Vai mūsdienās, darbu meklējot, jāslēpj savi tetovējumi un pīrsingi? FOTO

Anna: „Jutos pazemota...”

Anna (26), kura vēlējās palikt anonīma, vairākkārt piedzīvojusi pazemojošas situācijas darba pārrunās. Viņai uz kakla labā sāna vijas tetovēta efeja – vidusskolas pēdējā klasē veikts zīmējums. Meklēdama pārdevējas darbu kādā Latvijā zināmā, bet  ne pārāk lielā veikalu tīklā Annai netieši norādīts, ka viņas tetovētais kakls neiet kopā ar uzņēmuma koncepciju un tēlu. Annai būtu bijis jāstāv konditorejas nodaļā: „Kā gan mans tetovējums ietekmētu manu varēšanu pasniegt klientam viņa izvēlētu kūciņu? Absurds un stulbums,” saka Anna.  Nepieņemšanu kasieres darbā viņa piedzīvojusi vēl divas reizes, un par abām pārrunu reizēm atceras: personāla atlase tomēr blenzusi uz Annas kaklu. Vaicāta, vai nav domājusi par zīmējuma likvidēšanu, Anna ir tieša: „Jūs vispār zināt, cik tas maksā?”

Totāli notetovēts un – bez problēmām augstos amatos!

Mārtiņš (32) dzimis un audzis Rīgā. Jau sarunas sākumā manāmi tetovētais un muskuļotais pārdošanas daļas vadītājs, fitnesa treneris, bijušais vairāku banku augsta ranga darbinieks, kā arī augstskolas pasniedzējs apliecina – problēmas ar darba atrašanu viņš savā dzīvē nav pieredzējis. „Jau 13 gadu vecumā sapratu, ka man gribās tetovējumu. Tolaik gan aprobežojos ar pašrocīgu auss izduršanu, ko pēc tam veselu pusgadu slēpu no tēva,” smej Mārtiņš, „visus tos mēnešus, baidoties par tēva reakciju, tuvojos viņam ar labo, neizdurto ausi, līdz viņam apnika un viņš man pateica, lai beidzu ākstīties – viss sen jau tāpat ir redzams!” Lai arī ideja par tetovējumu radusies vēl tīņu gados, reālai rīcībai Mārtiņš nobriedis vien 20 gadu vecumā: „Varbūt no malas tā neizskatās, bet esmu tomēr apzinīgs cilvēks. Pirms kaut ko tetovēt, man bija svarīgi, lai varu sev to pamatot un attaisnot – tam bija jāietver konkrēta nozīme un jēga,” stāsta puisis. Pirmā pieredze Mārtiņam esot bijusi ļoti nepatīkama un sāpīga – savu pirmo tetovējumu, ēģiptiešu dievu Anubisu uz pleca viņš ieguvis, guļoties zem amatiera adatas: „Tas viss ļoti ieilga. Tiku pārtetovēts vairākas reizes, pa septiņām stundām un beigu beigās biju spiests griezties pie īsta profesionāļa, kurš, redzot man nodarīto, iepleta acis, taču beidzot visu saveda kārtībā.”

Mārtiņam ir ļoti augsts pašnovērtējums, ko viņš arī atklāti pavēsta, taču attiecībā uz situāciju profesionālajā vidē viņam ilūziju neesot, proti, tetovējumi ļoti bieži var izrādīties iemesls darba uzteikumam, taču tas esot jāsaprot: „Katrā darba vietā ir savi likumi un noteikumi, kurus jāievēro, un sava etiķete kā ir jāizskatās un kā jāuzvedas. Piemēram, bankā – perfekts matu sakārtojums, ideāli nagi, solīds krekls, uzvalks, tīras kurpes. Vienmēr sekoju līdzi, lai arī tetovējumi ir pilnībā nosegti. Arī vasaras mēnešos!” Šādu izvēli Mārtiņš paskaidro ar kādu visai spilgtu atgadījumu no laika, kad pirmo reizi strādājis bankā par klientu apkalpotāju: „Man tolaik bija arī auskari abās ausīs, nodzīti mati un kaut kā netīši pāri kreklam bija izlīdusi liela ķēde. Kāda pavecāka kundze, kas iepriekš ilgi stāvēja rindā, nu pienāca pie mana lodziņa un pateica, ka neļaus tādam ķēmam sevi apkalpot un vienkārši aizgāja. Tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka arī man būs jāievēro noteikumi.” Savu  veiksmi darba tirgū Mārtiņš skaidro ar pieeju – drošība, atvērtība, godīgums un apķērība: „Cenšos no sākuma prezentēt savas spējas un prasmes, nevis izskatu. Pirmkārt darbinieks, pēc tam – Mārtiņš!”

Arī sabiedrībā, šķiet, joprojām valda uzskats, ka tetovētajiem darba tirgus piedāvātās iespējas ir krietni ierobežotas. Mārtiņam trenažieru zālē reiz klāt pienācis kāds puisis, kurš apjautājies par viņa profesiju, uz ko Mārtiņš atbildējis – „bankā!” Puisis vaicājis, cik tad banku apsargiem tagad maksā... „Nevaru arī noliegt, ka pats vērtēju cilvēku pēc tā, kā viņš sevi konkrētā brīdī prezentē. Pirmie iespaidi, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Reiz, kad biju kāda restorāna vadītājs, pie manis uz interviju atnāca šefpavārs. Man lēmumam pietika tikai ar to, ka viņam bija šausmīgi melni, netīri nagi! Pilnīgi vienalga, kāda viņam pieredze vai prasmes. Pret tetovējumiem attieksme mēdz būt līdzīga un, manuprāt, apkarot to nav vajadzības. Katrs domājam pa savam,” prāto Mārtiņš.

Jānis Berķis (27) savulaik strādājis Anglijā. Puisis atklāj, ka uz pirmo tetovējumu viņu pamudinājis emocionālais stāvoklis: „Tolaik biju iedzīvojies pamatīgā depresijā. Nezinu īsti kā, bet nonācu līdz tādai ašai, impulsīvai idejai uztaisīt tetovējumu. Laikam jau kaut kāds padumjš protesta akts no manas puses...” prāto Jānis.  Līdzīgi kā Anna, arī Jānis tetovējumam izvēlējies „riskantu” vietu, kuru ar apģērbu noslēpt ir ļoti grūti – kaklu. „Es to nožēloju gandrīz divus gadus. Domāju, kā šo kļūdu likvidēt, taču man jau laicīgi paziņoja, ka noņemšana ar lāzeri vai speciālu smēri maksās daudz vairāk kā pati tetovēšana,” atceras Jānis. Ar laiku gan tetovējums profesionāli izlabots tepat Latvijā un tagad puisis ar to ir mierā.

Pašlaik Jānis strādā apsardzes firmā un viņam ir jau četri tetovējumi. Jānis apgalvo, ka ar aizspriedumiem profesionālajā vidē nekad nav saskāries: „Uzskatu, ka šeit ļoti svarīga ir nozare. Man kā topošajam apsargam nebija ne mazāko problēmu – papētīja manu augumu un tetovējumu pat neievēroja. Iespējams pat, ka to uztvēra kā priekšrocību – ir jau tā, ka tetovētu apsargu daudz nopietnāk ņem vērā. Citās profesijās, manuprāt, tas tā varētu arī nebūt, taču visu jau nosaka tas, kāds tu esi kā cilvēks. Ja sevi spēj pasniegt kā vērtīgu darbinieku, tetovējumam nevajadzētu būt šķērslim. Visās darba intervijās, kurās esmu bijis, tiklīdz pamanu, ka intervētāja acu skatiens sāk pievērsties manam kaklam, cenšos pastiprināti uzsvērt to, cik spējīgs un prasmīgs es būtu kā darbinieks.”

Labākie darba devēji nediskriminē

Kasjauns.lv vērsās arī pie Latvijas atpazīstamākajiem algotājiem, lai noskaidrotu, vai tetovējumi un citi drosmīgi imidža papildinājumi tiek ņemti vērā izvēloties jaunos darbiniekus. AS „Latvenergo” preses sekretāre Ivita Bidere apgalvo, ka darbinieku izvēlē prioritāra nozīme vienmēr esot prasmēm, zināšanām un pieredzei, taču: „Mēs cienām personības individuālās izpausmes – arī izskata ziņā. Mūsu darbinieku loks tomēr ir ļoti plašs ar dažādākajām atbildībām, tādēļ būtiski, lai netiktu kaitēts darba drošībai, piemēram, elektromontieru darbā un tiktu nodrošināts kvalitatīvs klientu apkalpošanas serviss, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.” Arī SIA „Lattelecom” pārstāve Līga Bite stāsta, ka par diskrimināciju izskata ziņā nevarot būt ne runas – šādi tādi ierobežojumi varot attiekties tikai uz klientu apkalpošanas sfērā strādājošajiem:

„Noteicošais faktors noteikti ir darbinieka prasmes un pieredze, taču gadījumos, kad runa ir par tādu ļoti spilgtu imidžu vai aksesuāriem, mēs mēģinām vienoties ar konkrētu cilvēku, piemēram, par šo stila elementu nenēsāšanu, neizrādīšanu darba laikā.”