Cīņa par superdārgo benzīnu mežonīgajos 90. gados Latvijā. Teju neticamais stāsts par to, kā dzīvojām tolaik

Pirms 30 gadiem vienkāršais darba rūķis par minimālo algu varēja nopirkt 93 litrus benzīna, tagad ap 390, bet nākamgad jau – ap 454, jo no 1. janvāra minimālā alga valstī pieaugs līdz 500 eiro.

Tomēr pirmajos trīs gados pēc neatkarības atgūšanas Latvijā degvielas trūkuma dēļ atcēla gan sabiedriskā autobusa, gan aviolaineru reisus. Drīz vien situācija mainījās un degvielu jau varēja nopirkt brīvajā tirgū, bet par tiem laikiem pasakainu cenu.

Uzņēmumiem tika izsniegti degvielas taloni, kurus ne vienmēr varēja “atprečot” valsts pārziņā esošajās degvielas uzpildes stacijās (DUS), jo benzīna cenas cēlās nevis pa dienām, bet stundām, un tie vienā rāvienā kļuva nevērtīgi. Veikli biznesdarboņi benzīnu tirgoja lauku celmalās no cisternām. 1994. gada valstij beidzot izdevās daudzmaz ieviest kārtību benzīna tirgošanas jomā, un to nu varēja iegādāties tikai normālos benzīntankos, kuru celtniecības bums tad jau ritēja pilnā sparā.

Jauns.lv atskatās uz mežonīgo deviņdesmito pirmo trīsgadi degvielas iegūšanas un deficīta tirgū. Turpmāk jau par mazliet nesenāku vēsturi.

1991. gads: dibina ārkārtas komitejas degvielas meklēšanai

1991. gada pēdējais mēnesis Latvijā, tāpat kā citās nu jau bijušajās PSRS republikās, iezīmējās ar totālu degvielas deficītu. Tomēr atjaunotajā valstī bija atvērtas mežonīgā kapitālisma slūžas un notika nežēlīgas cīņas par benzīna kannām, kuras varēja piepildīt ne tikai DUS jeb kā toreiz tās dēvēja - benzīntankos, kuri no PSRS centralizētās “benzīnsistēmas” bija pārgājuši uzņēmuma “Latvijas nafta” pārraudzībā (starp citu, “Latvijas nafta” joprojām strādā un tagad apsaimnieko 46 DUS tīklu visā Latvijā), bet arī ceļmalās no degvielas spekulantiem.

Tomēr benzīna vairāk nebija nekā bija, jo 1991. gadā 15. novembrī, cīnoties ar degvielas trūkumu, Krievijas valdība pieņēma lēmumu, ar kuru Krievijas naftas produktu pārstrādes uzņēmumiem un biržām tika aizliegts piegādāt benzīnu Baltijai un Ukrainai. Tā nu valstī atcēla sabiedriskā transporta reisus, bet takšus noķert bija teju neiespējami. Gluži tāpat, kā tagad – pandēmijas laikā: sēdi mājās un nevazājies pa pasauli!

Decembra vidū avīzēs parādījās satraucošas ziņas, ka “aviācijas degvielas nav 92 bijušās PSRS lidostās, kuru katru brīdi degviela izbeigsies vēl 38 lidostās” (arī Latvijas aerodromos). Tomēr vienai institūcijai degvielas mucas lija pāri malām. Tā bija okupantu armija, kurai nu latvieši varēja pateikties, ka viņiem vēl kaut cik bija dota iespēja pārvietoties. Liepājas “Kurzemes Vārds” priecājās: “Baltijas flote aplaimojusi ar bezmaksas degvielu avioreisu Maskava-Liepāja-Kaļiņingrada. Lidošot no 1992. gada 1. janvāra trīs reizes nedēļā”.

Tikmēr citur Latvijā šajā ārkārtas situācijā tiek dibinātas ārkārtējās komisijas. Laikraksts “Diena” vēsta: “Mobilizējas degvielas meklēšanai. Valkas rajonā izveidota koordinācijas padome, kas centralizēti risinās degvielas un kurināmā apgādes problēmas. Rajona padomes lauksaimniecības vadītāji pret sagādāto degvielu novada vajadzībām organizēs preču barterapmaiņu. Jaunizveidotajā struktūrā ietilpst rajona brokers, lielāko uzņēmumu vadītāji, sagādnieki un speciālisti, kas atbild par energoresursu izmantošanu. No pašiem profesionālākajiem sagādes darbiniekiem radīta Operatīvā grupa, kas meklēs degvielu ārpus republikas”.

Kā saules stars nabadzīgās atjaunotās valsts ikdienu priecē šādi ziņu virsraksti: “Sabiedriskais transports ar degvielu nodrošināts” un “Traktori velk piena mašīnas”, bet izmisumā dzen vēstis, par kuru satura jēgu uzskatāmi liecina 1991. gada 28. decembra “Dienas” raksta nosaukums “Ar gaļu un benzīnu būs grūti”.

Tomēr cerību stariņš ir veiklie privātuzņēmēji, kuri organizē savas piegāžu ķēdes un no Krievijas Latvijā ieved benzīnu, kuru tirgo ārpus oficiālajām DUS: A-76 benzīns – trīs rubļi litrā, Ai-93 – 3,50 rubļi litrā. Šis ir pēdējais gads, kad Latvijā vēl var norēķināties ar PSRS rubļiem (pēc gada jau būs “repšiki”, bet vēl pēc gada jau lati). 

Decembrī minimālā mēnešalga ir 280 rubļi, par kuriem var nopirkt 93 litrus vislētākā benzīna. Labi pelnošie var nopirkt trīs reizes vairāk degvielas. “Jelgavas Ziņotājs” vēsta, ka ļoti pieklājīga alga esot pilsētas mašīnbūves rūpnīcas strādniekiem – ap tūsktoš rubļiem mēnesī.

1992. gads: Rimšēvičs sašutis par to, ka mēnesī var nopirkt pārāk daudz benzīna – veselus 35 litrus

Gada laikā benzīna cenas cēlušās teju 15 reizes. 1992. gadā A-76 benzīns litrā maksā 40 rubļus (gadu iepriekš – 3 rubļi), bet Ai-93 – 50 rubļi litrā (iepriekš – 3,50 rubļi). Protams, ir arī spekulanti, kuri īpaši no benzīna “brīvajās zonās” to pat iemanās tirgot virs 100 rubļiem litrā. Bet kam un ko tu daudz pārdosi, ja minimālā alga ir kāpusi tikai līdz 1500 rubļiem. Tagad par šādu naudu var nopirkt trīs reizes mazāk benzīna nekā pirms gada – 35 litrus mēnesī.

Pamazām jau tirgus ekonomikā benzīna deficīts pazūd, bet ekonomisti uzskata, ka tā cena ir pārāk maza. Latvijas Bankas viceprezidents (vēlāk – prezidents) Ilmārs Rimšēvics kādā intervijā sūkstas, ka straujo inflāciju valstī nevar iegrožot zemās degvielas cenas dēļ: “Jo ātrāk sasniegsim stratēģisko izejvielu pasaules cenas, jo ātrāk apstādināsim šo inflāciju. Piemēram, benzīna cena pašlaik ir tikai ceturtā daļa no tās, ko maksā Rietumeiropā”. 

Laikraksts “Diena” retoriski jautā “Vai liksim savus braucamos pie malas?”, un konstatē: “Tie, kas vēl nav nolikuši pie malas savas automašīnas un nav pārsēdušies sabiedriskajā transportā, par vienu no savām galvenajām problēmām droši vien uzskata benzīna dārdzību. Viņi ar bažām seko degvielas cenu maiņām”.

1993. gads: benzīna deficītu mazina mobilais telefons

Šis ir pirmais gads, kad pēc 53 gadu pārtraukuma mēs atkal tirgotavās par preci, arī par degvielu, varam norēķināties ar latiem. Ai-93 benzīns maksā 20 santīmus litrā un par minimālo algu – 15 latiem tagad varam nopirkt 75 litrus degvielas mēnesī. Tas ir divas reizes vairāk nekā pirms gada, bet ievērojami mazāk nekā 1991. gada decembrī. Labklājība mazliet pieaug, bet ne tādos tempos kā gribētos. Laikrakstos biedējoši virsraksti sakarā ar degvielu:

* Kuldīgas “Vulkānā” ražotos beņķīšus nevar aizvest tirgot uz Latvijas viņu galu, jo “derētu kur nebūt citur aizvest, bet nav naudas benzīnam”.

* Iespējams, ka Rīgā samazināsies ātrās palīdzības mašīnu skaits, jo neesot līdzekļu benzīnam.

Tomēr Latvijas jaunā paaudze degunu nenokar un par spīti dārdzībai skrien pretī labākai nākotnei un rekordiem, kā raksta “Diena”: “Katru gadu, par spīti benzīna dārdzībai un citām rūpēm, uz republikas krosiem Šmerlī ripo autobuss ar Sērmūkšu puikām un meitenēm, kuri Cēsu rajonā iemanījušies aizskriet priekšā pat profesionāļiem no sporta skolas”.

Benzīna dārdzības un pārvietošanās grūtības aicina pārvarēt arī uzņēmēji, kuri mūsu valstī sāk attīstīt vēl nebijušu un neredzētu brīnumu – mobilo telefonu sakarus. “Latvijas Mobilā Telefona” šefs Juris Binde “Neatkarīgajai Cīņai” stāsta, ka mobilais telefons var aizstāt benzīnu:

“Vai tāds piemērs: ja man steidzami jānokārto kāds jautājums pie pašvaldības priekšnieka... Ko es daru? Leju bākā benzīnu un triecos tos 30 vai 40 kilometrus uz centru, kurp aizbraucis ieraugu, ka priekšnieka nemaz nav. Mobilais telefons taupa laiku, naudu, nervus un vairo darbaprieku”. Laikam jau gudrs padoms bijis, jo Binde joprojām savā amatā.

Nu arī uz benzīna problēmām beidzot varam palūkoties no cita skatupunkta. 1993. gada decembrī literārajā mēnešrakstā “Karogs” debitē vēlāk slavu ieguvusī latviešu rakstniece Nora Ikstena, kura sevi pieteic ar “sajūtu atstāstījumu”: “Es mēdzu paļauties uzbāzīgām, drūmām domām. Braucu vilcienā, un garām ātri skrien pilnas benzīna cisternas. Gaidu, ka tūlīt, tūlīt viena no tām sprāgs”.

1994. gads: sākas benzīntanku celtniecības bums

Nu jau par benzīna trūkumu un tā radītajām grūtībām varam arī pasmaidīt. Benzīnu vairs nelej tikai mašīnu bākās. Tam modernajā brīvajā kapitālismā atrasts arī cits pielietojums. Kāds? To var izlobīt no 1994. gada decembrī žurnālā “Dadzis” publicētās anekdotes:

“Jancis: - Mans kanārijputniņš vakar tēva kabinetā sadzērās šķiltavu benzīnu. Pēcis: - Nu, un kas notika? Jancis: - Viņš uzšāvās gaisā kā raķete, šaudījās vispirms pa istabu, tad izspurdza pa logu ārā, atgriezās pa ārdurvīm un nokrita virtuvē uz grīdas. Pēcis: - Beigts? Jancis: - Nē, bija izbeidzies benzīns”.

Benzīna cenas stabilizējušās un maksā tikpat, cik pirms gada: A-76 benzīns – 17-19 santīmi litrā; Ai-96 benzīns – 18-21 santīmu litrā; dīzeļdegviela – 14-16 santīmi litrā. Arī minimālā alga cēlusies gandrīz divkārtīgi – līdz 28 latiem un nu par to varam nopirkt apmēram 150 litrus degvielas – par 60 litriem vairāk nekā pirms trim gadiem.

Arī pašu degvielu sāk tirgot civilizētos apstākļos. To vairs netirgo ceļmalās no apšaubāmas izcelsmes cisternām; nav jāmeklē apkārtceļi, kur to var iegādāties “pa kluso”. 1994. gadā spēkā stājās valdības noteikumi Nr. 432, kuros skaidri un gaiši tika noteikts, ka “ar 1994. gada 31. martu benzīna un dīzeļdegvielas mazumtirdzniecība ir atļauta tikai īpaši ierīkotās stacionārās degviela uzpildes stacijās, kuras nodrošinātas ar elektroniskajiem kases aparātiem”.

1994. gada nogalē Latvijā bija noslēdzies “mežonīgo deviņdesmito” vistrakākais degvielas tirgus trīsgades posms, kad benzīnu tirgoja visneiedomājamākajās vietās no visdīvainākā tilpuma cisternām. Protams, ja bija ko tirgot un pircējiem bija nauda, par ko nopirkt.

Kā degvielas tirdzniecības bizness Latvijā attīstījās no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus līdz mūsdienām – varēsi lasīt nākamajos Jauns.lv rakstos.