Briti gatavojas maksāt naudu cilvēkiem par nekā nedarīšanu - 11 tūkstošus eiro gadā vienkārši tāpat

Un to rosina nevis komunisti vai arodbiedrības, bet Karaliskā mākslu, rūpniecības un komercijas veicināšanas biedrība, iesakot katram pilsonim, jaunākam par 55 gadiem, piešķirt 10 000 mārciņu (11 306 eiro) gadā.

Būšot laiks apgūt jaunas prasmes

Ierosmes autori apgalvo, ka šādas garantijas palīdzēs trūcīgajiem un padarīs darba tirgu elastīgāku. Ziņojumā teikts, ka šā gadsimta 20. gados valsts ekonomiku gaida lielas pārmaiņas, “daudzas darba vietas tiks automatizētas, krasāk izpaudīsies klimata pārmaiņas, un aizvien vairāk cilvēku būs jāapvieno darbs ar radinieku aprūpi”.

Ja būs šāds atbalsts, daudzi varēšot strādāt tikai pusslodzi, lai brīvo laiku veltītu jaunu prasmju apguvei vai kvalifikācijas celšanai.

Šim nolūkam biedrība iesaka izveidot valsts fondu, no kura divreiz gadā izmaksātu pa 5000 mārciņu. Kur ņemt naudu? Biedrība uzskata, ka var aizņemties finanšu tirgū, iekasēt no korporācijām, kas izved aktīvus, lai izvairītos no nodokļiem, iegūt līdzekļus varot arī no ieguldījumiem ilgtermiņa infrastruktūras objektos.

Skotijas valdība martā gatavojas apspriest iespēju veikt šādu eksperimentu, lai paskatītos, kas no tā iznāks.

Vairāk nekā 200 gadu sena ideja

Kritiķi norāda, ka šīs fantāzijas tikai nozīmē papildu nodokļus strādājošajiem. Adama Smita institūts uzskata, ka pieļaujama ir tikai visu esošo pabalstu atcelšana, aizstājot tos ar garantētu ienākumu bez noteikumiem.  

Šādu ideju pirmais izvirzīja angloamerikāņu filozofs un publicists Tomass Peins tālajā 1797. gadā savā pamfletā Agrārais taisnīgums.

20. gadsimta ietekmīgie ekonomisti Miltons Frīdmans un Frīdrihs fon Haijeks uzskatīja, ka garantētais ienākums ir labākais līdzeklis pret nabadzību.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija savā ziņojumā uzsver, ka šādas sistēmas rezultāti ir atkarīgi no nodokļiem un sociālajiem pakalpojumiem katrā valstī. Tas var izmaksāt ļoti dārgi, bet maz ietekmēt nabadzības līmeni, turklāt, vienlaikus atceļot esošo sociālo atbalstu, varot kļūt pat sliktāk.

To varot atļauties

Viens no šādas pieejas lielākajiem aizstāvjiem ir politiskās filozofijas eksperts Karls Viderkvists, docents Džordžtaunas universitātes filiālē Katarā. Viņš rēķina, ka bagātās valstis to var atļauties.

“ASV 2015. gada cenās bāzes ienākuma skaitlis, pietiekams, lai novērstu nabadzību, rēķinot uz visiem amerikāņiem, ieskaitot administratīvās izmaksas, ir 539 miljardi dolāru gadā,” intervijā BBC skaidro Viderkvists.

Tie ir apmēram 25% no tā, ko ASV jau tagad tērē sociālajām izmaksām, mazāk par 15% no federālā budžeta un mazāk arī par 3% no iekšzemes kopprodukta.

Izdevums Economist gan vēsta, ka tik skaisti nav. Lai ASV atļautos pilsoņiem maksāt pa 10 000 dolāru gadā, būtu jāpaaugstina nodokļi no 26% līdz 35% un jāatceļ visi tagadējie pabalsti, saglabājot tikai veselības aprūpi.

Aļaskā maksā no naftas naudas

Līdzīgi risinājumi šur tur pasaulē jau ir ieviesti. ASV, Aļaskā, reizi gadā visi iedzīvotāji saņem dotāciju no īpaša štata fonda, kuru finansē no naftas nozares nodokļiem. Summa mainās atkarībā no naftinieku ienākumiem. 2015. gadā tā bija 2072 dolāri, pērn – 1100 dolāru. Pirmā izmaksa bija 1982. gadā – apaļš tūkstotis.

Nauda nav tik liela, lai atļautos nestrādāt, toties var krāt bērnu izglītībai un nebaltai dienai. Mīnuss – šādi var nopirkt sabiedrības atbalstu naftas nozarei, pat ja tā apdraud štata unikālo dabu.

Kanāda šādu pieeju izmēģināja 20. gadsimta 70. gados Manitobas provincē, Dofenas pilsētiņā. Eksperiments ilga četrus gadus, nekādas īpašas izmaiņas darba tirgū nenotika, bet uzlabojās sociālā joma. Eksperiments beidzās, kad izsīka nauda fondā un nomainījās provinces valdība, kas to nevēlējās turpināt.

Kenijā veiksmīgi, Šveicē balso pret

Irāna ir pirmā valsts pasaulē, kas 2010. gadā ieviesa garantētu minimālo ienākumu visiem pilsoņiem, vienlaikus atceļot subsīdijas benzīnam. Summa ir apmēram 40 dolāru mēnesī.

Visilgāk šāds eksperiments turpinās Kenijā, kur 26 000 cilvēku saņem pa 22 dolāriem mēnesī. To 2010. gadā sāka labdarības organizācija Give Directly, un projekts ilgs vēl četrus gadus. Par šādu naudu bagāts nevar kļūt arī Āfrikā, tomēr novērojams, ka cilvēki ir paēduši, palielinās ekonomiskā rosība, samazinās vardarbība ģimenē.

Turpretim Šveicē pati tauta 2016. gadā referendumā nobalsoja pret priekšlikumu katram pieaugušajam pilsonim mēnesī maksāt 2500 franku, bet nepilngadīgajiem – ceturto daļu šīs summas.

Bezdarbniece ar trim diplomiem

Somija pērn izlozēja 2000 laimīgo no bezdarbniekiem, kas saņem viszemākos pabalstus. Garantētais ienākums gan daudz neatšķiras no iepriekšējā pabalsta, tie ir 560 eiro mēnesī.

Tanja Kauhanena no Oulu savos 30 gados nav nostrādājusi pat pusgadu – ar trim universitātes diplomiem viņai ir tikai parādi. Somijas izslavētā izglītības sistēma, šķiet, nav palīdzējusi atrast darbu.

Kauhanena ir to vidū, kas divus gadus saņems beznoteikumu pabalstu. Tas nav daudz lielāks par jau esošajiem pabalstiem, taču šī nauda nezudīs, ja viņa atradīs darbu vai nemaz to nemeklēs. Somijā šajā ziņā ir stingra kārtība – bezdarbnieki tērē daudz laika birokrātijai, pierādot, ka meklē darbu.

Kauhanena intervijā BBC neslēpj, ka piedāvātie varianti viņai nav patikuši, esot garlaicīgi un maksājot maz. Viņa grib strādāt mārketinga stratēģijā, taču sevi darba tirgū pārdot nespēj un piedāvājumā saņem tikai telemārketingu – pārdošanu pa telefonu.

Mazāk maksāt neļauj arodbiedrības

Šajā pilsētā ir 16% bezdarbnieku, divreiz vairāk nekā vidēji valstī. Kauhanena lielākoties nosit laiku kopā ar citiem bezdarbniekiem un viņu bērniem rotaļlaukumā sociālo māju kvartālā, pēc skata gan visnotaļ solīdā.

Tanja dīko dzīvi nepavisam neizbauda un jūtas pazemojoši: “Man ir 30 gadu, bet es jau esmu aizmirsusi, kad pēdējo reizi gāju uz veikalu pēc ēdiena.” Viņa pārtiek no bezmaksas pārtikas, ko izdales punktos saņem māte, arī bezdarbniece.

No garantētā minimuma dižas jēgas neesot. Kauhanena to mēģinājusi izmantot kā argumentu darba pārrunās, piedāvājot viņai maksāt mazāk par 560 eiro. Viņai atbildēja, ka algu nedrīkst samazināt – arodbiedrības neļaus.

Patlaban Kauhanena jau gatava piekāpties – iesākumam mēnesi nostrādāt telemārketinga nodaļā: “Šī ideja ar beznoteikumu ienākumu deva man enerģiju.”

Negaidīta kritika

Interesanti, ka Somijā šādu naudas izdali kritizē arodbiedrības. “Ja dot cilvēkiem iespēju nestrādāt, mazāka nodarbinātība novedīs pie mazāk iekasētu nodokļu. Un tātad būs mazāk līdzekļu sociālajām vajadzībām,” BBC saka Ilka Kaukoranta, Somijas Centrālās arodbiedrību organizācijas galvenais ekonomists.

Viņš uzskata, ka vidējais mūsdienu soms, ja būs iespēja, nestrādās, ko apliecina populārās shēmas agrai aiziešanai pensijā.  

Toties sešu bērnu tēvs Juha Jarvinens sešus gadus pēc bankrota atkal reģistrējis savu firmu šamaņu bungu ražošanai un noskaņots optimistiski. Līdz šim viņš nevarēja sākt savu biznesu, jo zaudētu pabalstus, vēl neko nenopelnījis – valsts reizē palīdz un neļauj pašam nostāties uz kājām. “Es varu darīt to, ko gribu, tā, kā es protu,” priecājas Jarvinens.