Ūdens satiksme Rīgā pagaidām uz sēkļa: vai sapnis par moderniem prāmjiem Daugavā jau atmests?

Tikmēr pirmā prāmja būvdarbi jau tuvojas noslēdzošajai fāzei, bet jautājums, vai prāmis vadās cilvēkus pa Daugavu vai kaut kur Norvēģijā, joprojām ir atklāts.

Solīt solīja, bet...

2019. gada 19. jūnijā notika diskusija, kurā SIA "BIC Aluminium" īpašnieks Jurijs Mitrofanovs izrādīja savu projektu par modernu, Latvijā būvētu prāmju satiksmi no Bolderājas līdz pilsētas centram un pēc tam līdz Mangaļsalai.

Sanāksmē bez viņa bija vēl desmit dalībnieki, ieskaitot pilsētas izpilddirektoru, ostas vadītāju, domes Pilsētas attīstības departamenta vadību un galveno arhitektu. Uzņēmējs piedāvāja komerciālu projektu – pats par saviem līdzekļiem uzbūvēt astoņus prāmjus, no pilsētas lūdzot vienīgi pretimnākšanu Zunda kanāla iztīrīšanā un atbalstu piestātņu izmantošanā.

“Mēs vispirms izdomājām maršrutu un pēc tam sākām projektēt kuģus. Prāmim ceļā no Bolderājas līdz centram un pēc tam līdz Mangaļsalai būtu deviņas piestātnes, un to varētu izmantot gan kā transporta līdzekli, lai stundas laikā nokļūtu līdz centram, gan tūrisma un brīvdienu braucieniem. Mēs būvētu Nīderlandē speciāli izdomātas konstrukcijas prāmjus, kuri veidoti tā, lai varētu izbraukt zem pietiekami zemiem tiltiem,” stāsta Mitrofanovs.

Bija plānots, ka biļete vienā virzienā varētu maksāt 4,5 eiro, pilnā projekta attīstībā prāmji kursētu ik pēc pusstundas, un būtu pietiekami daudz vietas 130 pasažieriem un viņu divriteņiem. Prāmis būtu 24 metrus garš, ar viena metra iegrimi un veidots kā neliels ledlauzis – esot regulārai satiksmei, arī bargā ziemā kanāli aizsalt nepagūtu, un prāmis varētu kursēt visu gadu.

Tikšanās laikā amatpersonas bija visai ieinteresētas, skanēja arī solījumi palīdzēt, taču ar to viss beidzās. Mitrofanovs par saviem līdzekļiem pat veicis Zunda kanāla gultnes pētījumu, un atklājies, ka tā būtu jāpadziļina tikai pie tilta, kur kādreiz nelegāli sagāzti celtniecības atkritumi, un to varētu paveikt dažās nedēļās, iztērējot aptuveni 30 000 eiro. Jau pēc tam uzņēmējs sev par lielu izbrīnu uzzinājis, ka Nila Ušakova vadības laikā pilsēta tikai Zunda kanāla izpētei iztērējusi 300 000 eiro.

Atrada piestātni

Kaut arī Mitrofanovs no Rīgas domes tā arī nekādu atbalstu nesagaidīja, bijis žēl pazaudēt projektēšanā ieguldīto darbu, un viņš sāka pirmā prāmja būvi. Projektam uzņemot apgriezienus, radās jau nākamā vajadzība – bija vajadzīga vieta, kur nākotnē šo prāmi ielaist ūdenī un izmēģināt.

Šādam nolūkam būtu vajadzīga kārtīga piestātne, un tāda bijusi Bolderājā pie paša tilta – padomju laikos tur bija jahtklubs. Īpaši dziļa šī vieta nav, bet prāmim ar īpašo konstrukciju derētu.

“Sākām šo vietu pētīt, aizgājām pie ostas vadības un bijām ļoti pārsteigti – mums atbildēja, ka šī piestātne ostai gan pieder, taču pie tās no sauszemes puses tikt nevar, jo zeme ir privātīpašumā un daļēji iznomāta. Iznāk, ka ap piestātni visā tās garumā zeme 50 centimetru platumā ir iznomāta kaut kādai mistiskai būvei, kuras nemaz nav. Mēs nolēmām riskēt un mēģināt tur ūdenī ielikt peldošu pontonu – man pretī otrā krastā draugam ir jahtklubs, un varētu ar laivām pievest vajadzīgas lietas. Diemžēl saistībā ar Covid radītajām problēmām ar prāmja būvēšanu aizkavējāmies, bet solīdi turpinājām maksāt īres maksu,” stāsta Mitrofanovs.

Līgums ir, vārti ciet

Par diezgan dārgu naudu iegādāts peldošs betona pontons, bet tad secināts, ka fiziski to nav iespējams ūdenī ielikt, jo zemes īpašnieks principiāli to neļauj darīt.

“Vārti ciet, autokrāns un cita smagā tehnika iekšā tikt nevar. Tā kā pontons bija jāuzliek līdz 1. septembrim, 26. augustā uzrakstījām ostai vēstuli ar lūgumu atlikt pontona montāžu. Atbildi nesaņēmām un 14. septembrī rakstījām vēl vienu ar lūgumu izsniegt caurlaidi iebraukšanai teritorijā. Pēc nedēļas saņēmām atbildi, ka mūsu līgums ir lauzts, jo par divām nedēļām esam nokavējuši pontona uzlikšanu; un tas – teritorijā, kur trīsdesmit gadu laikā neviena nagla nav iesista. Pa visu šo laiku mēs pie piestātnes tā arī netikām, taču pēc līguma laušanas osta decembrī mums atsūtīja vēstuli, ka piestātne ir sabojāta un mums tā par saviem līdzekļiem jāremontē – gan virsūdens, gan zemūdens daļa, un visi darbi ziemas apstākļos ar biezu ledu ir jāizdara septiņu dienu laikā,” turpina Mitrofanovs.

“It kā norunājām ar ostu, ka tomēr kopīgi vajadzētu šo vietu apskatīties dabā, viņi apsolīja, ka cilvēks būs, taču neviens tā arī neieradās. Pēc tam saņēmām vēstuli, ka osta remontu veiks saviem spēkiem un mums pēc tam izsniegs rēķinu; es jau tagad varu iedomāties cik kosmisks skaitlis tas būs,” saka uzņēmējs.

Piestātnei, pēc viņa vārdiem, ir nolauzti pieci tā sauktie fenderi, kas amortizē kuģu piestāšanos, tie ir kā lieli pludiņi, kas piestiprināti ar 20 milimetru dzelzs āķiem, un tādus var izraut tikai speciāli un ar smago tehniku.

Turklāt Mitrofanovam esot aptuveni 3000 eiro liela nomas pārmaksa, un pat šo naudu viņš nevar atgūt: “Protams, ka līgumā ir ierakstīts, ka mēs nevaram tur tikt klāt pastāvīgi, taču cerējām, ka ar ostas caurlaidi varēsim tikt. Tā nu sanāk, ka viens tur var gadiem īrēt 50 centimetrus un neko neizdarīt, bet mūs izmet ārā par pāris nedēļu kavējumu. Cik zinu, tad pēc mūsu patriekšanas dažu dienu laikā ir atradies jauns nomnieks.”

Brīvosta noraida pārmetumus

"Likums un Taisnība" vērsās pie Rīgas brīvostas, un ar sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītājas Lienes Ozolas starpniecību saņēmām šādu skaidrojumu.

Slēdzot līgumu par konkrētās piestātnes nomu, nomnieks bijis informēts par visiem apgrūtinājuma apstākļiem, taču, neskatoties uz to, līgumu bija gatavs noslēgt. Diemžēl līguma nosacījumus nomnieks neesot izpildījis.

Ozola raksta: “Paziņojums par līguma izbeigšanu nosūtīts SIA BIC 2020. gada 22. septembrī ierakstītā sūtījumā Nr. 1-09/1081, pamatojoties uz to, ka SIA BIC nav nodrošinājusi iespēju piekļūt pie piestātnes no akvatorijas puses (tajā skaitā nav nodrošinājusi tehniskās dokumentācijas izstrādi par peldošo pontonu uzstādīšanu pie piestātnes un šīs dokumentācijas realizāciju) sešu mēnešu laikā no minētā līguma spēkā stāšanās dienas, kā abas puses iepriekš, slēdzot līgumu, bija vienojušās. Tāpat nomnieks regulāri tika kavējis arī nomas maksājumus.”

Ar BIC noslēgtais piestātnes nomas līgums ir beidzies, uzņēmums piestātni LK-1 ar pieņemšanas-nodošanas aktu 2020. gada 17. novembrī ir atdevis atpakaļ brīvostas pārvaldei.

Osta arī noraida apgalvojumus, ka tās pārstāvji nav ieradušies kopīgi izvērtēt bojājumus, jo noteiktajā datumā nav ieradies tieši Mitrofanovs. Iebildumus, ka viņš uz piestātnes nemaz nav ticis un neko nav varējis sabojāt, osta noraida, jo līdz ar līguma parakstīšanu viņš par to uzņēmies pilnu atbildību.

“Nomnieks, pieņemot piestātni, uzņemas pilnu atbildību par piestātni, tās stāvokli un ir atbildīgs par piestātnei nodarītiem bojājumiem, kurus nodarījis pats nomnieks vai jebkura trešā puse. Fenderi ir piestātnes aprīkojums, kas atrodas uz piestātnes fasādes sienas no akvatorijas puses, un visbiežāk tos sabojā peldlīdzekļi, nevis sauszemes smagā tehnika. Rīgas brīvosta neveic kontroli, kā nomnieks piestātni izmanto,” raksta Ozola.

Arī situācijai, ka zeme ap piestātni ir iznomāta apkārtējo zemju īpašniekam, ir juridisks cēlonis, jo šajā gadījumā pastāv nomas tiesiskās attiecības, kas praksē tiek dēvētas par “piespiedu nomu”. Atbilstoši normatīvajiem aktiem zemes valdītājam ir pienākums noslēgt līgumu ar ēku īpašnieku – nevienam citam šo teritoriju iznomāt nevar.

Pastāvot piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām, 2016. gada 15. septembrī starp brīvostu un būvju īpašnieku noslēgts zemes gabala nomas līgums, ar kuru iznomāts iepriekš minētais zemesgabals, par kuru viņš maksā 5% no kadastra vērtības jeb 1018 eiro mēnesī. Tiesa gan, uzreiz pēc līguma laušanas ar Mitrofanovu šis zemes īpašnieks noslēdzis līgumu arī par piestātnes nomu. Viņam turpat jau gadiem ir arī angārs jahtu uzglabāšanai ziemā, tāpēc jautājums – kāpēc gan viņš šo piestātni nenomāja jau iepriekš.

Vai sagaidīsim jaunos prāmjus?

Arī pēc visām šīm neveiksmēm Mitrofanovs turpina prāmja būvi un par notikumu attīstību daudz neuztraucas: “Protams, ka prāmi būvēt pabeigšu, un, ja nevajadzēs Rīgai, es to par 2,5 miljoniem pārdošu jebkurā laikā – norvēģi jau ir interesējušies par iespēju pasūtīt četrus šāda tipa prāmjus ar elektrodzinēju. Bet gribējās kaut ko labu izdarīt arī savai pilsētai.”

Arī brīvosta būtu ieinteresēta šādas satiksmes attīstīšanā, vismaz tā var secināt no ostas pārstāves komentāra: “Rīgas brīvosta atbalsta un ļoti pozitīvi vērtē pilsētas ūdenstransporta izveides ieceri Rīgā, par to iepriekš daudz runāts un spriests arī ar pilsētas galveno arhitektu, Rīgas domi un apkaimju iedzīvotājiem. Arī Rīgas brīvosta ir iezīmējusi iespējamās vietas pie upes, kur potenciāli varētu ierīkot kuģīša piestātnes, paredzot, ka kopējā iecere būtu realizējama sadarbībā ar Rīgas pilsētu un saskaņā ar satiksmes infrastruktūras koncepciju.”

Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis, kurš ir atbildīgs par transporta attīstību, atzīst: “Ūdensmalas ir pagaidām slikti izmantots Rīgas potenciāls, kas visās Eiropas valstu galvaspilsētās piesaista to viesus, tāpēc būtu grēks to neizmantot arī pie mums. Iespēja aizbraukt no Bolderājas līdz pilsētas centram un pēc tam līdz Mangaļsalai ar prāmi nāktu par labu gan pilsētas satiksmei, gan iedzīvotājiem. Projekta detaļas un iesaistīto pušu strīdu šobrīd es nevaru komentēt, bet kopumā ir panākta vienošanās ar brīvostas pārvaldi, ka sadarbībā ar pašvaldību ir jāmeklē labākais risinājums, lai atbalstītu ūdens transporta attīstību Rīgas teritorijā.”