Meža nozarē aplokšņu algas ir jāaptur
Andris Ramoliņš ir viens no nopietnākajiem spēlētājiem Latvijas mežistrādes un kokapstrādes nozarē un ir sācis atklāti runāt par tajā pastāvošajiem trūkumiem. Pat piedzīvojis negodīgu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieku mēģinājumu safabricēt lietu pret uzņēmumu, viņš joprojām ir gatavs runāt par nepieciešamajām pārmaiņām nozarē. Par negodprātīgu rīcību un tajā iesaistītajām personām A. Ramoliņš pagājušajā nedēļā ļoti atklātā sarunā runāja arī LTV raidījumā “1:1”.
Jūs esat faktiski vienīgais ar mežiem saistītais uzņēmējs ar 100 % nacionālo kapitālu, kurš ir atrodams Latvijas mežu īpašnieku pirmajā divdesmitniekā. Jājautā, kā tad jums ir izdevies iespraukties starp zviedru pensionāriem un citiem ārvalstu īpašniekiem?
Tad ir jāatgriežas iepriekšējās krīzes laikā. Mums palaimējās, un mēs tajā iegājām praktiski bez lieliem kredītiem – vien ar dažiem simtiem tūkstošiem latu. Lai saglabātu mežizstrādes un kokrūpniecības nozares, Ivara Godmaņa valdība tolaik pieņēma lēmumu atļaut 2010. un 2011. gadā “Latvijas valsts mežiem” (LVM) piederošās teritorijās cirst par diviem miljoniem kubikmetru vairāk. Mūsu veiksmes moments bija tas, ka uzņēmuma rīcībā tobrīd bija pilnīgi jauni 17 kravas koku vedēji un bez līzinga. Startējām konkursos, vedām kokus un nopelnīto naudu ieguldījām mežos. Tolaik koksnes cena bija visai zema, arī mežu pārdošanas piedāvājums bija milzīgs – tolaik tos varēja nopirkt pat zem reālās koku vērtības. Nebija arī faktiski nekādas konkurences – vienīgie naudīgie tolaik bija skandināvu uzpircēji. Tad arī dažu gadu laikā faktiski visu šo apjomu arī sapirkām. Pārsvarā orientējāmies uz Pierīgu un visu Kurzemi līdz pat Leišmalei, arī turpmākajos gados mežu iegādājāmies – tagad gan piedāvājums ir salīdzinoši niecīgs. Šobrīd, pastāvot enerģētiskajai krīzei, gan ir prognozes, ka šis tirgus varētu palielināties, bet redzēsim…
Mēs šos mežus izstrādājam, kopjam, stādām un remontējam meliorācijas sistēmas, neko no rokām ārā nelaižot, bet diemžēl citi mūsu vietējie konkurenti izvēlējās vieglāko ceļu un šos uzpirktos mežus pārdeva tiem pašiem skandināvu investoriem.
Vai jūsu uzņēmuma “Stiga RM” nosaukums nav tāds kā sveiciens zviedriem, jo viņiem ir uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu, kas ražo meža tehniku?
Uzņēmumu 1994. gadā dibināja mans tēvs ar vēl trim domubiedriem, un “RM” ir tāpēc, ka diviem no viņiem uzvārds sākās ar burtu R un diviem – ar M. Bet stiga šeit ir patiešām domāta kā meža stiga, un nekādu pretenziju nav bijis.
Pēc valdības lēmuma par koku ciršanas atļautā diametra samazināšanu ir dzirdams, ka būtiski palielinājies izņemto ciršanas atļauju skaits. Tas bija pareizs lēmums? Tas tika pamatots ar enerģētisko krīzi un vajadzību pēc šķeldas, bet dzirdam, ka tāpat tās pietrūkst.
Manuprāt, politiķi konkrētajā situācijā ar šķeldu vienkārši ir aizbildinājušies, jo to problēmu varēja atrisināt arī citādi, uzliekot par pienākumu LVM apgādāt pašvaldības. Taču, no otras puses, Latvijā vairākus gadus ir notikusi dabas skaitīšana, un tiek apzināts arvien vairāk dažādu liegumu teritoriju. Rezultātā kokrūpniecības nozare sāka reāli bažīties, ka varētu aptrūkties kokmateriālu – pārsvarā apaļkoku, ar ko darbināt lielās ražotnes. Šis ir preventīvs solis, lai šo resursu nepietrūktu. Es šo lēmumu atbalstu, jo tas paceļ mūsu mežu vērtību un izlīdzina arī cenas Baltijas reģionā – tagad mums ir vienādi nosacījumi ar Igauniju un Skandināvijas valstīm.
Pavisam nesen bijāt iesaistīts pamatīgā skandālā saistībā ar lietu, kas tika pret jums safabricēta Valsts ieņēmumu dienestā, kā rezultātā tā vadība tika atstādināta. Publiski jūs esat teicis, ka šī lieta ir pasūtīta.
Šā stāsta sākums meklējams 2020. gadā, kad es, būdams Kokrūpniecības federācijas valdes loceklis, uzrakstīju atklātu vēstuli par, manuprāt, nepareizu meža apsaimniekošanu, kas tobrīd notika valstī. Mans uzskats ir, ka meža nozarē visi, kas gribēja lielo un vieglo naudu, ir nopelnījuši un tagad ir jāsāk maksāt šo resursu patieso cenu, kā arī jāražo produkti ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Tāpēc es arī atklāti iestājos pret šīm nebūšanām, un tas arī izsauca zināmu pretreakciju. Neko vairāk šobrīd par to stāstīt negribētu – lai tiesībsargājošās institūcijas dara savu darbu.
Par pašu safabricēšanu runājot, tajā bija iesaistīti vairāki augsti stāvoši Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, un tas man varēja beigties ar bankas kontu arestu un faktisku uzņēmuma darba apturēšanu, taču es par šo procesu tiku brīdināts iepriekš. Man par laimi, šie VID darbinieki sagribēja nopelnīt vēl vairāk un pieprasīja no manis 100 tūkstošus eiro lielu kukuli, apmaiņā apsolot iedot man zināmu laiku “lietu sakārtošanai”. Pārrunas ar viņiem notika ilgāku laiku un pamatīgas konspirācijas apstākļos. Es tiku regulāri izsekots, bet pirms katras tikšanās izģērbts burtiski līdz apakšbiksēm un pārmeklēts. Šajā laikā lietā jau bija iesaistīts Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), un, pateicoties viņu profesionalitātei, viss tika kontrolēts. Var teikt, ka man ļoti palaimējās, jo mana uzņēmuma faktiska iznīcināšana burtiski bija tikai dažu nedēļu jautājums.
Kā uz jūsu aktualizētajām meža nozares problēmām reaģēja kontrolējošās valsts institūcijas?
Šā gada 15. septembrī es uzrakstīju vēstules vairākām valsts institūcijām, ieskaitot arī premjeru Krišjāni Kariņu un Ģenerālprokuratūru, taču līdz šim brīdim mani neviens nav pasaucis pat parunāties. Pats dīvainākais, ka šī konkurences kropļošana nav ieinteresējusi Konkurences padomi, bet vēl jaukāka atbilde bija no Valsts kontroles, kas atbild par valsts līdzekļu tērēšanas lietderību, – viņiem neesot laika, jo viss ir saplānots gadiem uz priekšu.
Nav nekāda noslēpuma, ka mežistrādes nozarē ir arī augsts ēnu ekonomikas apjoms. Kādas tad ir tās pazīmes, kas par to nepārprotami liecina, un vai tas ir tik grūti atklājams?
Meža nozarē ir tā, ka darbinieki rotē no viena uzņēmuma uz otru, jo augstas klases speciālistu skaits ir visai ierobežots. Kamēr viņi nesaskaras ar slimošanu vai citām problēmām, viņiem saņemt daļu algas aploksnē, protams, ir izdevīgi. Tad, kad viņi nonāk pie mums, mēs visai ātri par šo iepriekšējo praksi uzzinām. Mēs arī federācijas līmenī esam tikušies ar Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem, bet viņi pasaka – to nevar pierādīt. Likumdošana aplokšņu algu pierādīšanā esot tik smagnēja, ka viņiem ir jāpieķer uzņēmums un darba ņēmējs tieši šīs algas izmaksas brīdī. Tas savukārt nozīmē, ka tādā uzņēmumā būtu “jāiefiltrē” savs darbinieks, taču tam nepietiekot resursu. Man gan šķiet, ka valstij finansiālais resurss būtu tik liels, ka šo resursu ieguldīšana atmaksātos pilnībā un īsā laikā.
Te nu politiķiem būtu jānāk VID palīgā un jādod pilnvaras noskaidrot, kādā veidā vieniem uzņēmējiem izdodas nošarmēt darbinieku piekrist saņemt uz pusi mazāku algu, nekā citi uzņēmēji nozarē ir reāli gatavi maksāt. Piemēram, mežistrādes traktora harvestera iesācēja operatora alga sākās no 2800 eiro, bet augsti kvalificētam meistaram tā var sasniegt pat 4500 eiro “uz papīra”, savukārt koku izvešanas traktora forvardera vadītājs pelna no 2000 līdz 3500 eiro. Tajā pašā laikā ir daudzi uzņēmumi, kuros šādi speciālisti nezin kāpēc oficiāli ir gatavi strādāt, saņemot uz pusi zemākas algas. Faktiski darbinieks strādā mežā uz harvestera, bet papīros viņu var uzrādīt kā, piemēram, zāles pļāvēja traktoriņa vadītāju. Rezultātā arī nozarē vidējā statistiskā alga ir nokritusi līdz nereāli zemiem cipariem, bet tajā pašā laikā visi izmisīgi meklē kvalificētus darbiniekus, jo viņu katastrofāli pietrūkst.
Tāpat arī malkas pārdošana bez PVN un būvmateriālu joma – uzskatu, ka tā vai citādi mežu nozarē ar ēnu ekonomiku saskaras vismaz 70 % spēlētāju. Nezinu, kāds cipars gala rezultātā sanāks ar valsts atbalsta izsniegšanu malkas pircējiem bez čeka, bet faktiski tā ir tieša ēnu ekonomikas atbalstīšana.
Mans viedoklis ir – šajos kara apstākļos, kad valsts iekšējai drošībai vajadzētu būt absolūtai prioritātei, līdzekļu reāli nepietiek. Tā vietā, lai uzsāktu skarbu cīņu ar ēnu ekonomiku, mēs izvēlamies aizvērt ugunsdzēsēju posteņus. Diemžēl šādi uzņēmēji ir arī vājais posms, jo arī citu valstu specdienestiem ir vieglāk viņus angažēt.
Ko jūs pats esat darījis valsts drošībai?
Pašā Ukrainas kara sākumā, kad pat vēl nebija skaidrs, ko ukraiņiem īsti vajag, mēs noziedojām 250 tūkstošus eiro tieši armijas kaujas spēju paaugstināšanai. Šobrīd mēs atbalstu turpinām un dodam tiešāk mērķētus līdzekļus – piemēram, esam iesaistījušies ziedot.lv akcijā skolēnu autobusu iegādei. Nupat novembra sākumā no Tukuma jau vienu ar derīgām lietām pieziedotu autobusu uz Ukrainu aizvedām. Rēķinu, ka uz šo brīdi kopējie mūsu Ukrainai ziedotie līdzekļi jau tuvojās pusmiljonam eiro. Arī godīgi strādājot, šādu naudu var nopelnīt un novirzīt labam mērķim.
