No dzeramnaudas jāmaksā nodokļi! Kas jāzina ārzemniekiem par dzeramnaudas došanu Latvijā?

Dzeramnaudas jeb tējas naudas atstāšana krogā, frizētavā, viesnīcā vai taksistam nav akmenī iekalts klienta pienākums. Ja vienviet to uzskata par smalko toni, tad citur atkal to nevēlas pieņemt. Katrā valstī un iestādījumā ir savi likumi un tikumi.

Valsts ieņēmumu dienests: par dzeramnaudu jāmaksā nodoklis

Kā dzeramnauda iegrāmatojuma strikti pēc likuma, un vai par to jāmaksā nodokļi, stāsta Valsts ieņēmumu dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa:

„Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no algas nodokļa, ko aprēķina un maksā darba devējs. Pie ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem tiek pieskaitīta darba alga, prēmijas, vienreizēja un sistemātiska atlīdzība un citi ienākumi, kā arī ienākumi no cita darba līguma izpildes.

Tādējādi, ja uzņēmuma klienti, papildus samaksai par iegādāto produkciju, atstāj dzeramnaudu, kas rezultātā nonāk uzņēmuma kasē vai kredītiestādes kontā un pēc tam tiek izmaksāta personālam, tā iekļaujama ienākumos, par kuriem ir jāmaksā algas nodoklis vispārējā kārtībā. Tātad, izmaksājot darbiniekam dzeramnaudu, no tās ir jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Dzeramnauda, ko uzņēmums sadala un izmaksā darbiniekiem, veido darbiniekam ar algas nodokli un obligātajām iemaksām apliekamo objektu, ko uzrāda darba devēja ziņojumā, piemērojot attiecīgo algas nodokļa un obligāto iemaksu likmi.
 
Savukārt likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nav minēts fiziskās personas ar nodokli neapliekamais ienākumu veids kā dzeramnaudas saņemšana. Tādējādi, dzeramnauda, ko saņem uzņēmuma darbinieks bez uzņēmuma starpniecības kā pateicību par apkalpošanu, ir uzskatāma par darbinieka ienākumu, kurš tiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Nodokli maksā  darbinieks – ienākuma saņēmējs rezumējošā kārtībā, aprēķinot nodokli gada ienākumu deklarācijā”.

Dzeramnaudu nodzer un izmanto profesionāli

Tādējādi par dzeramnaudu, kura ienāk uzņēmuma bankas kontā, tiek maksāti visi nodokļi. Savukārt dzeramnaudu, kuru klients iedod rokā vai kabatā pakalpojuma sniedzējam, pēc likuma darbiniekam ir rūpīgi jāskaita, jāieraksta gada ienākumu deklarācijā un par to jāsamaksā nodoklis.

Neviens no „Likuma un Taisnības” aptaujātajiem gan neteicās šādi rēķinām saņemto dzeramnaudu.

Kāda Rīgas bāra īpašnieks Ģirts pastāstīja: „Man pieder salīdzinoši neliels bāriņš, esam tikai četri darbinieki, arī pats stāvu aiz letes un esmu bārmenis. Protams, ka apmeklētāji ik pa laikam atstāj kādu eiro dzeramnaudā, bet tā nav pārāk fantastiski liela summa. Kādu dienu pāris eiro, bet citu dienu pat kādi padsmit eiro. Nerēķinu un neuzskaitu to.

Tā kā esmu bāra īpašnieks, man šī nauda kā ienāk, tā arī aiziet. Reizēm kādam paziņam uzsaucu pa mēriņam, nopērku sveces, ko uzlikt uz galdiņiem, vai kādu piecīti iedodu mūziķim, kurš vakarā apņemas uzspēlēt ģitāru. Zinu, ka arī kolēģi nopelna kādu eiro, bet tā jau nav nekāda lielā peļņa. Drīzāk tā tiek nodzerta. Ne jau paši dzeram, bet iznāk kādam labam paziņam uzsaukt pa glāzītei, un tad arī šī nauda aiziet”.

Friziere Dace: „Dienā iznāk apkalpot kādus piecus desmit klientus, Starp viņiem ir dažādi cilvēki. Gan pensionāri, kuri pāris mēnešus likuši centu pie centa, lai beidzot varētu safrizēties, viņu rocība tad arī neļauj atstāt kādu dzeramnaudu. Bet ir arī bagātāki skaistuma cienītāji. Vieni atstāj dzeramnaudu, citi nē. Vislielākā dzeramnauda bija desmit eiro, bet tas bija izņēmums, parasti viens divi eiro.

Kā to izlietoju? Profesionāli. Nopērku kādu matu krāsu vai laku, kas nav mūsu sortimentā, un to piedāvēju klientiem, kuri nav skopuļi. Ko tur slēpt: reizēm darba laikā bez maksas uztaisu frizūru arī kādai savai draudzenei, un tad samaksu par darbu uzskatu no citiem saņemto dzeramnaudu. Tā kā pašai ar to dzeramnaudu neiznāk baigi "uzvārīties"”.

Kā citur pasaulē?

Kaut kāda viena kārtība, kā un cik atstāt dzeramnaudu, nav arī citur pasaulē. Latvijā, ja nav skaidras naudas, var palūgt dzeramnaudu iekļaut kopējā rēķinā, bet tas var radīt neveiklas situācijas. Ja nu ļoti gribas atstāt tējas naudu, tad būtu labi, ja kabatā būtu kāda lieka eiro monēta. Kas ar to tālāk notiks, būs jau uz „aplaimotā darbinieka” sirdsapziņas. Savs dreskods jāievēro arī viesojoties ārvalstīs. Pagaidām vēl ir spēkā Covid-19 ierobežojumi, bet nākotnē var noderēt:

* Japānā dzeramnaudu kultūra ir neierasta. Ja tā tomēr tiek atstāta, saņēmējs var justies apjucis, kādēļ viņam iedots vairāk naudas nekā nepieciešams. Turklāt dzeramnaudas atstāšana var būt pat apkaunojoša pakalpojuma sniedzējam, lai gan japāņi to nekad necentīsies izrādīt.

* Arī Dienvidkorejā dzeramnaudu atstāšana nav ierasta.

* Indieši parasti negaida dzeramnaudas, tomēr šāds žests tiek augstu novērtēts. Ja apkalpojošajā sfērā strādājošam indietim jautāsiet, cik daudz dzeramnaudas būtu jāatstāj, viņš pieklājīgi atbildēs, ka papildu maksa par pakalpojumu nav nepieciešama, piebilstot, ka atklāti norādīt dzeramnaudas apjomu būtu nekulturāli.

* Arī brazīlieši negaida, ka klients atstās dzeramnaudu, tomēr ir pateicīgi, ja to saņem.

* Šveices likumdošana ir visai strikta - un tā nosaka, ka visām izmaksām (tostarp servisa maksām) jābūt dokumentētām. Līdz ar to šajā valstī dzeramnaudas atstāšana nav īpaši izplatīt, tā ir ierēķināta rēķinos.

* Austrālijā parasti dzeramnaudas netiek atstātas, taču ir visai izplatīta prakse teikt „keep the change” jeb „paturiet atlikumu”.

* ASV ir pierasts, ka klients dzeramnaudu maksā ar bankas karti, dzeramnaudas apjomu pieskaitot kopējai summai. Tomēr ārpus ASV to uzskata par slikto toni, jo šajā gadījumā dzeramnauda tiek aplikta ar nodokļiem un uzreiz nenonāk pie viesmīļa. ASV dzeramnaudas atstāšana ir teju obligāta un neatstāšanas gadījumā tiek uzskatīts, ka apkalpošana nav bijusi laba. Tās nerakstītais apjoms svārstās no 10% līdz pat 20% atkarībā no pavalsts.

* Vācijā un Austrijā dzeramnauda ir 5–10% apmērā no rēķina. Taču tas nav obligāti. Ja klienti nav apmierināti ar pakalpojumu, dzeramnaudu neatstāj. Bieži ir parasts, ka klienti norēķinoties dod papīra naudas zīmes un lūdz neizdot atlikušo metāla naudu.

* Grieķijā, Portugālē un Spānijā dzeramnauda ir 10–15% no rēķina. Parastā kārtība ir tāda, ka oficiants izdod naudas atlikumu, bet klients to atstāj uz galda. Nepieklājīgi ir atstāt sīkās monētas. Līdzīgi jārīkojas arī Francijā, kur dzeramnauda ir ap 10% no rēķina.

* Skandināvijā parastais dzeramnaudu lielums ir 5% no rēķina.

* Lielbritānijā, Īrijā un Turcijā dzeramnauda ir ap 10% no rēķina.

Kopumā Eiropā valda likums - jo tālāk uz ziemeļiem, jo mazāka dzeramnauda jāatstāj. Piemēram, Dānijā vispār nav pieņemts atstāt dzeramnaudu.

Ārzemniekus brīdina par dzeramnaudas kultūru Latvijā

Katrā ziņā dzeramnaudas došanas process ir sarežģīta padarīšana, tāpat kā augstā mode. Pasaulē sarakstīti desmitiem ceļvežu un labo padomu grāmatu par dzeramnaudas kultūru. Šajos visos rakstos var apmaldīties, jo brīžiem tie ir pretrunu pilni. Lūk, tikai pāris piemēru, ko ārzemniekiem liek ņemt aiz auss, dodoties uz Latviju (pirmie ieraksti „Google” meklējot ierakstus par tējas naudas došanu Latvijā):

* Visās trijās Baltijas valstī dzeramnaudā pieņemts atstāt 10% no rēķina sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Skaistumkopšanas salonos – 5%. Apmaksājot taksometra pakalpojumus, summa jānoapaļo līdz piecītim (ja rēķins ir 3,18 eiro, jāmaksā 5 eiro).

* Latvijā neviens dzeramnaudu nemaksā un negaida.

* Pakalpojumu sfērā pieņemts atstāt dzeramnaudu, bet to neviens nepieprasa.

* Ja restorānā esiet aizmirsis atstāt dzeramnaudu, otro reizi jūs apkalpos, bet vai trešo – tas ir liels jautājums.

* Ja jums nav sīkas naudas vienības, tad oficiants to ar lielāko prieku samainīs, lai dabūtu dzeramnaudu.