Briest kārtējā valsts mēroga afēra? Plāno privatizēt „Lattelecom” un LMT

Darbs šajā virzienā noris slepenībā, dokumenti klasificēti kā ierobežotas pieejamības informācija, taču par iespējamo darījumu un Gulbja lomu tajā jau ieinteresējies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Vismaz tas ir apsveicami, jo ļauj cerēt, ka šoreiz valsti neļaus uzmest.

Pašlaik Latvijas valstij pieder 51% no „Lattelecom” pamatkapitāla, bet pārējie 49% – „Tilts Communication”, akciju sabiedrībai, kuru kontrolē Zviedrijas un Somijas uzņēmums „TeliaSonera”. „Lattelecom” savukārt ir 23% īpašnieks LMT, bet valstij Privatizācijas aģentūras personā pieder 5% un Latvijas Valsts radio un televīzijas centram – 23%. Pa 24,5% pieder „Sonera Holding” un „TeliaSonera”.

Šī situācija drīz var mainīties – valdības darba grupa izskata iespējamos privatizācijas modeļus. Iecere ir iesākumā apvienot „Lattelecom” un LMT un pēc tam privatizēt. Tiek pieļauts, ka privatizēt arī citi investori, ne tikai „TeliaSonera”.  

Izskatot šo jautājumu, svarīga ir finanšu informācija, un Kasjauns.lv rīcībā esošie dokumenti liecina, ka valdībai iesniegtie skaitļi nav pārāk korekti.

Proti, pēc 2012. gada finanšu datiem, LMT apgrozījums bijuši 129,2 miljoni latu un gada peļņa – 26,4 miljoni. Abos rādītājos – kritums. „Lattelecom” apgrozījums bijis 147,1 miljons latu un peļņa – 22 miljoni, par 1,2 miljoniem vairāk nekā iepriekšējā gadā. No tā pasniegtiem rādītājiem ir viegli noticēt, ka „Lattelecom” bizness tikai kāpj, un LMT ir pēdējais brīdis glābt.

Patiesībā vietā brīdināt premjeru un ministrus, ka viņiem iesniegtā informācija ir vērtējama kritiski. Uzņēmuma bilancē redzams, ka reālie skaitļi ir daudz drūmāki. No pamatdarbības – telekomunikāciju biznesa – gūtā „Lattelecom” peļņa 2012. gadā bijuši tikai 9,7 miljoni latu, bet pārējie vairāk nekā 12 miljoni gūti, no LMT izmaksātajām dividendēm un pārdodot nekustamos īpašumus.

Pašlaik „Lattelecom” interneta lapā jebkurš interesants var aplūkot 17 īpašumus, ko uzņēmums licis zem āmura, piemēram, namu Rīgā, Barona ielā 69 (sākumcena 880 000 latu), divas mājas ar zemi Ainažos (24 000 latu), garāžas un citas ēkas Stopiņu novadā (80 000 latu).

Naudas krāns „Lattelecom” un šefam

Šī informācija valdības slepenajos papīros, protams, izpaliek, toties LMT aina zīmēta drūmās krāsās. Kamēr „Lattelecom” parādu slogs raksturots kā ļoti nebūtisks, LMT parādi turpinot pieaugt un pastāvot pat risks, ka uzņēmums nespēs izmaksāt dividendes. „Lattelecom” kapitāldaļu vērtība (neskaitot LMT) varētu būt 238 miljoni latu, LMT – 149 miljoni. Publiski gan parasti izskanējis, ka LMT ir vērtīgāks (pēc atsevišķiem avotiem, pat līdz 400 miljoniem latu).

Var secināt, ka šādā interpretācijā esot ieinteresēts „Lattelecom” valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors Juris Gulbis. Abu uzņēmumu apvienošana ir „Lattelecom” valdes ideja, kas to arī nav slēpusi. Laikrakstam „Dienas Bizness” to atzinis „Lattelecom” padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins. Noklusēts paliek apstāklis, ka LMT šajā gadījumā kļūtu par naudas krānu uzņēmumam, kuram nemaz tik spoži neklājas un, kas nav mazsvarīgi – jo labāki būtu „Lattelecom” rādītāji, jo drošāks Gulbja krēsls.

Ar privātajiem akcionāriem iecerētā shēma nav saskaņota, taču viņi arī neiebilst. Biznesa partneris abos uzņēmumos „TeliaSonera” ir lielākais telekomunikāciju gigants Ziemeļvalstīs, pērn apgrozījums sasniedza 12,2 miljardus eiro (8,54 miljardi latu), lielākie akcionāri ir Zviedrijas valdība (37,3%) un Somijas valdība (11,7%), pārējās akcijas kotējas biržā.

Maijā e–pastā Privatizācijas aģentūrai „TeliaSonera” paudusi interesi palielināt savu īpašumtiesību daļu un iegūt pilnu kontroli pār „Lattelecom” un LMT vai vismaz virs 50%. Skandināvi izteikuši atbalstu abu uzņēmumu apvienošanai, bet arī, tiekoties aci pret aci sanāksmē Rīgā, uzsvēruši, ka viņiem ļoti būtiski ir iegūt apvienotā uzņēmuma kontrolpaketi. Pretējā gadījumā ārzemju partneri varētu būt pret.

Kā to risinās, vēl redzēsim, bet vietā piebilst, ka ar godīgumu izslavētie skandināvi ne vienmēr ir balti un pūkaini. Zviedrijā joprojām risinās izmeklēšana par milzīgu korupcijas skandālu Uzbekistānā, kur TeliaSonera esot devusi 300 miljonu ASV dolāru kukuli, lai iegūtu trešās paaudzes (3G) mobilo sakaru licenci. „TeliaSonera” izpilddirektors Larss Nībergs šoziem atkāpās no amata.

Atkal Šķēles faktors?

Atgriežoties Latvijā, vērts atgādināt dažus piemirstus faktus no iesaistīto personāžu dzīves gājumiem. Lattelecom šefs Gulbis, kurš kāpienu pa karjeras kāpnēm sāka 1994. gadā kā vecākais ekonomists Baltijas Tranzītu bankā, izglītojās Londonā, iegūstot augsti vērtēto britu grāmatveža sertifikātu, 1997. gadā kļuva par Andra Šķēles kontrolētās „AveLatGrupas” finanšu direktora vietnieku, vēlāk – par koncernam piederošā „Latvijas balzama” prezidentu.

Un Šķēles vārds bieži parādījies tajos brīžos un vietās Latvijas biznesā, kur notiek kas liels, interesants un privatizējams, arī telekomunikāciju nozarē, ja atceramies joprojām tiesā šķetināmo digitālās televīzijas un „Kempmayer” lietu.

Arī aprakstītajā projektā cieši iesaistītais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, lai arī bezpartijisks, tomēr bijis itin tuvu nu jau likvidētajai Šķēles Tautas partijai. 2003.–2006. gadā viņš bija Šķēles līdzgaitnieces Helēnas Demakovas vadītās Kultūras ministrijas valsts sekretārs.

Protams, Šķēles faktors var būt tikai sazvērestības teorija, taču valdībai der pievērst uzmanību, kam īsti ir izdevīga LMT un „Lattelecom” apvienošana un pilnīga privatizācija piedāvātajā veidā.