Kāpēc Valsts kasei garām iet pasaules digitālo milžu miljoni?
Budžeta apspriešanas kaislību laikā nepamanīts palicis fakts, ka Saeimas deputāti atkārtoti ir nobalsojuši pret opozīcijas iesniegto priekšlikumu par tā saucamā digitālā nodokļa ieviešanu.
Rezultātā nacionālie digitālo pakalpojumu sniedzēji joprojām paliek nevienlīdzīgā situācijā attiecībā pret ārvalstu interneta milžiem, kuri nosmeļ lielāko daļu reklāmas tirgus, nemaksājot Latvijas valstij nekādus nodokļus.
Ko piedāvāja likumprojekta iesniedzēji
19. novembrī pieci opozīcijas deputāti iesniedza “Digitālo pakalpojuma likumu” un to pavadošas izmaiņas likumā “Par nodokļiem un nodevām”, taču tas tika noraidīts. Jāatzīmē, ka pirmais mēģinājums pieņemt šādu likumu notika jau aizvadītā gada 30. janvārī, bet arī tika noraidīts - valsts budžetā šis nodoklis gada laikā varēja ienest vairāk nekā 29 miljonus eiro, ko varētu izmantot, tostarp, arī vietējo mediju atbalstam.
Likumprojekts veidots, balstoties uz vairākās Eiropas valstīs jau pieņemtiem līdzīgiem likumiem, papildinot ar zvērinātu advokātu biroja "Primus Derling" padziļināto juridisko analīzi par digitālā nodokļa ieviešanas iespējām Latvijā, kas veikts 2019. gadā.
Likumprojekts paredzēja, ka ar nodokli tiktu aplikti ieņēmumi, kas tiek gūti no reklāmas izvietošanas digitālajā saskarnē, kas vērsta uz šīs saskarnes lietotājiem. Tāpat nodoklis būtu jāmaksā daudzpusējas saskarnes nodrošinātājiem, kas ļauj atrast citus lietotājus, sazināties ar tiem un atvieglot pakalpojumu un preču piegādes konkrētās saskarnes lietotājiem. Trešā nodokļu maksātāju grupa būtu tie, kas ģenerējot digitālo saskarņu lietotāju datus, tos pēc tam tālāk pārdod.
Ar digitālo nodokli 3% apmērā tiktu aplikti digitālo pakalpojumu sniedzēji, kuru kopējie ieņēmumi iepriekšējā finanšu gadā pārsniedz 750 miljonus eiro un kopējā ar nodokli apliekamā ieņēmumu summa Latvijā pārsniedz 500 tūkstošus eiro. No šiem rādītājiem izriet, ka nodoklis attiektos uz ārvalstu interneta lielajiem spēlētājiem - tādiem, kā sociālie tīli “Facebook”, “Youtube” un līdzīgiem, kā arī globālajām interneta tirdzniecības platformām – “Amazon”, “Ebay” un citiem - tāpat nodoklis būtu jāmaksā arī digitālās produkcijas izplatītājiem, piemēram “Apple” un pārlūkprogrammām, kā “Google”. Visas šīs kompānijas šobrīd no saviem tiešajiem reklāmu ieņēmumiem Latvijā, nodokļus nemaksā vispār. Ņemot vērā, ka arvien vairāk cilvēku dod priekšroku informācijas iegūšanai internetā, tradicionālo mediju sektors samazinās, tāpēc sarūk arī to reklāmas ieņēmumi. Nav arī samērojams ieguldītais darbs satura radīšanā, jo iepretim tradicionālajiem medijiem, sociālo mediju satura radītāji ir paši to lietotāji, savukārt to administrētāji nodarbojas vien ar tehnisko nodrošinājumu un reklāmu izvietošanu.
Uz spēles miljoni
Šobrīd citās valstīs reģistrēties digitālie uzņēmumi, kuri sniedz tikai digitālus pakalpojumus, var nereģistrēt Latvijā pastāvīgo pārstāvniecību un nemaksāt uzņēmuma ienākuma nodokli, lai gan bieži viņu sniegtais pakalpojums ir vērsts tieši uz Latvijas tirgu.
Pēc advokātu biroja "Primus Derling" ziņojumā minētajiem datiem, izmantojot no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) saņemto informāciju, Latvijas pievienotās vērtības nodokļu maksātāji 2019. gadā vien par reklāmu izvietošanu ir samaksājuši vairāk nekā 136 miljonus eiro. Šajos datos, protams, nav ziņu par Latvijā nereģistrētu kompāniju reklāmu izvietošanu interneta vidē, taču, ņemot par paraugu vairāku Eiropas valstu ieņēmumus, kurās šis nodoklis ir ieviests, aprēķināts, ka ar digitālo nodokli apliekamā naudas summa Latvijā varētu sasniegt aptuveni 600 miljonus eiro.
Pēc šīs prognozes 3% nodoklis Latvijas budžetā varētu ienest līdz 30 miljoniem eiro. Pēc pieticīgiem aprēķiniem tikai viens interneta milzis, “Facebook”, gada laikā Latvijā ir nopelnījis divas reizes vairāk nekā visi pārējie Latvijas interneta pakalpojumu sniedzēji kopā.
Nespējot sagaidīt no Eiropas Savienības birokrātijas vienotu pieeju digitālo pakalpojumu nodoklim, kas tiek solīts jau vairākus gadus, vairākas Eiropas valstis šo nodokli ir ieviesušas nacionālajā likumdošanā. Protams, ka tas ir izpelnījies arī zināmu reakciju no ASV, jo tieši šajā valstī atrodama lauvas tiesa no digitālajiem milžiem – ir pat pieņemts ziņojums par ASV uzņēmumu diskriminēšanu. Nonāca pat tik tālu, ka ASV piesolīja par 25% paaugstināt muitu Francijā ražotajai kosmētikai un rokassomām. Ņemot vērā, ka Latvijas eksports uz ASV ir visai nenozīmīgs, no šādām sekām mums diez vai būtu jābaidās.
Piemēram, Francijā digitālo pakalpojumu nodokļu maksātāju sarakstā iekļuvušas 26 kompānijas ar ieņēmumiem virs 750 miljoniem eiro gadā (tas pats princips, ko piedāvāja ieviešanai Latvijā) un 2019. gadā izteiktās prognozes valsts budžeta ieņēmumos bija 500 miljonu eiro apmērā. Reāli gan nodokļa iekasēšanu Francija uzsāka tikai aizvadītā gada novembrī. Savukārt Itālijā ieņēmumu prognozes tajā pašā 2019. gadā bija 600 miljoni, Čehijā 200 miljoni, Lielbritānijā 530 miljoni eiro. Austrijā, kur nodokli iekasē tikai no reklāmu pārdošanas vietējiem lietotājiem, ieņēmumi bija aptuveni 35 miljoni.
Nodokļa ieviešanas procedūras savulaik tika uzsāktas vēl vairākās Eiropas valstīs, taču šobrīd visi ar nepacietību gaida Starptautiskās tirdzniecības organizācijas (OECD) un Eiropas Komisijas rekomendācijas, kas joprojām ir iestrēgušas birokrātijas gaiteņos. Tieši šo iemeslu - par vienotas Eiropas stratēģijas sagaidīšanu - kā galveno iemeslu opozīcijas priekšlikuma noraidīšanā piesauca valdības koalīcijas deputāti.
Viena no likuma iesniedzējām Dana Reizniece-Ozola tam nevēlējās piekrist: “Eiropā šī vienotā stratēģija, kā karsts kartupelis pa muti tiek viļāta jau no 2013. gada, un pēdējais tās solītais termiņš ir nu jau šī gada janvāris. Ja mēs nodokli būtu ieviesuši aizvadītā gada sakumā, tad nebūtu jādomā, kur ņemt 8,4 miljonus sabiedriskajiem medijiem iziešanā no reklāmas tirgus un vēl pāri paliktu. Kad Eiropa beidzot nonāktu pie kāda kopsaucēja, mēs savu likumu tam mierīgi varētu pieskaņot.”
OECD pārliek termiņus
Pirmo reizi par šāda nodokļa nepieciešamību sāka runāt vēl 2013. gadā, kad OECD un G-20 valstis pieņēma kopīgu 15 punktu rīcības plānu, kas risinātu trūkumus esošajā likumdošanā. OECD gan nemitīgi atgādina, ka “starptautiskajiem nodokļu maksājumiem iepriekš nekad nav bijusi tik augsta vieta politiskajā dienas kārtībā”. Savukārt EK atzinusi, ka “pašreizējo noteikumu uzņēmumu nodokļu jomā piemērošana digitālajai ekonomikai ir radījusi neatbilstību starp vietu, kurā peļņa tiek aplikta ar nodokli un vietu, kur tiek radīta vērtība”. Digitālā vienotā tirgus ieviešana ir viena no EK prioritātēm un ir aprēķināts, ka tā izveidošana varētu Eiropas ekonomikai nopelnīt vairāk nekā 400 miljardus eiro.
Pirmo starpziņojumu OECD iesniedza G-20 valstu finanšu ministriem 2018. gada martā un ministri to apstiprināja 2019. gada jūnijā.
Savukārt 2019. gada oktobrī tika prezentēta OECD Sekretariāta “Vienotā pieeja” digitālā tirgus risinājumam un paziņots, ka ir cerība uz progresu, ka 2020. gadā varētu panākt politisku vienošanos un gada beigās jau iesniegt galīgo ziņojumu. Diemžēl pagaidām rezultāta vēl nav.
Tikmēr Latvijā ar datu nesēju atlīdzības nodokli plānots aplikt arī mobilos tālruņus – turpmāk katram to pircējam, neraugoties uz to, vai viņš savā aparātā kopē mūzikas failus, vai izmanto straumēšanas aplikācijas, par tām maksājot, provizoriski būs par savu ierīci jāsamaksā 1,50 eiro. Kaut arī aptaujās 95% cilvēku atzīst, ka ar mūzikas failu kopēšanu telefonos nenodarbojas, jāmaksā vien būs. Tikmēr ārzemju mūzikas straumēšanas servisi Latvijai no peļņas turpinās nemaksāt ne centa, bet no savējiem jau paņemt vienmēr ir vienkāršāk.
