Nedēļa vilcienā - Transsibīrijas ekspresī. Cik tas maksā? Kā nopirkt biļetes? Latviešu ceļotāja pieredze un padomi

Daudzi sapņo kaut reizi mūžā izbaudīt braucienu slavenajā Transsibīrijas ekspresī, taču tā arī nebiju saticis nevienu, kurš patiešām būtu to izdarījis. Tā nu  abi ar sievu attapāmies Ķīnas galvaspilsētā ar pēdējiem dažiem simtiem eiro kontā, un, tā kā savā lielajā ceļojumā bijām apņēmušies neizmantot aviotransportu, nolēmām, ka šis būtu īstais brīdis pabraukties ar leģendāro vilcienu.

Kas tad īsti ir Transsibīrijas ekspresis? Mīti un tūrisma mārketinga speciālisti apgalvo, ka tas esot visgarākais nepārtrauktais vilciena maršruts pasaulē. Un tā tiešām būtu patiesība, ja vien ziemeļkorejieši nebūtu pāris reižu mēnesī palaiduši vilcienu no Phenjanas līdz Maskavai, tādā vīzē tiem pašiem Transsibīrijas 9288 kilometriem pievienojot klāt vēl gandrīz tūkstoti papildu sliežu kilometru.

Runā arī, ka ar Transsibīrijas ekspresi varot aizbraukt no Maskavas līdz Pekinai. Jā, tā ir taisnība, un ir pat divi varianti – caur Mongoliju vai caur Mandžūriju, taču, lai lietas pārāk nesarežģītu, šoreiz runāsim tikai par klasisko, nu jau vairāk nekā gadsimtu veco Maskavas–Vladivostokas līniju. Turklāt abi Pekinas vilcieni tā arī neizbrauc cauri VISAI Sibīrijai, pirms tam nogriežoties, lai šķērsotu robežu. Tātad īstenie Transsibīrijas piedzīvojumi notiek tikai maršrutā Maskava–Vladivostoka vai Vladivostoka–Maskava.

Cik ilgi jābrauc?

Vilcienā pavadītais laiks ļoti atkarīgs no paša ceļotāja. “Hop on – hop off” biļetes ir bekpekeru mīts; patiesībā, lai sadalītu braucienu vairākos posmos, nākas jau laikus saplānot, kurā stacijā un cik ilgu laiku uzkavēties. Teju visi tūristi cenšas izkārtot savu piedzīvojumu tā, lai vienā piegājienā vilcienā nebūtu jāpavada ilgāk par trim četrām naktīm, parasti par pieturas punktu izvēloties Baikālu.

Ātrākais variants (vilciens Rossija), kā tikt no Maskavas līdz Vladivostokai, ir sešas diennaktis un desmit minūtes. Un, jā, vilcieni Krievijā ir apbrīnojami precīzi, neraugoties uz to, ka jāveic tūkstošiem kilometru gari pārbraucieni. Protams, kādreiz neparedzētu gadījumu dēļ (bojātas sliedes, avārija utt.) gadās nokavēt kādu pieturu par stundiņu vai divām, bet tādās reizēs mašīnists “iežmiedz ručkā”, saīsina stāvlaiku stacijās, tā drīz vien atgūstot pazaudēto, un galamērķī ierodas ar piecu minūšu precizitāti.

Ja salīdzinām ar kaimiņiem ķīniešiem... viņiem pat pāris stundu ilgs brauciens galamērķī nonāk vairākas stundas par vēlu. Krievijas iedzīvotāju nabadzīgākajam slānim un taupīgākajiem budžeta ceļotājiem, izvēloties lētāko vilcienu #100Э, piedzīvojums (vai pārdzīvojums – atkarībā no brauciena motivācijas) izstiepjas par vēl 23 stundām, tātad kopā pietrūkst tikai 50 minūtes, lai sanāktu apaļa nedēļa!

Cik tas maksā?

Nevienam nezināmu iemeslu dēļ biļetes noteiktos vagonos vai noteiktās gultasvietās mēdz būt dārgākas, tādēļ, lai tiktu pie pašām lētākajām biļetēm, ieteicams tās iegādāties pēc iespējas savlaicīgāk – biļešu pārdošana sākas tieši divus mēnešus pirms izbraukšanas datuma. Aktīvās tūrisma sezonas laikā nevajadzētu pirkšanu atlikt uz pēdējo brīdi, jo tad tās tiešām mēdz tikt izpirktas vai pēdējās pieejamās vietas var būt tālu viena no otras, sliktākajā gadījumā pat atsevišķos vagonos, kas varētu radīt problēmas, ja ceļojat divatā vai grupā.

Paši taupīgākie ceļotāji, izvēloties plackarti parastajā vilcienā un pērkot biļetes laikus, vienā virzienā var aizbraukt par 95 eiro, turklāt te vēl ir vērts ņemt vērā Krievijas rubļa diezgan iespaidīgās svārstības – aizpērn novembrī šo pašu biļeti varēja nopirkt pat par 82 eiro. Tikmēr pēc komforta izslāpušajiem ceļotājiem biļete “firmas” vilciena 1. klasē izmaksās ap 650 eiro. Šie abi varianti ir galējības: vienā tiek zaudēts uz komforta un jebkādas personīgās telpas rēķina, otrā – uz pārējām izpriecām paliekošās naudas rēķina, tāpēc taupīgajiem, bet tomēr piesardzīgajiem derēs 2. klases biļete parastajā vilcienā, kuru var pamanīties nopirkt diezgan lēti – par 200 eiro.

Dalot braucienu posmos, viss pasākums kļūst dārgāks. Piemēram, biļete Maskava–Vladivostoka maksā 145 eiro, bet biļetes Maskava–Irkutska un Irkutska–Vladivostoka izmaksā jau 195 eiro, lai gan vilciens, vagons un vieta ir tie paši. Katrai biļetei vēl jāpierēķina ap divi eiro papildu maksa par gultasveļu. Knauzeri uz šo var ietaupīt, taču der zināt, ka tiem, kuri izvēlas nemaksāt par gultasveļu, nepienākas arī tiesības lietot spilvenu un matraci, un tad jau gulēšana ir stipri vien neērtāka.

Kur pirkt biļeti?

Gan internetā, gan arī reālu ceļotāju vidū klīst baumas, ka Transsibīrijas ekspresis ir šausmīgi dārga izprieca. Tie ir meli! Tiesa, ar nosacījumu, ka nevēlies braukt pirmajā klasē dārgākajos maršrutos, jo tādā gadījumā vienvirziena biļete no Maskavas līdz Pekinai var izmaksāt pat 800 eiro. Ja slinkums pašam iegādāt biļetes, summai mierīgi var pierēķināt klāt vēl pāris simtu eiro komisijas maksu aģentūrai – gan krievu, gan rietumnieku aģentūras labprāt izmanto šo iespēju piepelnīties, bez nekādas pievienotās vērtības pārdodot vienkāršu vilciena biļeti kā “lielo Sibīrijas piedzīvojumu”.

Vēl pirms pāris gadiem Krievijas Dzelzceļa (www.rzd.ru) mājaslapa bija pieejama tikai krievu valodā, turklāt reģistrēšanās forma, tāpat kā biļešu pirkšanas forma, ir pietiekami sarežģīta, lai krieviski nerunājošajiem tā tiešām varētu būt problēma, taču tagad dažu minūšu laikā biļeti uz vilcienu pāri visai Krievijai var nopirkt jebkurš, pat kirilicā nelasošs ceļotgribētājs.

Kuru klasi/vilcienu izvēlēties?

Biļešu cenas atšķiras atkarībā no izvēlētā vilciena tipa un servisa klases. Vilcieni tiek dalīti parastajos un “firmas” (Фирменный) vilcienos. Nezinu neko teikt par nosaukuma izcelsmi, taču “firmas” vilcieni pa Krieviju braukājot jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Lielākā atšķirība starp abiem vilcienu tipiem ir ātrums, komforts un cena. Ja par paraugu ņemam vilcienu Maskava–Vladivostoka, ātruma atšķirība mērāma 23 stundās, bet par to arī cena pieaug pat par 50 procentiem.

Komforta mērvienības Krievijas dzelzceļa sistēmā gan ir noteiktas nekonkrētāk, vien norādot, ka vagoniem jābūt ne vecākiem par 12 gadiem (der arī pirms 12 gadiem kapitāli remontēti vagoni). Realitātē komforta līmenis ir kā loterija – “firmas” vilcienu 1. klases kupejās šad tad mēdz būt privātās tualetes, šad tad modernie (plakanā ekrāna) televizori, bet elektrības rozetes pie katras gultas pat plackartē! Taču tikpat labi var nepaveikties un nekā no tā vagonā nebūs.

Vienkāršākais veids, kā uzreiz noteikt vilciena tipu, ir pēc nosaukuma – “firmas” vilcieniem numuram klāt nāk arī nosaukums, piemēram, "Sarkanā bulta" Maskavas–Ļeņingr… tpu, Sanktpēterburgas gadījumā vai "Rossija" mūsu mīļotajam Vladivostokas bānītim. Krievijas dzelzceļš piešķīris lepno firmas vilciena nosaukumu arī vilcieniem ar galamērķiem Latvijā: Maskavas–Rīgas vilciens tiek saukts par "Latvijas Ekspresi", bet Sanktpēterburgas–Rīgas vilciens – par "Baltiju".

Vēl viena liela atšķirība starp firmas un parasto vilcienu ir pieturu skaitā. Var šķist – jo mazāk pieturu, jo labāk, taču gadījumā, ja nekondicionētā vilcienā jāpavada vesela nedēļa, iespēja biežāk izlocīt kājas svaigā gaisā ir zelta vērtē. Maršrutā Maskava–Vladivostoka “firmas” vilciens pietur 61 stacijā, bet parastais – 127!

Lielākajā daļā tālsatiksmes vilcienu izvēlei pieejamas trīs apkalpošanas klases: Спальный вагон (1. klase), Купе (2. klase) un Плацкартный (plackarte).

* Pirmās klases vagonā ir deviņas atsevišķas kupejas, katra paredzēta diviem pasažieriem. Parasti cenā iekļauta arī ēdināšana vismaz vienreiz dienā. Dažos glaunākajos vilcienos kupejā ir arī televizors un DVD iekārta.

* Otrās klases vagons būtībā ir tāds pats kā pirmās klases vagons, tikai katrā kupejā divu vietā jāsarūmējas četriem cilvēkiem. Braucot četratā, ideāls variants ceļotājiem, kuri vēlas izvairīties no komunikācijas ar citiem braucējiem.

* Plackarte ir vispriecīgākais no visiem variantiem, jo te atvērta tipa vagonā kopā guļ 54 ļaudis: gar vienu vagona sienu izkārtotas divstāvu gultas perpendikulāri, gar otru – paralēli. Paralēlās ir lētākas, bet arī stipri šaurākas, turklāt aiz miegā ārpus gultas izstieptās kājas/rokas, gandrīz noteikti aizķersies kāds uz tualeti gājējs. Toties nomoda laikā šīs ir vietas, kurās visvieglāk tikt pie jauniem draugiem.

Katra vagona abos galos ir pa tualetei. Tās tiek slēgtas dažas minūtes pirms mazajām stacijām un pat pusstundu pirms lielākajām. Katrā galā ir pa elektrības rozetei, tātad divas rozetes uz visu vagonu. Uzmini, cik ierīču jāuzlādē 54 plackaršu vagona pasažieriem, kuri ceļā ir jau vismaz pāris dienu! Varu pateikt priekšā: katram pa telefonam, plus vēl katram otrajam pa planšetei/datoram. Atklāšu arī triku, kā ātri kļūt par labāko draugu visam plackarta kontingentam: paņemt līdzi sadalītāju. Vai vēl labāk – divus.

Ko ēst?

Katra tālsatiksmes vilciena sastāvā ir restorānvagons, kurā var dabūt visu, sākot ar uzkodām, roltoniem un šokolādītēm un beidzot ar kārtīgiem otrajiem ēdieniem un zupām. Normāla otrā ēdiena porcija maksā starp trim un astoņiem eiro. Zupiņas un sviestmaizes var dabūt lētāk. Dārgāko biļešu pircējiem šis varētu šķist pieņemams risinājums (turklāt 1. klases pasažieriem bieži vien vismaz viena ēdienreize ir jau iekļauta cenā), bet taupīgajiem mugursomniekiem noteikti jādomā cits risinājums. Variantu ir daudz, ieteicams tos visus kombinēt, lai vismaz kaut kā iekrāsotu grāmatu lasīšanas un logā skatīšanās stundas.

* Roltoni, buljoni un citi sausie pusfabrikāti, ko var pagatavot turpat savā sēdvietā/guļvietā – katrā vagonā ir patvāris, kurā vienmēr pieejams karsts (verdošs) ūdens. Visu sausbarību labāk iegādāt lielveikalā jau iepriekš, jo restorānvagonā cenas ir neadekvāti augstas.

* Ik pa brīdim caur vagonu staigā licencētie tirgotāji – RŽD (Rossiskije žeļeznije dorogi) formās tērpušās pārmālējušās kundzes, kurām rokās paplātes ar pīrādziņiem vai ratiņi ar dažādiem cepumiem. Viss ir labi pastāvējis un divreiz dārgāks nekā veikalā.

* Mājās pagatavots ēdiens. Tā gan parasti ir vietējo iedzīvotāju privilēģija, taču, ja būsi gana draudzīgs pasažieris, visticamāk, ātri iepazīsies ar kundzītēm labākajos gados, kuras labprāt dalīsies savās kotletēs, pelmeņos un kāpostu tīteņos. Šādu labsirdību gan labāk atdarīt, pie katras iespējas pacienājot kundzītes ar saldējumu vai citiem kārumiem. Tiesa, šis variants sevi izsmeļ jau otrajā dienā – gatavam ēdienam ir tendence bojāties. Taču parasti ik pēc pāris dienām vagona kontingents ir jau pilnībā nomainījies un pieejamas tikko iekāpušas kundzītes ar jaunām, pavisam nesen ceptām kotletēm.

* Kundzītes stacijās. Katrā ilgākā pieturā perons piepildās ne tikai ar uzsmēķēt izkāpušajiem zaldātiem un sporta kostīmos tērptiem kāju staipītājiem, bet arī ar vietējiem ļaudīm, kas piešāvuši roku trainspottingā. Piedāvājumā ir otrie ēdieni papīra vai plastmasas kārbiņās, kūpinātas zivis, ceptas vistu kājas, īsāk sakot, viss, ko nu konkrētajā vietā ļaudis prot pagatavot. Šeit var ievērtēt dažādo reģionu tradicionālos ēdienus un noprovēt kaut ko no katra apgabala, bet tajā pašā laikā visur pieejami arī parastie pīrādziņi, kas atšķirībā no RŽD kundzīšu piedāvātajiem ir svaigi.

* Lielākajā daļā staciju ir “kioski”, līdzīgi tiem, kādi plauka mūsu guļamrajonos deviņdesmito vidū, proti, koka būdiņas, kurās var nopirkt visu, sākot no saimniecības precēm un beidzot ar alkoholu un cigaretēm. Šeit par salīdzinoši zemām cenām var dabūt maizi, pienu, desu, reizēm kādu dārzeni, sausiņus, cepumus, šokolādi, tēju, kafiju un vēl dažādas citas lietas, no kurām var pagatavot gan labas vakariņas, gan brokastis. Turpat arī saldējums, ar ko pacienāt visas vagona kundzītes.

Ko ņemt līdzi?

Pirmkārt, veselo saprātu. Tas nozīmē – vajag laikus izdomāt, ka, dodoties ceļojumā ziemā, droši vien prātīgāk būs paņemt līdzi vilnas zeķes un biezo džemperi, savukārt vasarā noderēs visplānākais iespējamais krekls, ko ērti un ātri var izmazgāt vagona tualetē. Jāprot sarēķināt, cik daudz un kādu pārtiku krāmēt somā, cik daudz un kādas ierīces ņemt līdzi (jāpadomā par elektrības trūkumu), protams, jāatceras paņemt jaunāko "Deviņvīru" numuru, grāmatas, nazi, dakšu, karoti, krūzi utt.

Noteikti jāpaņem arī kāršu kava. Vilcienā jebkurā laikā, pat naktī, notiek vismaz viena "duraka" spēle. Spēlē visi: mazi bērni, kuriem, šķiet, spēles noteikumi tiek iemācīti pirms alfabēta, pavisam sirmas kundzes, kuras krāpjas visvairāk no visiem, jauniesauktie, dembeļi, skolnieki, dārznieki. Visi. Nākamā noderīgā lieta – ģitāra. Pat ja neproti nevienu akordu, vagonā noteikti būs kāds desmits spēlēt un dziedāt pratēju. Savukārt, ja akordus pieproti, labāk jau pirms tam iemācīties vairākas krievu dziesmas – gan klasiku, gan aktualitātes, jo Rietumu mūzika tur nav lielā cieņā.

Vai tas ir droši?

Jā. Pavisam noteikti drošāk nekā uz ielas. Protams, tā joprojām ir Krievija, un, lai gan pirms dažiem gadiem visos vilcienos un sabiedriskās vietās ar likumu tika aizliegts patērēt alkoholiskos dzērienus, šad un tad tāpat nāksies satikt pa kādam pār strīpu pāršāvušam zaldātam vai vienkārši sagurušam vīram. Arī tās pašas kundzītes, kas dalās ar kotletēm, nesmādē pie pusdienām (un vakariņām, un brokastīm) pa graķītim vodkas.

Tomēr vilcienā darbojas kāds maģisks spēks, kura iespaidā pat iedzērušie saprot, ka agresija un vardarbība ne pie kā prātīga nenovedīs – visiem tāpat būs kopā jāturpina ceļš vēl vairākas dienas. Internetā var sameklēt šausmu stāstus par to, cik bēdīgi izgājis vienam francūzim vai amerikānim, taču, ja neesi aizmirsis paņemt līdzi veselo saprātu, nerunā par (pat nepiemini!) politiku un esi gatavs neiebilstot uzklausīt šaubīgus viedokļus par Rīgu, Latviju un Eiropas Savienību, un ar tevi viss būs kārtībā. Ja vien neesi homoseksuāls.