Sasniegts lielākais ēnu ekonomikas apjoms kopš 2011. gada

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā no 2016.- 2018. gadam ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 22,0% 2017. gadā un 24,2% no IKP 2018. gadā. 2019. gadā Latvijā bija vērojams neliels ēnu ekonomikas samazinājums (23.9% no IKP), savukārt jaunākā pētījuma dati liecina, ka 2020. gadā ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir turpinājis pieaugt, sasniedzot 25.5% no IKP.

Ēnu ekonomikas pieaugums 2020. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā, kur salīdzinājumā ar 2019. gadu, ēnu ekonomika ir palielinājusies par 2,2%, sasniedzot 16,5% no IKP Igaunijā un 20,4% no IKP Lietuvā. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika veikts pirmais ēnu ekonomikas mērījums Baltijas valstīs. Savukārt Igaunijā, 2020. gadā ēnu ekonomika ir atgriezusies aptuveni 2018. gada līmenī, kad tā sasniedza 16,7% no IKP.

Kā uzsver pētījuma autors, SSE Riga profesors Dr Arnis Sauka: “Patreiz vēl ir salīdzinoši grūti izdarīt secinājumus, cik lielā mērā 2020. gada ēnu ekonomikas rādītājus ir ietekmējusi Covid-19 pandēmija. Tomēr, līdzīgi kā pagājušā gada pētījumā, var droši secināt, ka, neskatoties uz politikas veidotāju centieniem, ēnu ekonomikas apjomu Latvijā nav izdevies mazināt, vai būtiski mazināt, jau kopš 2012. gada. Diemžēl, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā būtiski nemazinājās arī ekonomikas izaugsmes laikā - situācijā, kad ēnu ekonomikai būtu jāmazinās, t.sk. tādēļ, ka uzņēmējiem klājas labāk un tie ir vairāk motivēti maksāt nodokļus. Tāpēc ir gandrīz likumsakarīgi, ka ēnu ekonomika pieauga laikā, kad ekonomikai ir salīdzinoši grūtāki laiki.”

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un arī Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente arī 2020. gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veido 46,9% no kopējās ēnu ekonomikas apjoma (2019. gadā - 44,1%), bet Igaunijā - 40,3% (2019. gadā - 43,0%). Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā sastāda 29,9% (2019. gadā - 32,0%) no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente - 23.2% (2019. gadā - 23,9%). Nozīmīgākās ēnu ekonomikas komponentes 2020. gadā Lietuvā bija neuzrādītie ieņēmumi un aplokšņu algas (abas kopā veido 37,7%), kam seko neuzrādītie darbinieki (24,7%).

Profesors Sauka norāda, ka tieši aplokšņu algas joprojām ir galvenais ēnu ekonomikas apjoma veicinātājs Latvijā un arī izskaidro atšķirību starp kopējo ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs: “Vidējās algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts jeb aplokšņu algas 2020. gadā, salīdzinājumā ar 2019. gadu, pieauga visās trīs Baltijas valstīs, taču tās joprojām ir izteikti lielākas Latvijā. Proti, Latvijā aplokšņu algu apjoms 2020. gadā sasniedza 23,5% (pieaugums par 1,2% salīdzinājumā ar 2019. gadu), savukārt Lietuvā - 15,3% (pieaugums par 1,2%), bet Igaunijā - 13,2% (pieaugums par 1,7%).” Atbilstoši pētījuma rezultātiem, pieaugums visās Baltijas valstīs vērojams arī ienākumu neuzrādīšanas jomā. Latvijā vidējā ienākumu daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts 2020. gadā pieauga par 1,4%, sasniedzot 18,0%, Lietuvā pieaugums bija par 1,4% (15,8%), Igaunijā par 1,0% (11,6%). Savukārt darbinieku neuzrādīšanas apjoms (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2020. gadā Latvijā ir palicis 2019. gada līmenī, veidojot 10,9%, bet pieaudzis Lietuvā (par 1,0%, sasniedzot 9,3%) un salīdzinoši būtiski pieaudzis Igaunijā (par 3,3%, sasniedzot 9,0%).

Pētījuma rezultāti liecina, ka vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko firmas maksā neoficiālos maksājumos lai “nokārtotu lietas”) 2020. gadā, salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvijā palielinājās par 0,2%, sasniedzot 8,3%, bet par 0,1% samazinājās Lietuvā (sasniedzot 8,4%). Lai arī Igaunijā vispārējais kukuļošanas līmenis, salīdzinājumā ar pārējām divām Baltijas valstīm, joprojām ir zemāks, tomēr jaunākā pētījuma dati norāda uz negatīvu tendenci. Savukārt vidējais % no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu ir visaugstākais Latvijā (6,9% 2020. gadā, salīdzinājumā ar 5,9% 2019. gadā), kam seko Lietuva (5,6% 2020 gadā, salīdzinājumā ar 8,3% 2019. gadā) un Igaunija (attiecīgi, 3,9%, salīdzinājumā ar 1,4%).

Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis Latvijā ir vērojams Kurzemē, Rīgas reģionā un Vidzemē. Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecības nozarē (2020. gadā - 28,7%), kam seko vairumtirdzniecība (25,3%), pakalpojumi (24,9%), mazumtirdzniecība (23,9%) un ražošana (23,0%).

Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Tomēr apmierinātība ar VID darbību 2020. gadā, salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvijā ir samazinājusies no 3,50 uz 3,41 (skalā no 1-5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību). “Jāpiebilst, ka saskaņā ar šī pētījuma rezultātiem, Latvijas uzņēmēju apmierinātība ar VID bija ar pieaugošu pozitīvu tendenci no 2016. līdz pat 2019. gadam,” uzsver profesors Sauka. Pētījuma rezultāti arī liecina, ka Latvijā nedaudz palielinājusies apmierinātība ar valsts nodokļu politiku, savukārt samazinājusies apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti.

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, ka jaunāki uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā vecāki uzņēmumi. “Iespējamais izskaidrojums šīm abām tendencēm ir tāds, ka mazas un jaunas firmas izmanto nodokļu nemaksāšanu kā līdzekli, lai konkurētu ar lielākiem un vairāk pieredzējušiem konkurentiem. Šajā kontekstā ir būtiska visaptveroša valsts atbalsta politika mazajiem un jaunajiem uzņēmumiem,” min profesors Sauka.

Atsaucoties uz pagājušā gada pētījuma rezultātiem un salīdzinot tos ar jaunākajiem datiem, profesors Sauka uzsver, ka: “Toreiz un arī tagad norādām uz tādām ēnu ekonomiku veicinošām problēmām kā uzņēmēju neuzticēšanās valdībai adekvāti izlietot nodokļos maksāto naudu, korupcijas skandāliem un gadījumiem, kad, piemēram, par aplokšņu algu maksāšanu tiek piespriesti neadekvāti zemi sodi. Arī par nodokļu sistēmas neprognozējamību un kopējo nenoteiktību biznesa vidē, par politikas veidotāju komunikāciju ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā, piemēram, attiecībā uz dažādiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem, t.sk. izglītību, medicīnu, valsts atbalstu uzņēmējiem un sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Visi šie faktori kopumā varēja radīt negatīvu ietekmi uz ēnu ekonomikas apjomu, sevišķi Covid-19 pandēmijas apstākļos. Kopumā, ņemot vērā ēnu ekonomikas dinamiku iepriekšējos 8 gados un patreizējo situāciju ekonomikā, ar lielu varbūtību var sagaidīt, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā turpmākajos 2-3 gados turpinās pieaugt.”