Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Inčukalna dzīlēs ietilpst līdz četriem miljardiem kubikmetru, tikpat, cik Eiropas lielākajā krātuvē Vācijas pilsētā Rehavā. (Foto: Paula Čurkste/LETA)

Zemgalē plešas vieta lielākajai gāzes krātuvei Eiropā 1

Bizness un ekonomika
9. maijā 05:28 2022. gada 9. maijā 05:28
  Kārlis Seržants | Kas Jauns Avīze
Krievijas karš pret Ukrainu ieviesis milzu izmaiņas Eiropas gāzes tirgū. Agresorvalsts no gāzes vada atslēgusi Poliju un Bulgāriju, kas atteicās rēķinus maksāt rubļos. Ir saprotams, ka liela daļa Eiropas valstu labprāt no Krievijas gāzes atteiktos kaut rīt, taču tas nav tik ātri izdarāms.

Viena no lielākajām problēmām – Eiropā ir visai maz Inčukalna tipa dabisko gāzes krātuvju. Turpretim Latvijā tādu iespējamo vietu ir visai daudz, turklāt Dobeles apkārtnē būtu iespējams ierīkot patiesi milzīgu gāzes krātuvi.

Nepieciešamie priekšnoteikumi

Lai ierīkotu pazemes gāzes krātuvi, nepieciešama vairāku apstākļu sakritība un īpaši ģeoloģiskie parametri. Latvijā šim nolūkam ir ļoti labi izmantojami kembrija sistēmas Deimenas svītas un Cirmas slāņkopas nogulumi vai, vienkārši runājot – smilšakmens slānis ar labām filtrācijas un ietilpības īpašībām.

Tomēr ar to vien nepietiek, un vajadzīgs, lai virs šā smilšakmens slāņa būtu arī gāzi necaurlaidīgi pārklājieži, labvēlīgi hidroloģiskie apstākļi un īstais ieža dziļums. Laikā, kad 1968. gadā ierīkoja Inčukalna gāzes krātuvi, Latvijas teritorijā notika plaši pētījumi, un ģeologi atrada gandrīz 15 potenciālu vietu līdzīgas struktūras ierīkošanai.

Visas tās atrodas Kurzemē un pārsvarā nav padziļināti pētītas, taču par perspektīvām tiek uzskatītas Dobeles, Ziemeļblīdenes, Snēpeles un Degoles struktūras – saskaņā ar provizoriskajiem aprēķiniem to kopējā ietilpība sasniedz 64 miljardus kubikmetru, kas nozīmē, ka aktīvā jeb izmatojamā gāze tur būtu glabājama 32 miljardu kubikmetru apjomā.

Izņēmums ir Dobeles struktūra, kas jau ir daļēji izpētīta, un tā arī ir vislielākā – glabātavas kopējais tilpums ir 12 miljardi kubikmetru, un tas nozīmē, ka tur būtu vieta sešiem miljardiem kubikmetru aktīvās gāzes. Salīdzinājumam – Inčukalna ietilpība nepārsniedz četrus miljardus kubikmetru, un aptuveni tikpat liela ir Eiropas lielākā gāzes krātuve Vācijas pilsētā Rehavā Bavārijā.

Ļoti dārgs pasākums

Ir pilnīgi skaidrs, ka šādas gāzes krātuves ierīkošana tikai ar Latvijas spēkiem un līdzekļiem ir neizpildāms uzdevums. Pētījumi pagaidām bijuši vien daļēji, un vēl būtu visai daudz darāmā. Būtu jāveic daudz  dziļurbumu, lai sīki izpētītu visu pazemes struktūru – pietiktu palaist garām kādu vietu, kur ir lūzums pārklājošajā gāzes necaurlaidīgajā māla kārtā, un projekts beigtos ar katastrofu.

Gāzes iesūknēšanas vajadzībām jāuzbūvē speciāls sūknēšanas cehs – piemēram, Inčukalnā tā ir kārtīgas rūpnīcas lieluma ēka, kurā padomju laikā atradās aptuveni divdesmit milzīgi dzinēji – katrs tanka lielumā. Deviņdesmitajos gados gan uzbūvēts jauns cehs ar modernākiem sūkņiem.

Lai gāzi varētu uzglabāt un vajadzības gadījumā dabūt ārā, vispirms pazemē jāiesūknē tā saucamā bufergāze. Tā aizpilda daļu iežu, un, pateicoties tādā veidā  radītajam spiedienam, lietojamo gāzi var viegli izvadīt atpakaļ. Vēl pirms gāzes cenu straujā lēciena veiktie aprēķini rādīja, ka tikai iesūknējamās bufergāzes vērtība būtu aptuveni viena miljards eiro, nemaz nerunājot par cehu un visu pārējo infrastruktūru.

Bijušo čekistu biznesa intereses

2004. gada martā tika izveidota SIA Zemgales attīstības fonds, kuras pamatdarbības veidos bija uzrādīta arī jēlnaftas un dabasgāzes ieguve un ar to saistītie pakalpojumi. Firma iegādājās gabaliņu zemes tieši virs potenciālās gāzes krātuves.

Interesanti, ka šā uzņēmuma sākotnējie īpašnieki bija naftas nozares uzņēmēji, bijušie padomju Valsts drošības komitejas virsnieki Vladimirs Komogorcevs un Jurijs Šabašovs, kuriem katram piederēja 25% daļu. Uzņēmējam Gintam Lazdiņam un bijušajam Rīgas mēra Gundara Bojāra padomniekam Guntaram Kukulam katram piederēja 20 procentu. Firmas izpilddirektors bija kādreiz ar Aināru Šleseru saistītais uzņēmējs Jānis Grūbe, kuram tolaik piederēja vien 10% daļu.

Plāni ir bijuši

2008. gada 22. maijā valsts sekretāru sanāksmē pat izskatīts projekts Valsts nozīmes zemes dzīļu nogabala Dobeles struktūras izmantošanas noteikumi. Tā mērķis bija veikt ģeoloģisko izpēti, izvērtēt ekonomisko pamatojumu gāzes glabāšanai un krātuves izveidei.

Runa tolaik bija par zemes gabalu aptuveni 99 kvadrātkilometru platībā, kur apmēram vidū atradās arī minētajiem uzņēmējiem piederošais viens kvadrātkilometrs. Sanāksmē arī apstiprināja  Ekonomikas ministrijas prasīto līdzfinansējumu no Eiropas Savienības.

2009. gada augustā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) plānoja slēgt tolaik 9,2 miljonus latu vērtu līgumu par minētā objekta ģeoloģisko izpēti, un viens gandrīz 600 000 latu vērts līgums ar pilnsabiedrību Dobeles struktūra arī bija noslēgts. Par rezultātiem gan informācijas nav.

2011. gadā atklātībai nodoti LIAA pētījuma rezultāti, kas gan bija visai virspusēji – piemēram, kā krātuves ietilpība figurēja skaitlis no desmit līdz 50 miljardiem kubikmetru. Pašas ierīkošanas izmaksas tolaik lēstas aptuveni  950 miljoni latu, taču pētījuma prognozes apgalvoja, ka, apsaimniekojot Eiropā lielāko gāzes krātuvi, šīs investīcijas varētu atmaksāties 13 līdz 15 gadu laikā.

Protams, ar tagadējām būvniecības izmaksām un gāzes cenām ieguldījumu lielums būtu jāreizina vismaz ar trīs. Tiesa gan, 2011. gadā Krievija vēl izskatījās pēc gana uzticama partnera, gāze bija pieejama un relatīvi lēta, tāpēc tolaik šis projekts nevienu tā arī nopietni neieinteresēja.

Reanimācijas mēģinājums

Vēl vienu mēģinājumu atjaunot šā projekta virzīšanu 2014. gadā veica tālaika ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, toreiz no Reformu partijas. Tas gan izskatījās pēc lobēta pasākuma, jo īpašnieki zemei joprojām bija tie paši, bet Kukula dzīvesbiedre Sandra Sondore-Kukule – viena no tuvākajām Reformu partijas līdera Valda Zatlera līdzgaitniecēm.

Izcēlās pat neliels skandāls, jo valdībā bija lemts par Eiropas finansējuma piesaistīšanu Inčukalna gāzes krātuvei un ekonomikas ministra pēkšņais paziņojums bija visai negaidīts.

Tolaik šāda megaprojekta īstenošanai bija visai neskaidras perspektīvas, jo bez milzīgajām investīcijām pašas krātuves izveidei būtu nepieciešama arī gāzes vadu būve uz Lietuvu un Poliju. Tomēr neapšaubāmi, ka šādu procesu uzsākšana celtu privātīpašniekiem piederošās zemes vērtību. Šobrīd lielākā daļa zemju ir nonākušas jau pieminētā Jāņa Grūbes rokās. Ar viņu tieši vai netieši saistītajiem politiķiem gan šobrīd valstī ietekmes nav.

Atsavināšanas iespējas

Jāatgādina, ja valsts tiešām nolemtu šādu Eiropas mēroga projektu attīstīt, bet ar īpašniekiem par saprātīgu cenu nevarētu vienoties, pastāv iespēju šādu zemi kā nacionālo interešu objektu atsavināt ar speciālu Saeimas lēmumu. Interesanti, ka arī vietējā vara cerības par nosacīto naudas podu savā teritorijā nav atmetusi un izstrādātajā Dobeles novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam iespējamā krātuve arī pieminēta kā “perspektīvā izveidots starptautiskas nozīmes infrastruktūras objekts”.

Lai noskaidrotu, kādas tad ir šīs perspektīvas, "Kas Jauns" Avīze vērsās Ekonomikas ministrijā. Tās pārstāve Evita Urpena ir lakoniska: “Jautājums par pazemes gāzes krātuves ierīkošanu Dobelē šobrīd nav bijis starp izskatāmajiem risinājumiem, un valdība to nekādā veidā nav izskatījusi.”

Ministru kabineta 19. aprīļa sēdes protokols liecina, ka šobrīd galvenais mērķis ir iespējamā dalība Paldisku sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībā kopā ar Igauniju un Somiju.

Citi šobrīd lasa

VIDEO: “Stāvu, domāju – varbūt rīkli pārgriezt?” okupants pamatīgi sasmīdina sievu ar stāstu par ukraiņa nogalināšanu
Modes dizainere Vera Vanga 73 gadu vecumā izskatās kā trīsdesmitgadniece 1
Aigars Kalvītis ar sievu noslēdz līgumu par mantas šķirtību 10
Pievienot komentāru