"Skulte LNG Terminal" meklēs starptautisku investoru termināļa būvniecībai un pārvaldībai
"Skulte LNG Terminal" akcionāri drīzumā plāno izvēlēties starptautisku investoru termināļa būvniecībai un ilgtermiņa operācijām. Šobrīd notiek aktīvas sarunas ar vairākām starptautiskām, zināmām kompānijās, kas ir ieinteresētas iesaistīties Skultes LNG termināļa projektā, intervijā aģentūrai LETA pastāstīja viens no uzņēmuma akcionāriem un projekta īstenotājiem Pēteris Ragaušs, norādot, ka investora piesaiste ir arī atkarīga no sarunām ar valdību un tā, vai izdosies vienoties ar "Latvenergo" par komerclīgumu termināļa sniegto regazifikācijas pakalpojumu iegādei. Ragaušs uzsver, ka pašreizējā enerģētiskajā krīzē laikam ir vislielākā vērtība, un joprojām šķiet, ka to tērējam.
Valdība ir atbalstījusi nacionālā interešu objekta statusa piešķiršanu Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) terminālim. Kā tas mainīs projekta virzību, kādi ir jūsu kā lielākā akcionāra nākamie soļi?
Sākotnēji es nedaudz pastāstīšu par savu vēsturi šajā projektā. Esmu Latvijas pilsonis, abi mani vecāki ir dzimuši Latgalē, māte bija no Rogovkas puses, bet tēvs no Viļānu puses. Esmu dziļi ieinteresēts visā, kas notiek Latvijā. Man ir divas pases, un maniem bērniem ir pat trīs pases, ieskaitot Latvijas pilsonību. Patiesībā man vajadzētu pensionēties un dzīvot relaksētu dzīvi, taču kopš iesaistīšanās Skultes projektā, ir noticis pilnīgi pretējais. Es nāku no enerģētikas nozares, esmu dzīvojis Hjūstonā, Londonā, esmu strādājis Lielbritānijas enerģētikas kompānijā BP, astoņus gadus naftas atradņu kompānijā "Baker Hughes", arī "Apache Corporation", kas ir lielākās ASV naftas izstrādātājkompānijas. Pirms dažiem gadiem ar mani sazinājās Skultes projekta attīstības grupa, ar lūgumu palīdzēt ar projekta virzību. Tādējādi es dalos ar savu pieredzi enerģētikas biznesā un palīdzu ar konsultācijām. Tas ir milzīgs darbs, un, kā jau minēju, lai arī man būtu jābūt pensijā, tas ir kā pilnas slodzes darbs. Esmu padomēs divās lielās enerģētikas kompānijās - "Williams", kas vada lielāko dabasgāzes cauruļvadu ASV, un arī "Apache", kas ir liels naftas un gāzes ražotājs. Interesanti, ka beidzot mani kolēģi abos uzņēmumos ir ieinteresēti tajā, kas notiek Latvijā, līdz ar visu to, kas notiek Eiropas enerģētikas nozarē. ASV ir ļoti ieinteresēta šajā procesā.
Atbildot uz jūsu konkrēto jautājumu, ir jāuzsver, ka "Skulte LNG Terminal" neesmu lielākais investors. Kopā ar attīstības komandu mēs visi esam līdztiesīgi partneri projektā ar aptuveni vienādām akciju daļām, ar vienādām balsstiesībām, un patiesībā tehniski "Virši - A", kas ir labs Latvijas uzņēmums, šobrīd ir lielākais no akcionāriem. Tādēļ ir jāuzsver, ka es esmu aktīvs projekta vadības komandā, bet neesmu lielākais akcionārs un lielākais virzītājspēks.
Šobrīd mēs esam aktīvās diskusijās ar vairākiem iespējamiem starptautiskiem partneriem. Mums drīz būs jāizvēlas viens, lai to piesaistītu un pilnībā pārņemtu termināļa būvniecību un termināļa ilgtermiņa operācijas. Es labprāt projektā paliktu, pilnībā iesaistoties kā investors būvniecībā un ilgtermiņa pārvaldībā, taču tas ir pilnībā atkarīgs no piesaistītā partnera vēlmēm, vai viņi gribēs mazākuma akcionārus vai ne. Mēs arī esam gatavi samazināt savu dalību un akciju daļas projektā atkarībā no piesaistītā partnera vēlmēm.
Ar kādiem investoriem runājat?
Šis process ir aktīvs, un sarunas notiek ar vairāk nekā vienu potenciālo sadarbības partneri.
No ASV?
Tās ir lielas, starptautiskas, labi zināmas kompānijas.
Cik lielu akciju paketi jaunais sadarbības partneris iegūs?
Viņi tad arī kļūs par lielākajiem investoriem šajā projektā. Mēs esam gatavi atdot kontroli starptautiskajam investoram, bet, ja viņi vēlēsies mūsu līdzdalību un konsultācijas, ņemot vērā mūsu kontaktus Latvijā, tad mēs turpināsim aktīvi līdzdarboties projektā. Viņiem noteikti palīdzētu mūsu līdzdalība, jo esam projekta uzsācēji, zinām visas detaļas, un tas būtu noderīgi.
Kad jaunais investors varētu kļūt zināms?
Tas ir pilnībā atkarīgs no mūsu sarunām ar valdību. Investori nevēlas uzņemties saistības, kamēr mums nav skaidrības no valdības. Esam saņēmuši nacionālo interešu objekta statusu, bet tas vēl jāapstiprina Saeimai. Mums ir nepieciešama lielāka skaidrība no valdības puses, pirms kāds starptautiskais investors uzņemsies šo projektu.
Ja investora piesaiste noritēs veiksmīgi, pēc cik ilga laika terminālis varētu sākt pilnvērtīgi darboties?
Mums joprojām nav skaidrības no valdības puses. Mēs pie šī projekta strādājam jau septiņus gadus, un joprojām nav nekādas pārliecības no valdības, ka tas tiks atbalstīts. Parasti šāda tipa projekts aizņem 24 mēnešus, lai to realizētu. Mēs domājam, ka varam to izdarīt ātrāk, it īpaši ar nacionālā interešu objekta statusu, pieņemot, ka tas kļūst par likumu. Es domāju, ka terminālis var sākt darbu 18-24 mēnešu laikā no brīža, kad esam pārliecināti par valdības atbalstu un mums ir līgumi, kuru šobrīd nav.
Kādas garantijas, līgums jums ir vajadzīgs no valdības puses?
Lai mēs varam uzsākt projekta realizāciju, mums ir vajadzīgs līgums ar gāzes patērētājiem, pamatojoties uz komerciāliem nosacījumiem uz ilgtermiņu ar regulētām regazifikācijas pakalpojuma cenām. Tas ar neko neatšķiras no tā, kā tas notiek Lietuvas terminālī, kā tas ir plānots Somijas terminālim. "Latvenergo" ir lielākais patērētājs, un, protams, reģionā ir daudz citu patērētāju, kuri ir ieinteresēti termināļa izmantošanā, bet mums vispirms ir vajadzīgi ilgtermiņa līgumi ar patērētājiem. "Latvenergo" ir valsts uzņēmums, tā nav garantija, bet mums ir vajadzīgs komerciāls līgums. Tā ir parasta starptautiska prakse infrastruktūras projektiem neatkarīgi no tā, vai tie ir krātuves vai cauruļvadi. Esmu ASV lielākā cauruļvadu uzņēmuma padomē, un ikvienam infrastruktūras projektam, ko mēs veidojam, nepieciešams ilgtermiņa līgums. Citādi tas vienkārši netiek būvēts. Tā ir tikai normāla prakse. Ja mums nebūs ilgtermiņa līguma, mēs nevarēsim piesaistīt investorus vai aizdevējus. Tātad mēs neprasām no valsts garantijas, bet mums ir nepieciešams komerclīgums ar valsts uzņēmumu "Latvenergo".
"Latvenergo" runā ar Klaipēdas termināli par ilgtermiņa iepirkumiem.
To mēs saprotam, bet nav skaidrs, vai viņi varēs saņemt nepieciešamās jaudas un par cik. Latvija gadā patērē apmēram 12 teravatstundas dabasgāzes, un puse no tā ir "Latvenergo". Tāpēc mēs nezinām, par kādiem apjomiem viņi runā ar Klaipēdas termināli un cik daudz viņi varēs iegūt.
Taču vēl viens būtisks faktors ir desinhronizācija jeb atdalīšanās no BRELL sistēmas, Krievijas elektrotīkliem. Ja tā notiks, tad, visticamāk, "Latvenergo" patēriņš gandrīz dubultosies. Tad Latvija varētu patērēt apmēram 16 teravatstundas dabasgāzes gadā. Kad atslēdzas no Krievijas sistēmas, ir jāvada vairāk dabasgāzes caur elektrostacijām, lai stabilizētu sistēmu. Tur ir daudz dinamikas, bet mēs uzskatām, ka "Latvenergo" patēriņš tikai pieaugs, un, lai arī viņi sadarbosies ar Klaipēdas termināli, arī mums būs ko piedāvāt.
Daudz tiek runāts par to, ka valsts nevēlas nekādā veidā piedalīties vai sniegt garantijas šāda projekta īstenošanai. Vai tas ir iespējams, vai tomēr valstij kādā stadijā būs kaut kādā veidā jāpiedalās?
Mēs nekad neesam no valdības prasījuši naudu un uzskatām, ka varam visu projektu īstenot ar mūsu pašu resursiem, no investora piesaistītajiem līdzekļiem un arī bankas aizdevumiem. Kā zināms, mēs maijā iesniedzām valdībā priekšlikumu, bet tur nekādā veidā netika prasīta nauda.
Domājams, ka jums nepieciešamās valdības, t.i. "Latvenergo", garantijas varētu sagaidīt tikai pēc vēlēšanām.
Es nebūtu tik pārliecināts. Zinām, ka par kaut kādiem noteiktumu aktiem tiks runāts drīz, turklāt ir publiski zināms, ka valdība nolīgusi neatkarīgu konsultantu, lai novērtētu iespējamo sašķidrinātās dabasgāzes projekta riskus. Esmu Hjūstonā, Teksasā, tāpēc īsti nezinu, ko valdība dara, bet domāju, ka lietas var notikt arī ātrāk.
Pēc cik ilga laika pēc darbības uzsākšanas terminālim jūsu ieskatā būtu jāsāk pelnīt?
Mēs, protams, esam investori un sagaidām arī saprātīgu naudas atdevi. Ir gan jāuzsver, ka šāda veida projekts ir regulēts bizness. Tas nozīmē, ka regulators vairāk vai mazāk kontrolē cenu, ko maksā patērētāji, un kontrolē peļņas normu ieguldītājam. Tā nu tas ir. Mēs ceram, ka šis projekts būs rentabls, bet regulācijas dēļ tas nav tāds uzņēmums, kas ļauj gūt lielu peļņu. Terminālis, protams, arī nenesīs peļņu pirmajās dienās, viss būs atkarīgs no apjomiem, un mēs sagaidām, ka tie palielināsies.
Pret termināļa būvi joprojām ir noskaņoti vietējie iedzīvotāji. Ko viņiem varat teikt?
Protams, mēs saprotam, ka pārmaiņas un jauni pavērsieni var radīt jautājumus, arī bažas un pretestību, kas ir normāla un saprotama reakcija daudzu infrastruktūras objektu realizācijas laikā. Tā ir dabiska cilvēku reakcija. Taču es varu ar pilnu pārliecību teikt, ka vietējo iedzīvotāju intereses tiks respektētas, projekts tiks īstenots ar jaunākajām tehnoloģijām, kas atbilst visiem starptautiskajiem drošības standartiem. Pirmkārt un galvenokārt, starptautiski LNG termināļi darbojas jau 30 un vairāk gadus bez lieliem starpgadījumiem. Mūsu dizains patiesībā ir daudz vienkāršāks nekā lielākajai daļai citu projektu, piemēram, kā Klaipēdā, kur ir peldošā krātuve, kurai nepieciešama dārga saldētava un pastāvīga iekraušana. Mums nav šo problēmu. Mums nav vajadzīga saldētava, infrastruktūra būs daudz vienkāršāka, jo sūknēsim pa tiešo Inčukalnā. Terminālis strādās tikai pēc vajadzības, lai ik pa laikam izkrautu transporta kuģus. Arī terminālis pats par sevi būs novietots piecus kilometrus no krasta, kas to padara praktiski neredzamu. Mūsu lielākā prioritāte būs termināļa drošība, dizains būs ļoti vienkāršs un pats terminālis arī būs praktiski neredzams.
LNG terminālis ir Lietuvā, gada beigās tāds būs Igaunijā. Ir arī viedokļi, ka, ņemot vērā straujo atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstību, trešo gāzes termināli Baltijas valstīs nemaz nevajag. Kā jūs to vērtējat?
Pilnīgi noteikti Baltijas valstīm ir vajadzīgs trešais terminālis. Ziemā, aukstajā laikā, ar esošajām jaudām nav iespējams apmierināt pieprasījumu. Arī Somijā, Polijā tagad ir gāzes deficīts bez Krievijas gāzes, tās arī paļausies uz šiem termināļiem. Tādējādi sanāk jau piecas valstis, ne tikai triju Baltijas valstu reģions. Polija un Somija ir daudz lielākas valstis ar daudz lielāku pieprasījumu. Būs problēmas tikai ar diviem termināļiem. Skultes LNG ir vislabākais terminālis reģionam, jo tam ir piekļuve pazemes gāzes krātuvei Inčukalnā, kā arī Skultes terminālis būs ar viszemākajām izmaksām no visiem trīs termināļiem. Atsaucoties uz Somijas publiskoto informāciju, tad 10 gadu laikā viņi maksā 450 miljonus ASV dolāru par kuģi, kas viņiem nepieder, un Klaipēdas izmaksas arī ar tādas pašas - 450 miljoni ASV dolāru. Skultes terminālis izmaksās tikai 120 miljonus ASV dolāru, kas pilnīgi noteikti ir daudz lētāk.
Turklāt nav skaidrs, cik ilgi terminālis paliks Igaunijā, pirms tas būs pastāvīgi pārvietots uz Somiju, kas to vēl vairāk attālinās no Latvijas. Cauruļvadu plūsmas ir diezgan grūti uzbūvēt - nav viegli pārvietot gāzi no Latvijas uz Somiju un tad no Somijas uz Latviju. Kā jau iepriekš minēju, gāzes patēriņš Latvijā palielināsies par 25% līdz 16 teravatstundām, kad Baltijas elektriskais tīkls tiks desinhronizēts no Krievijas, kam jānotiek ne vēlāk kā 2025.gadā. Un, visbeidzot, tā ir nacionālā politika, kas ļaus būt neatkarīgiem no kaimiņvalstīm enerģētikā. Tā ir milzīga ģeopolitiska priekšrocība, ka Latvijai vairs nevajadzēs baidīties par enerģētiku. Manuprāt, trešā termināļa nepieciešamībai Baltijas valstīs tie ir ļoti labi argumenti.
Kādu kopumā jūs redzat LNG industrijas attīstību un šī resursa turpmāko izmantošanu? Vai tas ir gluži vienkārši pārejas resurss, līdz pietiekami attīstīsies citi alternatīvi enerģijas avoti?
Es teiktu, ka LNG pēc būtības ir aukstas formas dabasgāze, un dabasgāze ir vistīrākais degošais fosilais resurss, ko izmanto jau ļoti sen, salīdzinot ar naftu un oglēm. Fosilais kurināmais pašlaik veido 82% no globālajiem enerģijas avotiem un patēriņa. Ir labi, ja jums ir alternatīvi avoti kā vējš un saule, kas, cik zinu, Latvijā ir ļoti populāras tēmas, bet šie resursi nav pastāvīgi. Saules un vēja ražošana tik pat bieži ir "bezsaistē" kā "tiešsaistē". Tāpēc, ja jums ir šādi neregulāri avoti, tas rada neparedzamību enerģijas tīklam un rada nestabilitāti. Tāpēc vienmēr būs nepieciešama dabasgāzes infrastruktūra, lai atbalstītu atjaunīgos enerģijas avotus lietainā laikā vai bezvējā, kad saule un vējš nav pieejami. Tas nozīmē, ka dabasgāze būs vajadzīga vienmēr neatkarīgi no atjaunīgajiem enerģijas avotiem. Atjaunīgie resursi, protams, samazinās gāzes patēriņu, taču tie nav uzticami, vienmēr būs vajadzīga infrastruktūra, vienmēr būs vajadzīgas importa jaudas, gāze un krātuve, lai darbinātu TEC 1 un TEC 2, kad vējš mitēsies pūst un saule pārstās spīdēt.
Vai Skultes terminālī būs iespēja pārorientēties arī uz citiem resursiem, piemēram, ūdeņradi?
Skultes terminālim ir diezgan vienkārša infrastruktūra, kas sastāv no lielas caurules un platformas ar regazifikācijas aprīkojumu. Tātad, ņem sašķidrināto dabasgāzi, nedaudz to uzsilda, līdz tā kļūst par gāzi, un tad tā pa cauruļvadu nokļūst krātuvē. Ja ūdeņradi vai, piemēram, amonjaku kā drošāk transportējamu energonesēju, no kura ražot ūdeņradi šeit uz vietas, var piegādāt ar kuģi, var pārkonfigurēt, lai izkrautu kā jebkura veida lejamkravu uz cietzemi, tas nav sarežģīti. Tādējādi var nodrošināt jebkura veida šķidros resursus.
Karš Krievijā ir milzīgi pacēlis gāzes cenas un globāli mainījis piegādes ceļus. Vai jūsu ieskatā Eiropa spēs atteikties no Krievijas gāzes, un ko tas nozīmēs kontinentam? Vai citur ir tik lieli gāzes resursi, lai pāreja varētu notikt?
Īstermiņā atteikties no Krievijas gāzes ir problemātiski divu iemeslu dēļ. Lielākajā daļā Eiropas vienkārši nav pietiekami daudz alternatīvu importa termināļu un arī LNG pieejamība ir problēma. Eiropa tagad konkurē ar Japānu, Koreju, Ķīnu par sašķidrināto dabasgāzi, tāpēc cena pieaug. Īstermiņā tā ir grūta situācija. Ilgtermiņā es teiktu, ka ir pietiekami daudz gāzes rezervju ārpus Krievijas, lai apmierinātu ilgtermiņa pieprasījumu, un ir arī alternatīvi enerģijas avoti, ko daudzas valstis jau izmanto vai apsvērs, proti, Vācija atkal dedzina ogles, Japāna restartē savus kodolreaktorus utt. Tāpēc es domāju, ka ir risinājumi ilgtermiņā, bet īstermiņā tas ir grūti.
Protams, visuzticamākā enerģija ir tā, ko var ietaupīt. Šobrīd vairums Eiropas valdību un rūpniecības uzņēmumu ir pilnībā nodevušies enerģijas taupīšanai, gaismas izslēgšanā, sistēmu mainīšanā, rūpnīcu slēgšanā, kas prasa milzīgus gāzes daudzumus utt. Tā ir īstermiņa tirgus reakcija, bet, kā jau minēju, ilgtermiņā vēl ir daudz resursu ārpus Krievijas.
Latvijā pašlaik tiek runāts par to, ka "sēdēšana uz Krievijas gāzes" ir notikusi pārāk ilgi, lai diversificētu enerģijas resursus, varēja rīkoties daudz ātrāk, un ir liels jautājums, kādēļ tas nenotika - vai tas bija objektīvi, jo Krievijas gāze bija lēta, vai tā bija apzināta rīcība un iešana Krievijas pavadā. Kā jums tas izskatās, zināmā mērā šos procesus vērojot no malas?
Ir viegli pateikt, ka, jā, tagad jau ir par vēlu, bet tas nu ir fakts, ka Latvija bija viena no pēdējām valstīm Eiropā, kas izbeidza dabasgāzes monopolu. Tas notika tikai 2017.gadā, tātad ne tik sen. Kā mēs visi zinām, līdz pat šodienai mēs vairāk vai mazāk esam bijuši pilnībā atkarīgi no Krievijas gāzes. Jā, tas ir par vēlu. Mēs Skultes projektu sākām pirms septiņiem gadiem un līdz šim, līdz 24.februārim, nesaņēmām atbalstu. Pat tagad, vien dažas nedēļas iepriekš, mums piešķīra nacionālo interešu objekta statusu, tātad kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mums joprojām nav pilnīga valdības atbalsta, tikai daļējs. Šajā enerģētiskajā krīzē laikam šobrīd ir vislielākā vērtība, un joprojām šķiet, ka mēs to tērējam. Piemēram, kopš aprīļa Vācija ir paziņojusi par pieciem peldošiem LNG termināļiem un trīs krasta LNG termināļiem, tas ir vairāk nekā viens jauns terminālis mēnesī, bet kaut kādu iemeslu dēļ Latvija nav spējusi rīkoties pat ar vienu vienīgu termināli. Tas, protams, ir ļoti žēl. Ir grūti šo procesu vērtēt no malas, turklāt es nedzīvoju Latvijā, bet attiecībā pret Skultes termināli un atbalstu tam, mēs redzam vien izdomātus iebildumus un aizdomīgu uzvedību. Varbūt šī opozīcija kaut kādā veidā ir saistīta ar "Gazprom", bet mēs to nekad neuzzināsim. Vēl ir laiks, Latvijai vajadzētu rīkoties daudz izlēmīgāk.
Vai jūs būtu gatavs ieguldīt arī citos projektos Latvijā?
Latvijā esmu ieguldījis daudz laika un līdzekļu. Tas man ir ļoti svarīgi. Esmu ļoti atbalstījis Latgales kultūras projektus, filmas, mūziku, grāmatas, stipendijas utt. Tikko pabeidzām filmēt pirmo latgaliešu TV komēdiju seriālu. Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas Televīziju un "Tet", un ceram to atrādīt novembrī. Tas ir ļoti interesants, jautrs projekts. Arī turpmāk plānoju atbalstīt Latgales kultūru un cilvēkus, lai kas arī notiktu.
Attiecībā uz biznesa investīcijām un Latviju, kā vietu, kur nodarboties ar uzņēmējdarbību, es teiktu, ka vēroju. Ja pavisam atklāti, tad skatās visa pasaule, kādi būs Latvijas nākamie soļi. Vai Latvija pieņems pareizo lēmumu, lai nodrošinātu būtisku infrastruktūru energoapgādes drošībai Baltijai un Polijai, kā arī Somijai, vai arī turpinās likt vilties.
