Dombrovskis: svarīgi, lai fiskālā un monetārā politika nenonāktu pretrunās

Ko Eiropas Komisija pašlaik sagaida no Latvijas jaunās valdības? Uz ko jūsu ieskatā vajadzētu koncentrēties?

Ja sākam ar pieejamo Eiropas Savienības (ES) atbalstu, tad pavisam nesen ir panākta vienošanās par "RePowerEU" programmu, kurā Latvijai būs pieejami 123 miljoni eiro papildus tiem 1,8 miljardiem eiro, kas jau ir Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) ietvaros. Ir svarīgi šos līdzekļus izmantot pilnvērtīgi. 2023. gads būs gads, kad lielākā apjomā sāks ienākt arī jaunā plānošanas perioda ES fondu līdzekļi, un līdz ar to arī ir svarīgi, lai tiktu sagatavoti visi nepieciešamie normatīvie akti, lai varētu sākties šo līdzekļu izmantošana, jo tas Latvijas ekonomikai var iedot papildu stimulu. It īpaši svarīgi tas ir šajā situācijā, kad saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā ekonomikā kopumā ir vērojamas pietiekami nopietnas problēmas. Lai piesaistītu šo papildu naudu no "RePowerEU", Latvijai ir arī jāsagatavo grozījumi un papildinājumi nacionālajā Atjaunošanas un noturības mehānisma plānā.

Otrais svarīgais jautājums neapšaubāmi ir valsts budžets 2023. gadam. Eiropas Komisijas kopējais uzstādījums ir, ka valstīm ir jāsāk samazināt budžeta deficīti un jāvirzās uz stingrāku fiskālo politiku, jo inflācija ir ļoti augsta visā ES, un svarīgi ir, lai fiskālā un monetārā politika nenonāktu pretrunās. Eiropas Centrālā banka pašreiz strādā, lai inflāciju mazinātu un īsteno stingrāku monetāro politiku, līdz ar to svarīgi ir virzīties arī uz stingrāku fiskālo politiku. Turklāt, no vienas puses, tas ir kontekstā ar inflāciju, bet, no otras puses, arī procentu likmes pēdējā laikā ir diezgan būtiski pieaugušas, līdz ar to valsts parāda apkalpošana un budžeta deficītu finansēšana arī ir dārgāka. Tas ir papildu arguments, kāpēc mazināt budžeta deficītu. No šī viedokļa pozitīvi, ka papildu dokumentiem, par kuriem ir panākta vienošanās valdības veidošanas gaitā, ir arī vienošanās par fiskālo disciplīnu un budžeta deficīta samazināšanos. Cerams, pie tā tad arī izdosies pieturēties.

Jau minējāt inflāciju, karu Ukrainā, recesiju. Kā vēlmi atgriezties pie stingrākas fiskālās politikas sabalansēt ar atbalstu iedzīvotājiem, arī uzņēmumiem, kas daudziem šajā laikā ir nepieciešams?

Šī problēma neapšaubāmi pastāv. Jāatgādina, ka pandēmijas sākumā 2020.gadā rekomendācija tiešām bija īstenot ekonomikas fiskālos stimulēšanas pasākumus. Tad inflācija bija zema, procentu likmes bija zemas, un līdz ar to tāda iespēja bija. Turklāt tas bija simetrisks ekonomikas šoks visā Eiropā un visā pasaulē. Bet tam ir arī konsekvences, jo no Covid-19 krīzes valsts ir iznākušas ar lielākiem budžeta deficīta un valsts parāda līmeņiem, un skaidrs, ka bezgalīgi tas turpināties nevar, un pašreiz ir pienācis laiks strādāt pie budžeta deficīta samazināšanas. Vienlaikus ir svarīgi turpināt arī atbalstu gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem augsto enerģijas cenu dēļ.

Problēma ir tāda, ka lielākā daļa no atbalsta pasākumiem, ko dalībvalstis sniedza, nav mērķēti tām iedzīvotāju grupām, kurām atbalsts būtu visvairāk nepieciešams. Tāpat tie arī neveicina enerģijas patēriņa samazināšanos. Tādēļ Eiropas Komisijas rekomendācija, piemēram, attiecībā uz elektroenerģiju ir, ka ir noteikts elektroenerģijas daudzums, kuru patērētājam var piegādāt par subsidētām cenām, bet virs šī elektroenerģijas apjoma tālāk jau iestājās pilnā tirgus cena. No vienas puses, tā ir palīdzība tām iedzīvotāju grupām, kuru enerģijas patēriņš nav liels, no otras puses - tas saglabā stimulu mazināt enerģijas patēriņu tiem, kuriem tas ir liels. Latvijā līdzīga sistēma jau tiek īstenota, bet svarīgs jautājums joprojām ir atbalsta pasākumu labāka mērķēšana. Pašreiz 70% no pasākumiem nav mērķēti.

Latvijā jau pandēmijas laikā viss atdūrās pret to, ka valsts institūcijas nekādi nespēja definēt, kurām mājsaimniecībām atbalsts ir vajadzīgs vairāk, ja vien nebija saņemts mazturīgā statuss. Jūs, tiekoties ar jaunās valdības ministriem, esat saņēmis solījumu, ka pie šī jautājuma nopietni tiks strādāts?

Tā nav problēma tikai Latvijā. Ir grūti īsā laikā izveidot labi mērķētu sistēmu. Tāpēc arī ir šis Eiropas Komisijas priekšlikums par atbalstu līdz noteiktam energoresursu patēriņa līmenim. Ja to pareizi kalibrē, tas palīdz kaut kādā mērā arī mērķēt atbalstu un saglabā arī stimulu mazināt enerģijas patēriņu. Tā nav ideāli mērķēta sistēma, bet praktisks risinājums, ko īsā laikā var piemērot un kas vismaz daļēji šo mērķēšanu palīdz nodrošināt.

Viena lieta ir iedzīvotāji, bet kā ar uzņēmumiem, kuri pašlaik zaudē saviem konkurentiem, kuri enerģijas izmaksas spēj absorbēt labāk?

Tā neapšaubāmi ir problēma, un tur tādas vienkāršas atbildes nav. Katrai valstij ir jāvērtē ekonomikas struktūra, konkrētie uzņēmumi, energobilance un jāmeklē risinājumi jau konkrētajā situācijā.

Te ir svarīgs jautājums kopumā - augstās enerģijas cenas un tas, kas ES līmenī tiek darīts, lai šīs cenas mazinātu. Ir vesela virkne pasākumu, kas jau ir īstenoti, - mērķētas intervences elektroenerģijas tirgū, nosakot ieņēmumu griestus tā saucamajiem inframarginālajiem ražotājiem, kuriem elektroenerģijas ražošanas izmaksas ir zemākas nekā pašreizējās tirgus cenas, solidaritātes iemaksas no fosilā kurināmā sektora, lai varētu novirzīt šo atbalstu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuriem tas ir nepieciešams. Ir paredzēti gāzes cenu griesti. Ir noteikti energotaupības pasākumi, lai mazinātu patēriņu, piemēram, gāzei par 15%, tāpat ir pasākumi, lai mazinātu pieprasījumu pēc elektroenerģijas patēriņa "pīķa" stundās, kas lielā mērā dzen uz augšu cenas.

Līdz ar to, protams, problēma ir jārisina pēc būtības, mazinot pašreizējās ļoti augstās enerģijas cenas.

Vienlaikus ir skaidrs, ka energoapgādes sistēma Eiropā kara dēļ turpinās mainīties un augstas cenas saglabāsies labu laiku. Cik ilgam vajadzētu būt atbalstam, jo ir skaidrs, ka tas arī nevarēs turpināties bezgalīgi un kaut kad pie šī jaunā cenu līmeņa sabiedrībai, biznesam būs jāpielāgojas?

Daudzās valstīs atbalsta pasākumi ir plānoti līdz esošās apkures sezonas beigām. Visdrīzāk, attiecībā uz nākamo apkures sezonu būs jāvērtē kopējās enerģijas cenu tendences, patēriņa tendences, un tad varētu lemt, kādi atbalsta pasākumi būtu nepieciešami gada otrajā pusē. Tas ir arī tas, ko Eiropas Komisija iesaka, - šiem pasākumiem jābūt laikā ierobežotiem.

Ir arī skaidrs, cik ilgam šim laikam ir jābūt? Tie ir vēl divi gadi, trīs gadi, kuros būtu jāpielāgojas?

Protams, pašreiz vēl ir grūti pateikt, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Skaidrs ir tas, ka 2023. gadā varētu būt vēl pietiekami nopietnas problēmas. Piemēram, pašreiz dabasgāzes krātuves Eiropā kopumā ir pilnas, kas ļauj domāt, ka šajā ziemā būtisku problēmu ar gāzes pieejamību ES nebūs. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka pašlaik gāzes krātuvēs vēl ir ļoti daudz Krievijas gāzes, kas tika iepumpēta gada pirmajā pusē. 2023. gadā ar to var īpaši nerēķināties. Līdz ar to būs jāmeklē gan papildu gāzes piegādes avoti, gan jāveido infrastruktūra, lai šo gāzi varētu izmantot. Diezgan daudz jau ir izdarīts 2022. gada laikā gan attiecībā uz jauniem sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļiem, gan dažādiem gāzes vadu starpsavienojumiem - piemēram, uz Norvēģiju, kas pašreiz ir lielākais gāzes piegādātājs ES. Tomēr ir skaidrs, ka būs jāīsteno vēl papildu pasākumi, tādēļ nākamā ziema no šī viedokļa varētu būt pietiekami sarežģīta. Tādēļ par atbalsta pasākumiem būs jālemj, vērtējot reālo situāciju.

Cik gatava Eiropa pašlaik ir iztikt bez Krievijas resursiem?

Ja mēs runājam par kaut kādu atkarību, tad tā pamatā ir tieši no gāzes. Attiecībā uz naftu darbojas globālais tirgus, un gan naftu, gan naftas produktus ir iespējams piesaistīt arī no citiem reģioniem pasaulē. Attiecībā uz gāzi problēmas ir saistītas ar to, ka pārorientēt gāzes piegādes cauruļvadu sistēmā ir sarežģītāk, jo tas prasa papildu investīcijas infrastruktūrā, tas prasa arī ražotāju pusē attīstīt papildu jaudas. Turklāt globālajā pasaules tirgū gāzes gluži vienkārši ir mazāk, jo Krievija arī uzreiz nespēj pārorientēt savas gāzes piegādes uz citiem reģioniem. Viņi ļoti nopietni strādā, lai kāpinātu piegādes uz Ķīnu, bet tajā pašā laikā arī tur ir infrastruktūras ierobežojumi, vismaz pašreiz. Rezultātā daļa Krievijas gāzes vienkārši tiek izkurināta gaisā vai arī ir samazināta tās ieguve. Tas, protams, ietekmē arī kopējo situāciju gāzes tirgū, un tā ir samērā saspringta.

Jāsaka, ka vismaz 2022. gadā mēs ar šo situāciju attiecībā uz gāzes piegādēm esam tikuši galā, kaut arī gāzes cenas ir ļoti augstas. Jau tagad notiek darbs, lai šo problēmu risinātu arī attiecībā uz 2023. gadu, un tas ir arī galvenais programmas "RePowerEU" mērķis.

Kādas ir prognozes par citu piegāžu avotu atrašanu?

Es domāju, ka izdosies. Darbs jau pie tā notiek. Situācija attīstījās ļoti strauji gan Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, gan saistībā ar gāzes piegāžu pārtraukšanu un "Nord Stream" gāzesvadu spridzināšanu.

Jūs esat bijis arī Latvijas Ministru prezidents, un pašlaik daudzi eksperti atzīst, ka arī Latvijai daudz ātrāk vajadzēja domāt par savas energosistēmas pārveidi, lai tā nebūtu tik atkarīga no Krievijas resursiem. Ja lūkojamies atpakaļ, vai kaut ko nogulējām un kādi tam bija iemesli - objektīvi, jo Krievijas gāze bija lētāka, vai arī subjektīvi?

Šī problēma, ka nav bijis stimula kaut ko būtiski mainīt energobilancē, nav tikai Latvijā. Tā pati Vācija pēdējās desmitgades laikā pat ir palielinājusi savu atkarību no Krievijas gāzes piegādēm, un pašreiz tas ļoti ātrā tempā ir jārisina. Arī Latvijā - piemēram, ja mēs skatāmies uz diskusijām par LNG termināli, tad tās sākās vēl manas valdības laikā, bet kopš tā laika nekur tālāk par diskusijām tās tā arī nav pavirzījušās, un būs jāvērtē arī jaunajai valdībai. Skaidrs ir tas, ka alternatīvai iespējai piepildīt Inčukalna gāzes krātuvi ir jābūt, un šis jautājums vienā vai otrā veidā ir jāatrisina.

2022. gads ir pagājis arī augošas inflācijas zīmē. Turklāt ir parādījies, ka inflācija ir augsta visur, bet Baltijas valstīs tā ir par kārtu augstāka nekā virknē citu Eiropas valstu. Kur ir galvenā problēma, un ko mēs varam mainīt?

Visās trijās Baltijas valstīs inflācija ir viena no augstākajām ES. Ir arī citas valstis, piemēram, Ungārija, kur inflācija ir ļoti augsta.

Pirmais faktors, kas to ietekmē, protams, ir tās pašas enerģijas cenas. Latvija līdz šim lielā mērā ir bijusi atkarīga no Krievijas energoresursiem, līdz ar to iespaids uz enerģijas cenām ir lielāks nekā vidēji ES. Būtiski pieaugušas ir arī pārtikas cenas, un arī pārtika Latvijā veido būtiskāku daļu patēriņa grozā nekā ES vidēji. Tie ir vairāki faktori, kas ir kopumā radījuši situāciju, ka inflācija ir viena no augstākajām ES.

Tādēļ es atkārtošu, ka pirmais jautājums, kas jārisina ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, ir enerģijas cenas. Tas pašlaik ir galvenais inflācijas dzinējspēks. Turklāt parādās tas, ka augstās enerģijas cenas ietekmē cenas jau aizvien vairāk dažādās nozarēs tautsaimniecībā, un uzņēmēji ir spiesti palielināt cenas, jo viņu izmaksas turpina pieaugt. Tas, kas šajā situācijā ir svarīgi, ir izvairīties no tā saucamās inflācijas-algu spirāles. Protams, ka, augot inflācijai, pieaug spiediens uz algu pieaugumu, bet, ja to dara neuzmanīgi, tad algu pieaugums tālāk atkal var veicināt inflācijas pieaugumu. Tas var velties uz priekšu, un problēma var palikt tikai lielāka. Tas ir svarīgs jautājums, un arī mēs Eiropas Komisijā skatāmies, kā atrast pareizo līdzsvaru, jo no vienas puses izmaksas pieaug un līdz ar to jāpieaug ir arī algām, bet ir svarīgi atrast robežu, lai izvairītos no algu-inflācijas spirāles.

Vai tas, ka Baltijas valstīs inflācija ir būtiski augstāka nekā daudzviet citur ES, nerada bažas, ka arī vieni un tie paši lēmumi visiem īsti nestrādās? Piemēram, Eiropas Centrālās bankas likmes ir vienādas gan Baltijas valstīm, kur gada inflācija pārsniedz 20%, gan Francijai un Spānijai, kur tā ir virs 7%.

Ar to ir jārēķinās, jo ir skaidrs, ka Eiropas Centrālās bankas monetārā politika ir orientēta uz eirozonas vidējiem rādītājiem. Tādēļ ir jāskatās, kādi citi politikas instrumenti ir katras dalībvalsts rīcībā. Es jau pieminēju, ka ļoti svarīgi ir, lai monetārā un fiskālā politika darbotos saskaņoti un nebūtu pretrunā viena otrai.

Vienlaikus ir jāatceras, ka dalība eirozonā nodrošinās papildu finansiālo stabilitāti un mazina dažāda veida finansiālos riskus.

Kāda pašlaik ir sankciju ietekme uz Krieviju?

Uz sankcijām ir jāskatās kumulatīvi, vērtējot to kopējo ietekmi un efektu. Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds Krievijai gan 2022. gadā, gan 2023. gadā prognozē recesiju. Redzam, ka būtiski mazinās industriālās produkcijas izlaide Krievijā. Sankcijas savu efektu dod, tagad ir svarīgi sankcijas noturēt tik ilgi, cik tas ir nepieciešams, un nesākt tās pāragri kādā veidā mazināt, jo ir svarīgi uzturēt spiedienu uz Krieviju.

No Eiropas Komisijas puses mēs arī sekojam līdzi, kādi ir sankciju apiešanas mēģinājumi un ir bijuši lēmumi, kas ir bijuši fokusēti tieši uz sankciju apiešanas mēģinājumu novēršanu.

Mēģinājumi apiet sankcijas Eiropā kopumā ir nopietna problēma?

Tā neapšaubāmi ir problēma. Skaidrs, ka Krievija un Baltkrievija, kas ir pakļautas sankcijām - gan privātpersonu, gan uzņēmumu, gan valsts līmenī -, meklē kaut kādus veidus, kā šīs akcijas apiet un no tām izvairīties gan ES iekšienē, gan ar trešo valstu palīdzību. Jāatgādina, ka daudzas valstis nav pievienojušās ES, ASV, Lielbritānijas un vairāku citu valstu ieviestajām sankcijām, līdz ar to tas ir patstāvīgs darbs to visu montēt un iespēju robežās novērst.

Pēdējā laikā populārs ir kļuvis arī termins "paralēlais imports", kad caur citām jeb tā saucamajām trešajām valstīm Krievijā nonāk ES preces un otrādāk. Cik liela ir šī problēma?

Tā ir viena no problēmām, kas ir jāvērtē, un ar šīm trešajām valstīm ir jāstrādā. Piemēram, par šiem jautājumiem mums ir bijušas sarunas ar Kazahstānas pārstāvjiem, un viņi ir apstiprinājuši vēlmi sadarboties ar ES un nepārkāpt sankcijas, bet, protams, tas prasa pastāvīgu uzraudzību un arī sadarbību ar šīm valstīm. Ir arī valstis, kuras sadarbībā nav ieinteresētas.

Kuras?

Visuzkrītošākais piemērs pašlaik ir Irāna. Arī Ķīna ieņem stipri neviennozīmīgu pozīciju. Tie ir tikai daži piemēri.

Kādas ir bijušas sarunas ar to pašu Kazahstānu? Vai viņi ir ieinteresēti šādu "paralēlo importu" nepieļaut, vai tomēr sarunas drīzāk ir mēģinājums nosēdēt uz diviem krēsliem, saglabājot attiecības gan ar Krieviju, gan ES?

Skaidrs ir tas, ka ne tikai Kazahstāna, bet viss Centrālāzijas reģions pašlaik meklē iespējas, kā stiprināt sadarbību ar ES. Viņi redz, ka viņiem ir ļoti cieša saikne ar Ķīnu un Krieviju, bet abas šīs valstis nav tie vienkāršākie sadarbības partneri. Līdz ar to viņi meklē papildu alternatīvas un mēģina savu ekonomiku diversificēt. Tādēļ interese no Centrālāzijas puses ir, un arī no ES puses ir interese stiprināt sadarbību. Piemēram, izejmateriālu jomā mums ir jāmeklē alternatīvas gan attiecībā uz Krieviju, gan arī jāraugās, lai neveidojas piegāžu atkarība no Ķīnas, un iespēju robežās piegādes ir jādiversificē.

Vai pašlaik tomēr nav redzams, ka sankciju ietekme Krievijā ir mazāka, nekā daudzi cerēja gada sākumā?

Ir grūti šo ietekmi nomērīt, jo nebija jau arī izvirzīti kaut kādi kvantitatīvi mērķi, kādai tai būtu jābūt.

Viena lieta, ar kuru ir jārēķinās, - Krievija tomēr ir pietiekami liela valsts, un nav tā, ka sankciju efekts visur būtu nekavējoties jūtams. Tomēr laika gaitā sankciju efekts ir aizvien vairāk redzams, un, kā jau es teicu, Krievijas ekonomika gan šogad, gan nākamgad piedzīvos recesiju, un tas lielā mērā ir tieši sankciju dēļ. Daudzās Krievijas ražošanas nozarēs ir pietiekami nopietnas problēmas, budžeta pārpalikums ir iztērēts. Līdz ar to ir svarīgi šo spiedienu turpināt uzturēt, un sankciju ietekme tad pakāpeniski paliks aizvien jūtamāka. Paralēli, protams, ir jāstrādā pie sankciju apiešanas jautājumiem.

Par Atjaunošanas un noturības mehānisma plānu. Latvijai 2023.gadā ir jāizpilda nākamie 49 mērķi, lai saņemtu finansējumu. Šajos mērķos daudzas lietas ir saistītas arī ar zaļo kursu, ar kura ieviešanu Latvijai dažkārt iet, kā iet. Ko solīja jaunā valdība - izpildīs?

2022. gadā Latvija ir saņēmusi priekšfinansējumu 237 miljonu eiro apjomā, un pirmo maksājumu 201 miljona eiro apmērā. 2023. gadā Latvijai vajadzētu saņemt 438 miljonus eiro. Man ir bijušas sarunas gan ar finanšu ministru, gan ar Finanšu ministrijas pārstāvjiem, un es saņēmu apstiprinājumu, ka viņi strādā, lai šos mērķus izpildītu un varētu nākamo maksājumu saņemt paredzētajā termiņā. Vienlaikus Latvijai ir jāstrādā pie Atjaunošanas un noturības mehānisma plāna precizējumiem, tostarp iekļaujot "RePowerEU" sadaļu, lai varētu piesaistīt papildu 123 miljonus eiro.

Kas notiek, ja Latvija kavē kaut vai ar daļu no šo mērķu izpildes?

ANM maksājumu saņemšana ir balstīta uz investīciju projektu un reformu īstenošanu. Tātad, ja kādas reformas vai investīciju projekti netiek īstenoti, tas attiecīgi samazina pieejamā finansējuma apjomu.

Vai ir vērtēts, kur problēmas varētu parādīties?

Kopumā jāsaka, ka plāna izpilde virzās pietiekami labi. Piemēram, 2022. gadā ne ar priekšfinansējuma, ne pirmā finansējuma saņemšanu nekādu problēmu nebija. Arī šodien nav nekādu indikāciju, ka varētu būt kaut kādas būtiskas problēmas.

Ukrainā ir redzams, ka Krievija ļoti mērķtiecīgi iznīcina elektrības un siltumapgādes infrastruktūru. Eiropa šajā ziņā var darīt kaut ko vairāk, nekā dara pašlaik?

2022. gadā kopumā ES ir mobilizējusi atbalstu 19,7 miljardu eiro apmērā. No tā 7,2 miljardi eiro ir bijusi makrofinansiālā palīdzība. 2023. gadā makrofinansiālajā palīdzībā ir paredzēti 18 miljardi eiro. Ukrainas puse arī uzsvēra, ka viņiem būtu svarīgāka stabilāka un prognozējamāka finansējuma plūsma nekā 2022. gadā. Pērn tiešām daudzi lēmumi tika pieņemti, reaģējot uz situāciju, un tagad mēs 18 miljardus eiro esam paredzējuši jau visa gada garumā. Sagaidām, ka arī citi partneri - ASV, citas G7 valstis, starptautiskās finanšu institūcijas kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka - arī sniegs savu atbalstu. Tam visam kopumā vajadzētu nosegt Ukrainas īstermiņa nepieciešamību pēc finansējuma, tostarp dažāda veida infrastruktūras remontiem. Tālāk jau būs jautājums par Ukrainas rekonstrukciju, un arī tur notiek darbs pie struktūras izveides, kādā veidā šī Ukrainas rekonstrukcija tiks īstenota.

Vienlaikus otra lieta, uz ko sarunās Kijevā man norādīja arī Ukrainas valdības pārstāvji, ir, ka viens jautājums ir nauda, bet otrs, ka ne viss šis aprīkojums ir vienkārši pieejams. Tas ir jāražo, tas prasa laiku utt. Tādēļ paralēli notiek ļoti liels darbs, un dalībvalstis iespēju robežās sniedz atbalstu arī ar dažāda veida aprīkojumu, pašreiz arī ar dīzeļa ģeneratoru piegādi, lai būtu arī alternatīvas elektroenerģijas ražošanas iespējas.

Emocionāls jautājums ir, vai ziemas apstākļos, kad daudzi Ukrainā ir bez gaismas un siltuma, mēs darām pietiekami?

Situācija ir ļoti smaga, jo Krievija mērķtiecīgi šo infrastruktūru iznīcina. Tādēļ, no vienas puses, protams, ir šis jautājums par dažāda veida aprīkojuma piegādi, energosistēmas stabilizēšanu un kaut vai minimālās funkcionalitātes nodrošināšanu. Taču, no otras puses, tas ir jautājums par gaisa aizsardzības sistēmām, jo var jau piegādāt aprīkojumu, bet, ja Krievija to atkal sabombardēs, tad tas īsti neko nepalīdzēs. Līdz ar to ļoti svarīgs ir militārais atbalsts. Mēs redzam, ka, vismaz pēc Ukrainas sniegtās informācijas, aizvien pieaug pārķerto raķešu un dronu īpatsvars un aizvien mazāk Krievijas uzbrukumu sasniedz savus mērķus.

Jūs jau pieminējāt, ka iezīmējas vēl viena problēma, kā, pārkārtojot enerģētikas sistēmu, nenonākt otrā grāvī un pārāk lielā atkarībā no Ķīnas resursiem. Kā šo dilemmu ir domāts risināt?

Pašlaik mēs kopumā pārskatām jautājumus par piegāžu ķēžu drošību un par izejmateriālu pieejamību. Uzstādījums ir piegādes maksimāli diversificēt. Mēs jau runājām par Centrālāziju, bet tas pats mērķis ir brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus mēs pašlaik slēdzam. Piemēram, pavisam nesen mēs pabeidzām sarunas un panācām vienošanos par brīvās tirdzniecības līgumu ar Čīli, un tur, piemēram, ir 40% no pasaulē pieejamajām litija rezervēm. Pašlaik turpinām sarunas arī ar Austrāliju un veidojam arī dažāda veida partnerības attiecībā uz izejmateriāliem gan ar ASV, gan Kanādu, gan ar citām valstīm.

Tādēļ piegāžu diversifikācija un jauna veida atkarību neveidošana jau kontekstā ar zaļo ekonomiku ir jautājums, kas pašreiz tiešām ir dienaskārtībā.

Kādas ir jūsu prognozes par situāciju Eiropas ekonomikā 2023. gadā?

Prognozes šādā situācijā izdarīt ir ļoti grūti, jo daudz būs atkarīgs no kara gaitas, un te kaut ko prognozēt ir sarežģīti. Svarīgi ir turpināt atbalstīt Ukrainu un neļauties nogurumam, kā arī turpināt izdarīt spiedienu uz Krieviju. Jādara tas, kas šajā situācijā ir jādara. Vienlaikus jāvērtē, kādas ir ekonomiskās konsekvences un kādā veidā tās minimizēt. Jau runājām par energopiegāžu, īpaši gāzes piegāžu, drošību, un tas būs sarežģīts jautājums arī jaunajā gadā.

Kopumā Eiropas Komisijas prognoze ir, ka ekonomika ļoti būtiski sabremzēsies, un 2023. gadā ES ir sagaidāma tikai 0,3% izaugsme. Tiek sagaidīts, ka 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā ES varētu būt recesija, bet, sākot jau no pavasara, ekonomika nedaudz sāktu atjaunoties un gadā kopumā, kaut arī minimāla, bet tomēr būtu izaugsme.

Konkrēti Latvijā papildu stimuls būs pieejamie ES fondi. 2023. gadā vajadzētu sākties jau apjomīgākai šo fondu apguvei, kas ir arī ārējo investīciju pieplūdums, un šajā sarežģītajā situācijā tas palīdzēs. Tas dod arī papildu stimulu situācijā, kad ģeopolitisko risku dēļ ar privāto investīciju piesaisti ir vērojamas problēmas.