Miljonārs un viens no veiksmīgākajiem uzņēmējiem Latvijā. Stāsts par konfekšu karaļa dzīvi un nāvi

Vilhelms Ķuze bija spilgts piemērs, kā ar neatlaidību un centību var sasniegt augstus mērķus. Pēc rakstura viņš bija vienkāršs darbarūķis, kas visu darīja ļoti pārdomāti un pamatīgi. Viena no viņa devīzēm bija: “Strādā kā zirgs un līksmojies kā ķēniņš!”

Ķuze bija cilvēks, kuru respektēja un cienīja ne tikai politiķi un uzņēmēji, bet arī viņa paša strādnieki. Kad 1940. gadā Latvijā pie varas nāca boļševiki un paziņas ieteica Ķuzem uz kādu laiku nozust, uzņēmējs atbildēja, ka neko sliktu nav izdarījis, par konfektēm viņu neviens neaiztiks. Tomēr aiztika gan. Ķuzes uzņēmumu nacionalizēja, bet pašu aizsūtīja uz Sibīriju.  

Kalkulēšanas ģēnijs

Vilhelms Ķuze piedzima 1875. gada 6. septembrī Zaubes pagasta Inģistēnos kā vidējais dēls ģimenē. Viņa vectēvs Jānis bija brandvīna meistars Jaunpils muižas spirta dedzinātavā, tēvs Kārlis – prasmīgs amatnieks un skroderis, bet māte Anna gādāja par bērniem un saimniecību. Desmit gadu vecumā Vilhelms uzsāka mācības Jaunpils draudzes skolā, vēlāk zinības apguva Nītaures ministrijas skolā, bet piecpadsmit gadu vecumā sāka mācīties Cēsu pilsētas skolā. Pēc skolas beigšanas, mātes mudināts, viņš nolēma kļūt par skolotāju, jo pedagogus neiesauca karadienestā, kas tolaik ilga četrus vai pat piecus gadus. Nokārtojis pilsētas draudzes skolotāja eksāmenu, viņš kļuva par palīgskolotāju pie skolotāja Jāņa Auškāpa un mācīja viņa jaunāko dēlu Jūliju, kurš nākamībā kļuva par izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā.

1897. gadā Vilhelms sāka strādāt Otto Erbes fabrikas kantorī par ierēdni, mēnesī saņemot 30 rubļu. Krietni vēlāk Ķuze atzina, ka tieši tur guvis nenovērtējamu pieredzi. Kantorī viņš karjeru sāka kā algu aprēķinu nodaļas darbinieks un beidza kā rēķinvedības darbinieks, kurš kalkulēja iepirkšanas un pārdošanas cenas. Tieši kalkulēšanas prasme viņam vēlāk lieti noderēja biznesā. Pārliecinājies, ka šefa kalkulācijas metode ir neapmierinoša, Vilhelms pasūtīja Vācijā attiecīgu literatūru, taču nevienu aprakstīto metodi neatzina par labu. Pēc kāda laika viņš izstrādāja pats savējo, par kuru 1898. gadā rūpniecības kalkulācijas konkursā Frankfurtē pie Mainas saņēma godalgu.
1901. gadā Vilhelms apprecējās – par viņa sievu kļuva pazīstamā gleznotāja Voldemāra Zeltiņa māsa Olga. Ķuzes ģimenē piedzima divas meitas – Erna un Velta.

Ar laiku Ķuzem apnika strādāt citu labā, un viņš nolēma uzsākt savu biznesu. 1906. gadā par nelielu summu viņš iegādājās nelielu divstāvu namu Rīgā, Laboratorijas ielā 7, un atvēra tur pārtikas veikalu. Lielas naudas jaunajam biznesmenim nebija, taču piegādātāji labprāt piešķīra kredītu.

Pēc kāda laika viņš konstatēja, ka cerētās peļņas vietā ir tikai zaudējumi. Ķuze nosprieda, ka tirdzniecība tomēr nav paredzēta viņam – viņa īstais darbalauks ir ražošana. Bet ar ko sākt? Vienīgais amats, ko Vilhelms prata, bija tēva mājās iemācītais maiznieka darbs. 1910. gadā viņš noīrēja telpas Avotu ielā 16 un atvēra maiznīcu- konditoreju.

Sākumā gāja grūti. Vēlāk Ķuze stāstīja: “Kāds veikala draugs man deva padomu uzņēmumu likvidēt un iet atkal svešā darbā. Tādā gadījumā cerības uz patstāvību būtu uz mūžu apraktas, jo reiz zaudētu uzticību un kredītu būtu grūti atkal kādreiz atgūt. Nolēmu turēties līdz beidzamai iespējai. Nācās atstāt sliktās darbnīcas telpas Avotu ielā un pārcelt ceptuvi uz citu, labāku vietu.”

Ķuze iegādājās namu Krāsotāju ielā 25, kur iekārtoja plašu darbnīcu ar tvaika cepamo krāsni; tā bija viena no pirmajām Rīgā. Preču izvadāšanai viņš nodarbināja četrus zirgus. Kaut arī  apgrozījums bija liels, peļņa bija niecīga. Sapratis, ka lielās konkurences dēļ labāku panākumu nebūs, Vilhelms nolēma līdztekus sākt konfekšu un šokolādes ražošanu. Viņš iegādājās literatūru un apguva teoriju. Ķuze pierādīja, ka ir pietiekami uzņēmīgs, lai apgūtu pavisam jaunu jomu un drosmīgi mestos tajā iekšā. 1912. gadā viņš ierīkoja nelielu konfekšu darbnīcu, pieņēma meistaru un sāka strādāt. Nākamajā gadā uzņēmējs iegādājās pirmās šokolādes mašīnas un sāka ražot arī šokolādi. 1914. gadā konditorejas fabrika V. Ķuze nodarbināja jau 60 cilvēku.

Prestižs darbs pie Ķuzes

Kad sākās Pirmais pasaules karš, Vilhelms Ķuze ar ģimeni evakuējās uz Maskavu. Arī tur viņš turpināja uzņēmējdarbību. Savā dzīvoklī viņš ierīkoja mazu konfekšu darbnīcu un sāka ražot klepus bonbongas – eikalipta un mentola konfektes. Ķuze diezgan labi pelnīja un pakāpeniski attīstīja ražošanu. Bizness veicās tik labi, ka viņš Maskavā iegādājās divus nekustamos īpašumus un aicināja pie sevis brāļu bērnus, lai palīdzētu izskolot. Tomēr arī Maskavā drīz vien sākās juku laiki, un Ķuzem radās problēmas. Kad pēc boļševiku sarīkotā apvērsuma sāka trūkt cukura, Ķuze pārmetās uz apavu krēmu ražošanu. Kad boļševiki nacionalizēja Ķuzes nekustamos īpašumus un viņa dzīvoklī grasījās ierīkot komunaļņiku, Vilhelms saprata, ka pienācis laiks atgriezties Latvijā.

Pirms kara Rīgā iegūtā uzticība deva iespēju tikt pie neliela kredīta, un 1920. gada decembrī Ķuze atjaunoja biskvītu ceptuves darbu. Tolaik viņš pats sev bija grāmatvedis, kalkulators un kantorists. Ražošana pamazām attīstījās, un 1921. gadā Ķuze deva darbu jau 15 strādniekiem. Nākamajā gadā tika atjaunota konfekšu un karameļu nodaļa, pēc gada – arī šokolādes nodaļa. Kad strādnieku skaits pieauga līdz simtam, viņš sāka būvēt jaunu fabriku. 1928. gadā Ķuze vēlreiz paplašinājās un uzbūvēja apjomīgu trīsstāvu fabriku. To viņš nemitīgi paplašināja un aprīkoja ar modernākajām ražošanas iekārtām. Tikai 1928. gadā, kad rūpnieks nopirka pirmās automašīnas produkcijas izvadāšanai, viņš iegādājas auto arī sev.

1930. gadā Vilhelma Ķuzes fabrika sāka ražot kafiju, vēlāk arī kakao. Preču apgrozījums vietējā tirgū sasniedza aptuveni 2,5 miljonus latu gadā. Sākot ar 1935. gada 1. janvāri, Ķuzes uzņēmumu pārveidoja par akciju sabiedrību ar vienu miljonu divsimt tūkstošu latu pamatkapitālu. Savus ražojumus sabiedrība eksportēja uz Eiropas valstīm, Ziemeļameriku, Āfriku, Āziju un Austrāliju.

Ķuze bija attīstījies ar apskaužamu vērienu, produktu sarakstā bija 500 nosaukumu: 50 biskvītu, 65 šokolādes, 90 šokolādes konfekšu šķirņu, 150 karameļu, monpansjē, augļu un dažādu citu konfekšu šķirņu, vēl 25 vafeļu šķirnes, 30 kafiju šķirņu, turklāt dažnedažādas piparkūkas, eglīšu konfektes, pildītas un nepildītas figūras un citi kārumi.

Līdz ar fabrikas paplašināšanu palielinājās arī darbinieku skaits. Strādāt pie Vilhelma Ķuzes bija prestiži. Viņš bija fabrikants ar labu slavu, kuram rūp strādnieku stāvoklis. Darba apstākļi bija teicami, samaksa – laba. Trīsdesmitajos gados strādnieku skaits Ķuzes uzņēmumā pārsniedza 500.

Fabrikā šefs ieradās ik rītu agri līdz ar pārējiem kantora darbiniekiem, bet darbu bieži vien pabeidza pēdējais. Svarīgākos darbus viņš veica personīgi un labprāt kontrolēja arī mazāk nozīmīgus uzdevumus. Kā vēlāk norādīja viņa laikabiedri, Ķuze nav cietis garas runas un tukšu pļāpāšanu. No padotajiem viņš prasījis konsekventi izpildīt pieņemtos lēmumus.

Konfektes sportistiem un tūristiem

Ķuze bija izteikti ģimenisks cilvēks un fabrikas darbā iesaistīja arī ģimenes pārstāvjus. Viņa sieva Olga bija akciju sabiedrības valdes kandidāte un fabrikas galvenā kasiere, meitas – Erna, zobārste pēc izglītības, un Velta – strādāja akciju sabiedrības kantorī par kasieres palīdzēm. Vecākās meitas Ernas vīrs Rūdolfs Veidemanis bija sabiedrības tirdzniecības direktors, bet otrs znots Jūlijs Muške strādāja par tehnisko direktoru.

Kad Vilhelmam Ķuzem tika jautāts par veiksmes formulu, viņš uzsvēra, ka tirgu var iekarot ar labu preci par iespējami lētām cenām, un to viņš panācis ar uzticamu rīcību rūpniecībā un tirdzniecībā, pirmklasīgām izejvielām un modernākajām ražošanas iekārtām, algojot augsti kvalificētus meistarus un strādniekus. Taču izšķirošais faktors esot pareiza vadība un organizācija.

Ķuze slavināja darba tikumu: “Darbs pats par sevi var būt prieka avots. Krietni padarīts darbs rada labsajūtu ne tikai tiem, kam tas darīts, bet arī tiem, kas to dara. Nav no svara, kādu darbu un kurā vietā mēs strādājam. Katrs apzinīgi padarīts darbs ir svētīgs. Man ir pārliecība, ka labs amatnieks ir vairāk vērts kā slikts profesors. Pirmais paveic derīgu darbu, otrs runā tukšā auditorijā.”

Īpašu uzmanību Ķuze vienmēr pievērsa savas produkcijas reklamēšanai. Viņa znots Rūdolfs Veidemanis savā grāmatā "Vilhelms Ķuze un viņa darbs" savulaik norādīja: “Ķuzes piekoptā reklāma ir sistemātiska un informatīva rakstura, galvenām kārtām laikrakstos un žurnālos. Lielu vērību fabrika piegriež preču propagandai izstādēs. Tā piedalījusies visās nozīmīgākajās Latvijas un lielākajās starptautiskajās izstādēs. Fabrika piekopj arī māksliniecisku apstrādātu plakātu un filmu reklāmu.”

Interesanti, ka pastiprinātu uzmanību Ķuze pievērsa reklāmām sporta medijos, iesakot savu preci sportistiem. Lūk, viena no tām: “Sportisti! Ķuzes šokolādē barībvielu saturs, rēķinot pēc kalorijām, apmēram 4 reizes lielāks nekā olās vai vidēji treknā vēršu gaļā. Tāpat arī Ķuzes biskvītu un vafeļu barības vērtības pārsniedz 3,5 līdz 4 reizes gaļas un olu barības vērtību. Tāpēc, kad mums spēks un izturība vajadzīgi, nekad neaizmirsti Ķuzes ražojumus!”

Vai arī: “Rudenī neejiet uz sporta laukumu bez a/s Ķuze iesala, mentola vai eitola konfektēm!” Un vēl: “Ja Jūsu sirdi kofeīns nedrīkst nogurdināt, tad lietojiet tikai a/s Ķuze augstākā labuma augu kafeju "Veska" un "Ausma"!”

Atzīmējot Latvijas soļotāja Jāņa Daliņa izcilos sasniegumus, Ķuzes fabrika laida klajā sevišķi augstvērtīgu konfekšu šķirni ar nosaukumu Veltījums Daliņam. Reklāmā tika uzsvērts, ka šīs konfektes izgatavotas no īpaša cukura, labākajām augļu sulām un izmeklētām garšvielām. Tās sevišķi ieteicamas sportistiem un tūristiem.  

Ķuzes produkcija tika reklamēta arī specializētos izdevumos. Piemēram, žurnāls "Mednieks un Makšķernieks" vēstīja: “Mednieki! It sevišķi medņu un rubeņu medības atkarīgas no Jūsu labsajūtas un izturības. Šo labsajūtu un izturību Jums radīs a/s V. Ķuze ražojumi: "Ugunīgais skūpsts", "Turaidas plastika", "Skaistā Latvija", Dvietes biskvīti ar sāli, "Vekamols" un citi.”

Vilhelms Ķuze sponsorēja arī vairākas sporta spēļu komandas, un to nosaukumā bija Ķuzes vārds. Pati slavenākā no viņa sponsorētajām sporta vienībām bija futbola komanda. Sākotnēji, 20. gados, Ķuzes fabrikas futbola komandā spēlēja amatieri, bet 1934. gadā šokolādes karalis uzaicināja toreizējo futbola zvaigzni Albertu Šeibeli. Tā bija sensācija – augstākās līgas spožākā zvaigzne piekritis pāriet uz necilu komandu, kas knapi apsildījusies zemākajā līgā. Tomēr Ķuze bija panācis savu, un drīz vien viņa meistarkomanda jau spēlēja virslīgā.

Ar plašu vērienu

Uzņēmēja ģimene dzīvoja teju vai fabrikas teritorijā, jo viņu nams Krāsotāju ielā 25 cieši piekļāvās fabrikai, logi bija vērsti uz pagalmu un ražošanas nodaļām. Arī tad, kad meitas apprecējās, viņas dzīvoja netālu – vecāku un fabrikas tuvumā. Meitas ar ģimenēm iekārtojās katra savā stāvā mājā, kas tika uzcelta Artilērijas ielā 55.

Vilhelms Ķuze bija pietiekami ievērojams vīrs, lai viņa gaitām uzmanību pievērstu prese. 1933. gada 27. septembrī avīze "Jaunākās Ziņas" vēstīja: “Pazīstamais šokolādes fabrikants V. Ķuze kopā ar kundzi vakar pēcpusdienā atgriezās savā automobīlī no Siguldas Rīgā. 14. kilometrī no Rīgas pēkšņi plīsusi autošina un mašīna apsviedusies sānis. Braucēji un šofers dabūjuši triecienus un ievainojumus no plīstošiem stikliem. Ar pūlēm viņi izkļuvuši no apgāztās mašīnas. Cietušie atvesti Rīgā citā automobīlī. Ķuzes kundze nogādāta dzīvoklī, kur viņai pirmo palīdzību sniegusi Dr. Veidemaņa kundze. V. Ķuzem bija jāierodas Vispārējās apdrošināšanas biedrības valdes sēdē. Tur ārsts viņu izmeklējis, pēc kam nogādāts dzīvoklī. Turpat izdarīti pārsējumi šoferam. No uztraukuma un pārdzīvojumiem cietušie saguruši.”

Kad 1935. gadā rūpnieks svinēja savu 60. jubileju, viņš to atzīmēja ar plašu ziedotāja vērienu. Galveno akcentu viņš lika nevis uz dāvanu saņemšanu, bet došanu. Viens tūkstotis latu – kara aviācijai, otrs tūkstotis – civilajai aviācijai, trešais – kara invalīdu palīdzības fondam, ceturtais – aizsargu organizācijai, piektais – paša darbinieku kultūras un sporta biedrībai.

Tā laika prese rakstīja, ka ievērojamā rūpnieka galvenā aizraušanās ir medības un makšķerēšana. Viņš labprāt ticies ar latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, kā arī apmeklējis operu, teātra izrādes, koncertus un izstādes. Viņa dzīvokli greznojušas latviešu gleznas – Vilhelms Purvītis, Ludolfs Liberts, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Kuga, Nikolajs Kūlainis, Voldemārs Vimba.

Vietā piebilst, ka bez sporta komandām Ķuzes uzņēmumam bija arī savs dramatiskais kolektīvs un koris, turklāt fabrikas telpās bija iekārtota liela bibliotēka. Starp Latvijas rūpniekiem Ķuze bieži tika minēts kā pionieris sociālo jautājumu risināšanā. Viņš allaž rūpējās par strādnieku darba apstākļu un sociālo jautājumu uzlabošanu. Par to liecināja arī dažādie ieraksti fabrikas viesu grāmatā. Piemēram: “Mani sevišķi pārsteidz tīrība un laba gādība par strādniekiem.” Vai arī: “Esmu redzējis fabrikas Krievijā, Vācijā, Austrijā, Čehijā, bet še uzkrīt gādība par tīrību. Tā ir vislabākā reklāma Latvijas firmai.”

Pēdējais ceļš

Kad 1940. gadā Latvijā iesoļoja sarkanā armija, Vilhelms Ķuze nolēma sekot Kārļa Ulmaņa piemēram un palikt savā vietā. Kad paziņas brīdināja, ka no boļševiku puses var sekot represijas, rūpnieks atbildēja, ka nav ne politiķis, ne militārists, bet par konfektēm neviens viņu neaiztiks. Paziņas ieteica Ķuzem atstāt Rīgu un kādu laiku nogaidīt, taču rūpnieks atteicās. Tolaik viņš bija atraitnis – Olga pirms pāris gadiem bija devusies aizsaulē. Kaut arī Ķuze vienmēr bija turējies pa gabalu no politikas, viņu represēja – tikai tāpēc, ka viņš bija veiksmīgs un turīgs uzņēmējs. Vēlāk aculiecinieki stāstīja, ka 1941. gada 13. jūnija rītā pie Krāsotāju ielas 25. nama piebraukusi smagā automašīna, no kuras izkāpuši divi latvieši sarkanām saitēm ap rokām. Izejot cauri sētai, viņi pieklauvējuši pie 27. dzīvokļa, likuši Ķuzem savākt nepieciešamās mantas un doties līdzi. Ķuze paņēmis tikai dokumentus un naudu. Savos 65 gados viņš vairs nav bijis tik izmanīgs, lai ātri iekāptu automašīnā. Tad viņš paņemts aiz kājām un iesviests kravas kastē. Pēdējā brīdī pieskrējusi mājkalpotāja Anniņa un iemetusi kravas kastē mēteli.

Kā vēlāk apliecināja citi izsūtītie, etapos nomocītais saldumu rūpnieks Ķuze bijis manāmi slims, kad nonācis Usoļlaga lēģerī "Prižim". Arheologs Vladislavs Urtāns bija viens no retajiem, kam bija lemts izdzīvot un atgriezties Latvijā. Atceroties Ķuzi, viņš stāstīja: “Resns, pamaza auguma, viņš caurām dienām sēdēja lēģera vidū uz kluča un kaut ko rakstīja ar saglabātu zīmuļa galu uz baltu lapu strēmelēm. Meža darbos viņu nedzina, arī citos fiziskajos darbos bijušais saldumrūpnieks bija nevarīgs. Liekas, pat trūcīgā ēdiena reizēs viņš sēdēja uz kluča un ik pēc laiciņa uzšņāpa uz baltajām lapas strēmelēm kādu teikumu. Un tā dienu no dienas. Izrādījās, ka viņš sastāda receptes konfektēm, vafelēm, cepumiem un citiem gardumiem.”

Kādu dienu Vladislavs Urtāns pret avenēm bija iemainījis divas konfektes "Saiva", ko bijušais pulkvedis Jirgensons, tīrot čemodānu, bija atradis starp finiera salaidumiem. “Man ienāca prātā uzdāvināt vienu konfekti Ķuzem. Pieeju un saku, ka gribu viņu pacienāt ar Saivu, kas nākusi no viņa kādreizējās rūpnīcas. Ķuze neticēdams skatās uz mani, uz konfekti, tad kaut kur debesīs un atkal uz konfekti. Drebošām rokām, piespiedis Saivu pie krūtīm, Ķuze teica: “Mīļais draugs, tā ir visdārgākā konfekte manā mūžā. Ja nu mēs vēl satiktos brīvē, tu varēsi ēst, kādas tik gribi konfektes, visu mūžu!””

Ķuzes vēlējums nepiepildījās – viņš nomira 1941. gada 4. oktobrī. Vladislavs Urtāns stāstīja: “Izmocītie ļaudis mirušo pat nepieminēja, tomēr bija arī cita kaluma cilvēki. Bijušais Saeimas deputāts Veckalns, kas cara laikā Cīrihē bija strādājis par galdnieku, sāka gatavot šķirstu. Mani piekomandēja viņam par palīgu. Izvilkām vairākus dēļus no atejas sienas. Bijušais deputāts gatavoja šķirstu, bet es padevu dēļus un no saliektām, sarūsējušām drātīm darināju naglas. Ķuzi iecēla primitīvi sanaglotajā šķirstā. Seši izsūtītie aiznesa to uz kapukalnu, kurā gulēja nezināms skaits mūsu priekšgājēju. Kapukalns aiz lēģera. Dažiem bija atļauts pavadīt mirušo. Pāris sāpju runu, neaizmirstot dzimtenes vārdu, un šķirstu ielaida paseklajā bedrē. Dažs raudzījās, būdams kluss, citam iemirdzējās asaras. Kapa bedri aizraka ar rokām un pāris nobružātām lāpstām.”

Ķuzes mantojums

1940. gadā Vilhelma Ķuzes vadītais uzņēmums tika nacionalizēts. Aculiecinieki stāstīja, ka fabrikas pagalmā tikuši sasaukti strādnieki, kāds partorgs uzkāpis uz mucas un paziņojis, ka fabrika vairs nevarēs paturēt Ķuzes vārdu. Viņš ierosinājis uzņēmumu nosaukt par 17. jūniju – par godu dienai, kad Latvijā notikusi sociālistiskā revolūcija. Tā arī noticis. Turpmākā ražošana balstījusies uz Ķuzes iedibinātajiem pamatiem – tehniku, meistariem, strādniekiem un receptēm. Daudziem produktiem pat izmantoti Ķuzes laikā sadrukātie konfekšu papīriņi. Vienīgā izmaiņa – fabrikas jaunais nosaukums.

Vēlāk uzņēmumu sadalīja – šokolādes ražošanu nodeva "Laimai", karameļu izgatavošanu Uzvarai, bet cepumu ražot turpināja 17. jūnijs. Deviņdesmitajos gados 17. jūniju pārdēvēja par "Staburadzi", bet "Uzvaru" pievienoja "Laimai". Tagad populārie saldumu ražotāji "Staburadze" un "Laima" ir "Orkla Confectionery & Snacks Latvija" grupas uzņēmumi.