Gudra sieviete un auto

Irinā Mirošņikā apbrīnojami dabiski sadzīvo sievišķīgums un ļoti ass prāts. Brīžos, kad viņa skaidro sava uzņēmuma izmantotās jaunākās tehnoloģijas iepakojuma ražošanai vai ķīmiskos procesus, tu negribot jūties kā pilnīgs nejēga, jo tikai aptuveni saproti, par ko vispār ir runa. Kas gan ir diezgan loģiski, jo atšķirībā no Mirošņikas šo rindu autors nav studējis kibernētiku un nav PSRS matemātikas olimpiādēs cīnījies par pirmajām vietām... Taču, pļāpājot par mašīnām, Irinā vairāk runā sieviete, nevis uzņēmēja ar dzelzs raksturu.

Kā tas nākas, ka jūsu "Instagram" profilā ir tik daudz automašīnu? Turklāt sportiski Lamborghini un Bugatti mijas ar klasiskiem mersedesiem?

Man patīk automašīnas! Patiesībā jau tā nopietni par automašīnām interesēties es sāku tikai pirms gadiem pieciem. Tiesības gan man bija jau sen, taču lielas vajadzības pēc tām nebija. Bet pirms pieciem gadiem atradu labu instruktoru, kurš mani iemācīja nevis vienkārši ievērot satiksmes noteikumus, bet reāli braukt un iekļauties satiksmē. Un tad arī sapratu, ka man tas viss ļoti patīk.

Ar kādu mašīnu ikdienā braucat?

Kijevā, kur atrodas mūsu uzņēmuma lielākā rūpnīca, man ir Lexus LX hibrīds. Skaista mašīna, arī krāsa ir skaista – tāda krēmīga. Pirms tam mēģināju braukt ar iepriekšējo Lexus, kas mums bija, taču tas ir dīzelis, un tas man nepatika. Hibrīds – tas ir pavisam kas cits. Pilsētā ar to pārvietoties ir izcili patīkami, jo darbojas tikai elektromotors, bet benzīna dzinējs tikai reizēm pieslēdzas. Uz šosejas, protams, galvenais ir benzīna dzinējs. Tomēr kopumā tik un tā ir gan ekoloģiskāk, gan ērtāk. Ļoti izturīga un uzticama mašīna, kas ir piemērota ne pārāk labajiem Ukrainas ceļiem. 

Daudz laika es pavadu arī Eiropā, tāpēc vajadzēja sameklēt vēl vienu mašīnu, lai braukātu pa Eiropas ceļiem. Jēziņ, cik laika es patērēju, kamēr atradu kaut ko tādu, kas man patika! Mašīnu meklēju Cīrihē un tur izmēģināju gan BMW, gan Mercedes, arī Tesla elektroautomobili... Man teica, ka Aston Martin esot sieviešu mašīna, tāpēc izmēģināju arī to. Pabraucu, taču sapratu, ka man tā ir pārāk sportiska un cieta; ar tādu braukt nav iespējams. 

Tobrīd es mašīnās neko nesapratu un mēģināju izvēlēties tikai pēc izskata. Patika mazākās Bentley mašīnas, un jau biju nolēmusi, ka man tāda būs, taču izrādījās, ka uz Cīrihi tādas nepiegādā. Nesen bija parādījušies BMW i8 elektroautomobiļi, un apsvēru domu arī par tādu. Ļoti skaista mašīna, arī braukt ar to ir tīrais baudījums. Taču durvis tai atveras uz augšu – kā spārni. Un tad es padomāju – kā gan es Cīrihē ar tās šaurajām stāvvietām atvēršu durvis? Nāksies līst iekšā pa lūku! Tāpēc šo domu atmetu. Žēl, jo tā ir īsta meiteņu mašīna, tikai laikam domāta amerikāņu meitenēm, kurām nav problēmu ar auto parkošanu. 

Beigu beigās viens mans Šveices draugs, kurš ir mazliet ķerts uz mašīnām un viņam pieder liela automobiļu kolekcija, parādīja man Mercedes kabrioletu. Tiesa, viņam, kā jau perfekcionistam, bija auto ar mehānisko ātrumkārbu, bet es esmu mācījusies braukt tikai ar automātisko – galu galā jāizmanto taču zinātniski tehniskā progresa priekšrocības! Turklāt pirms tam es biju mācījusies braukt ar kuteri, bet tam ir tieši tāda pati ātrumu pārslēgšanas sistēma. Nu, lūk, šis kabriolets man iepatikās, un pasūtīju arī sev tādu. Taču, kamēr gaidīju savu auto, dīleris man iedeva mazliet zemākas klases auto. Atšķirība bija tik jūtama, ka biju jau gatava no pasūtījuma atteikties – tik smagi vadāms likās uz laiku iedotais auto. Taču, kad atnāca mana mašīna, viss bija kārtībā.

Tagad, ja kaut kur Eiropā jāīrē mašīna, parasti izvēlos Mercedes vai BMW. Īsti citu variantu jau nav, jo Audi man liekas par cietu. Vislabāk tomēr man patīk Mercedes, esmu pie tā pieradusi.

Pie stūres parasti sēžat pati?

Lielākoties pati. Protams, izņemot gadījumus, kad jūtos pārāk nogurusi vai arī ir nepieciešams ceļojuma laikā mašīnā pārskatīt dokumentus. No braukšanas es gūstu baudījumu, jo varu no visa pārējā atslēgties. Turklāt, atrodoties pie stūres, varu apskatīt pasauli. Vislabākā atpūta ir iekāpt automašīnā un izbraukt kādu gabalu pa Šveici, Vāciju vai Franciju. Ja gribu, varu apstāties pie kāda muzeja. Ja gribu – piestāt paēst. Un vērot debesis – tās katrā valstī ir citādākas. Starp citu, te, Latvijā, debesis ar zemajiem mākoņiem ir izcili skaistas! Braucot ar mašīnu, to visu var labi redzēt.

Mīlat ātri braukt?

Ātrums man patīk, taču es braucu uzmanīgi. Man nav neviena soda par satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Pašā sākumā, kad tikko sēdos pie stūres, bija viens gadījums Kijevā, kad policisti man uzskatāmi paskaidroja, ka es varēju iet bojā. Bija viens diezgan sarežģīts pagrieziens, kur es neuzmanīgi mainīju joslas un izskrēju priekšā trolejbusam. Protams, mani uzreiz apturēja autoinspektori: “Kur jūs tā steidzaties?” Saku: “Uz valdības sēdi!” Jo toreiz es tiešām steidzos uz valdības sēdi. Inspektors uz mani skatās un saka: “Bet vai jūs saprotat, ka varējāt arī neaizbraukt?” Un detalizēti izskaidroja, ko es pārkāpu un pie kādām sekām tas varēja novest. Kopš tās reizes es braucu uzmanīgāk, un pārkāpumu man vairs nav. Ja gribas braukt ātri, varu to darīt Vācijā. Savukārt, piemēram, Kannās es nekad nesēžos pie stūres, jo nesaprotu, kā, braucot pa tik šauriem ceļiem ar daudzām joslām, viņi cits citam neskrien virsū. Arī daļā Šveices kantonu ir diezgan šauri ceļi.

Mašīnas krāsai ir nozīme?

Man patīk mierīgi toņi. Mercedes, ar ko braucu Rīgā, ir sudraboti pelēks. Domāju, ka mašīnas galvenais spēks tomēr ir motorā, nevis krāsā. Man vienmēr ir bijušas gaišas, lielākoties sudrabotas mašīnas. Košās krāsās nav bijušas, jo man liekas, ka koša krāsa vairāk piedien sporta superkāriem, kas maksā pusmiljonu un vēl vairāk. Es nemīlu kliedzošus toņus ne mašīnām, ne apģērbiem.

Spriežot pēc jūsu "Instagram" profila, mēdzat apmeklēt arī lielās autoizstādes?

Jā, tās man patīk! Tas ir gan šovs, gan vari ieraudzīt daudz ko jaunu. Uz pēdējo Ženēvas izstādi diemžēl netiku, taču viens mans draugs no turienes visu laiku man sūtīja online reportāžas.

Jūsu "Instagram" profilā var redzēt arī vecas, retas un dārgas mašīnas. Zinātāji apgalvo, ka retro automobiļi ir viens no labākajiem investīciju veidiem, jo tām cenu kāpums ir lielāks nekā nekustamajiem īpašumiem...

Manu Šveices draugu vidū ir viens ļoti bagāts cilvēks – viņam ir 80 gadi, taču enerģijas kā četrdesmitgadīgam. Viņam ir arī liels retro automašīnu parks, kurā viņš naudu iegulda tieši no investīciju viedokļa. Viņam tās mašīnas patīk, viņš tās pērk un pārdod. Taču, lai šajā sfērā darbotos kā biznesā, ir nepieciešamas zināšanas. Viens ir tāpat kā mākslas tirgū pirkt to, kas tev patīk, bet pavisam kas cits – izvēlēties mākslas darbus, vadoties pēc to tirgus vērtības. Un ne viss, kas dārgi maksā, ir māksla – tas ir mans personīgais viedoklis. Investīcijas mašīnās nav man – es taču pat nezinu, kurā pusē kurai mašīnai ir benzīnbākas vāciņš! Ukrainā tā nav problēma, jo tur benzīnu uzpilda degvielas uzpildes staciju darbinieki, taču Eiropas mašīnām man uz paneļa ir speciāli uzrakstīts, kurā pusē ir benzīnbāka. Es taču esmu meitene!

Toties man ir svarīgi, lai mašīnā būtu laba audiosistēma. Tāpēc savās mašīnās standarta audiosistēmu vietā esmu uzstādījusi labākas.

Ko domājat par elektroautomobiļiem? Tie tiešām būs mūsu nākotne?

Protams. Skatoties no biznesa viedokļa, domāju, ka ar elektrību saistītie patenti jau sen tika bloķēti no naftas rūpniecības puses. Man liekas, ka Nikolā Teslu, kuram bija daudz ideju elektroenerģijas ražošanā, apzināti iznīcināja naftas un ogļu magnāti. Ainu mainīja Ilons Masks, kurš sev piederošos patentus padarīja publiski pieejamus. Viņš ir malacis. Skaidrs, ka elektroauto ir mūsu nākotne. No savas pieredzes varu teikt, ka ar hibdrīdu ir daudz patīkamāk braukt nekā ar benzīna auto. Ja visām valstīm izdosies sasniegt Šveices līmeni, kur elektromobiļu uzlādes stacijas ir uz katra soļa, viss būs kārtībā. 

Viens gan mulsina – kamēr Eiropa domā par zaļo tehnoloģiju ieviešanu un elektromobiļiem, liela daļa pasaules tam visam lielu uzmanību nepievērš, piemēram, Ķīna un Indija...

Domāju, ka Indija mainīsies. Indieši, tāpat kā ķīnieši, izvirza sev uzdevumus, nekavējoties pieņem likumus un bez garas apspriešanas tos izpilda. Indija jau ir aizliegusi vienreiz izmantojamos plastmasas maisiņus – vienā dienā pieņēma attiecīgu likumu. Jāsaprot, ka tur lēmumus pieņem daži cilvēki, un, ja viņi kaut ko ir nolēmuši, tad arī bez garām diskusijām to izdara. Iznākumā Indija plastmasas maisiņus aizliedza agrāk nekā Eiropa. Domāju, ka tāpat būs arī ar transportu – kad indiešu elite, kas visa ir mācījusies Eiropā vai Amerikā, nolems, ka tuktuki piesārņo atmosfēru, tos vienkārši aizliegs. Un gan jau arī Ķīnā būs līdzīgi – ja partija nolems, ka valstij jākļūst ekoloģiskai, tad tā arī notiks. Domāju, ka tuvāko desmit gadu laikā ekoloģijas jomā daudz kas pasaulē mainīsies.
Elektromobiļi mani nebiedē, mani vairāk biedē tas, ka cilvēku pie stūres drīz var aizstāt autopilots. Negribētos zaudēt iespēju pašai vadīt auto.

Jo tas taču ir sava veida kaifs!

Tieši tā. Kas zina, nākotnē var nākties meklēt auto vadīšanas vietā kādu citu kaifu...