienas kājas, kad daudz straujāk uz priekšu varētu tikt, pieliekot pie zemes arī otru.

Mazs un neaktīvs kapitāla tirgus ir apburtais loks – tajā trūkst dalībnieku un līdzekļu, jo ir maz dalībnieku un līdzekļu. Bez ārēja grūdiena no šī apburtā loka neizkļūt. Vienīgais iespējamais ārējais grūdiens akciju tirgus attīstībā var nākt no valsts un pašvaldību uzņēmumu iesaistes šajā tirgū. Finanšu ministrija aprēķinājusi, ka Baltijas kaimiņos 36-38% no akciju tirgus veido valsts un pašvaldību kontrolē esoši uzņēmumi, kamēr Latvijā šis rādītājs ir apaļa nulle – ir, kur augt.
 
Kāds vēl labums, bez tirgus “iekustināšanas”, nāktu no valsts un pašvaldību uzņēmumu dalības akciju tirgū? Pirmkārt, tā būtu iespēja šiem uzņēmumiem ieguldīt attīstībā, neprasot papildus budžeta finansējumu (ko savukārt varēs izlietot citām prioritātēm, piemēram, veselībai vai izglītībai). Otrkārt, tas palīdzētu veicināt privātpersonu ieguldījumu kultūru Latvijā. Apziņa, ka vari ieguldīt sev zināmā, saprotamā un drošā valsts vai pašvaldības uzņēmumā, kura attīstība palīdzēs augt vietējai ekonomikai, noteikti dod papildus grūdienu savus līdzekļus izņemt no “matrača apakšas”, un ļaut tiem pelnīt. Treškārt, svarīgākais aspekts – dalība kapitāla tirgū pieprasa uzņēmumu caurspīdību. Akciju tirgus strādā kā sava veida sargs. Tas nepārtraukti vētī uzņēmumu darbību, un tos spiedīs uzlabot pārvaldību. Mēs katrs, arī tie, kam līdzekļi neatļauj investēt, būsim ieguvēji no valsts un pašvaldību uzņēmumu dalības biržā, jo šis akciju tirgus kā “sarga” aspekts nozīmēs arī lietderīgāku un efektīvāku nodokļu maksātāju līdzekļu tērēšanu.

“Kotēšana biržā” ir īpašnieka maiņa daļai akciju no valsts vai pašvaldības uz citu investoru. Tas nebūt nenozīmē, ka valsts vai pašvaldība zaudē kontroli pār šiem uzņēmumiem. To, cik liela daļa uzņēmuma akciju tiks kotēta biržā, noteiks valsts vai pašvaldības un paša uzņēmuma mērķi un stratēģija. Protams, biržā netiks kotēti visi valsts un pašvaldību uzņēmumi. Ir daudzi aspekti, kas jāņem vēra, piemēram, uzņēmuma loma nacionālajā drošībā, vai uzņēmums ir komerciāli orientēts, vai tas ir/var būt peļņu nesošs.
 
Uzņēmuma atrašanās akciju tirgū teorētiski nozīmē to, ka par uzņēmuma daļēju īpašnieku var kļūt teju ikviens, un ir arī redzams, kam pieder akcijas. Akciju sākotnējo cenu nosaka īpašnieks kopā ar profesionāliem konsultantiem, un tā balstīta uz visaptverošu uzņēmuma novērtējumu. Brīdī, kad akcijas jau ir biržā, to cenu nosaka tirgus pieprasījuma un piedāvājuma balanss”. 

Finanšu ministrija: būs attīstība, lielākas algas un jaunas darba vietas

Finanšu ministrijas Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis Jauns.lv skaidroja, ka valsts kapitālsabiedību akciju kotēšana biržā pamatā ir jautājums par valsts kapitālsabiedrību izaugsmi un valsts kapitāla atdevi: 

“Kapitālsabiedrībām nereti trūkst izaugsmes stratēģijas, un finanšu atdeve ir robežās no labas līdz viduvējai. Saskaņā ar veikto izpēti 2021. gadā, Latvijas komerciālo valsts kapitālsabiedrību vidējais ienākumu pieaugums no 2015. līdz 2019. gadam bija 6,78% (valsts atkarīgajām – 5,10%), kamēr Eiropas valstu kapitālsabiedrībās - 8,3%, tātad kopumā atdeves rādītāji ir zemāki.
 
Šobrīd valsts uzņēmumi savas darbības paplašināšanai vai attīstībai izmanto tikai dažus finansējuma avotus: iepriekšējo gadu uzkrātā peļņa, banku finansējums vai arī valsts budžeta līdzekļus. Katrs no minētajiem avotiem ir ļoti ierobežots.

Piedāvājam attīstības mērķu finansēšanai piesaistīt papildus kapitālu no privātajiem investoriem, institucionālajiem investoriem un privātpersonām, un tādejādi privāto akcionāru klātbūtne būtu papildus stimuls uzņēmumu izaugsmei, un veicinātu arī korporatīvās pārvaldības caurskatāmību. Mūsu piedāvājumā netiktu pārdota kontrolpakete, bet neliela daļa no visām akcijām.
 
Pēc akciju publiskā piedāvājuma akcijas tiek iekļautas biržas sarakstā, citiem vārdiem, tiek veikta akciju kotēšana. Akciju tirdzniecība biržā notiek saskaņā ar biržas noteikumiem. Vienlaikus uzņēmumam ir jānodrošina labas (korporatīvās) pārvaldības principu ievērošana. Uzņēmuma sekmīgā darbība atspoguļosies akciju vērtībā.  
Piesaistītie līdzekļi sniegs iespējas veikt ieguldījumus darbības paplašināšanai un attīstībai. Uzņēmums vairos savus ienākumus, un tādejādi radīs iespējas atalgojuma palielināšanai un jaunām darba vietām. 

Savukārt attiecībā uz pakalpojumu cenām un tarifiem, tāpat kā iepriekš, - tos apstiprinās sabiedrisko pakalpojumu regulators.

2018. gadā šī jautājuma apspriešana valdībā netika uzsākta, toreiz droši vien pietrūka kopīgas gribas jautājumu risināt. Kopš tā laika ir veikti vairāki sagatavošanās darbi. Esam veikuši izpēti par kapitāla tirgus attīstības mērķiem, un ir skaidrāk apzināta nepieciešamība attīstīt kapitāla tirgu. Tāpat ir veikta izpēte par Valsts kapitālsabiedrību pārvaldības pilnveidošanu, un risinājumiem kā veidot optimālu kapitāla struktūru uzņēmumos (balstīties ne tikai uz aizņēmumiem kredītiestādes, bet arī apskatīt citus uzņēmumu finansējuma avotus).

Negodīga akciju pārdošanas situācija veidotos, ja kādai ekonomiskai grupai radītu īpašas priekšrocības akciju iegādē vai pārdotu akcijas zem tirgus vērtības.  Jāatzīst, ka vēsturiski ir bijuši negatīvi privatizācijas piemēri pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kas joprojām met ēnu uz privātā kapitāla piesaistīšanu.

Labākajā praksē, uzņēmuma akciju publiskais piedāvājums ir atklāts un caurskatāms veids, kā piesaistīt plaša investoru loka privātos līdzekļus uzņēmuma attīstībai, nodrošinot arī katrai privātpersonai iegādāties akcijas par iespējami labāko cenu. Šī cena būtu arī augstākā cena, ko saņemtu uzņēmums un valsts.  Akciju piedāvājumā, kā tas parasti tiek veikts attīstītajos finanšu tirgos, uzņēmums nosaka sava piedāvājuma nosacījumus, tai skaitā arī kādu daļu akciju varēs iegādāties institucionālie investori, un kādu daļu privātpersonas. Abu veidu investori ir būtiski. Institucionālie investori var piesaistīt piemēram pensiju fondu vai apdrošināšanas sektora uzkrājumus, kā arī ārvalstu finansējumu. Savukārt, privātpersonu ieguldījums ļauj attīstīt lojālu klientu loku, un arī darbinieku līdzdalību uzņēmuma īpašnieku struktūrā.

Vairākām valsts kapitālsabiedrībām ir noteikti ierobežojumi to privatizācijā, un vēsturiski noteiktie pamatojumi ir dažādi. Daļa no tiem joprojām varētu būt aktuāla, bet citos gadījumos būtu pārskatāma, vai ierobežojumi joprojām atbilst šo kapitālsabiedrību attīstības interesēm”.