Pilsētās auto nomainīs velosipēdi. Tas ir iespējams, taču ar jauniem veloceliņiem vien būs par maz
Vairāk pārvietoties ar velosipēdiem nekā ar auto, radīt pievilcīgāku un ērtāku infrastruktūru - tik ambiciozi mērķi ir izvirzīti pašvaldību ilgtspējīgas mobilitātes plānos. Pārmaiņas gaida gan velo entuziasti, gan pilsētu iedzīvotāji, kuriem pie tām būs pierod. Speciālisti atzīst, ka velobraukšanas popularitāte aug, divritenis kļūst par pilsētnieku dzīvesveida atribūtu, mainās infrastruktūra. Taču ar to vien nepietiek: stereotipu laušana ir ne mazāk svarīga kā veloceliņi un jaunas ceļa zīmes.
Mums ir lieliski piemēri
Velobraukšana Latvijā pēdējos gados kļūst arvien populārāka, un riteņbraukšanas entuziasts Justs stāsta, ka valstī parādās arvien vairāk drošu un interesantu maršrutu.
"Pagaidām ar tādu velo infrastruktūru, kas virzās uz Eiropas līmeni, var lepoties tikai Rīgas un dažu piejūras pilsētu iedzīvotāji, taču domāju, ka arī citās pilsētās situācija pamazām mainīsies. Degvielas cenu kāpums, nepieciešamība vairāk pārvietoties un galu galā pilsētu kultūras attīstība arvien vairāk mudinās izvēlēties zaļāku, ilgtspējīgāku un veselīgāku transportlīdzekli. Kaimiņvalstī Lietuvā iniciatīvas grupa jau 2014. gadā izsludināja "Velosipēdu manifestu", kura mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt līmeni, ka 30% lietuviešu pārvietojas ar velosipēdiem,” zina teikt Justs, uzsverot, ka arī Lietuvā velo sabiedrība joprojām demonstrē, ka pilsētas velosipēds ir paredzēts ne tikai atpūtai, bet arī ikdienas braucieniem.
"Arvien biežāk dažādos dokumentos un ilgtspējīgas mobilitātes plānos tiek uzsvērts, ka velosipēds ir nozīmīgs ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Tiek meklēti veidi, kā palielināt velobraucēju skaitu. Lai pēc iespējas plašāks cilvēku loks varētu izmantot velosipēdus, nepieciešama ērtāka infrastruktūra. Ja nav infrastruktūras, ar velosipēdu brauks tikai drosmīgākie, bet gribētos, lai ar riteņiem vairāk pārvietojas skolēni un ģimenes,” norāda velo entuziasts.
Justu jau sen interesē riteņbraukšanas kultūra un infrastruktūras attīstība valstī. Mīlestību pret šo braucamrīku viņš ir atvedis no Nīderlandes, kur studējis.
Viņš saistībā ar infrastruktūras attīstību jeb modernizāciju akcentēja divas problēmas, ar kurām saskaras lielākā daļa Austrumeiropas pilsētu: ir izstrādāti plāni izbūvēt pietiekamu skaitu galveno veloceliņu, taču tie tiek īstenoti pārāk lēni. Lielākā daļa plānu aizvien guļ atvilktnēs, un datumi, līdz kuriem veloceliņi būtu jāpabeidz, tiek pagarināti un kavēti. Projektēšanas darbi parasti aizņem ilgu laiku, tāpēc tempi ir tādi, ka maģistrālo veloceliņu tīklu var nākties gaidīt vairākus gadus.
No otras puses, ar velosipēdiem nav obligāti jābrauc tikai pa veloceliņiem, jo īpaši tāpēc, ka to joprojām trūkst. Ielas ar nelielu satiksmi, kuras paredzētas piebraukšanai pie mājām un ir lēnākas par tranzītielām, ir viegli pielāgojamas velobraukšanai - bez nepieciešamības pēc īpaša un dažkārt pat nevajadzīga veloceliņa.
Apsveicams piemērs, pēc riteņbraukšanas entuziasta domām, ir lokveida satiksme daudzās vecpilsētās un pilsētu centros, tostarp Viļņas centrā. Tas nozīmē, ka ar auto var aizbraukt tikai līdz savām mājām, darbavietai vai citam objektam, taču nevar izbraukt cauri vecpilsētai. "Praktiski neierīkojot atsevišķu veloceliņu, vienkārši saliekot mietiņus un puķu podus, ievērojami samazinās tranzīta satiksme. Iepriekš daudzas automašīnas brauca cauri vecpilsētai, pat neapstājoties. Protams, dažas Rietumeiropas pilsētas ir izvēlējušās vēl drosmīgāku stratēģiju – brīvdienās pilnībā slēgt atsevišķus kvartālus automašīnām vai pat visu vecpilsētu. Piemēram, Amsterdamā dažas ielas vecpilsētā ir slēgtas visu nakti ne tikai brīvdienās, bet arī darba dienu vakaros. Patiesībā tev ir vieglāk tur nokļūt ar sabiedrisko transportu, kājām vai velosipēdu, nevis ar automašīnu.
Tas padara zemas kategorijas ielas drošas velosipēdistiem un gājējiem un uzlabo dzīves vidi, samazinot piesārņojumu un troksni.
Lielākā daļa no šīm ielām atrodas pie mājām, tuvumā spēlējas bērni. Pagaidām šādi projekti mūsu valstī tiek īstenoti pārāk lēni,” ar nožēlu pauda Justs.
Pietiek ar vienkāršiem un lētiem līdzekļiem
Apsverot iespēju pirkt velosipēdu vai ne, daudzi šaubās, vai būs, kur to glabāt pilsētā vai pat savā pagalmā. Jo daudzdzīvokļu mājās dzīvojošajiem, īpaši augšējos stāvos, velosipēdu nēsāt augšā un lejā nav īpaši ērti, ņemot vērā, ka tas sver vairākus kilogramus.
Lai būtu ērti atstāt velosipēdu pilsētā, vislabāk, ja šāda iespēja ir netālu no populārākajiem objektiem, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētu centros jau tagad uzrodas arvien vairāk velosipēdu novietņu, un to skaits, domājams, vēl palielināsies.
Jaunbūvējamo daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem tā vietā, lai nestu velosipēdus uz piekto vai sesto stāvu, parasti ir iespēja iegādāties arī vietu, kur glabāt velosipēdu. Joprojām ērtākās ir slēgtas nojumes: katram tiek iedota atslēga, un nojumē, kas ir pasargāta no lietus, tiek ieslēgts velosipēds.
Velo infrastruktūra pamazām attīstās ne tikai galvaspilsētā un piejūras pilsētās, bet arī citviet. Ir izveidota velomaršrutu karte, kas ļauj iepazīt dabu un kultūru, braucot ar velosipēdu. Tajā ir aptuveni 150 maršrutu, piemēram, zaļie celiņi, Euro Velo maršruti, valsts un reģionālie, kā arī vietējie maršruti.
Mums ir ko mācīties
Velo entuziastam Justam piekrīt arī velosipēdu, to daļu un aksesuāru veikala Bikko.lv vadītājs Julijus Zaura. Viņš daudz ceļo un interesējas par velosipēdu tirgu un infrastruktūru, tāpēc zina stāstīt, ka Nīderlandi, Vāciju un Dāniju ne velti dēvē par velo paradīzi.
“Nīderlandē velosipēdi ir ļoti populāri. Ar tiem braukā pieaugušie ar maziem bērniem speciālās piekabēs, lielāki bērni tiek pārvadāti ar speciāliem velosipēdiem, ar vietu pie priekšējā riteņa, kurā satilpst ne tikai divi bērnudārznieki, bet arī viņu mantas. Biroju darbinieki droši min pedāļus, tērpušies uzvalkos, kostīmos un svārkos. Valstī velo infrastruktūra tāpat ir pielāgota arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri izmanto speciālos ratiņkrēslus vai elektriskos velosipēdus,” norāda Julijus.
Pēc viņa teiktā, pilsētnieki, kuri automašīnu vietā brauc ar velosipēdiem, parasti izvēlas pilsētas riteņus, ar dubļusargiem un apsegtu ķēdi, kas nodrošina, ka bikšu stara neaizķeras un nesasmērējas. Braukt ar šādu velosipēdu ir ērti un droši. Gadās, ka pat luksofori tiek noregulēti tā, lai riteņbraucējiem lietus laikā nebūtu jākavējas krustojumos.
Nīderlandē ļoti bieži ir stiprs vējš, lietus, slajpdraņķis. Taču arī šādos laikapstākļos ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kuri ar vienu roku tur velosipēda stūres, bet ar otru – lietussargu.
Velosipēdu popularitāte šajā valstī ir tik liela, ka vietām tiek pat izkārtas brīdinājuma zīmes, ka velosipēdus novietot nav iespējams, jo tukšu margu nav ne centimetra.
Velobraukšanas popularitāte aug, taču pārāk lēni
Julijus uzskata, ka ir vairāki iemesli, kāpēc Latvijā, atšķirībā no daudzām ārvalstīm, velosipēdi ikdienā joprojām tiek izmantoti diezgan reti, biežāk sezonāli un brīvajā laikā.
"Daži iemesli ir abstraktāki, citi ir konkrēti un skaidri. Rietumu riteņbraukšanas kultūra ir atšķirīga no mūsu valsts: tur velosipēds ir transportlīdzeklis. Vācijā un Nīderlandē automašīnu vadītāji un velosipēdisti nekonkurē. Riteņbraucēji, pat pārvadājot bērnus velosēdeklītī, jūtas droši, jo zina, ka ir līdzvērtīgi satiksmes dalībnieki.
Latvijā ir nedaudz citādi: velosipēdisti ne vienmēr jūtas droši, tāpēc biežāk uz riteņa sēžas vien brīvajā laikā. Visbeidzot, vienmēr atrodas aizbildinājumi, pirmām kārtām jau pašam sev, kāpēc šobrīd nav īstais laiks braukt ar velosipēdu.
Mūsu valstī nav ieraduma aizstāt automašīnu ar velosipēdu. To ir izraisījis ne tikai infrastruktūras trūkums, bet arī uzskati un attieksme. "Pie automašīnām bijām pieraduši vēl padomju laikos, kad velosipēdi bija salīdzinoši retāks pirkums. Kamēr mums praktiski nebija velosipēdu, ar tiem jau brauca uz darbu Vācijā. Taču arī mūsu valstī situācija mainās. To ietekmē pašvaldību lēmumi: veloceliņu ierīkošana vai to marķēšana.
Mainoties attieksmei, infrastruktūras trūkums paliktu otrajā plānā. Ja uz ielas būtu vairāk velosipēdu, ilgtermiņā nebūtu problēmu braukt pa ceļu, velosipēdistus citi satiksmes dalībnieki pieņemtu kā līdzvērtīgus, viņi pierastu, sāktu justies drošāk. Iemeslus nebraukt jau var atrast: trūkst veloceliņu, ir bīstami, lai gan patiesībā vienkārši trūkst gribas. "Mēs tuvojamies Rietumu kultūrai, kas ļoti lēni, tomēr nāk," ir pārliecināts velobraukšanas entuziasts.
