Mežistrādes nākotne: “Politiķi ar šķeldu ir aizbildinājušies”
Pēdējā laikā sarosījušies mežcirtēji. Par to liecina fakti: pēc valdības lēmuma par koku ciršanas atļautā diametra samazināšanu esot būtiski palielinājies izņemto ciršanas atļauju skaits un sakarā ar enerģētisko krīzi pieaudzis pieprasījums pēc šķeldas, kas atkal veicina mežistrādi. Kā viss šis ietekmēs meža nozari, Jauns.lv stāsta kokapstrādes uzņēmuma “Stiga RM” īpašnieks Andris Ramoliņš.
“Manuprāt, politiķi konkrētajā situācijā ar šķeldu vienkārši ir aizbildinājušies, jo to problēmu varēja atrisināt arī citādi, uzliekot par pienākumu “Latvijas valsts mežiem” apgādāt pašvaldības. Taču, no otras puses, Latvijā vairākus gadus ir notikusi dabas skaitīšana, un tiek apzināts arvien vairāk dažādu liegumu teritoriju. Rezultātā kokrūpniecības nozare sāka reāli bažīties, ka varētu aptrūkties kokmateriālu – pārsvarā apaļkoku, ar ko darbināt lielās ražotnes. Šis ir preventīvs solis, lai šo resursu nepietrūktu. Es šo lēmumu (par koku ciršanas atļautā diametra samazināšanu – red.) atbalstu, jo tas paceļ mūsu mežu vērtību un izlīdzina arī cenas Baltijas reģionā – tagad mums ir vienādi nosacījumi ar Igauniju un Skandināvijas valstīm,” pauž kokrūpnieks.
“Stiga RM” ne tikai vienkārši mežus pārdod, bet “šos mežus izstrādā, kopj, stāda un remontē meliorācijas sistēmas, neko no rokām ārā nelaižot,” teic Ramoliņš un pauž: “Diemžēl citi mūsu vietējie konkurenti izvēlējās vieglāko ceļu un šos uzpirktos mežus pārdeva tiem pašiem skandināvu investoriem”.
Par “Stiga RM” kļūšanu par vienu no vadošajiem pašmāju nozares uzņēmumiem Ramoliņš stāsta: “Tad ir jāatgriežas iepriekšējās krīzes laikā. Mums palaimējās, un mēs tajā iegājām praktiski bez lieliem kredītiem – vien ar dažiem simtiem tūkstošiem latu. Lai saglabātu mežizstrādes un kokrūpniecības nozares, Ivara Godmaņa valdība tolaik pieņēma lēmumu atļaut 2010. un 2011. gadā “Latvijas valsts mežiem” piederošās teritorijās cirst par diviem miljoniem kubikmetru vairāk.
Mūsu veiksmes moments bija tas, ka uzņēmuma rīcībā tobrīd bija pilnīgi jauni 17 kravas koku vedēji un bez līzinga. Startējām konkursos, vedām kokus un nopelnīto naudu ieguldījām mežos. Tolaik koksnes cena bija visai zema, arī mežu pārdošanas piedāvājums bija milzīgs – tolaik tos varēja nopirkt pat zem reālās koku vērtības. Nebija arī faktiski nekādas konkurences – vienīgie naudīgie tolaik bija skandināvu uzpircēji. Tad dažu gadu laikā faktiski visu šo apjomu arī sapirkām. Pārsvarā orientējāmies uz Pierīgu un visu Kurzemi līdz pat Leišmalei, arī turpmākajos gados mežu iegādājāmies – tagad gan piedāvājums ir salīdzinoši niecīgs. Šobrīd, pastāvot enerģētiskajai krīzei, gan ir prognozes, ka šis tirgus varētu palielināties, bet redzēsim…”
