Vilšanās. Repatrianti no Lielbritānijas ātri vien pameta viesnīcu; arī pašizolācijā esošie nepaliek hoteļos

Lūdzu, pastāstiet par savu pieredzi, izmitinot repatriantus un cilvēkus, kas atrodas pašizolācijā!

Mūsu uzņēmums kā pirmais noslēdza līgumu ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), lai mūsu izmitināšanas pakalpojumus varētu izmantot cilvēki, kuriem ir noteikts Covid-19 kontaktpersonu statuss, kuriem ir Covid-19 pozitīvs tests, bet nav simptomu, kā arī cilvēki, kuriem pēc ārstēšanās stacionārā ir jāturpina izolēties, un repatrianti.

Viss notika diezgan ātri un strauji, un 28.decembrī jau uzņēmām pirmos repatriantus - cilvēki palika mūsu viesnīcā "Rixwell Elefant Hotel". Kopumā bija divi reisi - viens bija uz Rīgu, bet otrs bija uz Tallinu. Uz Tallinu atlidojušie valstspiederīgie tika atvesti un izmitināti pie mums viesnīcā. Kopumā tie bija nedaudz vairāk par 50 cilvēkiem. Tie bija ļoti dažādi cilvēki, bija arī ģimenes ar maziem bērniem. Izmitinājām maksimāli komfortablos numuriņos, lai ģimenēm ar bērniem būtu pēc iespējas ērtāk uzturēties visas paredzētās desmit dienas.

Tiesa, beigās sanāca, ka reti kurš palika desmit dienas, jo 2.janvārī jau tika atļauti regulārie lidojumi uz Apvienoto Karalisti, un mums bija norādes no valsts iestādēm, ka mums ir jāinformē repatrianti: ja viņi vēlas, var turpināt izolāciju citā vietā, neatrodoties viesnīcā. Lielākā daļa to arī izmantoja.

Cik jums tagad ir palikuši cilvēki?

Repatriantu vairs nav neviens. Ir tikai tie, kas izmanto valsts programmu pārējās trīs atbalsta grupās.

Un cik ir šo cilvēku?

Pirmdienas rītā tie bija 14 cilvēki. Tas, protams, ir krietni mazāk, nekā ne tikai mēs bijām cerējuši, bet arī, es domāju, valsts iestādes, kas nodarbojas ar šo projektu. Mēs savās piecās viesnīcās vien esam gatavi nodrošināt izmitināšanu 325 numuriņos. Cik es zinu, ir arī citas viesnīcas, kas ir pieteikušās programmai. Tādējādi 14 šādi klienti noteikti ir mazāk, nekā visi bija domājuši un gaidījuši.

Vai domājat, ka šo klientu skaits varētu pieaugt?

Es domāju, ka lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, vai paredzēs izmaiņas atbalsta gūšanas kārtībā. Pašreiz katram cilvēkam, kas grib izmantot šo programmu, ir līdzmaksājums 20% apjomā no numuriņa cenas, kā arī pilnībā pašam jāmaksā par visu ēdināšanu uzturēšanās laikā. Ja tas tiks mainīts, tad, iespējams, atsaucība būs lielāka. Uz to mēs arī ceram.

Pieņemu, ka varbūt ir vēl kādi iemesli tam, kāpēc cilvēki mazāk izmantoja šos pakalpojumus. Informācija it kā ir pieejama, bet, iespējams, mērķa grupām, kurām tas būtu visvairāk jāzina, tā nav pieejama. Ir variants, ka Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) zvanot un pastāstot, ka cilvēks ir kontaktpersona, informē arī par viesnīcu iespējām. Vai arī, sūtot analīžu rezultātus, uzreiz pievienotu informāciju par viesnīcām - ka tajās ir iespēja būt stingrajā izolācijā ārpus savas dzīves vietas, izmantojot valsts paredzēto atbalstu uzturēšanās izmaksu segšanai

Vai esat par šādām iniciatīvām runājuši ar valsts iestādēm?

Jā, pagājušajā nedēļā tika runāts ar LIAA, kas ir mūsu galvenā kontaktiestāde šajā projektā. Cik es zinu, viņi arī tālāk ir runājuši par to. Diemžēl es nezinu, kā tas tālāk ir realizēts.

Kāda bija jūsu pieredze, izmitinot šos cilvēkus?

Mūsu pirmā pieredze bija ar repatriantiem, kuri visi vienlaikus tika atvesti uz viesnīcu un izmitināti. Mēs bijām paspējuši sagatavoties, ņemot vērā gan Veselības inspekcijas vadlīnijas, gan mūsu iekšējos noteikumus, kā sagaidīt, izmitināt un apkalpot šos viesus, kamēr viņi uzturas mūsu viesnīcā.

Tiesa, bija nedaudz nesaprašana pašiem repatriantiem, kuri bija domājuši, ka viņi atradīsies vienkārši pašizolācijā, kas nozīmēs, ka viņi varēs pamest viesnīcu jebkurā brīdī un doties uz veikaliem, un brīvi atrasties ārpus viesnīcas. Taču mēs kā izmitinātājs tikām informēti, ka uz viņiem attiecas stingrā pašizolācija, jo viņi ir atgriezušies no Apvienotās Karalistes. Tur bija risinājums no valsts institūciju puses - nozīmēja pašvaldības policistus, kas palīdzēja uzturēt kārtību starp repatriantiem un informēja, ka uz viņiem tomēr attiecas stingrās pašizolācijas noteikumi. Arī LIAA un citas valsts iestādes aktīvi iesaistījās situācijas skaidrošanā pašiem repatriantiem, ja viņi pie tām vērsās ar jautājumiem. Svarīgi saprast, ka mēs esam izmitinātāji un nenosakām, ar kādiem ierobežojumiem ir jāuzturas cilvēkiem viesnīcās. To visu nosaka valsts institūcijas: SPKC, Veselības inspekcija, Veselības ministrija.

Bija tādi, kas to mierīgi uztvēra, bet bija arī tādi, kas to nesaprata, zvanīja uz viesnīcu un prasīja, kāpēc viņiem ir noteikta stingrā pašizolācija, nevis vienkārši pašizolācija. Zinu, ka viņi daudz zvanīja arī uz LIAA un citām iesaistītajām valsts institūcijām, kur viņiem skaidroja situāciju.

Sacījāt, ka daļa repatriantu bija neapmierināti, viņiem noteikta stingrā pašizolācija. Vai viņi arī vērsās pret darbiniekiem un bija arī nepatīkamas domstarpības?

Ar mūsu darbiniekiem komunikācija bija tikai telefoniski, jo iziet no numuriņiem viņi nedrīkstēja. Bija piesaistīti pašvaldības policisti, kuri dežurēja stāvos. Es teiktu, ka vislielākās negācijas izjuta pašvaldības policisti. Domāju, ka viņi varētu konkrētāk komentēt, kādi bija jautājumi un neapmierinātība no repatriantu puses.

Bija arī tādi klienti, kuri kopā dzīvoja ģimenēs numuriņā un vēlējās smēķēt, bet bija apgrūtinoši smēķēt, nepametot numuriņu. Pamest numuriņu nedrīkstēja un noteikt koplietošanas telpu smēķēšanai arī nedrīkstēja. Bet arī tam mēs atradām risinājumu, kura rezultātā arī šie cilvēki bija apmierināti..

Kā jūs to atrisinājāt? Ļāvāt smēķēt uz balkona vai numuriņā?

Numuriņā smēķēt mēs jau no pirmās dienas bijām ļāvuši, bet diemžēl dūmi pa atvērto logu nepietiekoši gāja ārā, tāpēc mēs atradām risinājumu, ka pašvaldības policists pavadīja smēķētājus līdz pirmajai atvērtai vietai, kas pieejama viesnīcā šiem klientiem. Protams, ievērojot to, lai viņu ceļi nekrustotos ar citiem viesnīcas apmeklētājiem. Tas, ņemot vērā viesnīcas ēkas uzbūvi, bija diezgan vienkārši izdarāms.

Kā jūs šajā laikā organizējāt viesnīcas darbu?

Pirmkārt, lai mēs varētu izmitināt šos klientus, mums bija jāpiesakās Veselības inspekcijā, kuras pārstāvji devās uz viesnīcām un veica to novērtējumu, vai viesnīcas ir gatavas uzņemt šādus klientus. Katrā viesnīcā tika noteikti atsevišķi korpusi vai stāvi, kur izmitināti tikai šādi klienti, un viņu pārvietošanās nekrustotos ar citiem klientiem. Tāpat personālam bija jāparedz atsevišķas ieejas un izejas. Iegādājāmies visus nepieciešamos individuālās aizsardzības līdzekļus, kā to vadlīnijās bija noteikusi Veselības inspekcija. Mūsu darbinieki bija pilnībā ekipēti ar sejas aizsegiem, maskām, vizieriem, vienreizējiem halātiem, cimdiem, bahilām u.c.

Iekšēji aprakstījām instrukcijas, kā notiek ēdienu piegāde līdz numuriņiem, kā notiek atkritumu savākšana, kā viesiem iespējams saņemt tīru gultas veļu, kā to samainām, kādus maisus izmantojam, kā notiek sadarbība ar veļas mazgātavu.

Tā kā mēs apzināmies situācijas nopietnību un nevaram riskēt, pakļaujot savus darbiniekus un citus viesnīcas viesus inficēšanās iespējām, maksimāli ievērojam visu, ko aprakstījušas attiecīgās valsts iestādes.

Cik viegli bija ievērot visus noteikumus, lai tiešām neviens darbinieks nesaslimtu un klientu ceļi nekrustotos?

Es teiktu, ka loģistikas plānošana nebija grūtākais no uzdevumiem. Grūtākais uzdevums bija darbs ar personālu. Saprotam satraukumu un bažas no personāla, kam ir paredzēts apkalpot šos klientus. Tāpēc no mums kā darba devējam bija liela skaidrojošā daļa. Skaidrojām, kādi ir individuālie aizsardzības līdzekļi, kad un kā tie jālieto, kā jānotiek kustībai stāvos, kur šie klienti izmitināti.

Ja kāds darbinieks teica, ka nejūtas pārliecināts un nevēlas apkalpot šos klientus, mēs, protams, nespiedām to darīt. To darīja tie darbinieki, kuri bija gatavi to darīt, protams, ievērojot visus drošības pasākumus un izmantojot visus individuālās aizsardzības līdzekļus. Es teiktu, ka lielākais darbs bija tieši sagatavošanās process: aprakstīt visus procesus arī no mūsu puses, ne tikai paņemt gatavās vadlīnijas no Veselības inspekcijas vai SPKC, iepazīstināt darbiniekus ar visiem noteikumiem, stāstīt par notiekošo un nomierināt tos, kuri ir satraukušies. Tagad strādājam, ievērojam visas vadlīnijas, noteikumus un instrukcijas.

Vai šajā laikā apkalpojat arī parastos klientus?

Jā. Valsts atbalstu saņemošajiem klientiem tika izdalīti konkrēti numuri, kas atrodas vai nu viesnīcas atsevišķā korpusā vai atsevišķos stāvos, bet pārējos stāvos un korpusos tiek izmitināti pārējie klienti. Pārējie klienti var pārvietoties pa viesnīcu, kā vien vēlas, protams, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, tostarp, par divu metru ievērošanu. Repatrianti un stingrajā pašizolācijā esošie klienti nedrīkstēja pamest savus numuriņus, viņu ceļi nekrustojās ar citiem klientiem.

Kā stāstījāt, esat veikuši lielu darbu, lai sagatavotos valsts atbalstīto klientu uzņemšanai. Vai esat finansiāli apmierināti?

Pagaidām noteikti nē, jo mēs bijām cerējuši uz lielāku klientu plūsmu. Laikā, kad viesnīcas noslodze ir ļoti zema, katru dienu ir jautājums, vai turpināt strādāt vai vērt viesnīcu ciet. Mēs ļoti ceram uz lielāku iedzīvotāju ieinteresētību izmantot šo valsts atbalsta programmu turpmāk.

Vai esat jau saņēmuši finansējumu no valsts?

Esam iesnieguši pirmās atskaites un rēķinus LIAA. Līgums paredz, ka LIAA tagad ir laiks, lai izskatītu un pārbaudītu šos datus. Ceram tuvākajā laikā saņemt atbildi, kad mēs saņemsim samaksu par izmitināšanu, ko klienti jau ir izmantojuši.

Tad pagaidām šo klientu izmitināšana bijušas jūsu izmaksas?

Jā, mēs pagaidām esam saņēmuši samaksu tikai no klientiem, kuriem pašiem bija jāapmaksā šis 20% līdzmaksājums. Līdz otrdienai par repatriantiem vēl neko neesam saņēmuši.

Vai saistībā ar pandēmiju esat arī pietiekušies citiem valsts atbalsta pasākumiem?

Piesakāmies visiem pieejamajiem valsts paredzētajiem atbalstiem, subsīdijām, ja atbilstam atbalsta veidam noteiktajiem kritērijiem. Mūsu darbinieki saņem dīkstāves pabalstus un subsidētās algas.

Seko līdzi Jauns.lv Instagram kontam un nepalaid garām to, ko ir vērts zināt!