Maskačkā reizi nedēļā durvis ver "Brīvbode" - veikals bez naudas, čekiem un kases aparātiem

No malas namiņš drūpošā zilā krāsā šķiet noplucis un pamests, vienīgā zīme, ka tajā kaut kas varētu notikt, ir izkārtne ar uzrakstu Brīvbode, ceturdienās 15–19. Un tikai paverot vecās koka durvis, atklājas, ka iekštelpas pilda sarunu troksnis, jestra mūzika no radio un vecu grāmatu smarža.

Vieta mantu un domu apmaiņai

"Brīvbode" darbojas kā mantu apmaiņas punkts, kurā jebkurš var atstāt grāmatu, apģērbu vai kādu citu lietu, ko pats vairs nelieto, un varbūt arī atrast kaut ko, kas pašam noderēs. “Cilvēki šeit nāk, uzkavējas, klačojas, iepazīstas, rodas arī jaunas draudzības. Līdz ar to šī nav tikai vieta, kur atnest,  nolikt un aizskriet projām, mēs gribam veidot to atmosfēru, ka te var piesēst, te ir forši un var satikt līdzīgi domājošus,” stāsta Alise Ziemule, kas bodi pieskata un uztur kārtībā, viena no septiņu cilvēku komandas.
Ar telpām palīdzējusi organizācija "Free Riga", kas nodarbojas ar neizmantotu māju atdzīvināšanu.

"Brīvbode" ciemiņus uzņem kopš augusta. “Forši, ka ir izveidojies regulāro apmeklētāju pulks, kas jau pulksten trijos ir klāt. Tādu ir apmēram 30 cilvēku. Viņi atkal skatās, kas jauns, kas interesants, izlasītās grāmatas atnes atpakaļ un paņem jaunas,” priecājas Alise. “Tas, ka šī nav anonīma vieta, kur cilvēks atnes un aizskrien projām, arī paaugstina apmaiņas kvalitāti, jo tu pret otru izturies ar cieņu,” uzsver Alise.

Lauzt patērētāju domāšanu

Nest pavisam nonēsātas drēbes vai citas nelietojamas mantas nevajag, jo "Brīvbode" nav atkritumu krātuve. Tomēr ik pa laikam gadās lietas, kuras tik un tā vajadzēs mest ārā. "Brīvbodes" galvenais uzsvars ir uz zaļāku domāšanu, mērķis ir mainīt domāšanu un pārstāt būt par patērētājiem.

“Lai mēs no nenormāliem patērētājiem, kam svarīgi tikai nopirkt un izmest, mazliet paskatāmies, kā varam paildzināt dzīves ciklu šiem resursiem, kas jau ir saražoti un atgādāti pie mums,” skaidro Alise. Viņa pamanījusi, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ar to nav problēmu, varbūt tāpēc "Brīvbode" ieguvusi lielu popularitāti starp pensionāriem.

“Jauniešiem ir vairāk patērētāju domāšana. Mēs gribam parādīt, ka ir citas iespējas, ka tas arī var būt interesanti, ka no tā nav jākaunas. Nav jābūt tā – ja nav pirkts veikalā, tad nevar vilkt mugurā. Šī tomēr ir forša vieta, nevis tikai labdarības punkts, bet vairāk kā kultūras punkts.” Līdz ar pavasari top plāni kopīgiem pasākumiem, ballītēm un darbnīcām, lai nostiprinātu šo pozīciju. Piemēram, Ziemassvētki nosvinēti tieši Turgeņeva ielā 13 kopā ar regulārajiem ciemiņiem. Tas pats plānots arī Lieldienās.

Ideja atvesta no Berlīnes

Alise par Brīvbodes atvēršanu iedomājās pēc trīs Berlīnē pavadītiem mēnešiem, kur uzgāja līdzīgu uz brīvprātības principa balstītu ideju: “Tas bija kā apkārtnes centrs. Šeit arī rodas sociālā funkcija.” Arī Rīgā daudziem izveidojusies piederības izjūta šai vietai, īpaši pensionāriem. “Daudzi ir klāt jau pustrijos, kaut arī mēs veram vaļā tikai trijos. Viņi stāv, gaida, klačojas un nes šokolādes. Sirsnība, ko saņemam, ir milzīga, līdz ar to saproti, ka īsti nevari tā izdomāt, ka šodien negribas nākt,” pasmaida Alise.

“Cilvēkiem parādās ticība brīvprātīgajam darbam. Reizēm kāds ienāk un nesaprot, kas šis par biznesu, kas par reliģiju. Tas ir vienkārši aiz labas gribas un tīras sirdsapziņas darīts.”
Pensionāri nāk pa dienu, jaunie var izbrīvēt laiku tikai pēc darba vai studijām un sāk ierasties ap pieciem. Lai izpalīdzētu tiem, kas darba dienas vakarā var nepaspēt, "Brīvbode" svētdien, 17. martā, sarīkoja Grāmatu dienu. Šādi pasākumi plānoti arī turpmāk.

Nemitīga rosība

Par bodes dzīvīgumu var pārliecināties, kad pienāk seniore ar izliektu, baltu plastmasu, kuras vidū ir līmeņrāža burbulis, un jautā, kas tas varētu būt. Visi kopā nospriežam, ka tas varētu būt domāts, lai varētu nogriezt taisni matus. “Super! Man bērnībā arī tāds bija, tētis to no manis slēpa. Bija tāds grezns, samta kārbiņā. Pati varēšu visiem griezt čolkas,” sirsnīgi smej kundze.
Kāda cita dāma pie spoguļa pielaiko skaistu, melnu halātu. Alise ieminas, ka tas izskatās pēc kimono. “Obligāti noskatieties filmu Zen. Labi, Alise? 1991. gada japāņu filma. Par mums, starp citu,” nopietnāk ieminas pensionāre, kura tikko smējās par čolku griešanu.

Gribēja zābakus, un tos atnesa

"Brīvbodes" iespējas izmanto arī pati tās uzraudze. Alise joko, ka vairs neatceras pēdējo reizi, kad bijusi apģērbu veikalā: “Ja tev kaut ko vajag, tu par to iedomājies, un kāds atnesīs. Gribēju ādas zābakus, un, re, kur atnesa. Paldies!” Daudzām lietām nevajag ilgu laiku, lai tās atrastu jauno saimnieku. To, kas stāv ilgāk, atdod sociālajiem centriem vai labdarības organizācijām. “Cilvēki bieži vien ir priecīgāki atdot nekā paņemt,” atzīst Alise. Ir arī savādas lietas, kuras, šķiet, stāvēs mūžīgi, bet brīnumainā kārtā atrod jaunu saimnieku. Piemēram, galda lampa, kas taisīta no plastmasa pudeļu korķīšiem, kupola vietā bija sagriezta alus pudele. “Mēs domājām, ko lai tagad ar šo dara, bet atnāca ārzemju students un sajūsmā paņēma,” atceras Alise.

Viņas vīzija par "Brīvbodi" ir kā par vietu, kas iedvesmo strādāt pie savām idejām un gūt tām atbalstu: “Ja kāds grib rīkot grāmatu vai aušanas pulciņu vai ko citu, lai zina, ka šeit var nākt. Pie mums jau ir bijuši jautāt par iespējām dažādi šuvēji un rokdarbu meistari. Vēl man ir sapnis, ka šādas brīvbodes atvērsies arī citās Rīgas apkaimēs, jo tas ir forši, nav grūti un tā vērtība, kas tiek sniegta, ir augsta.”