“Grābj, grābj un grābj…” Speciālistei neglaimojošas pārdomas par tiem, kuri pērk sāli pa 10 kilogramiem
Ja Ukrainas kara dēļ mūsu veikalos īslaicīgi trūkst atsevišķu pārtikas produktu, pircējiem vajadzētu padomāt arī par citiem cilvēkiem, nevis ķert un grābt sāli pa 10 kilogramiem. Biznesa augstskolas "Turība" Komercdarbības katedras asociētā profesore, programmu direktore Iveta Liniņa intervijā portālam Jauns.lv aicināja pircējus iegādāties pārtiku tādā daudzumā, kāds nepieciešams tuvākajam laikam, nevis vairākiem gadiem.
Runājot par pēdējā laikā novēroto atsevišķo preču, tostarp sāls, trūkumu Latvijas veikalos, viņa norādīja, ka šajā situācijā var aizstāvēt mazumtirgotājus. “No vienas puses, mēs ziedojam, palīdzam un strādājam par brīvprātīgajiem ukraiņiem, bet, no otras puses, aizskrienam uz veikalu un nopērkam 10 paciņas sāls.
Paņem tik, cik tev vajag!
Es nevaru pateikt, ka tieši tas cilvēks, kurš ziedoja, arī sāli pērk. Varbūt tā nav. Domāju, ka cilvēkiem vajadzētu ievērot principu: “Paņem tik, cik tev vajag!” Kaimiņam un citiem cilvēkiem arī vajadzēs! Viņi arī ir cilvēki.
Nebūs tā, ka galīgi nebūs nekāds sāls. Un, ja arī nebūs, mēs taču nenomirsim bez sāls. To cilvēku attieksmi es nesaprotu, godīgi sakot. Šeit es nostājos mazumtirgotāju pusē.”
Liniņa aicināja pircējus, kuri šajos apstākļos pērk sāli lielos daudzumos, padomāt arī par citiem līdzcilvēkiem: ja man mājās stāv 10 paciņas sāls, visticamāk, es tuvākajā laikā iztērēšu tikai vienu paciņu, bet pārējie deviņi kilogrami būs vajadzīgi manam kaimiņam un citiem cilvēkiem.
Šimpanzes paņem pa vienam auglim, bet cilvēki ķer un grābj…
Profesori aizkustināja sociālajos tīklos ievietots video, kurā redzams, ka mazo šimpanžu būra vidū nolikta kaste ar mandarīniem. Katra šimpanze piegāja pie kastes un paņēma pa diviem mandarīniem – vienu ielika vienā rokā, bet otru – otrā rokā. “Un viss, viņa aizgāja projām.”
Bet blakus atrodams video, kur redzami cilvēki, kuri veikalā ķer un grābj pārtikas produktus. “Cilvēkiem liekas, ka viņiem rīt kaut kā pietrūks, tāpēc grābj, grābj un grābj. Es nezinu, vai tiešām mēs bez griķu maisiņa un sāls kilograma neiztiksim!” Pat tad, ja nebūs viena veida sāls, būs pieejams citādāks sāls. “Padomā par tiem, kas tev blakus!””
Tas varētu būt saistīts ar audzināšanu
Liniņa pieļāva, ka šāda pircēju rīcība nav saistīta ar vecumu un iepriekš piedzīvoto trūkumu un kara apstākļiem, bet drīzāk ar audzināšanu. Piemēram, viņas mamma, kurai ir gandrīz 90 gadi, nekad nav skrējusi un ņēmusi vairāk, nekā viņai vajadzīgs, bet gan vienmēr padomājusi par citiem. “Nekad viņa tā nedarīs! Viņa drīzāk pajautās, vai citam nevajag kaut ko, kas viņai ir. Arī es esmu tā audzināta, un es nesaprotu šādu cilvēku rīcību.”
Ļoti daudz kas cilvēku rīcībā atkarīgs no audzināšanas. Diemžēl daļa cilvēku domā tikai par sevi, nevis apkārtējiem ļaudīm.
Kam tu to sāli atņem? Saviem līdzcilvēkiem!
Dzirdēts, ka šādās saspringtās situācijās ļoti izkristalizējas cilvēku pozitīvās un negatīvās īpašības. “Tad ļoti labi var redzēt, kādi mēs esam. Tādā parastā dzīves ikdienas situācijā, kādā dzīvojām pirms Covid-19 pandēmijas, mēs to varējām noslēpt sevī, bet kritiskākā situācijā tas viss mums nāk uz āru un mēs to redzam. Kam tu to sāli atņem? Saviem līdzcilvēkiem!”
Iespējams, sāls mūsu veikalos ir tādā pašā daudzumā, kā tas bija iepriekš, bet, ja daļa cilvēku to iegādājas pa 10 kilogramiem, tad citiem tā nepietiek un tādējādi dienas beigās parādās tukši sāls plaukti veikalos. Līdzīga situācija bija ar griķiem pandēmijas sākumā. Pēc tam viss nostabilizējās un griķi bija brīvi pieejami visos veikalos.
Savukārt sāls pirkšanas bums sākās ar runām par to, ka daļa rupjā sāls tiek vesta no Ukrainas, kara dēļ tā varētu pietrūkt un tāpēc mums ir jāķer un jāgrābj, cik vien varam. “Kā tu vari dzīvot ar pārliecību, ka tev skapīti ir 10 kilogrami sāls, bet kādam cilvēkam tā vispār nav? Kā var dzīvot pēc tāda morāles principa? Kā tu vari mierīgi dzīvot, ja kādam cilvēkam kaut kā trūkst?”
Aicinājums negrābt attiecas arī uz citiem produktiem
Iespējams, ka Ukrainas kara dēļ arī turpmāk piedzīvosim situācijas, kad veikalā kādi produkti īslaicīgi nebūs pieejami. Bet tad vajadzētu nevis ķert un grābt, cik vien var panest, bet gan padomāt par apkārtējiem cilvēkiem, ar kuriem varētu padalīties.
Daudz draudzīgāk un labāk būs, ja paņemsim tikai tik daudz produktu, cik mums patiešām tuvākajā laikā vajag, nevis iegādāsimies preces turpmākajiem gadiem. “Domāsim par to cilvēku, kas mums ir blakus! Viņš taču arī ir cilvēks, viņam arī ir kaut kādas vajadzība.” Tas attiecas uz visām precēm, tostarp tualetes papīru, pēc kura bija liels pieprasījums pandēmijas sākumā.
Lekcijas vidū students atver somu un sāk ēst…
“Es teikt, ka tas drīzāk ir audzināšanas jautājums. To mēs kādreiz varam redzēt arī augstskolā, kad kāds students var atļauties lekciju laikā attaisīt somu un sākt ēst, it sevišķi citrusaugļus, kuri smaržo pa visu auditoriju un visiem rada pilnas mutes ar siekalām. Bet ēdājam pat neienāk prātā, ka apkārtējiem arī gribas! Tā ir audzināšana.”
Liniņa norādīja, ka šādiem ļaudīm varētu būt pilnīgi vienalga, vai citam cilvēkam arī gribas vai negribas, vai kādam kaut kā nav un nepietiek. “Galvenais, ka viņam ir, un viss pārējais ir pilnīgi vienalga.”
Diemžēl šādu gadījumu kļūst arvien vairāk
Gadījumi, kad kāds students lekciju laikā sāk uzkrītoši ēst, ir reti. “Bet es teiktu, ka šādu gadījumu paliek arvien vairāk. Mēs paliekam arvien vairāk tādi cilvēki, kas rīkojas pēc principa: “Es gribu un es daru. Un viss.”
Ir cerība, ka šādas krīzes situācijas mudinās daļu cilvēku apstāties un padomāt arī par apkārtējiem. “Bet, protams, būs arī tādi cilvēki, kuri nedomās un darīs tā, kā paši grib,” profesore teica.
